Latviešu virsnieki kāškrusta varā

Otrais pasaules karš
Uldis Neiburgs, Dr. hist, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks


Image
58357024DDE242FC9EFED000131C9088.jpg

Otrā pasaules kara gados, kad Latvija atradās divu totalitāru lielvaru — nacionālsociālistiskās Vācijas un Padomju Savienības — sadursmes krustcelēs, latviešu karavīriem bija liegta iespēja Latvijas armijas rindās cīnīties par zaudētās brīvības atgūšanu. Daudziem no viņiem karā pret vienu no okupantiem — PSRS — nācās uzvilkt otra okupanta, proti, Vācijas bruņoto spēku, formastērpus. Tomēr nacistu plānos nebija Latvijas neatkarības atjaunošana, bet tikai savu kara mērķu sasniegšana. Arī dažāda politiska, militāra vai sadzīves rakstura domstarpības vācu un latviešu virsnieku starpā bija samērā izplatītas. To vidū īpaši izceļas bijušo Latvijas armijas virsnieku — pulkveža Rūdolfa Kanda un kapteiņa Gustava Praudiņa kara laika drāmas, kas vēl mūsdienās ir atstājušas virkni līdz galam neatbildētu jautājumu.

Latviešu virsnieki kāškrusta varā

Pulkveža Kanda bojāeja

1942. gada 28. maija naktī kādā vācu armijas štābā Ļeņingradas frontē netālu no Krasnoje Selo atskanēja spalgs šāviens, kas izdzēsa pulkveža Rūdolfa Kanda (1901.—1942.) dzīvību. Militāro dienestu R. Kandis uzsāka nepilnu 18 gadu vecumā, brīvprātīgi iestājoties Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. Viņš aktīvi piedalījās Neatkarības karā pret Sarkano armiju un Bermonta karaspēku. 1920. gada maijā kā leitnants beidza Kara skolu, bet 1922. gadā absolvēja Aviācijas skolu. Trīs gadus vēlāk par 58,04 stundu nolidošanu R. Kandim piešķīra oficiālu lidotāja nosaukumu. 1932. gadā viņš ar izcilību beidza Kara akadēmiskos kursus, vēlāk saņēma ceļojošo balvu kā labākais Latvijas lidotājs, kā arī papildināja zināšanas Francijas Kara akadēmijā. Dienesta laikā R. Kandis lidoja ar «Sopwith Camel», «Bristol Buldog», SV-5, «Gloster Gladiator» un citām kaujas lidmašīnām un ieguva arī Polijas, Čehoslovākijas un Francijas kara lidotāja nosaukumu. Viņa apbalvojumu klāstā bija III un V šķiras Latvijas Trīs Zvaigžņu ordenis, Aizsargu nopelnu krusts, Viestura ordenis, III šķiras Lietuvas Ģedimina ordenis un citas goda zīmes.

1928. gadā R. Kandis apprecējās ar Lizeti Mildu Putnu, ar kuru bija iepazinies kādā ballē Krustpilī. Divus gadus vēlāk pasaulē nāca viņu meitiņa Brigita, kam tēvs uz mūžu palika spilgtā atmiņā kā taisnīgs un godīgs vīrs, kurš labi sapraties ar citiem cilvēkiem, kas arī viņu ļoti cienījuši. Kandu ģimene dzīvoja Zasulaukā Pārdaugavā, ne pārāk tālu no Aviācijas pulka novietnes Slokas ielā, bet vasaras bieži vien pavadīja Jūrmalā. Mazā Brigita darba dienu vakaros vienmēr sagaidīja tēvu Bulduru dzelzceļa stacijā, no kurienes viņi kopā devās vai nu peldēties jūrā, vai izbraukumos ar laivu pa Lielupi. Neraugoties uz aizņemtību, R. Kandis daudz laika veltīja meitiņai, kuru ļoti mīlēja un lutināja. Viņš bija arī aizrautīgs novusa un bridža spēlētājs, un mazajai Gitai bija liela laime bridža spēles laikā sēdēt tēvam klēpī.

1937. gada 10. februārī pulkvedi-leitnantu R. Kandi iecēla par Aviācijas pulka komandieri. Tas bija laiks, kad notika Latvijas aviācijas modernizēšana, novecojušo Anglijas un Beļģijas lidaparātu vietā būvējot pašiem savas lidmašīnas, ko gan ierobežoja Otrā pasaules kara tuvošanās. Pateicoties jaunā komandiera stingrībai, Aviācijas pulkā uzlabojās disciplīna un strauji samazinājās lidmašīnu avāriju skaits. Kā Aviācijas pulka komandieris R. Kandis bija spiests sagaidīt Latvijas okupāciju. Virsleitnants Augusts Graudiņš vēlāk atcerējās, ka 1940. gada 15. jūnijā plkst. 10.00 no rīta pulkvedis R. Kandis sasaucis vienību priekšnieku apspriedi un paziņojis, ka PSRS izdara politisku spiedienu uz Latviju. Nekavējoties izsludināts pagaidu trauksmes stāvoklis un uzdots visām eskadriļām sagatavot lidmašīnas kaujas gatavībai. Diemžēl 17. jūnija agrā rītā ap plkst. 4.00 Rīgas tuvumā esošo eskadriļu komandieri izsaukti uz pulka štābu, kur pulkvedis R. Kandis bijis spiests atklāt, ka padomju karaspēks tiek ielaists Latvijā bez pretošanās. Pēc Sarkanās armijas 24. teritoriālā strēlnieku korpusa izveidošanas R. Kandi un vēl 38 Aviācijas pulka virsniekus 1940. gada 7. decembrī atvaļināja no dienesta.

Pēc Vācijas—PSRS kara sākuma R. Kandis, cerot uz drīzu Latvijas brīvības atgūšanu, dedzīgi iestājās par latviešu aviācijas vienības izveidošanu cīņai pret PSRS, tomēr vācieši šo priekšlikumu noraidīja. 1941. gada jūlijā viņš nepilnas divas nedēļas komandēja 270 vīru lielu pašaizsardzības vienību Madonas apriņķī. Viņu vadīja pārliecība, ka jādara viss, lai nekad vairs nepiedzīvotu Baigā gada atkārtošanos, un viens no viņa iemīļotākajiem teicieniem bija: «Miera laika karavīrs kara laikā nevar būt miera vīrs.» 1942. gada 11. februārī R. Kandis brīvprātīgi pieteicās dienestā latviešu kārtības dienesta (policijas) vienību štābā, bet vēlāk piekrita kā sakaru virsnieks doties uz Austrumu fronti. Dienēdams policijas ģenerālleitnanta un SS grupenfīrera Bruno G. Jedikes štābā, viņš enerģiski rīkojās, lai uzlabotu latviešu bataljonu kaujas spējas.

Pēc vienas no versijām par pulkveža R. Kanda nāvi, 1942. gada 27. maija vakarā vācu armijas štābā pie Krasnoje Selo notika mielasts, kurā kāds augstāks vācu virsnieks izteica atzinību par latviešu karavīru varonību. R. Kandis par to pateicās, taču dziļi sarūgtināts piebilda, ka daudz patīkamāk būtu bijis, ja vācieši šādu nostāju parādītu ne tikai vārdos, bet arī darbos. Pulkveža sacītais bijis adresēts klātesošajam vācu štāba priekšniekam pulkvedim Šmitam, kurš centies latviešu vienības turēt priekšējās līnijās bez nomaiņas vairākas nedēļas pēc kārtas, kamēr vācu vienības tikai nedēļu. Pret to R. Kandis izteicis kategorisku protestu. Šmitam nav arī paticis, ka kaujas plānus visam vācu korpusam tagad viņa vietā uzdots izstrādāt tieši pulkvedim R. Kandim, kurš to paveicis teicami, un tāpēc tie arī labi īstenoti. Pulkvedis Šmits piesarcis un dusmās caur zobiem izgrūdis frāzi: «Die lettischen Schweine!» Uz to R. Kandis atbildējis ar spēcīgu plaukstas vēzienu pa vācu pulkveža jau tā piesarkušo vaigu. Izcēlies apjukums, taču klātesošie nomierinājuši abus iekarsušos virsniekus. Pēc kāda laika tumšajā gaitenī uziets R. Kanda sakņupušais ķermenis, jo kāda no aizmugures raidīta lode bija izdzēsusi viņa dzīvību. Pēc citām ziņām, R. Kandis kopā ar savu adjutantu virsleitnantu Borisu Brehmani viesojušies pie kāda augstāka vācu virsnieka. Rīta agrumā pēkšņi ieradies vēl kāds virsnieks, kurš sasveicinājies ar vācu pulkvedi, nepiegriežot nekādu uzmanību abiem latviešiem. Pulkvedis R. Kandis pēkšņi jautājis skarbā tonī: «Vai jums vācu armijā virsnieki augstākās dienesta pakāpēs nav jāsveicina?» Uz to viņš saņēmis atbildi: «Es sveicinu vācu virsniekus, bet jūsu pakāpes es nepazīstu!» Tad R. Kandis spēji izņēmis pistoli un, iešaudams sev lodi deniņos, saļimis. Šādu iespēju gan apšauba viņa meita Brigita, stāstot, ka tēva mirstīgajām atliekām Rīgas 1. slimnīcā veikta autopsija, kas apstiprinājusi no aizmugures šautu brūci galvā. Viņa atceras, ka tēva ķermenī nav bijuši nekādi citi ievainojumi. Viņasprāt, virsleitnants B. Brehmanis nemaz neesot bijis klāt notikušajā, jo šajā laikā atradies atvaļinājumā Rīgā.

Sakarā ar R. Kanda nāvi vācieši uzsāka izmeklēšanu, taču tā drīz vien tika pārtraukta, oficiāli paziņojot, ka viņu «pārsteigusi karavīra nāve Austrumu frontē». 1942. gada 1. jūnijā pulkvedi R. Kandi svinīgi izvadīja no Doma baznīcas un ar militāru godu apglabāja Brāļu kapos netālu no Mātes tēla. Viņa šķirsts Doma baznīcā bija klāts ar Latvijas karogu, virs kura iekārts pulkveža zobens. Aviācijas pulka virsnieki uz rokām sava komandiera šķirstu iznesa no baznīcas, kam sekoja sēru procesija cauri visai pilsētai. «Garajā gājienā bija redzama tīri vai visa latviešu inteliģence Rīgā, arī ielas malās stāvēja daudz ļaužu; kapi bija pilni ļaužu. [..] Daudzi no izvadītājiem, sevišķi sievietes raudāja. No daudziem dzirdēju, tā aiziet mūsu tautas labākie dēli! [..] Kandis bija sevišķi simpātiska, pievilcīga personība; arī fiziski stalts, patīkama izskata vīrs. Arī Kanda kundze ir ļoti simpātiska sieviete. Vakar viņu nevarēja viegli pazīt, tādā mērā lielas bēdas viņu bija pārvērtušas,» — tā pulkveža izvadīšana pēdējā gaitā ir aprakstīta arī nesen izdotajos diplomāta Lud­viga Sējas memuāros. Pēckara okupācijas laikā R. Kanda kapavieta Brāļu kapos netika apzīmēta, bet kapu plāksnīti uz tās atjaunoja tikai 1991. gadā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

 

Kapteiņa Praudiņa degradēšana

1942. gada 7. augustā Ļeņingradas frontē tika apcietināts, vēlāk notiesāts ar nāves sodu, tad apžēlots un degradēts par kareivi 19. latviešu kārtības dienesta bataljona komandieris kapteinis Gustavs Praudiņš (1899.—1965.). Tomēr turpmākajos kara gados viņam izdevās sekmīgi turpināt militāro karjeru leģionā un iegūt pat majora dienesta pakāpi. G. Praudiņš bija dzimis daudzbērnu ģimenē Valmieras apriņķa Naukšēnu pagastā. Būdams reālskolas sešu klašu absolvents, viņš 1919. gada aprīlī brīvprātīgi iestājās Latvijas armijas Cēsu kājnieku pulkā un piedalījās Neatkarības karā pret vāciešiem pie Cēsīm un Bermonta armiju pie Rīgas un Kurzemē, kā arī pret lieliniekiem Latgales frontē.

Vienā no kauju epizodēm — izlūkgājienā 1920. gada 12./13. jūnija naktī viņa vienībai izdevās atņemt pretiniekiem divus lielgabalus. Vēlāk G. Praudiņu apbalvoja ar V šķiras Trīs Zvaigžņu ordeni un citām goda zīmēm. Pēc Kara skolas beigšanas jaunais leitnants turpināja dienestu Latvijas armijā un 1933. gadā tika paaugstināts par kapteini-leitnantu. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada vasarā viņu ieskaitīja 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā, bet 1941. gada februārī atvaļināja no Sarkanās armijas, tāpēc iztiku nācās pelnīt, strādājot par svērēju Rīgas ostā.

Pēc Vācijas—PSRS kara sākuma, maldīgi cerot, ka vācieši palīdzēs latviešiem atgūt zaudēto neatkarību, G. Praudiņš iestājās kārtības dienestā. 19. latviešu policijas bataljona priekšgalā 1942. gada 12. maijā viņš devās uz Ļeņingradas fronti. Jau 7. augustā viņu uz kādas denunciācijas pamata apvainoja par pretvācu noskaņojumu un atcēla no ieņemamā amata. Zīmīgi, ka augstākā SS un policijas pavēlnieka Ostlandē un Ziemeļkrievijā SS obergrupenfīrera Frīdriha Jekelna 1942. gada 30. jūlija dienesta ziņojumā ir atzīmēta pirms vairākām nedēļām notikusī īpašā apspriede ar 19. un 21. latviešu bataljona komandējošo sastāvu pēc tam, kad tieši kapteiņa G. Praudiņa bataljona «daži virsnieki bija izteikušies naidīgi pret vāciešiem un vispār šai bataljonā bija notikušas dažas nepatīkamas lietas. [..] Šo notikumu dēļ es asā veidā izteicu savas domas un norādīju, ka turpmāk, neievērojot stāvokli un personu, es likšu uzsākt lietu SS un policijas tiesā, un man tas nav nekas — veselu bataljonu sūtīt mājās, ja man rastos šaubas par tā politisko uzticamību, jo tas neatbilst frontes prasībām».

Atsevišķu leģiona virsnieku atmiņu stāstos gan ir minēti arī citi G. Praudiņa aresta iespējamie iemesli, t.sk. nelikumīga munīcijas uzglabāšana un pat kantīnes devas piesavināšanās, kas mūsdienās gan ir grūti pārbaudāmi. Kā liecina G. Praudiņa pēckara krimināllietas materiāli, nopratināšanā čekā viņš pats kā ieganstu savai apcietināšanai ir minējis asās nesaskaņas ar 19. bataljonam piekomandēto vācu sakaru virsnieku kapteini Heifeldtu un bataljonā valdošo vājo disciplīnu. XVI SS un policijas tiesa Rīgā 1942. gada 28. augustā kvalificēja G. Praudiņa rīcību kā frontes kaujas spējas dezorganizējošu un piesprieda viņam nāves sodu. Pēc Latvijas Zemes pašpārvaldes protesta to gan izdevās apturēt, un papildu izmeklēšanas laikā apsūdzētajam trīs mēnešus nācās pavadīt vieninieka kamerā Rīgas Centrālcietumā. Saskaņā ar SS reihsfīrera Heinriha Himlera 1943. gada 11. februāra rīkojumu kapteinis G. Praudiņš tika apžēlots, augstāko soda mēru nomainot ar piecu gadu cietumsodu un virsnieka dienesta pakāpes zaudēšanu, vienlaikus atliekot arī cietumsodu un dodot iespēju viņam kā vienkāršam karavīram reabilitēt sevi leģiona sastāvā kaujās pie Ļeņingradas.

Kā kareivis G. Praudiņš nonāca 16. latviešu kārtības dienesta bataljonā (vēlāk — leģiona 1. (39.) pulka 3. bataljonā), kur, darbodamies tā štābā un būdams aktīvs izlūkgājienos Austrumu frontē Krievijā, par izrādīto varonību 1944. gada janvārī un jūlijā izpelnījās I un II šķiras Dzelzs krustu. «Attiecībā pret priekšniecību korekts un disciplinēts, attiecībā pret kolēģiem — draudzīgs, izpalīdzīgs. Dienesta pienākumus pārzina un izpilda ļoti labi, ņemot vērā ilggadējo ierindas praksi Latvijas armijā un pašam piemītošo centību. Savu uzdevumu robežās izrāda teicamu paš­ierosmi» — šādi G. Praudiņu 1944. gada 28. janvāra dienesta ziņojumā raksturoja 19. latviešu divīzijas 44. grenadieru pulka komandieris pulkvedis-leitnants Rūdolfs Kociņš, kurš cīņu laikā Siguldas pozīcijās nozīmēja G. Praudiņu par bataljona komandieri bez dienesta pakāpes, tā nostādot divīzijas štābu notikuša fakta priekšā. Arī VI SS korpusa komandiera SS obergrupenfīrera Valtera Krīgera 1944. gada 12. septembra telegrammā bija konstatēts, ka «G. Praudiņš, kādreizējais kapteinis un bataljona komandieris, pēc 19. ieroču — SS grenadieru divīzijas pārbaudes, smagajās atkāpšanās kaujās ir sevi izcili pierādījis un pastāvīgi izceļas ar īpašu drošsirdību. Pēc smagajiem zaudējumiem vadībā, ieroču grenadieris Praudiņš tika iecelts par rotas komandieri. Tiek lūgts Praudiņu reabilitēt un iecelt par ieroču oberšturmfīreru, Praudiņš steidzami nepieciešams kā bataljona komandieris». Pēc izcilas cīņu vadības prasmes demonstrēšanas 1944. gada Ziemassvētku kaujās Kurzemē G. Praudiņš ieguva vācu ieroču — SS šturmbanfīrera (majora) dienesta pakāpi, viņu apbalvoja arī ar Vācu krustu zeltā un ierakstu Vācijas armijas goda sarakstos. 1945. gada 24. janvārī G. Praudiņš pat tika iecelts par 19. divīzijas 44. grenadieru pulka komandieri.

1945. gada 8. maijā majors G. Praudiņš, sekojot 19. divīzijas komandiera SS grupenfīrera Bruno Štrekenbaha telefoniskam paziņojumam par vācu armiju grupējuma «Kurzeme» (Kurland) kapitulāciju, ļāva saviem kareivjiem izklīst. Leģiona kapteinis Teodors Mamis raksta, ka «ap pulka komandpunktu bijām izveidojuši ezi, un, kad vaņkas salīda arī mūsu pagalmā, tad padzinām tos ar piedraudējumu — atklāt uguni. Drīz komandpunktā ieradās krievu sarunveži un uzaicināja pulka komandieri ierasties uz sarunām uz lielceļa, kur to gaidīšot kāds krievu virsnieks. Šis tad arī nodeva Praudiņam uzaicinājumu trīs stundu laikā nolikt ieročus un kapitulēt. Kopīgi nolēmām virzīties atpakaļ pa ceļu caur Vāni uz Kabili, mēģinot uzņemt sakarus ar divīzijas štābu un abiem pārējiem latviešu pulkiem». Tomēr jau 5. jūnijā G. Praudiņu arestēja PSRS 10. gvardes armijas pretizlūkošanas daļas SMERŠ darbinieki, bet 25. augustā Ļeņingradas kara apgabala Kara tribunāls notiesāja viņu par «dzimtenes nodevību», piespriežot 10 un vēl 5 gadus ieslodzījuma Gulaga nometnēs.

Latvijā G. Praudiņam izdevās atgriezties tikai 1961. gadā ar bojātu veselību. Mūža nogali viņš pavadīja, strādājot gadījuma darbus kā tehniskais zīmētājs un dzīvoja sliktos apstākļos istabiņā kādā privātmājā Tomes ielā Pārdaugavā. Ar mājas īpašniekiem nācies dalīties arī tad, kad sācis saņemt paciņas no kara biedriem Rietumos. Dažās trimdas publikācijās ir minēts fakts, ka G. Praudiņš Latvijā atgriezies ar amputētu kāju (atsevišķi laikabiedri gan to apšauba) un pirms savas nāves vēl pieprasījis kara invalīda pabalstu no Vācijas Federatīvās Republikas, kas tajā laikā bijusi liela uzdrīkstēšanās. Par G. Praudiņa kara gaitām un pēdējiem dzīves gadiem Latvijā atmiņu grāmatā «Neatzītie karavīri» raksta arī leģiona leitnants Rolands Kovtuņenko. Viņa skatījumā G. Praudiņš ir vērtēts gan kā spēcīgs kaujas taktiķis, gan izpelnījies kritiku par nereti pārāk konservatīvu komandēšanas stilu un savu karavīru dzīvību nepietiekamu taupīšanu. Viņu pirmā pēckara tikšanās notikusi 1961. gadā Līgo vakarā Ulbrokas «Mežrotās»: «No sākuma viņu nepazinu, jo laiks un Gulags bija darījuši savu. Kaut arī bijām kopā karojuši, Gustavs, kā es tad viņu dēvēju, nekad nerunāja par karu un Gulagu, arī tad, kad mēģināju par šīm problēmām ierunāties. Pagāja vairāki gadi līdz, būdami divatā, šo to par karu pārrunājām, bet diezgan atturīgi. Būdams slimīgs, zaudējis savu staltumu, viņš nevarēja arī strādāt. Brīvajā laikā viņš meklēja partnerus zolītes spēlei. Sarunājās pusbalsī, vai no kāda baidīdamies vai savas slimības dēļ.» Par īpašu notikumu mūža nogalē G. Praudiņam izvērtās Rīgas kinostudijas piedāvājums kļūt par konsultantu topošajai un vēlāk aizliegtajai režisora Rolanda Kalniņa spēlfilmai «Akmens un šķembas» («Es visu atceros, Ričard!»; 1966). Kā šodien atceras pazīstamais kinooperators Miks Zvirbulis, G. Praudiņa kolosālajām inženiertehniskajām zināšanām un frontes pieredzei ir bijusi neatsverama nozīme Volhovas frontes ainu rekonstruēšanā un leģionāru sadzīves attēlošanā filmā. G. Praudiņš mira ar vēzi Rīgā 1965. gada 9. oktobrī, bet pēdējo atdusas vietu rada Rūjienas kapos.
 

Dalies ar šo ziņu