Igaunijas un Lietuvas gadsimts

Pirmais pasaules karš
Juris Ciganovs, Dr. hist.
Image
1CE21AFECF024BBEA366B10676D767AC.jpg

Šogad februārī mūsu tuvākās kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva atzīmē savas nacionālās neatkarības simts gadu jubileju. Liktenis bija lēmis, ka lietuvieši un igauņi savas valstis proklamēja gandrīz pusgadu pirms Latvijas, taču brīvība mums bija jāizcīna kopīgā cīņā pret kopīgiem ienaidniekiem

Igaunijas un Lietuvas gadsimts

Igaunija

Krievijas Impērijā mūsdienu Igaunijas teritorija administratīvi bija sadalīta divās daļās: Ziemeļigaunija un salu arhipelāgs bija Igaunijas guberņā, bet Dienvidigaunija (Pērnavas, Vīlandes un Tartu apgabali) ietilpa Vidzemes guberņā. Līdz 1917. gadā Krievijā notikušajai Februāra revolūcijai Pirmā pasaules kara militārā darbība mūsdienu Igaunijas teritoriju neskāra, taču karadarbības ietekme bija jūtama: gan Igaunijas guberņā, gan Vidzemes guberņas igauņu daļā notika mobilizācija krievu armijā, dienestā bija iesaukti apmēram 100 000 igauņu. Tāpat uz frontes aizmuguri, respektīvi, Igauniju, bija evakuēti daudzi ražošanas uzņēmumi gan no Kurzemes, gan Vidzemes, šeit nonāca arī liels skaits latviešu civilo bēgļu. Pēc Februāra revolūcijas igauņu nacionāli noskaņotās politiskās aprindas sāka lūgt Krievijas Pagaidu valdību par visu igauņu apdzīvoto zemju apvienošanu vienā teritoriālā vienībā un iestājās par šīs teritorijas autonomiju Krievijas sastāvā. 1917. gada 30. martā visas igauņu apdzīvotās zemes apvienojās Igaunijas guberņā. Pēc dažiem mēnešiem notika guberņas Zemstes padomes vēlēšanas un sākās aktīva igauņu politiskā dzīve: dibinājās jaunas politiskās partijas, vienlaikus aprīlī sāka veidoties pirmās igauņu nacionālās karaspēka vienības, pagaidām vēl Krievijas armijas sastāvā. Jāpiebilst, ka analoga latviešu strēlnieku pulkiem Pirmā pasaules kara laikā igauņiem nebija. Igauņu politiskās prasības bija plaša autonomija, ko igauņu labējie politiķi tobrīd iztēlojās kā savas zemes līdzvērtīgu dalību federatīvajā Krievijā (kaut ko līdzīgu kā pavalstis Amerikas Savienotajās Valstīs), taču politiskajā dzīvē arvien lielāku ietekmi sāka iegūt lielinieki ar vispārējās sociālās vienlīdzības idejām un nacionālā valstiskuma noliegšanu.

1917. gada rudenī karadarbība ienāca arī Igaunijā: septembrī sākās vācu militārā desantoperācija Monzunda arhipelāgā jeb Igaunijas salās. Šīs kaujas bija brūkošai un disciplīnu zaudējušajai Krievijas armijai neveiksmīgas. Pēc 1917. gada novembra lielinieku apvērsuma Petrogradā lielinieki centās pārņemt varu arī Igaunijā, taču tas izdevās tikai daļēji. 1917. gada 15. novembrī Tallinā Igaunijas Zemstes padome pasludināja sevi par augstāko varas pārstāvi Igaunijā, taču lielinieki padomi atlaida, arestējot lielāko daļu no tās locekļiem. Tā kā nacionāli noskaņotie igauņu politiķi nevēlējās atrasties lielinieku Krievijas sastāvā, tad doma par neatkarīgas valsts izveidošanu kļuva arvien populārāka. Bija skaidrs, ka lielinieki to nepieļaus, tāpēc lielas cerības igauņu labējie politiķi saistīja ar gaidāmo vācu armijas uzbrukumu visā frontē. 1918. gada 18. februārī (pēc jaunā laika skaitīšanas stila, uz kuru pēc kalendāra reformas Krievija pārgāja tā paša gada 1. februārī) šāds vācu armijas uzbrukums arī sākās. Izmantojot situāciju, ka krievu armija panikā atkāpās, bet vācu armija vēl nebija ienākusi, 19. februārī Igaunijas Zemstes padome savas pilnvaras nodeva Igaunijas Glābšanas komitejai, kura 24. februārī pieņēma «Manifestu par neatkarību», pasludinot Igaunijas Republikas proklamēšanu. Nākamajā dienā Tallinā izveidoja Pagaidu valdību ar premjerministru Konstantīnu Petsu priekšgalā, taču šī valdība paguva nostrādāt tikai dažas dienas, jo Igaunijas galvaspilsētu okupēja vācu karaspēks, izveidojot tur savu militāro administrāciju. Vācu okupācijas administrācija, protams, neatzina Igaunijas Republiku, un līdz ar to reālā Igaunijas valstiskuma veidošana varēja sākties tikai 1918. gada novembrī pēc Vācijas zaudējuma Pirmajā pasaules karā.

1918. gada 19. novembrī Igaunijas Pagaidu valdība noslēdza vienošanos ar vācu okupācijas administrāciju par varas nodošanu tai visā valsts teritorijā. Taču tas bija tikai sākums cīņai par valsts neatkarību.

Vācu armija 1918. gada beigās sāka atstāt Igaunijas teritoriju, bet to vietā no austrumiem gandrīz vienlaikus sāka ienākt Padomju Krievijas Sarkanās armijas vienības. 1918. gada 28. novembrī Sarkanā armija sāka uzbrukumu Narvai, bet nākamajā dienā turpat Narvā lielinieki paziņoja par Igaunijas Darba komūnas izveidošanu. Formāli tā bija neatkarīga sociālistiska republika, bet īstenībā — Padomju Krievijas marionešu veidojums, kura mērķis bija Krievijas komunistu varas nodibināšana visā Igaunijā. Nacionālās armijas vienības igauņiem vēl bija tikai formēšanās stadijā un nopietnu pretestību izrādīt nevarēja. Toreiz vēl nelielajās un tikko veidotajās igauņu vienībās trūka visa karadarbībai nepieciešamā, tomēr Igaunijas valdība nolēma cīnīties par savu valsti, cerot uz potenciālo sabiedroto — Lielbritānijas un Somijas palīdzību. Cerības attaisnojās: 1918. gada decembrī Tallinā ieradās britu kara flotes eskadra, bet no Somijas cīņai pret lieliniekiem 1919. gada janvārī ieradās apmēram 4000 brīvprātīgo. 1918. gada 23. decembrī par Igaunijas armijas virspavēlnieku iecēla enerģisko pulkvedi Juhanu Laidoneru. Šis bijušais krievu armijas virsnieks iestājās par to, ka visiem pretlielinieciskajiem spēkiem no pasīvas aizsardzības jāpāriet pretuzbrukumā. 1919. gada sākumā Sarkanā armija nonāca 30 kilometru attālumā no Tallinas. 7. janvārī Igaunijas armija kopā ar somu brīvprātīgajiem (apmēram 16 000 vīru) sāka uzbrukumu lieliniekiem. Trīs nedēļu laikā visa Igaunijas teritorija bija atbrīvota no Sarkanās armijas karaspēka.

Lielinieku sakaušana krietni palielināja Igaunijas nacionālās valdības prestižu un lika sabiedrībai noticēt, ka Igaunija kā nacionāla valsts var pastāvēt. Bez šādas ticības turpmākā cīņa ar skaitliskā ziņā pārāko Sarkano armiju būtu daudz grūtāka. Maija vidū Igaunijas armijā bija apmēram 75 000 vīru. Jau pēc uzvaras pie Tallinas Igaunijas armijas vadība nolēma, ka nepieciešams frontes līniju atvirzīt pēc iespējas tālāk no Igaunijas robežām, sniedzot palīdzību visiem pretlielinieciskajiem spēkiem. Jau 1918. gada februārī ar Igaunijas valdības atbalstu šajā valstī sāka veidot latviešu karaspēku, vēlāko Ziemeļlatvijas brigādi. 1919. gada pavasarī un vasaras sākumā Igaunijas armija kopā ar latviešu karavīriem atbrīvoja no lieliniekiem Latvijas Ziemeļvidzemi, bet jūnijā kopīgi izcīnīja uzvaru pār vācu monarhistu karaspēku pie Cēsīm. Igaunijā mūspusē pazīstamās Cēsu kaujas sauc par Landesvēra karu un 22. jūniju svin kā uzvaras dienu. Igaunijas armija sniedza palīdzību Latvijai trauksmainajās 1919. gada oktobra un novembra dienās, kad visi spēki bija sakoncentrēti cīņai pret bermontiešiem. Šajā laikā Rīgā palīgā latviešu karavīriem ieradās divi igauņu bruņuvilcieni. Igaunijas armija Latvijas teritorijā atradās līdz 1919. gada beigām, ieņemot vienu iecirkni pretlielinieciskajā frontē Vidzemes austrumos.

Igaunijas valdība tāpat atbalstīja Narvas rajonā darbojošos ģenerāļa P. Judeņiča komandēto krievu Ziemeļrietumu brīvprātīgo armiju. Tas gan bija darīts tikai stratēģisku iemeslu dēļ, jo krievu monarhists P. Judeņičs pret Igaunijas valstiskumu izturējās noraidoši. 1919. gada novembrī lielinieki Judeņiča karaspēku sakāva, un tas Igaunijas teritorijā bija internēts.

Igaunijas Neatkarības karš beidzās 1920. gada 2. februārī, kad Tartu pilsētā bija parakstīts Igaunijas un Padomju Krievijas miera līgums.

Lietuva

Situācija Lietuvā atšķīrās no pārējās Baltijas. Vēl līdz 1914. gadam lietuviešu inteliģences pārstāvji vairākkārt lūdza Krievijas caru apvienot visas lietuviešu apdzīvotās zemes vienā administratīvajā teritorijā, tomēr atbildes uz šiem lūgumiem nebija. Lietuviešu apziņā bija atmiņas par Lietuvas lielvalsti un kopējo valsti ar Poliju, kuru likvidēja 18. gadsimta beigās, sadalot tās teritoriju starp Vāciju, Austriju un Krieviju. Šodienas Lietuvas teritorija bija sadalīta četrās Krievijas guberņās, bet t.s. Mazā Lietuva jeb Mēmeles (Klaipēdas) apgabals atradās Vācijas pakļautībā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, nākamās Lietuvas valsts teritorijā karadarbība ienāca uzreiz. 1915. gada septembrī visas lietuviešu apdzīvotās zemes bija ieņēmis vācu karaspēks, nodibinot tur militārās pārvaldes administrāciju.

Sākumā vācu okupācijas varai nebija nekādu plānu par šo teritoriju turpmāko likteni, bet 1916. gada aprīlī Vācijas kanc­lers no Reihstāga tribīnes paziņoja, ka Vācija arī pēc kara beigām neatdos atpakaļ Krievijai vācu armijas ieņemtās teritorijas, vienalga, kas arī šīs teritorijas apdzīvotu: lietuvieši, latvieši vai poļi... Tas pamudināja vācu okupētajās zemēs palikušos lietuviešu politiķus (ļoti daudzi lietuviešu politiķi bija devušies bēgļu gaitās uz Krieviju) aktīvāk iestāties par neatkarīgas valsts ideju. Pirmā pasaules kara gados daudzi lietuviešu politiķi uzsāka diskusiju par to, kādu veidot nākamo Lietuvu: mēģināt atjaunot lielo Lietuvu tās 17. un 18. gadsimta robežās, kad pastāvēja Lietuvas lielkņaziste (jeb dižkunigaitiste) un kad Lietuvas zemes pletās no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Otrs variants bija veidot jaunu Lietuvas valsti lietuviešu apdzīvotajā teritorijā. Varenā lietuviešu valstiskuma vēsture 20. gadsimta sākumā nedeva nekādas privilēģijas, un tāpēc tika nolemts veidot valsti pēc etniskā principa. Šajā laikā lietuviešu politisko aprindu centienus izveidot savu autonomiju vai valstiskumu savā labā nolēma izmantot arī Vācijas militārā vadība. 1916. gadā visas lietuviešu etnogrāfiskās teritorijas tika apvienotas vienā administratīvajā vienībā, ko vācu okupācijas vara nosauca par Oberostu, kas pēc likteņa ironijas sakrita ar Lietuvas lielkņazistes robežām laikā, kad tā zaudēja savu valstiskumu. Vācu varas iestāžu vēlme bija izveidot no Vācijas atkarīgu marionešu valsti. Tomēr tam vajadzēja pašu lietuviešu piekrišanu. 1917. gada septembrī ar vācu okupācijas varas iestāžu piekrišanu Viļņā notika lietuviešu politisko, sabiedrisko un zinātnes pārstāvju konference, kuras galvenajā rezolūcijā bija pieteikta virzība uz neatkarīgu valsti, tiesa, ar norādi par orientāciju uz Vāciju. Tāpat konferencē bija izvēlēta nākamā Lietuvas izpildinstitūcija — Lietuvas Padome.

Protams, reālas varas šai padomei nebija, un arī vācu okupācijas varas iestādes necentās kaut ko darīt lietuviešu valstiskuma veidošanas labā. Padomes galvenā funkcija bija būt par vidutāju starp lietuviešiem un vācu militāro administrāciju. Šajā laikā aizsākās diskusijas par to, kādām jābūt nākamās valsts robežām. Vairākums sabiedrības piekrita, ka tām jābūt lietuviešu etnogrāfiskajās robežās, pie šādām pieskaitot arī lielāko daļu Latgales un Liepājas pilsētu.

Interesanti atzīmēt, ka Lietuvas valsts proklamēšanā liela loma bija vācu militārajai administrācijai, kura mudināja Lietuvas Padomi ātrāk pieņemt neatkarību pasludinošu dokumentu un vēlāk pasludināt Lietuvas pievienošanu Vācijai. Pēdējā gatavojās Brestas miera sarunām ar Krieviju, un Lietuvas pievienošanai Vācijai bija jāizskatās kā pašu lietuviešu gribai.

1918. gada 16. februārī Lietuvas Padome pieņēma Neatkarības aktu. Šajā aktā bija pasludināts, ka Lietuva ir neatkarīga valsts, kuras iekārtu noteiks lietuviešu tautas ievēlēts parlaments — Seims. Dažas dienas vēlāk Lietuvas neatkarību atzina Vācijas ķeizars Vilhelms II, taču bija skaidrs, ka jaunā Lietuvas valdība jeb Lietuvas Valsts padome nevēlēsies pat runāt par savas valsts pievienošanu Vācijai. Tad nobrieda plāns par Lietuvu kā konstitucionālu monarhiju. 1918. gada 13. jūlijā Vācijā lietuviešu konservatīvākie politiķi, Vācijas Reihstāga atbalstīti, pat uzaicināja Virtembergas grāfu Vilhelmu fon Urahu ieņemt Lietuvas troni un pasludināja viņu par karali Mindaugu II. Šai idejai gan bija ļoti maz atbalstītāju, tomēr Uraha ievēlēšana par karali tika atcelta tikai 1918. gada 2. novembrī, kad mainījās situācija frontē.

Abu impēriju — Krievijas un Vācijas — sabrukums un šajās valstīs notikušās revolūcijas pavēra jaunas iespējas valsts veidošanā. 1918. gada 2. novembrī Lietuvas Valsts padome pieņēma Pagaidu konstitūciju un izveidoja jaunu ministru kabinetu Augustina Valdemara vadībā. Tieši tad arī sākās reāls darbs pie neatkarīgas valsts pārvaldes institūciju veidošanas, sākās arī Lietuvas bruņoto spēku veidošanās. Līdzīgi kā Latvijā, formējot pirmās nacionālā karaspēka vienības, Lietuvas valdībai bija jālūdz Vācijas atbalsts, jo sava karaspēka veidošanai trūka resursu, bet no austrumiem sākās straujš Padomju Krievijas Sarkanās armijas iebrukums. Decembrī ar Maskavas atbalstu lietuviešu lielinieki paziņoja par Padomju Lietuvas izveidošanu. Lielinieku uzbrukumu izdevās apturēt 1919. gada aprīlī, kad sākās jaunizveidotās Lietuvas armijas pretuzbrukums, un līdz vasaras beigām visa valsts teritorija bija atbrīvota no Sarkanās armijas. 1920. gada 12. jūlijā Lietuva un Padomju Krievija noslēdza miera līgumu, taču atklāti lielinieku agresijas centieni izbeidzās tikai tā paša gada rudenī, kad pēc Sarkanās armijas sakāves pie Varšavas padomju valdība atmeta domu par «revolūcijas eksportu» uz Rietumeiropu militārā ceļā.

1919. gada rudenī lietuviešu bruņotajiem spēkiem bija jācīnās arī pret P. Bermonta komandēto Rietumu krievu brīvprātīgo armiju jeb bermontiešiem — arī šis ienaidnieks Lietuvas un Latvijas valstīm bija kopīgs. Pēc tam, kad Latvijas armija bermontiešus bija padzinusi no savas valsts teritorijas, Lietuvas armija vairākās kaujās sakāva šo lietuviešu valstiskuma ienaidnieku. Bermontieši līdz 1919. gada beigām no Lietuvas bija padzīti. Lietuvas armija bija izcīnījusi savu valsti, nosargājusi tās robežas, lai arī visus gadus līdz padomju okupācijai mūsu kaimiņvalsts tā arī nespēja atrisināt vienu svarīgu jautājumu.

Atšķirībā no pārējām Baltijas valstīm Lietuva atradās gan politiskā, gan arī militārā konfrontācijā ar Poliju. Abām valstīm bija kopīga pagātne, taču tagadnes skatījums uz vairākām lietām tām atšķīrās. Galvenais strīda objekts starp abām valstīm bija Viļņa — pilsēta, kuru gan Polija, gan Lietuva uzskatīja par savu. Jāteic, ka patiesība bija abām: Lietuvai Viļņa bija senās valsts galvaspilsēta un viens no galvenajiem lietuviešu valstiskuma simboliem, Polija turpretī uzsvēra, ka Viļņa ir absolūti poliska pilsēta ar tikai dažiem procentiem lietuviešu tautības iedzīvotāju. 1919. un 1920. gada laikā Viļņa vairākkārt pārmaiņus nonāca gan Polijas, gan Lietuvas karaspēka kontrolē, līdz visbeidzot konflikts savu kulmināciju sasniedza 1920. gada rudenī, kad to ieņēma Polijas armija, bet lietuvieši tobrīd nevarēja spert nekādus pretsoļus. Lietuva Viļņas iekļaušanu Polijā neatzina un pieprasīja, lai to neatzīst arī citi. Šis Polijas un Lietuvas konflikts Viļņas dēļ bija aktuāls visu laika periodu starp diviem pasaules kariem, un tieši tas kļuva par politisko iemeslu ciešākas sadarbības neesamībai starp Baltijas valstīm, jo Latvijai un Igaunijai bija svarīgi saglabāt draudzīgas attiecības ar Poliju, pret ko kategoriski iebilda Lietuva.

Dalies ar šo ziņu