1920.gada februārī visa Latvijas teritorija bija atbrīvota no visiem ārējiem ienaidniekiem. Austrumu frontē iestājās pamiers. Latvijas armija un latviešu karavīri frontē varēja atvilkt elpu, tomēr bruņotajiem spēkiem Latgalē bija jāizcīna vēl viena kauja. Šoreiz ar neredzamiem, taču ne mazāk bīstamiem ienaidniekiem, kas apdraudēja ne tikai valsts pastāvēšanu kopumā, bet arī katru valsts iedzīvotāju atsevišķi...
Atbrīvojot Latgali mūsu karaspēks iegāja novadā, kas bija dažādu lipīgu slimību epidēmiju aptverts – šeit plosījās tīfs un asinssērga jeb dizentērija. Pēc tam, kad Latvijas armijas karavīri uzsāka Latgales atbrīvošanu, izsituma tīfs sāka strauji izplatīties arī pārējā valsts teritorijā, ar to slimoja ne tikai karavīri, bet arī civiliedzīvotāji. Cīņā pret sērgu iesaistījās armija, konkrēti – Armijas sanitārā pārvalde.
Dibinoties Latvijas Pagaidu valdības kontrolētajām karaspēka vienībām, bija jāizveido arī nepieciešamie sanitārie dienesti. Ārstniecības punkti ar medicīnisko personālu pastāvēja gan pie Atsevišķās latviešu brigādes, gan pie Ziemeļlatvijas brigādes. Izveidojoties vienotai Latvijas armijai un centralizējot abu brigāžu pārvaldes un apgādes vienības 1919.gada 19.jūlijā ar armijas virspavēlnieka rīkojumu nodibināja Armijas sanitāro pārvaldi, kuras priekšgalā iecēla dermatologu un venerologu, Dr.med., ārstu – pulkvedi (vēlāko ārstu – ģenerāli, ievērojamo Latvijas Republikas militāro, sabiedrisko un akadēmisko darbinieku) Pēteri Sniķeri.
Šīs pārvaldes uzdevums bija ļoti grūts – vajadzēja radīt armijas medicīniskā dienesta organizāciju un veikt armijas apgādi ar ārstniecības līdzekļiem praktiski bez finansēm un bez iespējas iegādāties lielākus krājumus vietējā tirgū. Jau Bermontiādes laikā stāvoklis rādījās pavisam smags: karaspēka vienības nemitīgi pieprasīja ārstniecības līdzekļus, kā arī apkopt ievainotos un slimos, un dot papildu medicīnisko personālu. Armijas sanitārā pārvalde savas funkcijas lielā mērā spēja veikt pateicoties privātpersonu ziedojumiem, kā arī lielai palīdzībai, kas īstā brīdī – tieši Bermontiādes sīvāko kauju laikā, pienāca no ASV Sarkanā Krusta misijas.
Pa Latgales dzelzceļiem sāka kursēt speciāli aprīkoti dezinfekcijas un atutošanas vagoni – pirts, kuri ierodoties kādā apdzīvotā vietā ierīkoja tur karantīnas zonu, sniedzot palīdzību ne tikai militārpersonām, bet arī Latgales civiliem iedzīvotājiem, cenšoties izolēt un ierobežot epidēmijas izplatības rajonus. Šādi vagoni tika aprīkoti arī 1919.gada 3.augustā dibinātajā Latvijas armijas Sanitārajā vilcienā (izveidota kā atsevišķa militāra struktūra, vilciena pārzinis ārsts - kapteinis Valters Jaunzems), kas bija paredzēts ievainoto un slimo karavīru evakuēšanai no Latgales frontes uz savu aizmugures bāzi lazareti Pļaviņās. Pavisam šis vilciens savas darbības laikā pārveda 11 802 ievainotus un slimus karavīrus, pie tam ievainotie sastādīja salīdzinoši mazāko daļu no šās karaspēka vienības pacientiem. Lielāko daļu sastādīja tieši ar dažāda tīfa izpausmēm slimojošie karavīri.
Karaspēka daļas tika apgādātas ar dezinfekcijas līdzekļiem un dezinfekcijas aparātiem, kurus arī lietoja tīfa un dizentērijas izplatības ierobežošanai ne tikai starp karavīriem, bet arī civilistiem. 1920.gada janvāra vidū, kad sākās Latvijas armijas uzbrukums Ziemeļlatgalē, Armijas sanitārās pārvaldes priekšnieks ārsts - pulkvedis P.Sniķeris ieteica karaspēka vienībām izvairīties no apstāšanās atpūtai apdzīvotās vietās un sādžās, tādejādi cerot samazināt risku karavīriem saslimt ar šajā apvidū izplatīto izsitumu tīfu. Tomēr šis ieteikums ne vienmēr tika pildīts, jo tieši šajā laikā sākās bargs sals; termometra stabiņš noslīdēja līdz – 30 C. Daudz saslimušo bija ne tikai kaujas daļās, bet arī Latvijas armijas medicīniskā personāla vidū. Tendence turpinājās arī pēc Latgales atbrīvošanas operācijas noslēguma.
Pavisam 1920.gadā bija saslimuši un militārajās ārstniecības iestādēs no izsituma tīfa ārstēti 2329 karavīri, no vēdera tīfa un atguļas tīfa – vairāk kā 1000 karavīru, no dizentērijas – 1799, no gripas – 1689, pārējām lipīgām slimībām – 802 karavīri.
„Pēc analoģijas ar agrākiem kariem jāpieņem, ka šis karš tāpat kā visi agrākie kari vēl lielākā mērā pavairojis venērisko slimību izplatīšanos, to mēs redzējām mūsu mazajā Latvijas armijā, kur 21 mēneša laikā (no 1920.gada janvāra līdz 1921.gada septembrim) ir no venēriskajām slimībām ārstējušies vairāk kā 17 000 cilvēku, t.i.17 370 karavīru, bet vai viņi ir pilnībā izārstējušies, tas ir liels jautājums”, tā situāciju raksturoja Armijas sanitārās pārvaldes priekšnieks P.Sniķeris. Visos laikos venēriskās slimības bija kara blakusparādība. 1.pasaules kara gados Rīgā ar šo slimību slimo cilvēku skaits pieauga par 200% katru gadu. Vai pie tā bija vainīgs tikai karš un mūsu zemi pārstaigājušās dažādu valstu armijas? Latvijas armijas ģenerālis Pēteris Radziņš 1920.gadā rakstīja: ”Ieskats, ka karš personisko tikumību pavaļina, nav pareizs. Patiesībā kara laikā tikumība aprādās atklātāk. Kad cilvēkam bieži vien draud nāve, kad tas ne vienreiz vien ir skatījies nāvei acīs, tad, zināms, viņš ļoti bieži atklāti parāda visus savus instinktus. Viņš netura par vajadzību slēpt to, kas miera laikā tika skaitīts par netikumību, ļaunumu. Arī miera laikā šie instinkti piemita cilvēkā, bet viņš tos nedrīkstēja atklāti izrādīt”.
Jau 1919.gada 14.oktobrī, Bermontiādes laikā, Latvijas armijas virspavēlnieks izdod rīkojumu par „Venērisko slimību apkarošanu armijā”. Saskaņā ar šo rīkojumu visās karaspēka daļās un militārajās pārvaldes iestādēs vismaz divas reizes mēnesī vajadzēja notikt karavīru veselības pārbaudēm, ar venēriskajām slimībām saslimušos nekavējoties ievietot zem stingras uzraudzības ārstniecības iestādēs, atvelkot no viņu algas pusi par ārstēšanu. Bez tam ar šo rīkojumu tika noteikts, ka saslimušajiem bija obligātā kārtā vietējiem militārajiem komandantiem un policijas vadībai jāuzrāda persona, no kā slimība iegūta, lai „pēdējie spertu bargus soļus”. 1920.gada 31.janvārī armijas virspavēlnieks ģenerālis Jānis Balodis apstiprina „Noteikumus par venērisko slimību apkarošanu armijā”, kuri paredzēja sodus par slimības neuzrādīšanu, bet arī reglamentēja „prieka māju” darbību un Armijas sanitārās pārvaldes pienākumus prostitūcijas pakalpojumu sniedzēju medicīniskajā kontrolē. Pārvalde veda cīņu pret šo ligu ne tikai ar t.s.”medicīniskajiem” paņēmieniem (Neatkarības kara laikā Rīgas kara slimnīcā pastāvēja īpaša venēriskā nodaļa ar 500 gultām), bet izvērsa arī aktīvu profilaktisko darbību: izplatīja uzsaukumus, izveda lekcijas starp karavīriem, utml. Līdz pat vispārējai karastāvokļa atcelšanai valstī – 1921.gada beigām, Latvijas armijai bija noteicošā loma cīņai ar veneriskajām slimībām, kam arī bija redzami rezultāti – slimo skaits gan armijā, gan civilpersonu vidū mazinājās. 1923.gada jūnijā Kara medicīnas pārvaldes (tā tika 1921.gada beigās tika pārdēvēta Armijas sanitārā pārvalde) priekšnieks P.Sniķeris rakstīja : „Kas attiecas uz venēriskajām slimībām, tad mūsu armijai par godu ir jāsaka, ka ar šīs slimībām saslimušo skaits iet arvienu mazumā un pašlaik ir ļoti niecīgs, salīdzinoši ar iepriekšējo laiku. Š.g. (1923.gada) 1.jūnijā venēriķu armijā bija 0,8 %. Katru mēnesi karavīriem tiek izdarīta vispārēja miesas apskate un visi atrastie svaigie saslimšanas gadījumi tiek nekavējoši ārstēti”. Ņemot vērā šādu slimību ietekmi uz vispārējo tautas veselības un reprodukcijas stāvokli, armijas lomu veselīgas valsts nākotnes veidošanā nevar novērtēt par zemu!