Leitnanta Roberta Rubeņa bataljona kaujas

Vienības un personības
Juris Ciganovs, Dr. hist., Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks
Image
F2C71A65F07A4C73AB72D3846DDB4C26.jpg

Roberts Nikolajs Rubenis dzimis 1917. gada 9. septembrī Krustpils pagastā. No 1938. gada rudens līdz 1940. gada pavasarim dienēja Latvijas armijā: 7. Siguldas kājnieku pulkā un Autotanku pulkā. Ieguva leitnanta dienesta pakāpi. Otrā pasaules kara laikā 1944. gada 13. martā iesaukts Vācijas armijā, dienēja Latviešu leģiona 15. latviešu SS grenadieru divīzijā. Piedalījās 1944. gada jūlija kaujās pie Jelgavas, pēc tam nonāca Kureļa grupā.

Leitnanta Roberta Rubeņa bataljona kaujas

Otrā pasaules kara laikā Latvijas valstiskums tika likvidēts un valsts teritorija vairākkārt okupēta. Latvijas pilsoņi bija spiesti cīnīties dažādās karojošo valstu pusēs un dažādās armijās. Tomēr abu okupācijas režīmu laikā Latvijas teritorijā darbojās arī nacionālā pretošanās kustība, kuras mērķis bija nacionālās neatkarības atjaunošana. Vācijas okupācijas laikā valsts teritorijā darbojās vairākas nacionālās pretošanās kustības organizācijas un kā nozīmīgākā no tām jāmin 1943. gada vasarā izveidotā Latvijas Centrālā padome (LCP), kuru izveidoja lielāko pirmskara latviešu politisko partiju pārstāvji. Tomēr šai organizācijai neizdevās kļūt par vienotas nacionālās pretošanās kustības centru, lai gan LCP sagatavoja vairākus memorandus iesniegšanai Latviešu leģiona ģenerālinspektoram ģenerālim Rūdolfam Bangerskim un Rietumu sabiedroto valstu pārstāvjiem, kā arī sadarbojās ar pārējo okupēto Baltijas valstu nacionālajām pretestības kustībām un bijušajiem Latvijas sūtņiem ārzemēs. 1944. gada pavasarī Vācijas drošības iestādes arestēja LCP vadītājus Konstantīnu Čaksti, Ludvigu Sēju, Bruno Kalniņu un citus, kuri nonāca Štuthofas koncentrācijas nometnē.

1944. gada augustā Skrīveru pagastā sāka veidoties militāra vienība bijušā Latvijas armijas Tehniskās divīzijas komandiera ģenerāļa Jāņa Kureļa vadībā. Sākotnēji no 1944. gadā vācu okupācijas iestāžu atjaunotās Latvijas Aizsargu organizācijas Rīgas apriņķa aizsargiem sastāvošā vienība bija paredzēta frontes aizstāvēšanai un speciāli apmācītu cilvēku grupu nosūtīšanai partizānu darbībai aiz frontes līnijas. 1944. gada septembrī J. Kureļa vadītā grupa atkāpās uz Kurzemi, kur to nepārtraukti papildināja no savām daļām atpalikušie leģionāri, no iesaukšanas izvairījušies jaunieši un vietējie iedzīvotāji. 29. septembrī Kureļa grupa izvietojās Strazdes muižā Talsu apriņķī, bet 29. oktobrī pārvietojās uz bijušo Annahites stikla fabriku (tag. Puzes pagasta Stikliem). Kureliešu kopskaits sasniedza ap 3000 vīru. Kurelieši nevēlējās karot Vācijas pusē un uzņēma sakarus ar LCP. Pētnieki mūsdienās apšauba plaši izplatīto viedokli, ka Kureļa grupa būtu uzskatāma par LCP militāro spēku, lai arī pats ģenerālis J. Kurelis sastāvēja LCP un bija viens no padomes politiskā Memoranda parakstītājiem. Tomēr jāatzīst, ka savā darbībā kurelieši bija saistīti ar LCP vai vismaz vadības līmenī abas šīs organizācijas apmainījās ar informāciju par savam aktivitātēm. Sadarbību bija paredzēts stiprināt turpmākajā darbībā, tomēr realitāte izrādījās citādāka...

1944. gada 14. novembrī vācu SS un SD vienības aplenca kureliešu štābu un arestēja vienības komandierus. 19. novembrī Liepājā astoņus kureliešu štāba virsniekus sodīja ar nāvi. Ģenerāli J. Kureli nosūtīja uz Vāciju, bet daudzi simti kureliešu nonāca Vācijas koncentrācijas nometnēs.

Aktīvu pretestību vāciešiem izrādīja leitnanta Roberta Nikolaja Rubeņa bataljons, kas bija izvietots Abavas upes rajonā rietumos no Rendas un leitnanta E. Zelmeņa rota pie Engures ezera. Nodarot pretiniekiem ievērojamus zaudējumus, kurelieši turpināja cīņu līdz 1944. gada decembrim, kad pārspēka mākti bija spiesti izklīst.

Leitnanta R. Rubeņa vienība sāka veidoties Vidzemē, Ropažu pagasta Stukmaņos 1944. gada vasarā līdzās citiem Kureļa grupas formējumiem. 1944. gada oktobra sākumā Rubeņa vienība pārcēlās uz Kurzemi un izvietojās Ilziķu mājās pie Usmas stacijas, 18 kilometrus no Stikliem. «Pārnākot no Vidzemes rotā (t.i., Rubeņa vienībā) bija ap 200 vīru, vēlāk šis skaits vairākkārt pieauga un radās jaunformētās rotas. Tā kā trūka telpu, jau pirmajās dienās sākās centīga bunkuru rakšana Ilziķu mežainajā apkārtnē. Pagāja tikai nedēļa, un rota bija dubultojusies skaitā, jo nāca klāt gan bēgļi, gan kurzemnieki» (šeit un turpmāk citētas nezināma autora atmiņas, pirmpublicējums «Trīs Zvaigznēs» (Nr. 16) 1947. gada janvārī; H. Biezais «Kurelieši», Rīga, «Junda», 1993.).

Nepilnu divu nedēļu laikā R. Rubenis spēja noorganizēt vienu strēlnieku un vienu ložmetējnieku rotu, kopā ap 450 vīru. Apbruņotas rotas bija labi, apbruņojumu rubenieši ieguva pārsvarā no vāciešu noliktavām, mainot ieročus pret pārtiku un alkoholu, kas esot bijis pietiekamā daudzumā. Reizi pa reizei Ilziķos mēdza paradīties automašīnas ar vācu karavīriem, tomēr sākumā tam sevišķu uzmanību neviens nepievērsa. Kā vēlāk izrādījās, vācu armijas un represīvo struktūru vadība bija sākusi interesēties par šo latviešu vienību un mēģināja tādā veidā izdibināt ziņas par rubeniešu skaitu un apbruņojumu.

«14. novembra vakarā Ilziķos ieradās daži vācieši no ģenerāļa Jekelna štāba un lika priekšā leitnanta Rubeņa grupai atbruņoties un ļauties grupās nosūtīt uz Vāciju. Par nepaklausību tika piedraudēts ar Rubeņa grupas pilnīgu iznīcināšanu. Leitnants Rubenis tomēr nolēma nepaklausīt un, ja pat situācija prasītu, cīnīties pret okupantiem ar ieročiem. Tā kā Ilziķu pozīcijas nebija izdevīgas, tad nolēmām šīs mājas atstāt.» Tajā pašā naktī Rubeņa vīri Ilziķus atstāja, naktī noejot 20 kilometrus. Bataljonam līdzi virzījās 23 pajūgi ar smagajiem ieročiem, munīciju, pārtiku. Leitnanta Rubeņa rīcībā tobrīd bija ap 650 vīru. Atpūsties rubenieši apstājās pie Usmas ezera un no rīta agri devās tālāk. 16. novembra vakarā Rubeņa vīri nonāca līdz Upatu mežsarga mājām, bet nākamajā dienā — pie Pērkonu mājām. Tur viņus panāca vācieši.

«Bija 1944. gada 17. novembra vakars. Bataljons norīkojies skuju būdiņās. Tumsā mūsu nometne izskatījās kā skuju pilsētiņa. Naktī to pārlidoja vairākas lidmašīnas. No rīta pie pirmajiem posteņiem bija piebraukusi vieglā automašīna. Izrādījās, atveduši Jekelna pavēli nekavējoties nolikt ieročus un padoties. Mūsu komandieris leitn. Rubenis uzaicinājumu kategoriski noraidīja [..]Steidzīgi sadalīja rotas aizstāvēšanās pozīcijās. Pie Abavas upes tiltiņa novietoja smago ložmetēju, dažas patšautenes, nostājās šautenēm un granātām bruņoti vīri. Aizmugurē smagās rotas ar smagajiem mīnmetējiem un tanku dūrēm. Jau pēc nepilnas stundas mūsu nometnei uzlidoja izlūklidmašīnas un atklāja spēcīgu ložmetēju uguni. Pagāja trīs četras stundas, un vācieši atklāja uz mums spēcīgu mīnmetēju uguni, bet mūsu zēni mierīgi gaidīja pirmo vāciešu parādīšanos. Un tad arī nāca pirmās vācu vienības, kājnieku ķēdes. Tās pielaida pienācīgā attālumā un spēcīgi saņēma. Kad pirmās ķēdes bija saņemtas pienācīgi, vācieši kājnieku uzbrukumu apturēja un atklāja daudz spēcīgāku mīnmetēju uguni. Pēc laba brīža mīnmetēju aizsardzībā viņu kājnieki atkārtoti uzbruka mūsu aizstāvēšanas pozīcijām. Tā kā mūsu mīnmetēju aizsardzība priekšējā līnijā bija trūcīgāka un pretinieks spēcīgāks, leitnants Rubenis deva pavēli mazliet atvilkties atpakaļ.»

Kauja turpinājās līdz 18. novembra vakaram. Vāciešu uzbrukumus izdevās atsist, iegūt daudzas kaujas trofejas: ložmetējus, vairākas tonnas mīnu, šaujamos ieročus, arī radioraidītāju. Taču šajā kaujā tika smagi ievainots leitnants R. Rubenis, bija krituši daži rubenieši. Vācieši, pēc nepārbaudītām ziņām, esot zaudējuši ap 150 vīru. Tā kā bija skaidrs, ka vācieši turpinās uzbrukumu, rubenieši, lai nenokļūtu ielenkumā, nolēma atkāpties. Bataljona komandiera pienākumus uzņēmās virsnieka vietnieks Aleksandrs Druviņš. Smagi ievainoto R. Rubeni nogādāja Novadnieku mežsarga mājā, kuru bataljonam īsi pirms tam izdevās atkarot no tur esošās vācu armijas vienības. Tur šajā 18. novembra dienā leitnants R. Rubenis nomira. «Pēc atvadīšanās no mūsu iemīļota komandiera devāmies tālāk tai pašā naktī. Pēc kaujas mūsu vīri bija visai noguruši, tālu netikām, pēc apmēram 10 km noiešanas apmetāmies kādā purvainā vietā.» Šeit no rubeniešiem prom devās daži desmiti vīru, bet pārējie turpināja ceļu uz Dziru mājām Abavas krastā. Bataljona vienības izvietojās Zlēku pagastā, bet štābu iekārtoja Sildruvu mājās. Sadursmes ar vāciešiem bija biežas. «Tas notika 6. decembra rītā. Neviens nedomāja, ka vācieši uzbruks. Ap pusdeviņiem pēkšņi uzbruka, atklājot mīnmetēju un šauteņu uguni. Vēlāk, pēc saņemto gūstekņu liecībām, noskaidrojās: vācieši gribējuši ieņemt Dziras pēkšņā triecienā. Mūsējie tūdaļ izšāva trauksmes raķetes, izziņojot vācu uzbrukumu. [..] No gūstekņiem uzzinājām, ka vācieši uzbrūk ar prāviem spēkiem — vienu pulku un vēl dažiem atsevišķiem bataljoniem.

Vācieši mēģināja pārcelties pāri Abavai, bet tika atsisti. Daudzi dabūja peldēt uz leju pa Abavu — uz veļu valstību. Visā rajonā gar upes krastu nostādījām posteņus, svarīgākajās vietās ložmetējus un patšautenes. Tā pienāca tumsa, apšaudīšanās apklusa. [..] Bija ļoti tumšs. Neizklīdušie un bojāgājušie atkal bijām kopā vecajā vietā. Bet trūka daudzu krietnu latviešu zēnu, ko vairs nekad neredzēsim... Dienas kaujās bija saņemti vairāki desmiti gūstekņu. Vakarā izsūtīja lielāku grupu izlūkot Cirkaļu rajonu. Nakts pagāja mierīgi, pienāca mierīgs rīts. Ap desmitiem iepriekšējās dienas kauju vietu pārlidoja vācu izlūku lidmašīnas. Dažās vietās tās novēroja mūsu kustībā esošās grupas un apšaudīja tās no ložmetējiem un apmētāja ar nelielām gaisa mīnām. Ievainoja vienu žēlsirdīgo māsu. 7. decembra kaujā kādā sadursmē ievainoja mūsu bataljona komandieri — Rubeņa pēcteci. Šo drošsirdīgo mūsu vadītāju nogādāja kādā Kurzemes slimnīcā. [..] Lai izvairītos no vāciešu pēkšņa uzbrukuma, atkāpāmies Cirkaļu virzienā un sakoncentrējāmies. Nākošā diena pagāja mierīgi. Bet jau 9. decembrī vācieši bija tikuši mums uz pēdām un vairākās grupās pietuvojušies Cirkalēm. Mēs nesen bijām smagi cietuši un paklīduši, tomēr dažas spēcīgākās daļas Cirkalēs bija. 9. decembrī pa mežu Cirkaļu rajonā diezgan droši patrulēja vācu jātnieku nodaļas, ar tām iznāca vairākas reizes sadurties, radās asas vietēja rakstura sadursmes.»
Šādas mazākas kaujas ar vāciešiem turpinājās vēl vairākas dienas. Rubeniešiem vairākas reizes kauju laikā iznāca sadarboties ar t.s. sarkano partizānu grupu «Sarkanā bulta»  – Padomju Savienības iesūtīto kaujinieku diversantu vienību, kura arī darbojās šajā apkārtnē. ««Sarkanās bultas» partizāni bija pārnākuši pāri Abavai. Ar strauju uzbrukumu tie metās pret kureliešu aplencējiem, un vācu spēki nonāk krustugunīs. Kurelieši, jauzdami uzbrukumu vācu aizmugurei, dodas triecienā un sasit priekšā esošās vācu ķēdes, satiekas ar «bultas» vīriem,» — tā kaujas Cirkales apkārtnē savās atmiņās apraksta Rubeņa bataljona cīnītājs K. Vīnakmens. Tomēr pēc Cirkales kaujām rubeniešu spēki ir izsmelti, un pāri palikušie bataljona cīnītāji bija spiesti sadalīties mazākos pulciņos un izklīst. «Kurielieši vairs nebija spējīgi ielaisties kaujās ar vāciešiem, arī munīcija bija izsīkusi. Ievainotais bataljona komandieris virsnieka vietnieks Druviņš sasauca uz apspriedi pāri palikušos. Skats bēdīgs, jo pēdējais sitiens bija smags. Tiek nolemts par labāku izklīst...» atceras K. Vīnakmens.

Daudzi no rubeniešiem turpināja cīņas gaitas nacionālo partizānu rindās, daudzi mēģināja ar laivām nokļūt Zviedrijā, nav arī izslēgts, ka kāds Rubeņa bataljona cīnītājs pārgāja pie komunistiskās «Sarkanās bultas».

Dalies ar šo ziņu