Pēdējā sīvā cīņa pret bermontiešiem – Jelgavas atbrīvošana

Pirmais pasaules karš
Barba Ekmane/Latvijas Kara muzejs
Image
Jegava
Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs

Viens no Latvijas Neatkarības kara posmiem iegājis vēsturē ar nosaukumu Bermontiāde. Tas ir atvasinājums no pretinieka karaspēka komandiera – pulkveža Pāvela Bermonta – uzvārda.

Viņš pārstāvēja spēkus, kuri aizstāvēja ideju par Krievijas impērijas atjaunošanu robežās, kas bija pirms Pirmā pasaules kara. Kā pirmais šīs cīņas uzdevums bija izvirzīts – kontroles atgūšana pār Latviju. Viņu sabiedrotais šai cīņā bija vācu spēki ģenerāļa Rīdigera fon der Golca vadībā, kas nevēlējās samierināties ar sakāvi Cēsu kaujās 1919. gada jūnijā un savas ietekmes zaudēšanu. Vācu karavīri masveidā papildināja no krievu karagūstekņiem Vācijā savervētās Rietumu brīvprātīgo armijas rindas, veidojot līdz 65% no personālsastāva. Rudens sākumā bermontieši kontrolēja lielāko daļu Kurzemes un Zemgales, viņu varas centrs atradās Jelgavā.

Jelgava

Ģenerālis R. fon der Golcs un pulkvedis P. Bermonts kopā ar sava karaspēka karavīriem pie ieejas štābā Jelgavā. 1919. gada vasaras beigas. Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs. 

Atklāti savus militāros plānus bermontieši sāka īstenot 1919. gada 8. oktobrī ar uzbrukumu Rīgai. Par nepārvaramu šķērsli Rīgā bermontiešiem kļuva Daugava un Latvijas armijas karavīru apņēmība nosargāt savas valsts galvaspilsētu. 11. novembrī noslēdzās Pārdaugavas atbrīvošana no bermontiešiem un Latvijas armija sāka uzbrukumu Jelgavas virzienā.

Šajā ceļā viena no kaujas epizodēm norisinājās 18. novembrī pie Vareļu mājām netālu no Garozas stacijas. No uz mācībām Kara skolā Rīgā sapulcinātajiem karavīriem Bermontiādes sākumā saformētā kadetu rota sastapās ar bermontiešu Vācu leģiona vienībām. Kadeti iesaistījās sīvā kaujā ar bermontiešiem un atkāpās vien tad, kad draudēja aplenkums. Atkāpšanās izvērtās sevišķi grūta, bermontiešiem nemitīgi apšaudot kadetus. Vien pēc pusnakts kadeti varēja atkāpties uz drošākām pozīcijām. Kaujā pie Vareļu mājām krita 12 kadeti, septiņi tika ievainoti, bet divi kadeti krita gūstā un tika nogalināti. 1919. gada novembra beigās vairāk nekā 230 kadeti saņēma pavēli doties atpakaļ uz Rīgu, un 1. decembrī viņi uzsāka mācības Kara skolā. Pirmajās vakariņās pēc atgriešanās viņiem uz galda bija tikai rupjmaize, marmelāde un miežu kafija. Godinot 14 bojā gājušo kadetu piemiņu, ik gadu Kara skolā 1. decembrī notika īpašs piemiņas pasākums – “Melnās kafijas vakars”. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šo tradīciju turpina Nacionālā aizsardzības akadēmija.

Jelgava

Kara skolas kadeti pie pieminekļa Vareļos, 1936.–1938. gads. (Kā vēl viens cieņas apliecinājum bojā gājušajiem kadetiem kalpo 1935. gadā atklātais piemineklis. 1951. gadā piemineklis tika uzspridzināts, to atjaunoja 1990. gada 17. novembrī). Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs. 

21. novembra rītā Latvijas armijas 6. Rīgas un 8. Daugavpils kājnieku pulki sasniedza Jelgavas pievārti un sākās uzbrukums pilsētai. Šajā laikā Rietumu brīvprātīgās armijas komandēšanu bija uzņēmies vācu 6. rezerves korpusa komandieris ģenerālis Valters fon Eberhards. Pulkvedis P. Bermonts bija pametis savu armijas likteņa varā uz devies ceļā uz Vāciju. Latvijas armijas vienībām Jelgavā pretī stājās vācu Dzelzs divīzijas divi pulki. Rīta pirmajās stundās izdevās pavirzīties uz priekšu un ieņemt izdevīgas pozīcijas tālākam uzbrukumam. Par šo cīņas posmu savās atmiņās rakstījis vēlākais operdziedātājs, tobrīd 8. Daugavpils kājnieku pulka kareivis Mariss Vētra, kurš kopā ar savas vienības karavīriem vēl atradās rezervē un vēroja uzbrukumu no netālu esoša pakalna: “Kilometriem tālu bija redzama mūsu karavīru garā rinda. (..) Ierējās ložmetēji, kliedza šautenes, bet mūsu ķēde neapstājās. Tad balta uguns apžilbināja mūsu acis, un mūsu ķēdē bija izrauts trīs cilvēku liels robs. (..) Tūlīt sprāga vēl viens šrapnelis, bet viņam mūsu ķēde jau bija priekšā. Tas nelaimes nenodarīja. Mūsu vīri virzījās uz priekšu. Troksnis pieņēmās. Sākumā varēja atšķirt ložmetēju skaitu un ložmetēju ligzdu virzienu, bet tagad viss sajuka vienā laidā. Mūsu ķēde bija apturēta, un vācu ložu mašīnām pievienojās arī mūsējās. Visa pasaule pielija ar šo kopējo, nežēli auksto un nepielūdzami bezjūtīgo troksni. (..) Grūti bija skatīties, kā pamazām retinājās mūsu ķēde, bet to neskatīt bija neiespējumi.”

Turpmākajā kaujas gaitā bermontieši spēcīgi pašaudīja Jelgavas tiltus, kas izslēdza iespēju Jelgavu ieņemt frontālā uzbrukumā. 6. Rīgas kājnieku pulka rotas pēc pulkveža Jāņa Apiņa pavēles uzbruka dzelzceļa stacijas rajonā, pārgāja Lielupi pa ledu un atbrīvoja ceļu ieiešanai tālāk pilsētā. Drīz vien 6. Rīgas kājnieku pulka karavīri pilsētās satapās ar 8. Daugavpils un 7. Siguldas kājnieku pulku vienībām. Sīvas cīņas pašā pilsētā turpinājās visas dienas garumā līdz brīdim, kad Dzels divīzija, lai nenonāktu aplenkumā, atkāpās. Apzinoties, ka pilsētu būs jāpamet, bermontieši bija aizdedzinoši nozīmīgākās ēkas, tostarp, Jelgavas pili.

Jelgava

Bermontiešu nodedzinātā Jelgavas pils, 1919. gada decembra sākums. Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs. 

Turpmāk vairs notika tikai nelielas sadursmes, bermontieši atkāpās Lietuvas un Austrumprūsijas virzienā, kur arī decembra sākumā viņi tika internēti.  23. novembrī Jelgavā viesojās Latvijas Pagaidu valdības pārstāvji Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vadībā.

Divas dienas pirms Jelgavas atbrīvošanas ģenerālis V. Eberhards bija nosūtījis telegrammu Latvijas armijas vadībai. Ar to viņš informēja, ka uzņēmies Rietumu brīvprātīgo armijas komandēšanu un lūdza noslēgt pamieru. Zinot, ka iepriekšējo, pēc Cēsu kaujām noslēgto pamiera līgumu, vācu puse nepildīja, otrreiz neviens šādu kļūdu pieļaut nevēlējās un uzbrukums Jelgavas virzienā turpinājās. Taču šai telegrammai bija citas sekas – Latvijas Pagaidu valdība vērsās ar jautājumu pie Vācijas Ārlietu ministrijas, kurā lūdza paskaidrot, vai ģenerālis V. Eberhards ir pilnvarots uzņemties virspavēlniecību pār Latvijai uzbrukušajām karaspēka daļām un vai Vācijas valdība pievienojas pamiera piedāvājumam. 24. decembrī tika saņemt atbilde, kas apstiprināja ģenerāļa V. Eberharda pilnvaras un Vācijas saistību ar viņa komandēto karaspēku. Tas ļāva Latvijas Pagaidu valdībai savā 25. novembra sēdē secināt, ka Latvija ir vedusi karu ar Vācijas armiju un sagatavot notu par diplomātisko sakaru pārtraukšanu ar Vāciju. Sarunas par karastāvokļa izbeigšanu ar Vāciju notika 1920. gada pirmajā pusē, pagaidu līgumu par savstarpējo attiecību atjaunošanu parakstīja 15. jūlijā.

Dalies ar šo ziņu