1920.-1940. Uzplaukuma laiks

Starpkaru periods
Juris Ciganovs, Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks
Image
70AEAC60BF93477EBEBC2C47554BAD0A.jpg

Pēc varonīgajām atbrīvošanas cīņām, kuru laikā latviešu karavīri nosargāja jauno valsti, Latvijas armija sāka pāriet uz miera laika štatu - īpaša vērība tika pievērsta valsts aizsardzības spēju paaugstināšanai. Laikā līdz 1940. gadam tika būvētas jaunas ēkas, armiju apgādāja ar modernu kaujas tehniku, karaskolās Latvijā un ārzemēs zinības apguva daudzi Latvijas armijas karavīri. Taču 1940. gada 17. jūnijā to visu pārtrauca padomju okupācija.

1920.-1940. Uzplaukuma laiks

Pēc atbrīvošanas cīņu beigām Latvijas armija sāka pāriet uz miera laika štatu - bija paredzēts, ka kopā armijā un kara flotē būs 24 000 vīru, taču patiesībā viņu bija daudz mazāk. Latvijas armijas organizēšanu un pārvaldīšanu miera laikā Valsts prezidents nodeva kara ministram, kura tiešā pārraudzībā bija Kara ministrijas pārvaldes, ārrindas militārās iestādes un aktīvais karaspēks. Aktīvais karaspēks sastāvēja no armijas un kara flotes, kuru tiešais pavēlnieks bija Armijas komandieris. Viņš bija atbildīgs par karavīru apmācību un kaujas spējām. Armijas komandiera rīkojumus sagatavoja un to izpildi kontrolēja Armijas štābs (līdz 1929. gadam - Armijas komandiera štābs).

Sauszemes karaspēkā bija četras lauka divīzijas, kuras dēvēja par kājnieku divīzijām, un tehniskā divīzija. Kājnieku divīzijās bija trīs kājnieku pulki, kas sastāvēja no 2, 3 vai 4 bataljoniem, viens lauka artilērijas pulks ar 16 lielgabaliem un astoņām haubicēm un atsevišķas divīzijas štābu apkalpojošās daļas. Zemgales divīzijas padotībā bija viens Jātnieku pulks ar diviem divizioniem, kopā ap 1300 vīru. Tika plānots Jātnieku pulku mehanizēt, apgādāt ar motocikliem, tanketēm un prettanku artilēriju. Tehniskajā divīzijā bija iekļauts Aviācijas, Auto-tanku un Sapieru pulks un Sakaru bataljons. Tehnisko divīziju 1938. gadā sadalīja atsevišķos dienestos, bet 1940. gada pavasarī izformēja. Artilērijas inspektoram bija pakļauts Smagās artilērijas pulks, Krasta artilērijas pulks, Bruņoto vilcienu pulks, Zenītartilērijas pulks un Atsevišķais artilērijas divizions. Līdz 1935. gadam pastāvēja Daugavgrīvas artilērija kā atsevišķs pulks. 1930. gadu beigās Krasta artilērijas pulkā apvienoja atlikušās sastāvdaļas no Daugavgrīvas artilērijas un Bruņoto vilcienu pulka. Krasta artilērijas pulka un Bruņoto vilcienu pulka padotība mainījās.


Auto-tanku pulka tanks paraugdemonstrējumu laikā. 1920.gadu sākums. Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs.

Attīstījās arī Jūras spēki - no nelielas jūras krasta apsardzības vienības līdz Kara flotei, kuras sastāvā bija divas zemūdenes, trīs mīnu traleri un jūras aviācija, kā arī vairāki palīgkuģi. Kara flotē bija Mīnu, Zemūdeņu un Jūras aviācijas divizions un Krasta novērošanas dienests. Armijas un flotes vienību iekšējā organizācija, padotība un nosaukumi mainījās, bet galvenais uzdevums palika - kāpināt valsts aizsardzības spējas.

Modernas ēkas, zemūdenes, mīnu traleri, elitāra rota

Divdesmito gadu sākumā Latvijas armija pamatā bija dislocēta vietās, kur pirms tam atradās Krievijas armijas kazarmas. Visa Zemgales divīzija un Jātnieku pulks izvietojās Daugavpilī, Latgales divīzija - Alūksnē, Cēsīs, Valmierā un Rēzeknē, Kurzemes divīzija - Liepājā. Tā kā krievu karaspēks savulaik bija atradies daudzu lielāko pilsētu robežās, tika izremontētas viņu rīcībā bijušās ēkas, no kurām lielākā daļa bija celtas jau 19. gadsimta beigās.

Kad valsts atguvās no kara sekām, radās iespēja kazarmu ēkas pārbūvēt, pielāgojot tās konkrētajām vajadzībām, vai arī celt jaunas un modernas ēkas. Īpaši aktīvi kazarmu, virsnieku dzīvokļu un citu ēku celtniecība notika kara ministra ģenerāļa Baloža darbības laikā. Drīz pēc 1934. gada īsā laikā tika uzceltas vairāk nekā 100 jaunas ēkas. Kazarmās ierīkoja bibliotekas, lasītavas, zāles kino demonstrēšanai un citiem pasākumiem. Telpas iekārtoja ar īpašu rūpību, tajās izvietoja daudz mākslas priekšmetu - gleznas un skulptūras, kas veicināja obligātā dienesta karavīru estētisko izaugsmi. Rūpējoties par karavīru veselību, tika uzlabots ēku sanitārais stāvoklis. Trīsdesmito gadu otrajā pusē, kad Vidzemē un Latgalē tika izveidoti vairāki jauni garnizoni, ēku celtniecība armijas vajadzībām tika veikta pēc vismodernākajiem pasaules būvniecības atzinumiem. Viļakā jaunuzceltās kazarmas bija modernākās Latvijā.

Liepājā atradās arī Jūras krastu apsardzības eskadra, kuru 1938. gadā pārdēvēja par Latvijas Kara floti. Tā sastāvēja no flagmaņkuģa Virsaitis, Zemūdeņu diviziona ar divām zemūdenēm Ronis un Spīdola, kā arī Mīnu diviziona ar diviem mīnu traleriem Imanta un Viesturs un vairākiem palīgkuģiem. Vidzemes divīzija, tāpat kā lielākā daļa Tehniskās divīzijas, bija izvietota Rīgā. 1939. gada 1. janvārī pēc saraksta Latvijas armijā un Kara flotē skaitījās 1969 virsnieki, 3988 virsdienesta instruktori, 11 188 kareivji, 1244 brīvā līguma darbinieki, kopā 18 389 karavīri. Bruņotajos spēkos ietilpa arī Latvijas Aizsargu organizācija, kas bija radusies atbrīvošanas cīņu laikā un bija pakļauta iekšlietu ministram, no 1937. gada - sabiedrisko lietu ministram. Aizsargi pildīja palīgpolicijas funkcijas, organizācijas pamatā bija 19 teritoriālie pulki, kā arī Aizsargu aviācijas un Dzelzceļa aizsargu pulki.


Kara flotes kuģi Daugavā. 1939.gada augusts. Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs.

It visos bruņotajos spēkos bija kāda izlases vienība, kurā dienēt tika uzskatīts par sevišķu godu, kuru vajadzēja izpelnīties. Seno laiku izlases karaspēka vienības dēvēja par gvardi. Gvarde bija valdnieku apsardzē, tā skaitījās stiprākā, uzticamākā un kaujas spējīgākā karaspēka vienība daudzu valstu armijās. Latvijas armijā gvardes tradīcijas pārņēma Armijas štāba rota, kuru 1936. gadā pārdēvēja par bataljonu. Tikai pēc īpašas atlases varēja kļūt par šīs vienības karavīru. Karavīram vajadzēja īpašu rekomendāciju no attiecīgās (pēc dzīvesvietas) kara apriņķa pārvaldes. Bez tam jauniesaucamajiem bija jāatbilst īpašiem fiziskās atlases kritērijiem: augums ne mazāks par 1,80 m, apavu izmērs ne mazāks par 43. numuru, veselībai bija jābūt nevainojamai. Armijas štāba bataljona uzdevumi bija dažādi. Vajadzēja reprezentēt savu valsti un tās bruņotos spēkus dažādos svinīgos pasākumos - valsts svētkos un oficiālu ārzemju delegāciju ierašanās un aizbraukšanas gadījumos vajadzēja pildīt godasardzes funkcijas. Otrs uzdevums bija dažādu valstiski svarīgu objektu apsardze - Armijas štāba bataljona karavīri veica Valsts prezidenta pils un Ministru kabineta ēkas ārējo apsardzi. Štāba bataljonam uzticēja vēl vienu svarīgu uzdevumu - veikt godasardzi pie Brīvības pieminekļa. To karavīri pildīja līdz 1940. gada 21. jūlijam, kad padomju okupācijas vara godasardzi atcēla.

Vispārējā karaklausība un kara izglītības attīstīšana

Valsts pamatlikums - Satversme - paredzēja, ka bruņoto spēku augstākais vadonis bija Valsts prezidents. Armiju un kara floti pārvaldīja Kara ministrija ar kara ministru priekšgalā. Ministram bija pakļauts armijas komandieris, kas bija atbildīgs par armijas apmācību un sagatavošanu. Rīkojumu un pavēļu nodošanu, izpildi un kontroli īstenoja Armijas štābs. Bruņoto spēku formēšanās pamatojās uz vispārējo karaklausību, kurai bija padoti visi Latvijas pilsoņi. Līdz 1931. gadam dienesta laiks bija 18 mēneši, vēlāk tas tika saīsināts līdz 12 mēnešiem kājniekiem, 15 - pārējām ieroču šķirām.

Jau 1919. gadā, veidojot jaunās Latvijas armiju, vajadzēja uzsākt virsnieku kadru sagatavošanu, jo vienībām pietrūka izglītota komandējošā sastāva. Rīgā atvēra divas karaskolas kājnieku un artilērijas virsnieku sagatavošanai. Taču Bermonta karaspēka uzbrukums neļāva mācības sākt paredzētajā laikā. Tās sākās pēc bermontiešu sakaušanas - 1919. gada 1. decembrī. Šo datumu uzskata par Karaskolas dibināšanas dienu.

1920. gada rudenī abas karaskolas apvienoja, izveidojot vienotu skolu ar kājnieku, artilērijas, jātnieku un inženieru nodaļām. Pirmajos gados Karaskolā uzņēma pretendentus ar nepabeigtu vidusskolas izglītību, tāpēc speciālos priekšmetus papildināja vispārizglītojošie priekšmeti. 1923. gadā noteica Karaskolas mācību kursa ilgumu - trīs gadus, bet ar 1927. gadu atgriezās pie divgadīgas apmācības. 1926. gadā likvidēja jātnieku un inženieru nodaļas, bet 1931. gadā - arī artilērijas nodaļu. Kadetu apmācība turpmāk notika kopīgā nodaļā. No 1931. gada līdz 1935. gadam Karaskola pārtrauca kadetu uzņemšanu, saglabājot mācību spēkus. Šajā periodā skolā sagatavoja virsnieku vietniekus un organizēja dažādus virsnieku kvalifikācijas celšanas kursus. 1935. gadā atsākās kadetu apmācība pēc jaunas programmas. Latvijas Karaskola darbojās līdz 1940. gada rudenim, kad tās darbību pārtrauca padomju okupācija. Pavisam Karaskolā notika 14 izlaidumi. Savā darbības laikā Latvijas Karaskola sagatavoja 1634 virsniekus, kā arī 429 rezerves virsniekus un apmēram 900 virsnieku vietniekus. Daudzi latviešu virsnieki jau pirms Pirmā pasaules kara vai kara laikā bija absolvējuši cariskās Krievijas augstākās karaskolas - Ģenerālštāba akadēmiju, Juridisko akadēmiju, Inženieru akadēmiju, Artilērijas un flotes akadēmiju. Viņu zināšanas veidoja pamatu Latvijas armijas tālākai attīstībai.

1921. gadā tika noorganizēti Artilērijas virsnieku kursi, bet 1922. gadā sāka darboties arī Vecāko virsnieku kursi. Šie kursi sagatavoja artilērijas diviziona komandiera amata kandidātus, kā arī bataljonu un pulku komandieru amatu kandidātus. 1924. gada 3. novembrī tika nodibināti Kara akadēmiskie kursi, kas bija augstākā mācību iestāde Latvijā militāro zināšanu iegūšanai un sniedza virsniekiem augstāko militāro vispārējo un speciālo izglītību. 1928. gada 1. decembrī šos kursus pārdēvēja par Virsnieku augstākajiem kursiem, bet 1935. gadā par Augstāko karaskolu, kuras uzdevums bija sagatavot virsniekus štāba dienestam, augstākajiem komandējošiem posteņiem un sekmēt augstāko militāro izglītību Latvijā. Pirmais izlaidums notika 1926. gadā, pēdējais - sestais - 1939. gada beigās. Mācību ilgums svārstījās no 2,5 līdz 3 gadiem.

Atsevišķi Augstākās karaskolas speciālās nodaļas klausītāji līdztekus militāro priekšmetu apgūšanai studēja Latvijas Universitātē vai citā augstskolā un ieguva civilo zinātņu grādu, kas bija nepieciešams armijas amata veikšanai. 1927. gadā darbu sāka arī Kara politehniskie kursi, kas bija piesaistīti LatvijasUniversitātei - virsnieku speciālistu apmācīšanai inženierzinātņu, mehānikas un ķīmijas fakultātē. Skolu beigušos pielīdzināja ģenerālštāba dienestā esošām personām. Augstākā karaskola periodiski rīkoja virsniekiem kursus bataljonu, pulku un citu vienību komandieru un štābu priekšnieku amatu iegūšanai. Skolā uzņēma visu ieroču šķiru virsniekus līdz pulkveža-leitnanta pakāpei. Mācību laikā Augstākajā karaskolā uzņemtos virsniekus piekomandēja pēc kārtas visu ieroču šķiru karaspēka daļām nepieciešamās pieredzes iegūšanai. Tam sekoja akadēmiskais mācību darbs, kas ilga gandrīz trīs gadus. Skolā vienlaicīgi apmācīja līdz 40 klausītāju.

Attīstoties Latvijas armijai, radās vajadzība pēc militāriem speciālistiem ar Eiropas jaunāko militāro sasniegumu pieredzi, ar jaunākajām atziņām karaspēka vadībā un modernā kara stratēģijas un taktikas izpratni. Tādēļ daļu spējīgāko virsnieku nosūtīja mācīties rietumvalstu karaskolās. 1929. gadā tika apstiprināts to ārzemju militāro augstskolu saraksts, kuru pilna kursa apgūšana deva Latvijas virsniekiem līdzvērtīgas tiesības ar Augstākās karaskolas absolventiem, kas bija paredzētas likumā par augstāko militāro izglītību. Šīs mācību iestādes bija Francijas Kara akadēmija un Jūras akadēmija, Čehoslovākijas Kara akadēmija un Polijas Kara akadēmija. Tika atzīti arī dažu cariskās Krievijas augstāko karaskolu diplomi, kuras bija absolvējuši vairāki latviešu virsnieki jau pirms Pirmā pasaules kara vai kara laikā. Virsnieki ārzemju kara mācību iestādēs ne tikai apguva Eiropas valstu jaunākās militārās atziņas karaspēka vadībā, ne tikai noslīpēja zināšanas modernā kara stratēģijā un taktikā, bet arī nodibināja personiskus kontaktus ar citu valstu militāro struktūru pārstāvjiem. 20 gados virsnieku skaits ar augstāko izglītību Latvijas armijā bija vismaz desmitkāršojies.

Bēdīgi slavenā pavēle Nr. 0141: armijas likvidācija

Saskaņā ar Tautu Savienībai iesniegtajiem datiem Latvijas bruņoto spēku skaitliskais sastāvs 1938. gadā bija šāds: 2200 virsnieku, 23 000 instruktoru un kareivju, 1939. gada 1. janvārī pēc saraksta armijā skaitījās 1969 virsnieki, 3988 instruktori, 11 188 kareivji, kopā 17 145 vīri. Kopā ar 1244 brīva līguma strādniekiem bija 18 389 cilvēki. 1940. gada 1. jūnijā Latvijas armijas sastāvā bija 2013 virsnieku, sanitārvirsnieku un administratīvo virsnieku, 27 555 virsnieku vietnieki, instruktori un kareivji, kopā 29 568 vīri. Klāt pieskaitot 1275 brīvā līguma darbiniekus, armijas kopskaits bija 30 843 vīri. 1939. gada 23. augustā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) ārlietu tautas komisārs un Vācijas ārlietu ministrs parakstīja neuzbrukšanas līgumu, kuru bieži sauc par Molotova- Rībentropa paktu. Paktam pievienotajā slepenajā daļā tika noteikta teritoriju jeb interešu sfēru sadale Austrumeiropā starp divām totalitārajām lielvarām. Atbilstoši šai sadalei Latvija bija nokļuvusi PSRS interešu sfērā. Drīz vien pēc tam padomju diktators Josifs Staļins sāka risināt „Baltijas jautājumu". 1939. gada 5. oktobrī Latvijai tika uzspiests t.s. „bāzu līgums" par Sarkanās armijas 25 000 vīru liela kontingenta izvietošanu valstī. Taču tas vēl nebija viss.

1940. gada 16. jūnijā Latvijas valdība saņēma PSRS ultimātu, kurā PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs apvainoja Latviju līguma pārkāpšanā un pieprasīja, lai Latvijā tiktu izveidota jauna valdība un ielaists Padomju Savienības karaspēka papildkontingents. 17. jūnijā Latvijas robežu šķērsoja Padomju Savienības Sarkanās armijas palielināts karaspēka kontingents, uzsākot Latvijas militāro okupāciju ar sekojošu tās teritorijas aneksiju.

Latvijas neatkarība bija likvidēta. Armija, tās personālsastāvs gaidīja pavēli cīņai ar agresoriem, taču tāda pavēle nesekoja... Līdz ar Latvijas valsti padomju okupācijas režīms iznīcināja arī tās armiju. Sekoja neatkarīgās Latvijas varas institūciju varmācīga demontāža un Latvijas politiskās un sabiedriskās dzīves pārveidošana pēc padomju valsts parauga. Pārmaiņas skāra arī Latvijas armiju. Jau pirms Latvijas oficiālās inkorporācijas Padomju Savienībā okupācijas vara 1940. gada 11. jūlijā ar PSRS aizsardzības tautas komisāra pavēli Nr.0141 triju formāli vēl neatkarīgo Baltijas valstu teritorijā izveidoja savu militāro struktūru - Sarkanās armijas Baltijas Īpašo kara apgabalu. 1940. gada rudenī Latvijas armiju likvidēja, atlikušās vienības reorganizējot par Sarkanās armijas 24. teritoriālo strēlnieku korpusu. Latviešu karavīrs zem sava karoga varēja nostāties, tikai atjaunojoties Latvijas valstij.

Dalies ar šo ziņu