Uzspiestie "bāzu līgumi''

Latvijas valdība minēto paktu ar PSRS parakstīja 1939. gada 5. oktobrī. Tā 3. pants ļāva Padomju Savienībai izvietot Liepājā un Ventspilī kara flotes bāzes un dažus lidlaukus, turklāt to bāzēšanās vietas un robežas bija nosakāmas uz savstarpējās vienošanās pamata. Irbes šauruma aizsardzībai Padomju Savienībai tika dotas tiesības ierīkot krasta artilērijas bāzi rajonā starp Ventspili un Pitragu. Turklāt minēto bāzu un lidlauka aizsardzībai Padomju Savienībai bija ļauts turēt ierobežotu sauszemes karaspēku. Tā lielums bija noteikts līdz 25 tūkstošiem cilvēku, kaut gan sākotnējā prasība bija 50 tūkstoši.

Sarunas Maskavā sākās 2. oktobrī. Latvijas pilnvarotajai personai ārlietu ministram Vilhelmam Munteram un Ārlietu ministrijas līgumu departamenta direktoram Andrejam Kampem vajadzēja pamatīgi nopūlēties, mīkstinot uzspiestās Kremļa prasības. Savukārt, lai Latvijas puse būtu runātīgāka, pie Latvijas austrumu robežām tika koncentrēti ievērojami sarkanarmijas kājnieku un tehnikas spēki — divu armijas grupējumu sastāvā.

Latvijas valdība dokumentu ratificēja 10. oktobrī. Kā paredzēja pakta 6. pants, dokumentu apmaiņai bija jānotiek Rīgā sešu dienu laikā.

Pakta īstenošanai tika izveidotas starpvalstu komisijas. Latviju pārstāvēja delegācija ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa vadībā. Komisiju no PSRS veidoja divas delegācijas. Jūras spēkus pārstāvēja komisija padomju Kara flotes tautas komisāra vietnieka 2. ranga flotes flagmaņa Ivana Isakova vadībā, bet sauszemes komisiju vadīja Kaļiņinas kara apgabala karaspēka priekšsēdētājs korpusa komandieris V. Boldins. Padomju delegācija izbrauca no Maskavas jau 12. oktobra vēlā vakarā divos klases vagonos un tiem pievienotu pārvadājamu garāžu ar diviem šoferiem. Latvijas sūtnis Maskavā pulkvedis-leitnants Fricis Kociņš telegrafēja, lai ielaižot delegāciju Latvijā bez vīzām, jo padomju militārā delegācija steidzoties neesot noformējusi ārzemju pases. Padomju delegācija ieradās Rīgā 13. oktobrī, sarunas sākās nākamās dienas pievakarē.

Sēdi iesāka Latvijas puse, kas norādīja uz grūtībām karaspēka izvietošanai brīvo vietu trūkuma dēļ, turklāt karaspēka novietošana nedrīkstētu skart zemnieku un zvejnieku intereses. Padomju komisijai saskaņā ar līgumu lika priekšā novietot karaspēku Irbes šauruma Dienvidu krastā, Ventspilī un Liepājā ar zināmu dziļāku novietojumu aerodromu izvietošanai, kas nebūtu uguns sniedzamības zonā no jūras puses. Padomju puse norādīja uz nepieciešamību pasteigties ar kara bāzu ierīkošanu, jo kara draudi esot reāli. Turklāt tā paziņoja, ka paredzot izvietot vienu strēlnieku divīziju, mehanizēto brigādi, moto- mehanizēto pulku un trīs aviācijas pulkus ar to bāzēm un pārvaldi. Tomēr galīgo plānu karaspēka izvietošanai nevarēja noteikt, jo neesot iepazinušies ar situāciju klātienē.

Otrās dienas vakarā komisijas izbrauca uz Ventspili, lai iepazītos ar apstākļiem uz vietas. Sēde atsākās 19. oktobrī no rīta. I. Isakovs, lai sarunas ritētu raitāk, piedāvāja sanāksmes noturēt divas reizes dienā.

Komisija uz vietas pārliecinājās, ka piemērotu telpu karaspēka izvietošanai neesot. Turklāt lielākā daļa telpu piederot privātpersonām, nevis valstij. Latvijas puse, vēlēdamās sniegt vislielāko atbalstu, piedāvāja padomju sauszemes karaspēkam pārņemt labiekārtotās 1. Liepājas kājnieku pulka novietnes Liepājā un Liepājas kara ostas pilsētiņu, izvietoties Ventspilī, Pitragā, kā arī dažās saimniecībās Kapsēdē un Durbē. Gaisa spēkiem savukārt — rajonā Liepāja—Grobiņa, ar lidostām Ventspilī, Piltenē un Cīravā. Padomju dele-gācija ķērās pie piekoptās taktikas, izvirzot pārmērīgas prasības, ko varētu dēvēt par roku izlaušanu, lai beigās panāktu izdevīgākus noteikumus. Padomju puse prasīja ierīkot Liepājā lidostu ar aizliegumu citām lidmašīnām tuvoties 5 km rādiusā un tiesībām lidot virs visas Latvijas teritorijas. Jūras aviācijai — iekārtot bāzes Liepājas un Engures ezerā. Turklāt, padomju puse norādīja, ka Latvijas priekšlikumi nostādot padomju bumbvedēju aviāciju grūtā stāvoklī, jo Piltene neesot tai piemērota. Tāpēc ieteica to novietot teritorijā līdz Kuldīgas meridiāna robežai, bet iznīcinātāju aviācijai izdevīgākā bāzēšanās vieta esot Ezere. Tā kā Cīravā ēku un lidlauka ierīkošana prasot lielus darbus, bet citu piemērotu vietu tuvumā neesot, piedāvāja bumbvedēju aviāciju un mehanizēto pulku pagaidām izvietot Jelgavā. Arī tanku karaspēka izvietošana Liepājā no apmācības viedokļa neesot laba, tāpēc pieprasīja to izvietot Saldus, Auces un Ezeres rajonā. Padomju pase norādīja, ka uz karaspēka izvietošanu Latvijas teritorijā jāskatās kā uz kopēju sistēmu ar bāzēm Igaunijā, tāpēc no šā redzes viedokļa tā uzskatot savas prasības par pareizām un likumīgām.

Latviešus centās pārliecināt izvietot karaspēku, it īpaši aviāciju, saskaņā ar operatīvām prasībām. Turklāt tika prasīts tūlīt atrisināt jautājumu par pagaidu karaspēka izvietošanu un pastāvīgu aerodromu celtniecību, jo, realizējot Latvijas delegācijas projektu, veidotos liela karaspēka koncentrācija vienā vietā. Tāpēc padomju delegācija pieprasīja viņu izstrādāto padomju karaspēka izvietošanas plānu īstenot pilnā apmērā.

Latvijas delegācijai krievu ambiciozās prasības bija ļoti liels pārsteigums. Jo vairāk tāpēc, ka pakta parakstīšanas laikā Maskavā Staļina klātbūtnē mutiskās sarunās bija panākta vienošanās, ka padomju karaspēks izvietojams valsts iekšienē, kas nepārsniegs 20 km attālumu no krasta. Izvirzītās prasības stipri pārsniedza Latvijas delegācijai dotās pilnvaras, kas noteica, izvietot ne tālāk uz austrumiem no Ventas upes. Šī iemesla dēļ Latvijas puse piedāvāja izvietot padomju sauszemes un gaisa spēkus uz austrumiem no līnijas: Ventspils, Piltene, Ēdole, Apriķi, Durbe, Paplaka un Skoda.

Tā kā sarunu pusēm bija pārāk dažāds viedoklis, nolēma sēdi pārtraukt, lai informētu valdību par izveidojušos stāvokli.  

21. oktobrī Latvijas komisijas priekšsēdētājs ģenerālis M. Hartmanis ziņoja armijas komandierim: «.. atspēkojot krievu militārās komisijas prasības, deklarēju, ka uz tālāko piekāpšanos nevaru iet, jo no valdības neesmu pilnvarots», un lūdza piešķirt pilnvaras «vi-ņu prasību apmierināšanai».

Atsākoties sarunām, padomju puse mīkstināja savas prasības, vaļsirdīgi paziņojot, ka saskaņā ar maršala K. Vorošilova norādījumiem, padomju karaspēka izvietošana Jelgavā vairs netikšot apspriesta.

Turpmākās sarunās Latvijas puse piedāvāja atteikties no Ezeres, Saldus un Auces, bet tā vietā piedāvāja Vaiņodes, Paplakas un Kalētu rajonu. Sekoja padomju pretprasība piešķirt Ezeres, Skrundas, Aizputes un Vaiņodes rajonu.

Neskatoties uz domstarpībām sarunās, abu valstu komisijas 23. oktobrī parakstīja vienošanos par padomju karaspēka izvietošanu Latvijā. Jūras spēkiem ierašanos paredzēja nekavējoties, bet sauszemes spēkiem un aviācijai — Ventspils rajonā no 29. oktobra, bet Liepājas rajonā no 31. oktobra. Praktiski Sarkanās armijas un jūras kara flotes kontrolē nonāca visa Kurzemes rietumu robeža, turklāt dienvidos vairāk nekā 80 km valsts iekšienē no jūras karsta, kas pārsniedza Latvijas delegācijas nosprausto Ventas līniju, bet gaisa telpā lidojumiem brīva telpa bija līdz pat Tukuma meridiānam, izņemot Latvijas armijas daļu dislokācijas vietas Talsos, Saldū un Tukumā.