Pirmais pasaules karš Latvijā un latviešu strēlnieku cīņas

19 gadus vecā serbu nacionālista Gavrilo Principa 1914. gada 28. jūnijā Sarajevā raidītie šāvieni izdzēsa ne tikai Austroungārijas erchercoga Franča Ferdinanda un viņa sievas Sofijas dzīvību, bet ievadīja arī vienu no lielākajām pagājušā gadsimta traģēdijām, kura aptvēra ievērojamu pasaules daļu un nesa līdz šim neredzētus dzīvā spēka zaudējumus visām karā iesaistītajām pusēm.

1914. gada vasarā Eiropas lielvaru ekonomisko un politisko pretrunu rezultātā sākās Pirmais pasaules karš. Latvijas teritorijas iedzīvotāji kara norisēs tika iesaistīti pirmajās dienās, Krievijas impērijai izsludinot mobilizāciju. Jau pēc pāris nedēļām latvieši piedzīvoja pirmās ugunskristības kaujas laukā.

1915. gada pavasarī Vācijas karaspēks iebruka Latvijas teritorijā, un pēc gandrīz pusgadu ilgušas karadarbības rudenī fronte nostabilizējās, pāršķeļot Latviju divās daļās. Par frontes līniju un simbolisko robežu kļuva likteņupe Daugava, kuras krastos daudziem palika dzimtās mājas un tuvinieki. Vācu kontrolē nonāca Kurzeme un Zemgale, pakļaujot iedzīvotājus militāram okupācijas režīmam, kurš pastāvēja visus turpmākos kara gadus.

1915. gada vasarā Krievijas valsts domnieki Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis aicināja Latvijas dēlus «pulcēties zem latviešu karogiem» un aizstāvēt savu dzimto zemi pret vācu iebrucējiem, kuri jau kopš pavasara postīja Latvijas zemi. Uzsaukumā stāties latviešu strēlnieku vienībās domnieki norādīja, ka par pamatu jaunajiem latviešu pulkiem tiks likti divi latviešu bataljoni, kuri jau aprīlī varonīgi atsita vācu uzbrukumu Jelgavas pilsētai. Varonīgie latviešu strēlnieku priekšteči bija divi Daugavgrīvas cietokšņa apvienotie zemessargu darba bataljoni, kuri aizvadīja smagas kaujas pret iebrūkošajiem vāciešiem jau 1915. gada pavasarī.

Pavēle formēt latviešu strēlnieku bataljonus izdota 1915. gada 1. augustā. 1915. gadā brīvprātīgi pieteicās 6292 cilvēki, no tiem tika izveidoti 1. Daugavgrīvas, 2. Rīgas, 3. Kurzemes, 4. Vidzemes, 5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas, 8.Valmieras un rezerves bataljoni. Lai gan no 1916 .gada strēlnieku bataljonus papildināja mobilizētie un no citām armijas daļām pārnākušie latviešu tautības karavīri, brīvprātīgi pieteikušos skaits pārsniedza 8000 cilvēku. 1916. gada 3. novembrī bataljonus pārformēja par pulkiem.

Latviešu strēlnieku bataljoni pirmajās cīņās devās 1915. gada oktobrī, lai apturētu vācu uzbrukumu pie Rīgas. 1916. gada vasarā un rudenī strēlnieki cīnījās Nāves salā, 1917. gada janvārī Tīreļpurvā pie Ložmetējkalna notika Jelgavas operācija jeb Ziemassvētku kaujas, kur strēlnieki zaudēja trešo daļu savu biedru, 1917. gada rudenī viņi turējās pret vācu pārspēku kaujās pie Mazās Juglas.

Par nopelniem un varonību kaujas laukā liels skaits latviešu strēlnieku saņēma Krievijas militāros apbalvojumus – Jura krustus un Jura medaļas.

Pēc Pirmā pasaules kara beigām daļa latviešu strēlnieku palika Krievijā un karoja Pilsoņu karā dažādās frontes pusēs, daļa piedalījās Brīvības cīņās Latvijā. 1920. gadā, iestājoties miera laikam, Latvijā atgriezās liela daļa bijušo strēlnieku, kuri pēdējos piecus gadus bija pavadījuši karojot.

1914. – 1918. gada būtiskāko notikumu hronoloģija

1914. gads

31. jūlijā* (18. jūlijā**) – Krievijas impērijā izsludina vispārēju mobilizāciju

1. augustā (19. jūlijā) – Vācija piesaka karu Krievijai

2. augustā (20. jūlijā) – Vācijas karakuģi „Magdeburg” un „Augsburg” apšauda Liepāju un izliek jūrā mīnas

10. augustā (28. jūlijā) - Nodibina Latviešu palīdzības komiteju karā iesauktajiem un viņu piederīgajiem

25. septembrī (12. septembrī) - Rīgā pienāk pirmais sanitārais vilciens ar ievainotajiem no frontes Austrumprūsijā

17. novembrī (3. novembrī) – Vācijas karakuģi un aviācija atkārtoti bombardē Liepāju

1915. gads

2. – 3. maijā (19. – 20. aprīlī) – Vācu karaspēks sasniedz Jelgavu. Sākās kauja par pilsētu. Diviem Daugavgrīvas cietokšņa apvienoto darba rotu bataljoniem, kuri sastāvēja gandrīz tikai no latviešiem, izdodas pilsētu nosargāt līdz ierodas papildspēki

2. maijā (19. aprīlī) – Veicot apiešanas manevru, atsevišķas vācu vienības ieņem Aizputi

7. maijā (24. aprīlī) – Vācu armijas grupa Otto fon Lauenšteina vadībā sāk uzbrukumu Liepājai. Vakarā krīt Kuldīga

8. maijā (25. aprīlī) – Vācu karaspēks ieņem Liepāju

26. maijā (13. maijā) – Strauja un negaidīta uzbrukuma rezultātā krievu kavalērijas vienības padzen vāciešus no Kuldīgas un Aizputes. Otto fon Lauenšteina armijas grupu skaitliski papildina un pārdēvē par Nemunas armiju

1. jūnijā (19. maijā) – Latviešu sabiedrisko, politisko darbinieku un karavīru sanāksme Rīgā, Tērbatas ielā 1/3, kurā nolemj vērsties pie armijas vadības ar lūgumu ļaut dibināt nacionālas latviešu karaspēka vienības

10. jūnijā (28. maijā) – Advokāts Gustavs Ķempelis iesniedz lūgumrakstu Krievijas impērijas armijas virspavēlniekam kņazam Nikolajam Nikolajevičam par latviešu nacionālo karaspēka vienību dibināšanu

14. jūlijā (1. jūlijā) – Forsējot Ventu, vācu karaspēks atsāk ofensīvu Kurzemē

17. jūlijā (4. jūlijā) – Vācu karaspēks ieņem Dobeli

18. jūlijā (5. jūlijā) – Vācu karaspēks ieņem Tukumu un Ventspili

1. augustā (19. jūlijā) – Vācu karaspēks ieņem Kurzemes guberņas administratīvo centru – Jelgavu. Krīt arī Bauska. Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks ģenerālis Mihails Aļeksejevs izdod pavēli par pirmo divu brīvprātīgo latviešu strēlnieku bataljonu (1. Daugavgrīvas un 2. Rīgas) formēšanu un Latviešu strēlnieku bataljonu Organizācijas komitejas izveidi

10. augustā (28. jūlijā) - Laikrakstā „Dzimtenes Vēstnesis” publicē rakstnieku Ata Ķeniņa un Kārļa Skalbes sacerēto un Krievijas Valsts Domes deputātu Jāņa Goldmaņa un Jāņa Zālīša parakstīto uzsaukumu „Pulcējaties zem latviešu karogiem”, kas aicināja brīvprātīgos vecumā no 17 līdz 35 gadiem pieteikties latviešu bataljonos

12. augustā (30. jūlijā) - Rīgā darbu uzsāk pirmā brīvprātīgo latviešu strēlnieku uzņemšanas komisija. Divu dienu laikā piesakās 472 brīvprātīgie

14. augustā (1. augustā) – Pirmo brīvprātīgo latviešu strēlnieku svinīga pavadīšana Rīgā uz Daugavmalu, no kurienes tie tālāk devās uz apmācības vietu Mīlgrāvī

26. augustā (13. augustā) – Par 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona komandieri ieceļ kapteini Rūdolfu Bangerski

27. augustā (14. augustā) – Sāk formēt 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonu

3. septembrī (21. augustā) – Vācu karaspēks ieņem Jaunjelgavu

12. septembrī (30. augustā) – Par 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona komandieri ieceļ apakšpulkvedi Jāni Franci

29. septembrī (16. septembrī) – Par 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona komandieri ieceļ apakšpulkvedi Jāni Kalniņu. Pēc bataljona nokomplektēšanas sāk formēt 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonu Tērbatā (Tartu)

10. oktobrī (27. septembrī) – Vācu karaspēks ieņem Ilūksti, taču ilgstoši pilsētu nespēj noturēt

13. oktobrī (30. septembrī) – Par 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona komandieri ieceļ pulkvedi Eduardu Paulu

23. oktobrī (10. oktobrī) – 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons iziet uz fronti. 2. un 3. rota dodas uz Tīreļpurvu, 1. un 4. rota – uz fronti Olaines apkārtnē. Bataljonam pametot Rīgu, pusnaktī vācu cepelīns bombardē Dzelzs tiltu, taču strēlnieki zaudējumu necieta

25. oktobrī (12. oktobrī) – 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona karavīri piedzīvo kaujas ugunskristības. Sadursmēs ar vācu Landšturma 16. kājnieku bataljona izlūku patruļu pie Kraslovsku mājām krīt pirmie trīs latviešu strēlnieki – 2. rotas karavīri Jēkabs Timma, Andrejs Stūris un Jānis Gavenass. Tāpat ievainojumus guva seši strēlnieki, no kuriem viens mira slimnīcā

26. oktobrī (13. oktobrī) – 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons iziet uz frontes iecirkni Ķekavā, vēlāk tiek izvietots Slokas apkārtnē

28. oktobrī (15. oktobrī) – Rīgā norisinās pirmo trīs kritušo latviešu strēlnieku izvadīšana. Viņu kapu vietas lika pamatu Rīgas Brāļu kapiem

30. oktobrī (17. oktobrī) – Naktī 1. rotas izlūki poručika Fridriha Brieža vadībā pēc rūpīgas sagatavošanās uzbrūk vācu 376. kājnieku bataljona pozīcijām pie Plakaniešu mājām. Vācieši tika izsisti no ierakumiem un strēlnieki gūstā saņēma 28 ienaidnieka karavīrus. Uzbrukuma rezultātā četri strēlnieki krita, 11 guva ievainojumus

31. oktobrī (18. oktobrī) – Krievijas impērijas armijas pretuzbrukums Sventes ezera apkārtnē, kura rezultātā izdodas apturēt vācu uzbrukumu Daugavpils virzienā

5. novembrī (23. oktobrī) – 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons iziet uz frontes iecirkni pie Slokas

6. novembrī (24. oktobrī) – 2. Rīgas un 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonu vienības iesaistās kaujās ar ienaidnieku Slokas apkārtnē

23. novembrī (10. novembrī) – Naktī, ar plostu pārceļoties pāri Misas upei, 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1. rota poručika Fridriha Brieža vadībā uzbrūk vācu pozīcijām pie Veisu mājām, saņemot gūstekņus un iegūstot trofejas

24. novembrī (11. novembrī) – Sāk formēt 5. Zemgales un 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljonus

25. novembrī (12. novembrī) – Par 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljona komandieri ieceļ pulkvedi Ansi Lielgalvi

9. decembrī (26. novembrī) – Sāk formēt 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljonu

11. decembrī (28. novembrī) – Sāk formēt 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljonu

14. decembrī (1. decembrī) – 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljona komandēšanu pārņem apakšpulkvedis Jānis Imaks

15. decembrī (2. decembrī) – Rīgā darbu sāk Apvienotā latviešu strēlnieku bataljonu lazarete

30. decembrī (17. decembrī) – Latvijas teritorijā izvietoto Nemunas armiju pārdēvē par vācu 8. armiju

1916. gads

16. janvārī (3. janvārī) – Par 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona komandieri ieceļ pulkvedi Andreju Auzānu

19. martā (6. martā) – Par 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona komandieri ieceļ pulkvedi Ansi Zeltiņu

21. martā (8. martā) - Sākas „Marta kaujas” Ķekavas apkārtnē, kaujā piedalās 1. Daugavgrīvas, 2. Rīgas un 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljoni
 
14. aprīlī (1. aprīlī) – 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons tiek izvietots Nāves salā, aizstāvot nocietinājumu labo kaujas iecirkni

2. maijā (19. aprīlī) – 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonu Nāves salā nomaina 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons

30. maijā (17. maijā) – Jelgavu apmeklē Vācijas ķeizars Vilhelms II

1. jūnijā (19. maijā) – Nāves salā ievaino 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona komandieri apakšpulkvedi Jāni Kalniņu

28. jūnijā (15. jūnijā) – Nāves salā smagi ievaino 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona komandieri apakšpulkvedi Jāni Franci

6. jūlijā (23. jūnijā) – 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons no Nāves salas tiek pārvests uz Ķekavas apkārtni, pozīcijas ieņem 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons

16. jūlijā (3. jūlijā) – Sākas Krievijas impērijas armijas ofensīva pie Ķekavas (Jūlija kaujas), kurā piedalās 1. Daugavgrīvas, 2. Rīgas, 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljoni. Uzbrukums bija neveiksmīgs – krievu armijas raidītā artilērija nespēja iznīcināt ienaidnieka nocietinājuma elementus, tai skaitā dzeloņstiepļu aizžogojumus, kurus kājniekiem nācās pārgriezt kaujas laikā zem smagas pretinieka uguns. Kaujas ilga līdz 23. jūlijam (10. jūlijam)

17. jūlijā (4. jūlijā) – 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona uzbrukums vācu pozīcijām Nāves salā pie Bunčiem, kaujā zaudējot 24 kritušos

29. augustā (16. augustā) – 5. Zemgales, 7. Bauskas un 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljonu cīņas pie Smārdes, kuru rezultātā kopā ar krievu sibīriešu pulku izdodas ieņemt vācu ierakumu pirmo līniju

11. septembrī (29. augustā) – 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons atstāj Nāves salas pozīcijas

8. oktobrī (25. septembrī) – Vācu armija uzbrukumā Nāves salas pozīcijām pielieto indīgas gāzes, bojā iet 240 karavīri no 173. Kameņecas kājnieku pulka, kurus daļēji nomaina 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieki

3. novembrī (21. oktobrī) – Pavēle par Latviešu strēlnieku bataljonu pārformēšanu pulkos, apvienojot pulkus divās brigādēs (katrā brigādē pa četriem pulkiem). Pulku veidošana bija sākusies jau augustā – septembrī. Par 1. brigādes komandieri iecelts ģenerālis Augusts Misiņš, par 2. brigādes – pulkvedis Andrejs Auzāns

1917. gads

2. janvārī (20. decembrī) – Krievu 12. armijas komandiera ģenerāļa Radko Dmitrijeva pavēle par Jelgavas operācijas sākumu (Ziemassvētku kaujām)

3. janvārī (21. decembrī) – Abas latviešu strēlnieku brigādes apvieno vienā divīzijā, par tās komandieri ieceļ ģenerāli Augustu Misiņu

5. – 11. janvāris (23. – 29. decembris) – Jelgavas operācijas jeb Ziemassvētku kaujas. Piedalās abas latviešu strēlnieku brigādes, apvienotas vienā divīzijā. Operācijas mērķis bija pārraut vācu pozīcijas 30 km iecirknī no Lielā Tīreļa līdz Olainei, lai attīstītu ofensīvu tālāk gar abiem Lielupes krastiem Jelgavas virzienā. Pēc Jelgavas atbrīvošanas sāktos Kurzemes atbrīvošana, taču operācijas mērķis netika realizēts. Vienīgais nozīmīgs panākums Ziemassvētku kauju laikā bija vācu Ložmetējkalna ieņemšana

23. janvāris – 4. februāris (10. – 22. janvāris) – Janvāra kaujas, kurās vācu karaspēks mēģina atgūt zaudētās pozīcijas. Ziemassvētku un Janvāra kaujās latviešu strēlnieki kā ievainotus, bez vēsts pazudušus un kritušus zaudē 9000 karavīrus

8. – 12. marts (23. – 27. februāris) – Februāra revolūcija. Krievijas imperators Nikolajs II ir spiests atkāpties no troņa, monarhija beidz pastāvēt. Varu pārņēma Pagaidu valdība un paralēli tai – Petrogradas strādnieku un kareivju deputātu padome. Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis uzsaukumā „Latvieši!” aicina atbalstīt Pagaidu valdību

21. – 22. marts (8. – 9. marts) – 12. armijas karaspēka daļu pārstāvju sapulcē Rīgā ievēl 12. armijas kareivju un deputātu padomi – Iskosolu

23. martā (10. martā) – Februāra revolūcijas upuru piemiņas demonstrācija Rīgā, kurā piedalās visu latviešu strēlnieku pulku pārstāvji

9. – 11. aprīlis (27. – 29. marts) – I Latviešu strēlnieku kongress Jonatāna biedrības telpās Āgenskalnā. Kongresā ievēl Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomiteju (Iskolastrelu), par tās priekšsēdētāju ievēl apakšpulkvedi Voldemāru Ozolu. Līdz 1917. gada maijam Iskolastrels ir demokrātiska, sabiedriska organizācija, kurā darbojas gan kareivji, gan virsnieki

25. – 30. maijs (12. – 17. maijs) – II Latviešu strēlnieku apvienotās padomes kongress Interimteātra telpās Rīgā. Kongress pieņem lielinieku izstrādāto rezolūciju par neuzticības izteikšanu Pagaidu valdībai un varas nodošanu strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomēm. Ievēl jaunu Iskolastrela sastāvu, kurā vairākums ir lieliniekiem

18. augustā (5. augustā) – Grupa latviešu virsnieku dibina Latvju Kareivju Nacionālo Savienību, apvienojot nacionāli noskaņotus kareivjus un virsniekus

1. septembrī (19. augustā) - Vācu karaspēks, šķērsojot Daugavu uz dienvidaustrumiem no Rīgas pie Ikšķiles, sāk uzbrukumu, kura mērķis ir ieņemt Rīgu un ielenkt Krievijas 12. armiju. Pēcpusdienā vācu karaspēks sasniedz Mazo Juglu, kur pretī tam stājas 2. brigādes latviešu strēlnieku pulki. Kauja ilga vairāk kā diennakti – strēlnieki varonīgi atvairīja vācu pārspēku, līdz 26 stundas pēc kaujas sākuma saņēma pavēli atkāpties. No Olaines apkārtnes atkāpās arī 1. latviešu strēlnieku brigāde
 
3. septembrī (21. augustā) – Vācu karaspēks ieņem Rīgu. Latviešu strēlnieku daļas atkāpjas uz Vidzemi

7. septembrī (25. augustā) – Rīgā ierodas Vācijas ķeizars Vilhelms II

21. septembrī (8. septembrī) – Vācu karaspēks ieņem Jēkabpils placdarmu

12. oktobrī (29. septembrī) – Vācu flote Baltijas jūrā sāk operāciju „Albion”, kuras rezultātā tiek ieņemtas Rietumigaunijas arhipelāga salas

7. novembrī (25. oktobrī) – Lielinieku apvērsums Petrogradā, tiek gāzta Pagaidu valdība. Darbu sāk 12. armijas Revolucionārā Kara Komiteja. Pakļaujoties komitejas pavēlēm, vairāki latviešu pulki piedalījās lielinieku varas izveidē Ziemeļvidzemē. Strēlnieku pulku virsniekiem bija jāzvēr uzticība komitejai. Tie, kuri to nedarīja, bija spiesti pulkus atstāt.

1918. gads

10. februārī (28. janvārī) – Padomju Krievijas un Vācijas miera sarunu laikā Brestļitovskā, Padomju Krievijas ārlietu tautas komisārs Ļevs Trockis paziņo par Krievijas armijas vispārēju demobilizāciju

18. februārī - Vācijas un Austroungārijas karaspēks sāk plašu ofensīvu visā Austrumu frontē. Vācu 8. armija pilnībā okupē Baltiju. Latviešu strēlnieki pulki atkāpjas uz Padomju Krieviju

3. martā – Noslēdz Brestļitovskas miera līgumu, kurš faktiski izbeidz karadarbību Austrumu frontē. Vasarā parakstītie papildprotokoli paredzēja arī pilnīgu Latvijas teritorijas nodošanu vācu pārvaldē

* - norādīts jaunā stila (Gregora kalendāra) datums

**- norādīts vecā stila (Jūlija kalendāra) datums. Krievija uz jauno stilu pārgāja tikai 1918.gadā, kad starpība bija jau sasniegusi 13 dienas.

Pirmajam pasaules karam, kurš daļēji noslēdzās ar parakstīto pamieru 1918. gada novembrī, bija tālejošas sekas, un tas iezīmēja dramatiskas pārmaiņas politikā, kultūrā un sabiedrībā kopumā. Kara gaitā tika iznīcināta aramzeme, rūpniecība, dzīvojamais fonds, kā arī kultūras vērtības.

Karš īpaši smagi skāra arī Latvijas teritoriju, kuru jau no 1915. gada šķērsoja frontes līnija. Četros kara gados Latvijas teritorijas iedzīvotāju skaits bija samazinājies gandrīz par miljonu. Daudzi, bēgot no Vācijas armijas, bija devušies bēgļu gaitās un nekad vairs neatgriezās; strādnieki evakuējās uz Krievijas iekšieni līdz ar fabrikām un to iekārtām; 120—140 tūkstoši latviešu karavīru bija krituši frontē — gan pie Ložmetējkalna un Augustovas mežos Austrumprūsijā, gan cīņās pret Osmaņu karaspēku dienvidos un Vācijas karaspēku Rietumu frontē Francijā. Karš būtiski mainīja arī pasaules politisko karti. Pārstāja eksistēt Vācijas, Austroungārijas, Krievijas un Osmaņu impērijas, uz kuru drupām veidojās virkne jaunu, nacionālu valstu, to skaitā arī Latvija, Lietuva un Igaunija. Izveidojās jauna starptautisko attiecību sistēma, kurai viens no mērķiem bija nepieļaut jauna kara izcelšanos Eiropā. Karš, kuram bija jāizbeidz visi kari, radīja augsni nākamajam starpvalstu konfliktam, kas pakāpeniski pārņēma pasauli 21 gadu vēlāk.