Latviešu strēlnieki 1916. gada kaujās pie Ķekavas

Pirmais pasaules karš
Klāvs Zariņš, Latvijas Kara muzeja vēsturnieks
7F40F4AAB72244239081BC8851DD7950.jpg

Jau no 1915. gada rudens mēnešiem latviešu strēlnieki frontē pie Rīgas iesaistījās kaujās ar vācu armiju, izceļoties ar panākumiem izlūkgājienos un apturot ienaidnieka virzību atsevišķos frontes sektoros.

Latviešu strēlnieki 1916. gada kaujās pie Ķekavas

1916. gada pavasaris nāca ar līdz tam lielāko pārbaudījumu latviešu strēlniekiem — Krievijas 12. armijas kaujas operāciju pie Ķekavas, kurā latviešu strēlnieki plecu pie pleca cīnījās kopā ar sibīriešu pulku karavīriem.

Gatavošanās operācijai

1915. gada rudenī fronte Latvijas teritorijā bija nostabilizējusies — abas karojošās puses pilnveidoja nocietinājumus, neizceļoties ar nopietnu kaujas darbību. Vācu ģenerālštābs, kuru vadīja ģenerālis Erihs fon Falkenhains, galveno uzmanību veltīja Rietumu frontei. 1916. gada februārī sākās viena no ievērojamākajām Pirmā pasaules kara epizodēm — vācu uzbrukums slavenajam Verdenas cietoksnim Francijā, kas bija nozīmīgs šķērslis vācu armijai ceļā uz Parīzi. Lai gan ilgstošā vācu gatavošanās ofensīvai Francijā deva Krievijas karaspēkam nelielu atelpu, smagais stāvoklis Rietumu frontē situāciju mainīja arī kontinenta austrumu daļā. Sabiedrotie vērsās pie Krievijas armijas vadības, un viņu lūgumam piesaistīt pēc iespējas lielākus vācu spēkus, lai nepieļautu vācu karaspēka daļu nosūtīšanu uz Franciju, sekoja pozitīva atbilde — krievu armijas virspavēlniecība nolēma sākt uzbrukumu Eiropas Austrumu frontes ziemeļos.

Galvenais Krievijas armijas trieciens bija paredzēts Naroča ezera apkārtnē mūsdienu Balt-krievijas teritorijā, izvēršot ofensīvu Kauņas virzienā. Lai operācija būtu sekmīga un neļautu vācu karaspēkam pievilkt rezerves, galvenā trieciena atbalstam bija paredzēti vairāki otršķirīgi uzbrukumi Latvijas teritorijā, kuri novērstu pretinieka uzmanību. Viens no šiem māņu uzbrukumiem bija paredzēts pie Ķekavas, kurš bija jāveic latviešu strēlnieku bataljoniem kopā ar sibīriešu strēlnieku pulkiem. Operācijas realizācija sākās 1916. gada martā.

Marta kaujas

Jau kopš 1915. gada rudens pirmo trīs latviešu strēlnieku bataljonu karavīri bija iesaistījušies lokāla rakstura sadursmēs ar ienaidnieku visā frontes sektorā pie Rīgas. Paralēli norisinājās pārējo piecu latviešu strēlnieku bataljonu (4. Vidzemes, 5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmieras) formēšana un apmācība, kas gandrīz pilnībā tika pabeigta 1916. gada pirmajos mēnešos. Kaujas pie Ķekavas kļuva par pirmo lielu strēlnieku pārbaudījumu, kurš ietvēra potenciālu frontes pārraušanu un ielaušanos ienaidnieka aizmugurē. Pārrāvums bija paredzēts Ķekavas apkārtnē, tālāk uzbrukumu attīstot Bauskas un Skaistkalnes virzienā.

Uzbrukums sākās 21. martā (pēc vecā stila — 8. martā). Vakaru pirms kaujas savās atmiņās aprakstīja 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieks Fricis Riekstiņš:

«Nakti uz 8. martu es kopā ar saviem citiem biedriem pavadīju kādā lielākā zemnīcā, kur mēs sakūrām uguni. Zemnīcā caurumu dūmiem nebija, nācās gulēt un rīt sīvos dūmus, kas izsauca stipru klepu un dziļu sūrumu rīklē. Es gan labprāt būtu cietis aukstumu nekā šos dūmus, bet ko lai dara, pārējiem biedriem patika labāk siltums un dūmi nekā aukstums. Daudzi rakstīja piederīgajiem vēstules, jo mēs zinājām, ka kauja sāksies vēl šinī naktī, lai gan oficiāla paziņojuma vēl nebija. (..) Ap plkst. 11.00 vakarā, kad mēs jau bijām tā mazliet iesnaudušies, atskrēja ziņnesis ar rotas komandiera pavēli: visiem sagatavoties kaujai. Ejot laukā no zemnīcas, man bija tāda sajūta, it kā tagad esmu uzņēmies ļoti grūtu un svētu pienākumu, kas man tagad rūpīgi izpildāms.»

Kauja notika atklātā laukā abpus Bauskas šosejai, pavasara paliem applūdušās pļavās. Ķe-kavas kaujā pirmo reizi divi latviešu bataljoni — 1. Daugavgrīvas un 2. Rīgas — darbojās kopīgi un veica vienotu uzbrukumu. Pēc ienaidnieka nocietināto pozīciju neilgas artilērijas apšaudes latviešu strēlnieki un 51. Sibīrijas strēlnieku pulka karavīri devās uz priekšu, stājoties pretī vācu ložmetēju un šauteņu ugunij. Straujās un negaidītās ofensīvas rezultātā izdevās ie-ņemt pirmās vācu ierakumu līnijas. 13. Sibīrijas strēlnieku divīzijas štāba jātnieku eskadrona virsnieks Kārlis Miglis atmiņās aprakstīja latviešu strēlnieku panākumus, paužot pārsteigumu par notikušo kaujas sākumā:

«Piepeši trakā steigā no Ķekavas puses iedrāzās vairāki jātnieki. Tie latvieši. Patronas, pat-ronas vajag! Patronu pietrūcis! Latviešu bataljoni jau ieņēmuši trīs vācu līnijas, gūstā saņemti friči un viņu ložmetēji. Patronas!»

Trīs stundas pēc uzbrukuma sākuma kaujas darbībā tika iesaistīts arī 51. Sibīrijas strēlnieku pulks, kura kreiso flangu sedza viena 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona rota, gūstot pirmo kaujas pieredzi. Rota nespēja gūt panākumus un apstājās pie pirmās vācu ierakumu līnijas. Neskatoties uz pirmo divu latviešu strēlnieku bataljonu panākumiem, frontes pārrāvumu nebija iespējams ilgstoši noturēt. Vācieši, pievelkot papildu rezerves, vakara pusē sāka pretuzbrukumu, lai atgūtu zaudētās pozīcijas. 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona komandiera adjutants Jānis Lerhs aprakstīja notikušo atmiņās:

«Latviešu bataljoni pārrāva pirmo un otro vācu iebrukuma līniju. Kas attiecas uz 51. Sibīrijas strēlnieku pulku, tad neviens no viņiem negribēja doties uzbrukumā. Ja vienīgi šā pulka 15. rota, pievienodamās abiem latviešu bataljoniem, gāja triecienā, bet arī šīs rotas pus-rota padevās vāciem gūstā. Abi latviešu bataljoni aizraudamies iekļuva ugunssprostā, cieta zaudējumus, un ienaidnieks tos spieda atpakaļ izejas pozīcijās.» Kaujas laikā žoklī smagi ievainoja arī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1. rotas komandieri Fridrihu Briedi. Apakšpulkvedis Jānis Francis savās atmiņās aprakstīja F. Brieža neatlaidību:

«Kaujā starp citiem smagi ievainoja galvā Daugavgrīvas strēlnieku bataljona 1. rotas komandieri Briedi. Ar sanitāra palīdzību tas ieradās pie manis. Caur galvas apsējumu sūcās asinis. Nevarēdams runāt, kapteinis Briedis ar zīmēm pieprasīja papīru un zīmuli; uzzīmējis priekšējo rotu stāvokļa situāciju, uzrādīja, kur vācieši visstiprāk pretojas, kur vajadzīga palīdzība, un, ja papildspēkus nepievedīšot, tad nederot par velti cilvēkus upurēt. Pie tam atkāpšanās līdz krēslai neesot iespējama. Visas rakstītās lapiņas appilēja ar viņa asinīm. Ar lielām pūlēm izdevās viņu nogādāt no kaujas lauka aizmugurē.»

Nesaņemot papildu atbalstu, strēlnieki artilērijas uguns aizsegā vakara pusē bija spiesti atkāpties uz izejas pozīcijām. Neveiksmīgās kaujas operācijas rezultātā latviešu strēlnieki cieta smagus zaudējumus — bojā gāja 262 karavīri. Neveiksme un lielie upuri izraisīja neapmierinātību. Kārlis Miglis savās atmiņās pauda rūgtu vilšanos:

«Šī kauja esot bijusi tikai demonstrācija — tātad spēku pārbaude turpmākām kaujas operācijām. Vai šīs demonstrācijas dēļ vajadzēja tik daudz asiņu? Vai ienaidnieka spēkus nevar citādā ceļā pārbaudīt?»

Jūlija kaujas

Pēc neveiksmīgās kaujas armijas virspavēlniecība gatavojās to atkārtot, iesaistot 5. Zemgales, 6. Tukuma un 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljonu, taču no šīs idejas dažādu iemeslu dēļ atteicās. Tomēr otrs mēģinājums pārraut fronti Ķekavas apkārtnē sekoja jau jūlijā — laikā, kad Rietumu frontē norisinājās ļoti smagas kaujas pie Sommas.

Frontes pārrāvumam bija jānotiek iecirknī no Smerdukļa purva līdz Daugavai, izvēršot uzbrukumu gar abiem Ķekavas upes krastiem. 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljona strēlnieks Andrejs Krustiņš atmiņās rakstīja, ka nakts pirms kaujas «dažādās rotās tika pavadīta, klusu dziedot tautasdziesmas pie maziem ugunskuriem, ļoti svētsvinīgi, kā gatavojoties kaut kam svarīgam katra kareivja dzīvē». Uzbrukums sākās 16. jūlijā. Šoreiz kaujās dalību ņēma pieci latviešu strēlnieku bataljoni (1. Daugavgrīvas, 2. Rīgas, 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmie-ras). Svarīgs elements bija artilērija, kura ievadīja kauju, vairākas stundas apšaudot vācu nocietinājumus. Pēc tā sekoja kājnieku uzbrukums vācu ierakumu līnijām. Taču mežainajā un purvainajā apvidū artilērijas atbalsts izrādījās nepietiekams. Krievu armijas raidītie artilērijas šāviņi nespēja iznīcināt ienaidnieka nocietinājuma elementus, tostarp dzeloņstiepļu aizžogojumus, kurus kājniekiem nācās pārgriezt kaujas laikā zem smagas pretinieka uguns. Kauju laikā īpaši smagā situācijā nonāca 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljons, kura karavīriem bija jāšķērso grūti caurejams purvs, atrodoties pastāvīgā abu karojošo pušu artilērijas krustugunī. Strēlnieks Gothards Apsītis savā dienasgrāmatā pēc kaujas atzīmēja:

«Vācu smagā artilērija atklāja stipru uguni uz vēl nenocietinātām tranšejām, ka palikām gandrīz dulli no tuvumā klīstošām granātām.» Arī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona apakšvirsnieks Jēkabs Feldmanis vēstulē atzīmēja:

«Palikām par muļķiem, tikai dūmi un lielgabalu uguns, kas gribēja mūs visus aprīt un apbērt ar čuguna krusu. Krita biedri. Mēs stāvējām iekš purviem — kā elle dubļi un torfs, nosmērējāmies ar zemēm kā lopiņi.»

7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona komandieris Andrejs Auzāns pēc kara atzīmēja:

«Kara vēsturē var atrast maz tamlīdzīgus varonības piemērus, kādus izrādīja 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljona 1. un 2. rota 1916. gada 16. jūlija uzbrukumā. (..) uzbrukuma aculiecinieki, krievu virsnieki izsacījās, ka viņi neesot redzējuši tik labus kareivjus un virsnieku kā latvieši.»

Kopumā kaujas ilga līdz 22. jūlijam. Atkārtojās marta kauju neveiksme — nozīmīgi panākumi netika gūti. Taču zaudējumi bija ievērojami. Pieci latviešu strēlnieku bataljoni zaudēja 27% no karavīru kopskaita. Par spīti neveiksmei, kaujas izcēla latviešu strēlnieku bataljonus kā vienotu militāru spēku, kuram var uzticēt lielāku kaujas operāciju realizāciju.

Dalies ar šo ziņu