Himalaju karavīri. "Slava Lielajai Kali, gurkas nāk!"

Lielbritānija gurkas iepazina 18. gadsimtā. 1769. gadā nelielas valstiņas Gorkhas valdnieks Pritvi Narajans Šāhs izveidoja no kalnu cilšu karotājiem karaspēku un iekaroja teritoriju, kuru nosauca par Nepālas karalisti. No Gorkhas nosaukuma arī cēlies karotāju apzīmējums «gurkas» (angļu valodā — gurkha). 1814.—1816. gadā norisinājās bruņotas cīņas starp Lielbritānijas impērijas armiju un Nepālas karotājiem. Ar koloniālās administrācijas Indostānas pussalā kontrolēto bruņoto vienību iebrukumu ģenerālmajora  Deivida Očterloni vadībā briti uzsāka mēģinājumu piespiest Nepālu atzīt koloniālo varu. Taču gurku spēki izrādīja ļoti nopietnu pretestību, un labi bruņotās un apgādātas britu regulārās armijas vienības cieta ievērojamus zaudējumus. Gurku karš noslēdzās Nepālai labvēlīgi, šī valsts saglabāja savu neatkarību, un par to bija jāpateicas tieši no kalnu cilšu iedzīvotājiem sastāvošajam nepāliešu karaspēkam. Starp citu, tā laika Lielbritānijas impērija tikai ļoti retos gadījumos bija cietusi zaudējumu savos koloniālajos karos... Sers Očterloni izrādījās tālredzīgs politiķis un, necenšoties visiem spēkiem iekarot «Pasaules jumtu», kā dēvē Nepālu, spēja pārliecināt nepāliešus pāriet britu monarhijas dienestā, tā gūdams lielāku labumu Lielbritānijas impērijai. Par nepāliešu kalniešiem viņš teica: «Tās ir dzimušas karotāju tautas, viņi nepazīst bailes, ir ļoti spēcīgi un izturīgi.»

Pēc Gurku kara 1816. gadā noslēgtais Sugauli miera līgums noregulēja arī jautājumu par gurku karavīru dienestu britu armijā. Toreiz no gurku karavīriem sastāvošās vienības iekļāvās britu Austrumindijas kompānijas karaspēkā, kas nodarbojās ar Lielbritānijas koloniālās kārtības uzturēšanu mūsdienu Indijas, Pakistānas un Mjanmas teritorijā, kā arī piedalījās dažādos karos šajā reģionā. Himalajos dzīvojošo tautu vidū valdīja kastu sistē-ma, un ne visi kalnieši drīkstēja kļūt par karotājiem — gurkas dienestam britu armijā nāca no vairākām kastām. Sākumā britu armijā gurkas izmantoja kā neregulāras vienības un impērijas dienestā vienlaikus atradās ap 5000 gurku. Gan Pindari karā (1817.), gan Bha-ratpuras karā (1826.), gan pirmajā un otrajā Angļu—sikhu karā (1846., 1848.) un Sipaju sacelšanās (1857.) apspiešanā piedalījās gurkas. Visos šajos militārajos konfliktos viņi apliecināja sevi kā labi karavīri. Viņus raksturoja kā bezbailīgus, reizēm pārgalvīgus, nāvi nicinošus karotājus, kas gāja uzbrukumā, bruņojušies ar pretiniekos bailes iedzenošu platu, līku dunci kukuri (angļu valodā —  khukuri). Gurku paruna vēsta — ja nazis izvilkts no maksts, tam jābauda asinis.

Sipaju sacelšanās laikā, kad britu impērijas vara Indijā karājās mata galā, gurkas saglabāja uzticību Lielbritānijas tronim. Pēc Sipaju sacelšanās apspiešanas gurkas kļuva par reformētās Britu Indijas armijas regulārām vienībām, ko 20. gadsimta sākumā pārveidoja par desmit strēlnieku pulkiem. 19. gadsimtā gurkas dienēja Birmā, kā arī ārpus Indostānas pussalas piedalījās Lielbritānijas neveiksmīgajos karagājienos uz Afganistānu.  Krievu—turku kara laikā (1877—1878) viņi dienēja Maltā un Kiprā, vēlāk Malaizijā, piedalījās «Bokseru dumpja» apspiešanā Ķīnā (1899—1900).

Pirmā pasaules kara laikā gurku skaits britu armijā sasniedza 114 000 vīru. Gurkas karoja pret Vācijas un Osmaņu impērijas armiju dažādas frontēs Francijā, Mezopotāmijā, Persijā, pie Suecas kanāla Ēģiptē, Palestīnā, Galipoles un Saloniku operācijās Balkānos. Karavīri ar briesmīgajiem kukuri dunčiem iemantoja bīstama un drosmīga ienaidnieka tēlu.  Tiesa, dažreiz britu armijai sagādāja problēmas gurku mazais augums, jo viņu izraktās tranšejas nederēja augumā garākajiem eiropiešiem — kad gurkas atstāja tranšejas, britiem nācās tās padziļināt. Gurkas arī nebija piedabūjami uzvilkt gāzmasku, jo cilvēks ar gāzmasku galvā viņos izraisīja eiropiešiem nesaprotamu smieklu lēkmi.

Laikā starp abiem pasaules kariem gurkas dienēja Indijā, pildot garnizonu dienestu, piedalījās trešajā Angļu—afgāņu karā 1919. gadā un vairākos militārajos konfliktos Dien-vidaustrumāzijā. Otrā pasaules kara laikā Nepālas monarhs atļāva Lielbritānijas bruņotajos spēkos izveidot 45 gurku bataljonus ar 250 000 karavīru. Gurkas piedalījās garnizonu dienestā Indijā, karoja Sīrijā, Ziemeļāfrikā, Itālijā un Grieķijā, cīnījās pret Japānas kara-spēku Singapūrā un Birmā. Itālijā gurku vienības izcēlās ar  savu drosmi kaujās pie Mon-tekasino (1944), sekmīgi atvairot pārspēkā esošo vācu desantnieku uzbrukumus.

Pēc Otrā pasaules kara Indija ieguva savu valstisko neatkarību. Daļa no Britu Indijas armijā dienējošajiem gurkām pievienojās Indijas armijai — seši pulki, bet četri pulki palika Lielbritānijas bruņoto spēku sastāvā. Britu armijā gurku skaits tika samazināts līdz divu kājnieku bataljonu lielumam, bet Indijas armijā — izvērsts līdz 12 bataljoniem. Indijas armijā gurkas dien kā robežsargu un kājnieku vienības.

Lielbritānijas bruņo spēku sastāvā pēc Otrā pasaules kara gurkas piedalījušies karadarbībā gandrīz visos pasaules reģionos: 20. gs. 50. un 60. gados gurkas dienēja Malaizijā, kur cīnījās ar prokomunistiskajiem partizāniem, 1962. gadā apspieda pret britu varu vērsto sacelšanos Brunejas sultanātā, piedalījās Lielbritānijas — Argentīnas militārajā konfliktā Folklendu salās 1982. gadā. Šī konflikta laikā vairākas reizes argentīniešu speciālo uzdevumu vienību karavīri bija padevušies gūstā, kolīdz uzzinājuši, ka viņiem pretī stāsies gurkas. Vēlākajos gados gurkas piedalījās miera uzturēšanas operācijās Kosovā, Bosnijā, Sjerraleonē un Afganistānā. Starp citu, 2007. gadā Afganistānā pie gurku vienības kā aviācijas novērotājs tika piekomandēts turp dienestā nosūtītais Lielbritānijas karalienes Viktorijas II mazdēls princis Harijs — arī tas liecina par gurku lielo militāro autoritāti.

Mūsdienās britu armijā dien apmēram 3500 gurkas. Visas gurku vienības, to skaitā ir divi strēlnieku bataljoni, dažādas inženiertehniskās daļas, rekrutēšanas un atbalsta vienības — parasti tiek dēvētas par «Gurku brigādi». Tāpat kā agrākajos laikos, gurkas tiek vervēti Nepālas kalnos, un britu armijā dienēt grib ievērojams skaits jauniešu — pēc Liel-britānijas preses ziņām, katru gadu uz 200 vakancēm pretendē 28 tūkstoši.

«Jai Mahakali, ayo Gorkhali!» jeb  «Slava Lielajai Kali, gurkas nāk!» — gurku kaujas sauciens.