Demonstrācijas Habarovskas novadā Krievijā, kuras aizsākās 9.jūlijā līdz ar reģionālā gubernatora Sergeja Furgala arestu, šobrīd jau kļuvušas par ilgākajām un patstāvīgākajām Krievijas protestu vēsturē. Tās nepārtraukti ilgst jau vairākas nedēļas, pēc dažādu avotu ziņām, spējot pulcēt no 50 līdz pat 80 tūkstošiem demonstrantu. Kā norādījuši vairāki Krievijas politikas analītiķi, ja sākotnēji protestos tika pieprasīts vienkārši atbrīvot apcietināto Habarovskas novada gubernatoru, tad pēdējo nedēļu laikā prasības kļūst arvien radikālākas, nu jau pieprasot Krievijas prezidenta Vladimira Putina atkāpšanos. Šādi protesti ar līdzīgiem saukļiem nu jau draud izvērsties arī citviet, vēsta domnīca “The Jamestown Foundation”.
Kā norāda politologi, kopš protestu sākuma krietni mainījies arī pašu protestētāju demogrāfiskais sastāvs – šobrīd protestētāju vidū ir teju visu vecuma grupu pārstāvji. Savukārt protesti nāca kā pārsteigums Krievijas varas iestādēm, skaidri iezīmējot jaunus iespējamos virzienus Krievijas iekšpolitikas attīstībā.
Ņemot vērā straujo prezidenta Vladimira Putina popularitātes samazināšanos, Kremļa augstākā vadība pēdējos gados ir pieņēmusi, ka tā var nodrošināt lojalitāti sistēmai ar "mērķtiecīgu represiju" palīdzību, kas vērsta kā pret ierēdņiem tā arī “silovikiem” (drošības dienestu personālu). Taču neraugoties uz to Krievijas prezidenta atbalsta reitingi ir acīmredzami kritušies. Saskaņā ar jaunākajiem “Levada centra” datiem jūlijā tas samazinājās līdz 23% salīdzinot ar 35% šā gada janvārī. Ņemot vērā šos rezultātus, šķiet, ka V.Putins vairs nav pārliecināts par sava iekšējā loka cilvēku lojalitāti, tādēļ paļaujas uz stingrās rokas metodēm, lai saglabātu savu varu.
Pagājušā gada aprīlis iezīmēja plaša mēroga tīrīšanu un arestus Federālā drošības dienesta (FSB) rindās. Šī tīrīšana skāra arī Iekšlietu ministriju. Kā atzīmē Krievijas žurnālisti, pēdējā “čekistu” arestu kārta bija paredzēta, lai “atjaunotu līdzsvaru” starp konkurējošajiem Krievijas varas blokiem. Kopš 2015. gada lielākā daļa šo represiju tikušas vērstas pret pie varas esošajiem gubernatoriem un citiem augsta ranga reģionālajiem vadītājiem. Kā apkopojis laikraksts “Vedomosti”, 2% no augstākās reģionālās elites 2017. gadā sēdēja aiz restēm. Galvenie iegansti reģionu vadītāju arestiem bijušas apsūdzības kukuļošanā un krāpšanā. Taču, kā norāda Krievijas biznesa medijs “RBK”, ar Kremli saistītie anonīmi avotu atzīst, ka krimināllietu patiesie iemesli saistīti ar aizdomām par iespējamo reģionālo līderu nelojalitāti Kremlim. Tādējādi šis bijis kā sava veida mēģinājums iebiedēt pārējās amatpersonas. Iespējams, arī S. Furgala arests bijis tam piemērs.
Tomēr notikumi Krievijas Tālajos Austrumos ir parādījuši, ka šāda iebiedēšanas taktika, neatkarīgi no tā cik patiesas vai nepatiesas ir uzsāktās krimināllietas, ne tikai neveicina lojalitāti pret Kremli, bet gluži pretēji – palielina kā vietējo ierēdņu, tā arī visas sabiedrības neapmierinātību. Raugoties no V. Putina perspektīvas, Habarovskā situāciju ir pasliktinājis fakts, ka vietējie iedzīvotāji S. Furgalā saskatīja alternatīvu ārkārtīgi nepopulārajai valdošajai valsts prezidenta partijai “Vienotā Krievija”.
Politikas vērotāji atzīmē, ka S.Furgalam izdevās iegūt vietējo cilvēku simpātijas, pateicoties lieliskajai izpratnei par reģionu, viņa atvērtībai kontaktējties ar iedzīvotājiem un patiesiem mēģinājumiem atrisināt aktuālākās vietējās problēmas. Ņemot vērā koronavīrusa pandēmiju S. Furgals organizēja papildu maksājumus federālajiem veselības aprūpes darbiniekiem, izstrādāja un īstenoja reģionālo programmu “Papildu pasākumi tirgus atbalstam”, kuri palīdzēja mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, veicināja jaunu slimnīcu, dzemdību namu un bērnudārzu celtniecību, organizēja ceļu remontus un citus darbus. Šāda gubernatora rīcība klaji kontrastēja ar Krievijas federālā centra, jeb Kremļa rīcību, kas nereaģēja uz iedzīvotāju vajadzībām un nespēja īstenot sākotnēji izsludinātos vairāku miljardu dolāru vērtos projektus.
Analītiķi uzskata, ka pēdējās protesta akcijas ir notikušas spontāni, bez skaidriem organizatoriem un nav saistītas ar tā sauktās “nesistēmiskās” opozīcijas darbībām. Nudien vēl pirms gada līdzīgu reģionālo protestu dalībnieki, kuri bija neapmierināti ar vietējo vai federālo amatpersonu rīcību, uzticējās V. Putinam un savās problēmās vērsās pie viņa kā aizstāvja un šķīrējtiesneša. Šobrīd protestēta kustību dalībnieki neuzticas nedz Krievijas federālajam centram, nedz Putinam personīgi, uzskatot viņu par atbildīgu nepopulārajos valdības lēmumos.
Pagaidām ir grūti pateikt, vai protesti pāraugs vispārēju nacionāla līmeņa nemieru vilnī. No vienas puses, tos ir grūti nomākt vai pārņemt kontrolē protesta kustību spontānā un neparedzamā rakstura dēļ, jo protestiem nav vienota organizatoriskā centra. Tomēr raugoties no otras puses, šāda protestu kustības centra trūkums neļauj protestētājiem formulēt precīzas prasības varas iestādēm vai izstrādāt un piedāvāt kopēju darba kārtību visai valstij. Protestiem lielā mērā ir neracionāls raksturs, kas sarežģī federālā centra manevra iespējas kompromisu meklējumu ziņā.