Kurelieši – cīņa pret visām okupācijas varām

Otrais pasaules karš
Juris Ciganovs, Dr. hist, Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks
Image
kurelieši
Kureliešu piemiņas vieta Skrīveros. Publicitātes foto.

Ik gadu novembra vidū atceramies vēl kādu nozīmīgu epizodi Latvijas vēsturē – t.s. kureliešu kustību. Ģenerāla Jāņa Kureļa vadītā grupa bija latviešu militārais formējums Otrā pasaules kara laikā, kas tika izveidots no Rīgas apriņķa aizsargiem ar mērķi – vācu atkāpšanās gadījumā aizstāvēt Daugavu starp Pļaviņām un Ķegumu un organizēt partizānu vienības padomju aizmugurē.

Kā zināms, Latvijas valsts piederīgie karojuši gan uzvarētāju, gan zaudētāju pusē, un karadarbības laikā Latvijas teritorija tika okupēta trīs reizes. Kara noslēgums tomēr neatnesa Latvijas valsts atjaunošanu, jo pēc oficiālajām kara beigām Latvijas mežos vairāk nekā desmit gadus turpinājās nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupācijas karaspēku.

Otrā pasaules kara laikā bija cilvēki, kuri nevēlējās dot solījumus karot svešu valstu karaspēkā, neticēja svešu varu solījumiem un aicinājumiem „izkarot sev vietu jaunā Eiropā un cīnīties pret sarkano sērgu” vai „atbrīvot savu zemi no brūnā mēra”. Šie cilvēki gribēja Latviju atbrīvot gan no brūnā mēra, gan no sarkanās sērgas.

Tāpēc jēdziens „kurelieši” nostiprinājies mūsu vēsturē kā sinonīms cīnītājiem pret abām okupācijas varām. Kurelieši bija latviešu karavīru vienība, kas vēlējās cīnīties un, ja vajag, arī mirt par savu zemi zem sava karoga.

Grupai tika noteikti šādi uzdevumi: vācu atkāpšanās gadījumā aizstāvēt Daugavas līniju starp Pļaviņām un Ķegumu, turēt gatavībā 200 apbruņotu vīru sūtīšanai uz Rīgu un organizēt partizānu-diversantu vienības sūtīšanai pāri frontei tālāka padomju uzbrukuma gadījumā. Pieredzējušais, bet jau krietni gados esošais ģenerālis Jānis Kurelis šim uzdevumam bija izvirzīts savas iepriekšējās militārās karjeras dēļ, kā arī tāpēc, ka viņam bija augstākā dienesta pakāpe.

Lai gan 5. Rīgas aizsargu pulka komandieris Veide tieši J. Kurelim uzticēja veidot šo vienību, par faktisko vienības vadītāju kļuva kureliešu štāba priekšnieks kapteinis Kristaps Upelnieks. Gan Kurelis, gan Upelnieks bija saistīti ar Latvijas Centrālo padomi, ģenerālis bija parakstījis arī padomes memorandu, taču kureliešus nevar uzskatīt par padomes kontrolētu militāro spēku.

kurelieši

Ģenerālis Jānis Kurelis. Foto no Latvijas Kara muzeja arhīva.

Faktisko vienības veidošanās ideju bija noformulējis K. Upelnieks – gaidīt, kamēr vācu spēki būs tiktāl novājināti, lai varētu atjaunot Latvijas Republikas neatkarību, un vajadzības gadījumā ar bruņota spēka palīdzību nepieļaut padomju varas atgriešanos. Tieši kureliešus bija paredzēts veidot par šo bruņoto spēku, tikai vajadzēja šos spēkus briedināt un saaudzēt.

1944. gada 28. jūlijā Skrīveru pagasta Robežu mājās sākās grupas formēšana. Kureliešu organizēšanās plāns nepildījās – līdz augusta beigām bija paredzēts nokomplektēt 1200 vīru vienību, tomēr reāli kureliešu slēgtās vienībās līdz sākās atkāpšanās no Skrīveriem bija ap 400-600 vīru. Vēl apmēram tikpat skaitījās vienībā esoši, bet dzīvoja savās mājās. Trūka arī ieroču, uniformas, virsnieku. Ieročus izdevās iegūt no vācu 16. armijas izlūkošanas vienībām, pretī dodot solījumu sadarboties izlūkziņu iegūšanā.

1944. gada septembra otrā pusē vācu spēki sāka atkāpšanos strauji uzbrūkošās Sarkanās armijas spiesti. Kureliešu vadība arī izšķīrās par neiesaistīšanos cīņās un vienības karavīru evakuāciju uz Kurzemi, jo ar esošajiem spēkiem uzsākt paredzēto Daugavas līnijas aizsardzību būtu neiespējami, bez tam arī nekādi norādījumi no Rīgas apriņķa aizsargu priekšnieka netika saņemti.

29. septembrī Kureļa vienība nonāca Talsu apriņķa Strazdes muižas rajonā. Sākotnēji šo cilvēku kopskaits bija nedaudz vairāk par 250 vīriem. Vēlāk kureliešu sastāvs papildinājās – vienībai pievienojās tie leģionāri, kuri nevēlējās braukt prom uz Vāciju, mobilizācijai pakļautie jaunieši un vietējie iedzīvotāji. Kureliešu rindās stājās arī Latviešu leģiona dezertieri, jo saskaņā ar vācu militāro iestāžu atļauju, kureliešiem bija no šiem cilvēkiem jāformē eventuālās partizānu vienības iesūtīšanai padomju karaspēka aizmugurē, kas, protams, nenotika. Kureliešu skaits svārstījās, tomēr, pēc aptuveniem aprēķiniem 1944. gada oktobra beigās vienībā bija jau ap 2000-3000 vīru.

Novembrī no Kureļa grupas izdalīja 2. bataljonu leitnanta Roberta Rubeņa vadībā, kas izvietojās 3 km rādiusā Ugāles pagasta Ilziķos, Trebiņos un Vanagos. Tur tika veidoti bunkuri un aizsardzības līnijas, Rubeņa bataljona vīri centās papildināt kaujas zināšanas un centās uzlabot savu apgādi ar ieročiem un munīciju.

kurelieši

Leitnants Roberts Rubenis. Foto no Latvijas Kara muzeja arhīva.

Savukārt pārējie kurelieši, lai nedotu vāciešiem iemeslu grupas izformēšanai savas aizsardzības nodrošināšanai nedarīja neko. Bezdarbība radīja nopietnas disciplīnas problēmas.

Ierodoties Kurzemē, Kureļa grupa atjaunoja sakarus ar Latvijas Centrālās padomes vadību Ventspilī. Notika sadarbība radioziņu pārraidīšanā uz Zviedriju, kurelieši apsargāja t.s. „laivu akcijas” nodrošināšanā – apsargāja piekrastes zonas, kad LCP pārstāvji devās uz Zviedriju vai brauca no turienes uz Kurzemi. Tāpat kurielieši ar LCP ziņnešu palīdzību uz Zviedriju izlūkdienestam  pārsūtīja ziņas, ko bija savākuši Kurzemē. Vēlāk gan kureliešos sašutumu raisīja informācija, ka, saskaņā ar PSRS un ASV 1943. gadā noslēgto līgumu par savstarpējās slepenās informācijas apmaiņu, Latvijas nacionālās pretestības kustības dalībnieku savākto informāciju no ASV, Lielbritānijas un Zviedrijas izlūkdienestiem saņēma arī PSRS.

Kureliešu vadītāji, konkrēti K. Upelnieks, runāja ar LCP pārstāvjiem arī par bruņotās cīņas nepieciešamību Latvijas neatkarības atjaunošanai, ierosinot pasludināt Latvijas neatkarību Ventspilī, kur bija maz vācu karaspēka. Tādejādi viņš cerēja reanimēt 1919. gada situāciju, cerot uz iespējamo Rietumu sabiedroto vai Zviedrijas palīdzību. Tomēr LCP tādu variantu noraidīja, un kurelieši izstrādāja savu bruņotās sacelšanās plānu, kas paredzēja vācu karaspēka evakuācijas no Kurzemes gadījumā sagrābt placdarmu jūras krastā starp Ventspili un Zviedriju, kas būtu jānotur kā pret vāciešiem, tā pret Padomju Savienību, lai varētu visus kureliešus evakuēt uz Zviedriju.

kurelieši

Kapteinis Kristaps Upelnieks. Foto no Latvijas Kara muzeja arhīva.

Ja neizdotos šādu placdarmu iegūt, bija plānots sadalīties mazās grupās, slēpties mežā un gaidīt izdevīgu brīdi, lai saceltos pret padomju varu. Šādu plānu realizēšanai bija nepieciešama sadarbība arī ar latviešu leģionu, tomēr leģiona vadībai bija ārkārtīgi negatīva nostāja pret kureliešiem. Arī palīdzības solījumi no britu un zviedru izlūkdienestiem bija pārāk vispārēji – tie solīja atbalstīt cīņu par Latvijas neatkarību, ja britu-amerikāņu flote tajā laikā atradīsies Baltijas jūrā un Kurzemē vēl būs vācieši.

Profesors H. Biezais savā monogrāfijā par kureliešiem norāda, ka ģenerālis J. Kurelis un kureliešu vadība faktiski dzīvoja ilūzijās, ka cīnās par brīvu Latviju, situācijā, kad tas nebija iespējams. Taču ne J. Kurelis, ne K. Upelnieks nekad nebija devuši solījumu Hitleram cīnīties par jauno Eiropu, atšķirībā no Latviešu leģiona vadības.

Savukārt vācieši, zinādami kureliešu patiesos nolūkus, jo Kureļa štābā atradās vairāki vācu ziņotāji, sāka apsvērt domu par vienības likvidāciju. 1944. gada 14. novembrī vācu SS un SD vienības aplenca kureliešu galvenos spēkus Puzes pagasta „Stiklos” un arestēja. Astoņi J. Kureļa štāba virsnieki, tai skaitā K. Upelnieks, 20. novembrī tika nošauti jūras kāpās pie Liepājas, bet daudzi simti nonāca koncentrācijas nometnēs.

Aktīvu pretestību vāciešiem izrādīja Kureļa grupā ietilpstošais leitnanta Roberta Rubeņa bataljons apmēram 500 vīru lielumā, kas bija izvietots Abavas upes rajonā. Rubeņa vīri atsita vairākus vācu uzbrukumus, līdz pārspēka mākti, dzīvi palikušie izklīda, noejot pagrīdē vai pievienojoties padomju partizānu vienībai „Sarkanā bulta”, ar kuru vairākas reizes jau bija kooperējušies vācu uzbrukumu laikā.

Paša ģenerāļa J. Kureļa liktenis gan bija citādāks. Lai arī 14. novembrī viņu arestēja kopā ar pārējiem virsniekiem, vēlāk pēc F. Jekelna štāba priekšnieka pavēles viņu atbrīvoja un ļāva atgriezties pie ģimenes Valdemārpils apkārtnē. Pēc četrām dienām viņu arestēja atkal un kopā ar ģimeni nogādāja Liepājā, no kurienes J. Kureli kopā ar ģimeni aizveda uz Dancigu, pirms ceļa paziņojot, ka nošauti viņa štāba virsnieki.

Dancigā viņu sagaidīja Latviešu leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis. Kā raksta profesors H. Biezais, sagaidīšanas aina bija traģikomiska: R. Bangerskis, bijušais Latvijas armijas ģenerālis, tērpies SS grupenfīrera formas tērpā, sagaidīja J. Kureli, kurš bija tērpies Latvijas armijas ģenerāļa uniformā.

Sagaidīšana nebija laipna – R. Bangerskis J. Kurelim asi pārmetis nesadarbošanos ar vācu varas iestādēm, leģiona augstākie virsnieki J. Kurelim garām gājuši šņākdami, bet pats ģenerālis pratināts kā kareivis. Tomēr J. Kurelis palika brīvībā, oficiāli skaitīdamies komandēts Leģiona ģenerālinspektora štāba rīcībā līdz turpmākam rīkojumam. 1945. gada janvāra beigās Danciga tika evakuēta, ģenerālis J. Kurelis prasījis, lai līdz ar ģenerālinspektora štābu evakuē arī viņu un ģimeni, bet tas ticis rupjā veidā atteikts. Rezultātā J. Kurelim ar kājām un pārvarot lielas grūtības vienatnē ar lielām grūtībām izdevies izbēgt no strauji tuvojošās Sarkanās armijas, taču sievu ar bērniem viņš ieraudzīja tikai pēc diviem gadiem, kad viņi no padomju okupācijas zonas izbrauca uz pagaidu dzīves vietu Šlēzvigā-Holšteinā.

1951. gadā J. Kurelis ar ģimeni emigrēja uz ASV, Čikāgu, kur 1954. gada 5. decembrī mira.

Kureliešu vārds 1944. gada ziemā bija ļoti populārs un pat folklorizējās. Arī pēc tam, kad vienība jau bija beigusi pastāvēt, par kureliešiem uzdevās dažādas cīnītāju grupas, kas nepiederēja ne leģionam, ne kādās citām Vācijas okupācijas varas saformētām vienībām. Tas norāda, ka jēdziens „kurelieši” no kādas konkrētas vienības apzīmējuma jau bija kļuvis par visaptverošu nacionālās pretošanās un cīņas par brīvību apzīmējumu.

 

Par Jāni Kureli:  dzimis 1882. gadā Ērģemes pagastā, pabeidzis Odesas junkurskolu, piedalījies Krievijas-Japānas karā, Pirmajā pasaules karā bijis 5. Zemgales strēlnieku pulka bataljona komandieris, piedalījies Mazās Juglas kaujās 1917. gada vasarā, par ko ticis apbalvots ar Krievijas augstāko militāro apbalvojumu – Sv. Jura krustu, bet vēlāk – arī ar Lāčplēša Kara ordeni. Latvijas armijā dienē no 1919. gada novembra, savukārt no 1922. gada līdz 1940. gada maijam – Latvijas armijas Tehniskās divīzijas komandieris, 1940. gada maijā atvaļināts sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu. Atvaļināšana no armijas, iespējams, paglāba J. Kureli no represēšanas padomju okupācijas gadā. Vācu okupācijas laikā 1941.-1943. gadā vadījis privātfirmu – apsardzes uzņēmumu „Apsardze”, līdz 1943. gadā iestājās Rīgas 5. aizsargu pulkā.

Dalies ar šo ziņu