Pentagons noslēdzis līgumu par mobilo kodolreaktoru izveidi bruņotajiem spēkiem

Uzņēmējdarbība un inovācijas
Sargs.lv/Defensenews.com
Image
reaktors
Foto: REUTERS/Scanpix

Pentagons noslēdzis līgumus par trīs mazo mobilo kodolreaktoru izveidi, lai apgādātu ar kodolenerģiju ASV bruņotos spēkus gan pašu mājās, gan ārvalstīs.

Ar Virdžīnijas uzņēmumu “BWX Technologies” Pentagons noslēdzis 13,5 miljonus ASV dolāru vērtu līgumu, pie 11,9 miljonus ASV dolāru vērta līgumu tikusi kompānija “Westinghouse Government Services” no Vašingtonas, bet uzņēmums “X-energy” no Merilendas ieguvis 14,3 miljonus ASV dolāru vērtu līgumu ar Pentagonu. Visi līgumi paredz, ka uzņēmumiem divu gadu laikā jāizveido mazos kodolreaktorus, kuri potenciāli varēs tikt izmantoti kā enerģijas avoti arī ārpus ASV.

Šie kopumā 39,7 miljonus ASV dolārus vērtie līgumi ir daļa no projekta “Project Pele”, kurus vada Stratēģisko spēju birojs. Reaktora prototipa elektroenerģijas ražošanas jaudai jāsvārstās no viena līdz pieciem megavatiem.

““Pele” mērķis ir droša, mobila un moderna kodolreaktora izstrāde, kas paredzēts, lai atbalstītu dažādas Aizsardzības departamenta misijas, piemēram, enerģijas piegādi nomaļām bāzēm,” portālam “Defensenews.com” sacīja ASV Aizsardzības departamenta pārstāvis pulkvežleitnants Roberts Karvers (Robert Carver). "Pēc divu gadu kodolreaktora dizaina izstrādes perioda viens no trim uzņēmumiem, iespējams, tiks izvēlēts, paša kodolreaktora prototipa būvēšanai," viņš teica

"”Pele” programmas unikalitāte slēpjas reaktora mobilitātē un drošībā," departamenta paziņojumā uzsver projekta “Pele” vadītājs Džefs Vaksmens (Jeff Waksman). "Mēs ar mūsu nozares partneriem izveidosim sistēmu, kuru var droši un ātri pārvietot pa ceļiem, dzelceļiem, jūru vai gaisu, kā arī ātri uzstādīt un izslēgt."

“Defensenews” uzsver - “Pele” nav vienīgais Pentagona mēģinājums izveidot mikroreaktorus militārām vajadzībām.

Otra institūcija, kura cenšas iegādāties šādus kodolreaktorus ir Uzturēšanas apakšsekretariāta birojs. Šajā 2019. gadā iesāktajā projektā mēģināts izstrādāt nelielu kodolreaktoru, kura jauda būtu diapazonā no diviem līdz desmit megavatiem. Šī projekta ietvaros pirmie reaktora testi sadarbībā ar ASV Enerģētikas departamentu plānoti 2023. gadā.

Pēc Aizsardzības departamenta pārstāvja pulkvežleitnanta Maika Endrjūsa (Mike Andrews) teiktā, ja visi drošības testi būs veiksmīgi, komerciāli izstrādāts un licenzēts reaktors tiks prezentēts 2027. gadā. Ja reaktori izrādīsies finansiāli izdevīgi enerģijas ražošanas avoti, tie varēs tikt izmantoti kā alternatīva pašreizējai enerģijas ieguves sistēmai.

Šo projektu mērķis ir panākt ASV Bruņoto spēku neatkarību no vietējiem elektrotīkliem, kas tiek uzskatīti par vieglu mērķi kiberuzbrukumiem.

Saskaņā ar Kodolenerģijas institūta 2018. gada oktobra ziņojumu 90% visu ASV militāro bāzu enerģijas patēriņu spētu apmierināt 40 megavatu jaudas kodolreaktors.

Šobrīd ASV bāzes saņem elektroenerģiju no publiskās energoapgādes sistēmas. Lai gan šobrīd šī sistēma strādā labi un tūlītēja enerģijas piegāžu aizstāšana ar elektrību no kodolreaktoriem nav nepieciešama, viens vai vairāki  kodolreaktori, kuru jauda svārstās no diviem līdz desmit megavatiem, šīs bāzes varētu nodrošināt ar enerģiju brīdī, ja kaut kas atgadītos ar publisko elektrotīklu.

Saskaņā ar Pasaules kodolenerģijas asociācijas pārstāvja Doktora Džonatana Koba (Jonathan Cobb) teikto, ir trīs dažāda veida mazie kodolreaktori. Pirmais veids, kas drīz parādīsies tirgū, ir modulārie reaktori, kuru jauda ir diapazonā no 20-300 megavatiem.

Otrais mazo kodolreaktoru veids ir mobils un jau tiek izmantots ledlaužos un citos kuģos. Šo reaktoru jauda pārsvarā ir no 10 līdz 100 megavatiem. Pēc Koba teiktā divi šāda veida 32 megavatus spēcīgi ledlaužu reaktori pašlaik tiek izmantoti Krievijas peldošajā atomspēkstacijā “Akademik Lomonosov”.

Trešā kategorija, kurā visvairāk ir ieinteresēts Pentagons, ir mikroreaktori. Dž. Kobs sacīja, ka izaicinājums ar šiem reaktoriem slēpjas faktā, ka šie reaktori tehnoloģiskā ziņā ir vismazāk attīstītie.  

Saskaņā ar pētījumu mazais mikroreaktoru izmērs un to vienkāršība nozīmē, ka šādu reaktoru iepirkuma un ražošanas laiks varētu būt vien trīs līdz pieci gadi. Tas, kā šie reaktori tiks izmantoti komerciāli, ir atkarīgs gan no tehnoloģijas attīstības pakāpes, gan dažādiem regulējumiem. Dž. Kobs uzskata, ka mikroreaktori komerciālajā vidē varētu parādīties šī gadsimta trīsdesmitajos gados.

Kaut gan pēdējā laikā modulārā ceļā notiek arī lielo atomspēkstaciju kodolreaktoru celtniecība, rauoties uz mikroreaktoriem, var sagaidīt, ka tie tiks piegādāti kā gatavas, rūpnīcā būvētas vienības.

Tomēr aizvien izteiktākas kļūst bažas, ka  varētu trūkt bagātinātā urāna, kas būs nepieciešams, lai darbināt lielu skaitu mazo komerciālo mikroreaktoru.

Lai gan paša reaktora tehnoloģiskā izstrāde jau ir pietiekami sarežģīta, šādu mikroreaktoru izmantošanai ārzemēs varētu rasties citi šķēršļi. Tiek uzskatīts, ka Aizsardzības departaments, iespējams, nav pietiekami nopietni novērtējis tehniskās problēmas, kuras rastos šādam reaktoram atrodoties kaujas lauka apstākļos. Ja vietās, kur reaktori tiks izvietoti, attiecīgie komandieri pilnībā neapzināsies riskus un nebūs izstrādājuši konkrētus plānus negadījumiem ar reaktoru, tad šādu pārvietojamo elektrostaciju izmantošana var izrādīties liela kļūda un novest pie nopietnām sekām.

Drošība arī turpmāk paliktu galvenais faktors. Ir jāņem vērā risks, ka kodolmateriāli no reaktora var nonākt teroristu grupu rokās. Kaut arī kodolmateriāls no šādiem reaktoriem, visticamāk, būs ļoti nepraktisks tīra kodolieroča izveidei, ienaidnieks ar to varētu radīt tā sauktās “netīrās bumbas”. Šāda ieroča izmantošana pēcāk varētu liegt amerikāņu spēkiem piekļūt konkrētai teritorijai.

Tomēr “NEI” (Nuclear Energy Institute) vecākais direktors Marks Nikols (Marc Nichol), kurš ir atbildīgs par jaunajiem reaktoriem, uzskata, ka mikroreaktoru uzpildes process ar kodoldegvielu būs diezgan vienkāršs. “Ne-mobilie reaktori varēs darboties līdz pat 10 gadiem bez uzpildes, bet mobilie reaktori tiks nogādāti atpakaļ uz ASV pirms to uzpildes,” viņš teica.

Visbeidzot šādu sistēmu izvietošana varētu saskarties ar politiskām problēmām. Dažām ASV partnervalstīm varētu būt pretenzijas pret kodolreaktora izvietošanu to teritorijās, neskatoties uz šo spēkstaciju mazo izmēru. Pat ja vietējiem politiķiem pret šādu sabiedroto karavīru enerģijas ieguves veidu nebūs pretenzijas, pastāv liela varbūtība, ka šādu reaktoru izvietošana partnervalstī varētu izraisīt lielus civiliedzīvotāju protestus.

Tomēr reaktoru izveides izmaksas kādu laiku nebūs šķērslis, jo tiek paredzēts, ka prototipa izstrāde nebūs pārāk dārga. “NEI” lēš, ka programmai 2021. gadā būs nepieciešami aptuveni 140 miljoni ASV dolāri, lai viss noritētu bez problēmām.

Dalies ar šo ziņu