Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja

Pirmais pasaules karš
Klāvs Zariņš, Latvijas Kara muzeja vēsturnieks
Image
9060C029EC184B62AFD4D1DEF44DC630.jpg

1915. gada vasarā sāka formēt latviešu strēlnieku bataljonus. Latviešu vienību izveidē sevišķa nozīme bija Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejai, kura sarežģītos apstākļos veica apjomīgu un ievērojamu darbu — organizēja brīvprātīgo pieņemšanu, panāca virsnieku un kareivju pārcelšanu no citām Krievijas impērijas armijas daļām, kā arī rūpējās par bataljonu apgādi. Komitejas darbinieki nenogurstoši strādāja, lai latviešu karavīriem frontē būtu viss nepieciešamais.

Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja

Organizācijas komitejas izveide un sastāvs

1915. gada jūnija sākumā Rīgā norisinājās latviešu sabiedrisko darbinieku un virsnieku sapulce, kurā tika skatīts jautājums par latviešu nacionālo vienību izveidi Krievijas impērijas armijas sastāvā. Sapulcē, kuru sasauca pēc Krievijas valsts domnieka Jāņa Goldmaņa iniciatīvas Tērbatas ielā 1/3, pieņēma lēmumu atbalstīt ieceri par latviešu militāro vienību dibināšanu. Tāpat sapulces dalībnieki vienojās par nepieciešamību izveidot speciālu organizācijas komiteju, kura organizētu brīvprātīgo pieņemšanu. Jau nedēļu pēc sapulces bija izstrādāti lūgumraksti Krievijas impērijas armijas augstākajai vadībai un frontes virspavēlniekam. Divus mēnešus pēc vēsturiskās sapulces tika dota zaļā gaisma bataljonu izveidei — 1. augustā Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks parakstīja pavēli par pirmo divu latviešu strēlnieku bataljonu formēšanu un Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas izveidi. Pēc vairāku nedēļu ilgušām diskusijām un saskaņošanas tajā pašā dienā tika apstiprināti «Pagaidu noteikumi par latviešu strēlnieku bataljoniem», kuros tika formulēti organizācijas komitejas galvenie pienākumi un darbības virzieni, no kuriem nozīmīgākais bija brīvprātīgo pieņemšana latviešu strēlnieku bataljonos.

Organizācijas komiteja iekārtojās Latviešu izglītības biedrības telpās Tērbatas ielā 1/3, ēkā, kurā jau atradās bēgļu apgādes organizācijas un kurā bija norisinājusies vēsturiskā apspriede par latviešu bataljonu dibināšanu. Organizācijas komitejas kodolu veidoja 15 darbinieki, no kuriem lielākā daļa bija sabiedrībā zināmas personas. Par priekšsēdētāju iecēla Jāni Goldmani, par viņa vietnieku — advokātu Gustavu Ķempeli. Tāpat komitejā darbojās Krievijas valsts domnieks Jānis Zālītis, agronoms Jānis Bisenieks, advokāti Arveds Bergs un Voldemārs Zā-muels, kredītiestāžu vadītāji Zigfrīds Meierovics un Jānis Brūmelis un citi. Neskatoties uz dažādām iekšējām problēmām, konfliktiem un nesaskaņām, nepilnu divu nedēļu laikā organizācijas komiteja uzsāka brīvprātīgo pieņemšanu latviešu strēlnieku bataljonos.

Bataljonu komplektēšana

Pirmā brīvprātīgo pieņemšanas komisija darbu uzsāka 12. augustā. Tās sastāvā bija četri cilvēki — komisijas priekšsēdētājs Gustavs Ķempelis, viņa vietnieks Voldemārs Zāmuels, kapteinis Kārlis Baltiņš un ārsts Ādams Butulis, kas veica brīvprātīgo medicīnisko pārbaudi. Komisijai darba bija daudz — tikai divu dienu laikā brīvprātīgi strēlniekos pieteicās 472 jauni vīrieši vecumā no 17 līdz 35 gadiem (kopumā kara gados brīvprātīgi latviešu strēlnieku bataljonos (pulkos) pieteicās 8000 karavīru; no tiem 5000 tika pieņemti līdz 1915. gada oktobrim). Atsaucība bija negaidīti liela, un uzņemšanas komisijas izveidoja vairākās pilsētās gan Latvijas teritorijā, gan ārpus tās. Organizācijas komiteja pārslodzes dēļ bija spiesta algot papildu darbiniekus, jo nespēja tikt galā ar lielo brīvprātīgo skaitu. To skaits pārsniedza pat optimistiskās cerības. Komisijas bija spiestas strādāt katru dienu. Turpmākajos mēnešos brīvprātīgo skaits pakāpeniski samazinājās (1916. gadā, piemēram, bataljonos pieņēma tikai 1800 brīvprātīgos).

Viens no nozīmīgākajiem organizācijas komitejas darba aspektiem bija latviešu karavīru pārcelšana uz strēlnieku bataljoniem no citām Krievijas impērijas karaspēka daļām. Vislielākās problēmas sagādāja virsnieku sastāva nokomplektēšana, kuru trūkums bija novērojams visu bataljonu apmācības laiku. Organizācijas komitejas darbinieki veica apjomīgu darbu — apzināja dažādās Krievijas impērijas karaspēka vienībās dienošos latviešu virsniekus un centās panākt to pārcelšanu uz latviešu bataljoniem. Bataljonu virsnieku sastāvu komplektēja no kara laika praporščiku skolu absolventiem.

Liela daļa latviešu virsnieku un kareivju rakstīja vēstules Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejai un J. Goldmanim ar lūgumu viņus pārcelt no «krievu daļām» uz latviešu strēlnieku bataljoniem. Viņu rakstītās vēstules atspoguļo ne tikai apjomīgo organizācijas ko-mitejas darbu, bet arī karavīru motivāciju pārcelšanai uz latviešu vienībām. Tā bija dažāda — gan smagie dienesta apstākļi un nevienlīdzīgā attieksme pret viņiem kā latviešiem, gan krievu valodas nezināšana un, protams, vēlme cīnīties pret ienaidnieku Latvijas zemē. Arī virsnieki vēstulēs lūdza rast iespēju viņu pārcelšanai. 1915. gada 10. augustā 15. rezerves kājnieku bataljona praporščiks Ilmanis vēstulē J. Goldmanim pamatoja savu vēlmi cīnīties latviešu strēlnieku rindās:

«Vācu iebrukšana Kurzemē nevar neatstāt iespaidu uz īstu latvieti. It īpaši stiprs šis iespaids ir uz tiem, kas paši uz saviem pleciem sajūt vācu varmācības. Viens no tūkstošiem to — esmu arī es. Manas iemīļotās tēva mājas Tukuma apriņķī 3. jūlijā tika izpostītas no ienaidnieka rokas. Vecāki, kuriem jau abiem pāri par 65 gadiem, bija piespiesti paniskās bailēs bēgt, atstādami visu, kas viņiem mīļš un dārgs. Asaras spiežas acīs, visu to iedomājoties! Bet tagad nav laiks mums panīkt žēlabās un gaudās. Visa mūsu tēvija ir savienojusies pret ienīsto ienaidnieku, mums ir jāstrādā tēvijas labad, jāatdod šim darbam visa sava spēja un laiks. Un tā ir tagad vienīgā mana vēlēšanās. Tamdēļ, izdzirdējis jūsu spēcīgo saucienu savienoties pie šī darba, nevaram neatsaukties uz viņu. Lūgums man tikai ir pie Jums, latvju priekšstāvi, palīdzēt man iekļūt kādā no jūsu organizētiem bataljoniem, lai varētu cīnīties savu tautas brāļu priekšgalā!»

Organizācijas komiteja palīdzēja arī pārcelties uz latviešu vienībām karavīriem, kuri bija nonākuši dažādās grūtībās. Komitejas, karavīru un viņu tuvinieku sarakste izgaismo kādu visai neparastu gadījumu, kad latviešus ar vācu kolonistiem pat ievietoja atsevišķā soda bataljonā. Šāds gadījums norisinājās Krievijas dienvidu pilsētā Petrovskā un organizācijas komitejai kļuva zināms tikai pēc karavīru tuvinieku un Baku bēgļu apgādāšanas komitejas sniegtās in-formācijas. Latviešu karavīrus atbruņoja un kopā ar vācu kolonistiem iesaistīja vilcienu vagonu izkraušanas un tranšeju rakšanas darbos, jo viņi bija izteikuši rakstisku lūgumu pārcelšanai uz latviešu bataljoniem. To nevēlējās pieļaut viņu priekšniecība. Organizācijas komiteja darīja visu nepieciešamo, lai atbrīvotu karavīrus un pārceltu uz latviešu vienībām. Savu neapmierinātību ar netaisnību vēstulē J. Goldmanim pauda apakšvirsnieks Aleksandrs Ērglis:

«Un, kad mēs teiksim, ka bijām starp vāciešiem un kaujās mūs nesūtīja, bet sūtīja mūs bedres un tranšejas rakt. Neticēs to latvju tauta, teiks, nē, jūs bijāt gļēvuļi, negribējāt savu dzimteni sargāt. Viņi teiks, ka likums ir pielaidis, ka latviešus visur sūta uz savu dzimteni, un mēs tad paliksim kaunā. Un to mēs no visas sirds negribam piedzīvot. Mirt priekš savas tēvijas ir mūsu pienākums.»

Kopumā Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja veica neatsveramu darbu, palīdzot vairākiem tūkstošiem karavīru pārcelties uz latviešu vienībām, sagatavojot lūgumrakstus un nosūtot tos uz dažādām Krievijas impērijas armijas karaspēka daļām. 1916. gada janvārī vien uz latviešu strēlnieku bataljoniem pārnāca 950 karavīri. Organizācijas komitejas 1916. — 1917. gadu mijā sastādītais pārcelto karavīru saraksts liecina, ka uz latviešu strēlnieku bataljoniem kopumā pārcelti vairāki tūkstoši karavīru.

Darbnīcas un līdzekļu vākšana

Organizācijas komiteja, ņemot vērā lielo interesi par strēlnieku bataljoniem un tautas atbal-stu, jau 1915. gada rudenī paplašināja savu darbību. Lai arī «Pagaidu noteikumi par latviešu strēlnieku bataljoniem» paredzēja, ka bataljonus ar visu nepieciešamo apgādā valsts, šajā darbā liela nozīme bija organizācijas komitejai. Rudenī tās ietvaros izveidoja Sarīkojumu komisiju, kuras pienākumos ietilpa līdzekļu vākšana strēlnieku atbalstam. Tika rīkoti koncerti un dažādi teatrāli uzvedumi, no kuriem ienākumus novirzīja latviešu strēlnieku bataljoniem. 1916. gada janvārī notika koncerts Doma baznīcā. Strēlnieku atbalstam izdevās iegūt ievērojamu naudas summu — 1369 rubļus. Turpmākajos mēnešos Sarīkojumu komisija rīkoja koncertus arī citās Rīgas baznīcās, kā arī izrādes teātros. Vasaras mēnešos Rīgas parkus (Viesturdārzu un Vērmanes dārzu) pieskandināja strēlnieku atbalstam veltīti koncerti, kuros piedalījās arī paši strēlnieki. Rīdziniekus saviļņoja strēlnieku orķestra uzstāšanās diriģenta Pāvula Jurjāna vadībā. Tika rīkoti labdarības tirdziņi un dažādi ziedojumu vākšanas pasākumi.

Īpaša nozīme šo pasākumu organizēšanā un norisē bija Dāmu komitejai, kura darbojās Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas ietvaros. Par tās priekšnieci apstiprināja Mildu Ķempeli. Dāmu komitejas sievietes ne tikai organizēja un piedalījās pasākumos (arī kā aktrises teātra izrādēs), bet par iegūtajiem līdzekļiem sagatavoja tūkstošiem strēlniekiem pa-redzētas dāvanas, kuras nosūtīja uz fronti, šādā veidā iepriecinot latviešu karavīrus. Organizācijas komitejas telpās 1915. gada oktobrī izveidoja šūšanas darbnīcu, kurā bez atlīdzības strādāja Dāmu komitejas sievietes un citas brīvprātīgās. Darbnīcu vadīja M. Ķempele, un tajā šuva strēlniekiem frontē vajadzīgās lietas (baltos maskēšanās tērpus, apakšveļu u.c.), kā arī apģērbu medicīnas personālam — ārstiem un feldšeriem. Šujmašīnas darbnīcai ziedoja uzņēmumi, atsevišķos gadījumos sievietes līdzi ņēma savas šujmašīnas. M. Ķempele vēlāk aprakstīja piedzīvoto:

«Latvju sievietes, kas vēl atradās Rīgā, nāca uz organizācijas komiteju un piedāvāja savu darbaspēku. Organizācijas komitejas plašajās telpās desmitiem šujmašīnu dienu un nakti bija darbā. Kas nevarēja nākt uz komiteju strādāt, tās ņēma darbu uz māju līdzi. Strādājām nenogurstoši, bet, elpu aizturēdamas, klausījāmies, kas notiek frontē.»

Organizācijas komiteja Rīgā pārzināja arī kurpnieku un remonta (labošanas) darbnīcu, kurā nepieciešamos darbiniekus atrada ar preses starpniecību. Remonta darbnīcā strādāja vairāki desmiti atslēdznieku, kalēju, ieroču meistaru, un tajās laboja visu nepieciešamo — gan velosi-pēdus un motociklus, gan munīciju kastes, slēpes un ratus.

Strēlnieku krūšu nozīmes

Viens no zināmākajiem un spilgtākajiem latviešu strēlnieku simboliem ir viņu krūšu nozīmes. To izstrādē aktīvi iesaistījās Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja. Augustā apstiprinātie «Pagaidu noteikumi par latviešu strēlnieku bataljoniem» paredzēja, ka «atsevišķiem latviešu strēlnieku bataljoniem tiek piešķirti karogi» un «karavīri pie armijai apstiprināta apģērba nēsā sevišķu krūšu nozīmi. Karogu un krūšu nozīmes zīmējumus apstiprina virspavēlnieks». Darbu pie karogu un krūšu nozīmes izstrādes organizācijas komiteja uzsāka nekavējoties — jau 1915. gada septembrī. Krūšu nozīmei bija jākļūst par nozīmīgu latviešu karavīru simbolu, un tās izstrādē piedalījās komisija trīs cilvēku sastāvā (mākslinieks Ansis Cīrulis, G. Ķempelis un virsnieks Andrejs Peka). Ņemot vērā arī G. Ķempeļa un A. Pekas ieteikumus, A. Cīrulis izstrādāja krūšu nozīmes metu — pamatā lika saules simbolu ar astoņiem lauztiem stariem, kuru ietvēra apļa formas vainags ar ozola un skujkoku zariem. Pāri saulei un vainagam šķērsām atradās zobens — spēka simbols. Projektu iesniedza frontes virspavēlnieka štābā, un tas tika apstiprināts. Daļa strēlnieku krūšu nozīmi no organizācijas komiteja saņēma kā dāvanu.

Jāatzīmē, ka latviešu strēlnieku bataljonu atbalsta darbā iesaistījās arī citi sabiedrībā zināmi mākslinieki. 1915. gada decembrī Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas izslu-dinātajā strēlnieku bataljonu karogu skiču konkursā tika iesniegti 43 zīmējumi. Organizācijas komiteja izdeva arī pastkaršu sēriju ar patriotiskiem motīviem. Starp autoriem bija pazīstamie mākslinieki Jānis Roberts Tilbergs un Rihards Zariņš. Iegūtos līdzekļus novirzīja latviešu strēlnieku bataljonu atbalstam.

Apvienotā lazarete

Svarīgs organizācijas komitejas darbības virziens 1915. gada rudenī bija jaunas lazaretes izveide frontes tuvumā, kurā no ievainojumiem varētu atkopties latviešu strēlnieki. Īpašu ak-tualitāti problēma ieguva pēc pirmajām kaujām oktobrī un novembrī. Ievainotie latviešu strēl-nieki nonāca lazaretēs aizmugurē. Pēc atveseļošanās karavīri bieži tika nosūtīti uz citām Krie-vijas impērijas karaspēka daļām un vairs neatgriezās latviešu strēlnieku bataljonos. Aizmugurē un citās karaspēka daļās nonākušie strēlnieki rakstīja vēstules organizācijas komitejai un Jānim Goldmanim, lūdzot viņus pārcelt atpakaļ uz latviešu vienībām. 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona strēlnieks Vilis Feldmanis, kurš bija guvis ievainojumu kaujās 1915. gada novembrī, vēstulē J. Goldmanim 1916. gada 2. februārī norādīja, ka veseļojās slimnīcā Permā un ir ieskaitīts 23. rezerves kājnieku bataljona 7. rotā. V. Feldmanis uzsvēra, ka ļoti vēlas atgriezties pie latviešiem. «Šeit [runā] tik pa krieviski un iet grūti, kad valodu nesaprotu. (..) Atprasiet mūs pie saviem tautas brāļiem, runāt savu tautas valodu, un turp ir cita tīrība nekā starp krieviem; kad jūs redzēsiet, cik šeit ir liela netīrība, es tagad jau [esmu] nodzīvojis un cietis 2 nedēļas.»

Lazaretes izveides jautājumu organizācijas komiteja sāka risināt novembrī, un tās organi-zēšanā aktīvi iesaistījās J. Goldmanis, kā arī ārsts Jānis Jankovskis. Līdzekļi lazaretes izveidei un darbības nodrošināšanai tika iegūti no sabiedrības ziedojumiem un rīkoto pasākumu ienā-kumiem. Latviešu strēlnieku bataljonu apvienotā lazarete darbu uzsāka 1915. gada 15. de-cembrī Rīgā, taču svinīgi to iesvētīja tikai 1916. gada janvārī. To vadīja ārsts J. Jankovskis, viņa palīgs Kārlis Kasparsons un vecākā māsa Alīda Švēde. Līdz lazaretes darba pārtraukšanai 1918. gada sākumā (pēc evakuācijas uz Tērbatu) tajā bija ārstējušies vairāki tūkstoši ievainoto latviešu strēlnieku.

Organizācijas komiteja aicināja sabiedrību arī rūpēties par latviešu strēlniekiem kara inva-līdiem un viņu tuviniekiem. 1916. gada martā J. Goldmanis ar preses starpniecību aicināja sabiedrību uz rīcību: «Mums ir jānāk palīgā tiem, kas ir gājuši palīgā, lai izcīnītu Latvijai labāku nākotni. Mūsu sakropļotie karavīri, mūsu cīnītāji, kas zaudējuši lielā mērā veselību kara darbos, mūsu kritušo kareivju bāreņi un tuvinieki nedrīkst palikt neapgādāti.» Organizācijas komiteja, lai sniegtu nepieciešamo atbalstu, izveidoja speciālu palīdzības fondu latviešu strēlniekiem. No fonda līdzekļiem izsniedza naudas pabalstus.

Piemiņas saglabāšana

Nozīmīgi bija saglabāt liecības par latviešu strēlniekiem nākotnei. Arī šo darbu kara gados uzņēmās Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja. Krievijas armijas vadība, atbalstot J. Goldmaņa izteikto lūgumu, 1916. gadā atļāva dibināt šim mērķim paredzētu muzeju. Jau pirms muzeja dibināšanas aktīvi tika vāktas materiālās liecības par latviešu strēlniekiem — gan dažādi priekšmeti no karalauka, gan arī strēlniekiem paredzēti dāvinājumi. Visi priekšmeti tika glabāti organizācijas komitejas telpās Tērbatas ielā, kur par tiem rūpējās muzeja pirmais pārzinis Kārlis Straubergs. Strēlniekiem veltītais muzejs kļuva par pamatu Latvijas Kara muzejam, kuru izveidoja pēc Latvijas valsts nodibināšanas 1919. gadā.

Kopumā jānorāda, ka Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja līdz tās darbības pārtraukšanai 1918. gada sākumā veica nozīmīgu un apjomīgu darbu, atbalstot latviešu strēl-niekus visiem iespējamiem līdzekļiem. Tā spēja vienot sabiedrību kopējam mērķim sarežģītā laikā, kad karš un tā radītais posts bija ikdienas dzīves sastāvdaļa. Šis atbalsts bija īpaši svarīgs latviešu strēlniekiem, kuri frontē nenogurstoši cīnījās pret ienaidnieku.
 

Dalies ar šo ziņu