Mores kaujas 1944. gada septembrī

Otrais pasaules karš
Valdis Kuzmins, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks
Image
BACF9CB08C874FD8A1B161EE11CA9D52.jpg

Ik gadu septembra beigās pie Siguldas novada «Roznēnu» māju brāļu kapiem, kur apglabāti kritušie latviešu karavīri, sabrauc bijušie cīņu biedri, leģionāru tuvinieki un citi interesenti, lai pieminētu 1944. gada septembra beigās notikušās Mores kaujas.

Mores kaujas 1944. gada septembrī

Šodien tas ir viens no nozīmīgajiem Otrā pasaules kara piemiņas pasākumiem Latvijā. Par tādu tas kļuva, pateicoties Latviešu leģiona leitnanta Rolanda Kovtuņenko centieniem, kas jau kopš 20. gs. 90. gadu sākuma vāca atmiņas, un piedalījās bez vēsts pazudušo meklēšanā. 2004. gadā viņš izdeva savu atmiņu grāmatu «Neatzītie karavīri», kuras daļa par Mores kaujām tika tulkota angļu valodā. Šodien, kad pats Rolands Kovtuņeko vairs nav mūsu vidū, Mores kaujās kritušo karavīru piemiņas uzturēšanu pārņēmis «Mores kauju muzejs» sadarbībā ar Siguldas novada pašvaldību, Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un dažādām sabiedriskām organizācijām. Ir izveidots Mores kauju piemiņas parks ar informācijas stendiem, un jau vairākus gadus Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadeti atjauno atsevišķus fortifikācijas posmus.

Leitnants R. Kovtuņenko, kas pats bija viens no Mores kauju dalībniekiem, šādi apraksta kauju sākumu: «Ap plkst. 17.00 atgriezās priekšgrupa no «Zavadām». Tā nebija ielaidusies kaujā ar boļševiku priekšgrupu, kura, kā mums ziņoja, tuvojoties ar tanku T-34. Visi bijām kaujas gatavībā. Izgāju uz priekšējām kaujas pozīcijām pie ceļa uz «Zavadām». T-34 jau pietuvojies apmēram 70 metru no mūs līnijām. Ja tanks tuvosies vēl par dažiem desmitiem metru, tad uzskries uz mūsu izliktām mīnām. Arī tanku dūres jau gaidīja šaušanas attālumā. Karavīrs pa labi no ceļa, izmantodams ierakumus, tuvojās tankam šaušanas attālumā, turēdams rokā tanku dūri. Karavīrs bija liela auguma, un no manas vietas varēja labi redzēt, kā viņš pārvietojās. Novēroju arī tanka kustību. Bruņu tornis grozījās, meklēdams mērķi. To arī atrada. Šāviens no lielgabala, un tiešs trāpījums mūsu karavīram. Viņš bija pirmais Mores kauju upuris.» Kaujas Mores pozīcijās sākās 1944. gada 27. septembra pēcpusdienā, bet iemesli, kāpēc kaujas sākās tieši šajā vietā un laikā, ir meklējami divas nedēļas iepriekš. Kopš 2015. gada maija Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrijas arhīva dokumenti tiek digitalizēti un ir brīvi pieejami pētniekiem, mēs varam droši runāt par padomju nodomiem Baltijā.

Sarkanās armijas plāni Baltijas teritorijā, pēc neveiksmīgā mēģinājuma nogriezt Vācijas bruņoto spēku grupas «Ziemeļi» virzību 1944. gada augustā, tika precizēti 1944. gada 29. augustā ar Sarkanās armijas Virspavēlniecības direktīvām 1., 2. un 3. Baltijas frontei. Tās paredzēja īstenot tā saukto Baltijas uzbrukuma operāciju trijām frontēm, sākot uzbrukumu 5. — 7. septembrī, vēlāk uzbrukuma sākumu pārcēla uz 15. septembri. Baltijas frontēm ar koncentriskiem uzbrukumiem Rīgas virzienā vajadzēja ieņemt Rīgu un iznīcināt Vācijas bruņoto spēku armiju grupu «Ziemeļi» uz ziemeļiem no Daugavas.

1. Baltijas frontes 54., 6. gvardes, 2. gvardes un 5. gvardes tanku armija turpinātu aizsardzību Zemgales rietumu daļā, savukārt 43. armija (12 strēlnieku divīzijas) uzbruktu no Bauskas virzienā uz Iecavu, 4. triecienarmija (4 strēlnieku divīzijas) uzbruktu no Bauskas virzienā uz Vecmuižu. Operācijas piektajā dienā bija jāsasniedz līnija Iecava—Vecmuiža, turpinot uzbrukumu Daugavgrīvas virzienā.

2. Baltijas frontes 42. armija un 3. triecienarmija (18 strēlnieku divīzijas un 5. tanku korpuss) uzbruktu no Ērgļiem virzienā uz Nītauri un tālāk uz Rīgu. Operācijas piektajā dienā jāsasniedz līnija Ieriķi—Nītaure—Madliena—Skrīveri.

3. Baltijas frontes 67. armija (6 strēlnieku divīzijas) uzbruktu no Tirvas virzienā uz Rūjienu un Limbažiem, bet 1. triecienarmija (8 strēlnieku divīzijas un 10. tanku korpuss) uzbruktu no Valkas virzienā uz Valmieru un Cēsīm, tālāk uz Rīgu. Operācijas piektajā dienā jāsasniedz līnija Mazsalaca—Matīši—Cēsis.

Operācijas sākumā trīs Baltijas frontu sastāvā bija 125 strēlnieku divīzijas, 7 tanku un mehanizētie korpusi ar 900 000 vīru, 17 482 lielgabaliem un mīnmetējiem (kalibrs lielāks par 76 mm), 3081 tanks un pašgājējlielgabali. Operācijas laikā tika plānots izmantot 95 strēlnieku divīzijas (73,7 %). No tām 74 divīzijas (77,9 %) tiktu izmantotas 76 km sektorā — vairāk nekā 500 km frontes.

Baltijas uzbrukuma operācija sākās 14. septembrī, dienu iepriekš (13. septembrī) atsevišķas armiju grupas «Ziemeļi» vienības — armiju grupas «Narva» un 6. SS armijas brīvprātīgo korpusa daļas sāka atkāpšanos. Atkāpšanās laikā no frontes izvirzījuma uz rietumiem no Gulbenes iesaistījās arī daļa no 19. latviešu divīzijas. Atbilstoši sākotnējiem plāniem uzbrukums notika tikai 1. Baltijas frontes sektorā, kur Iecava ir un Baldone. Pārējos sektoros uzbrukumi bija ar ierobežotām sekmēm.

Vācijas bruņoto spēku armiju grupa «Ziemeļi» zināja padomju puses nodomus un saprata situācijas vājās puses. Ja Sarkanās armijas trieciena smailes sasniegtu Rīgu, tad 18. armijai Igaunijas ziemeļos būtu nogriezta sauszemes komunikācija, un tas neglābjami novestu pie vēl vienas sagrāves. Lai no tā izvairītos 16. septembrī armiju grupas «Ziemeļi» komandieris ģenerālpulkvedis F. Šerners pavēlēja sākt 18. armijas atkāpšanos no Igaunijas («Unternehmen Aster»). Plāns paredzēja 16. armijai ieņemt sagatavotas un izbūvētas «Siguldas pozīcijas» (Nelke Stellung), kas atradās 40 —50 km puslokā no Rīgas un veidoja placdarmu. Savukārt 18. armijai, izejot cauri Rīgai, bija jāpārvietojas uz Zemgales rietumu daļu. Vācu atkāpšanās pilnībā pārsteidza Sarkanās armijas Virspavēlniecību, un līdz ar to Baltijas uzbrukuma operācijai bija nepieciešamas izmaiņas, jo plānotie mērķi netika sasniegti. Tikai 1. Baltijas fronte Bauska—Baldones rajonā sasniedza ierobežotus panākumus un bija vistuvāk Rīgas ieņemšanai, tieši tur izšķīrās Rīgas un armiju grupas «Ziemeļi» liktenis septembra beigās.

24. septembrī Sarkanās armijas Augstākā virspavēlniecība izdeva direktīvu Baltijas frontēm, kura paredzēja mainīt galveno uzbrukuma virzienu — 1. Baltijas frontei ar 43., 2. gvardes un 5. gvardes tanku armiju jāuzbrūk no Šauļiem virzienā uz Klaipēdu, savukārt 2. Baltijas frontei jāpārvieto 22. un 3. triecienarmija uz dienvidiem no Daugavas, lai turpinātu uzbrukumu Rīgas virzienā. Uz ziemeļiem no Daugavas uzbrukums bija jāturpina ar 2. Baltijas frontes 42. un 10. gvardes armiju. Savukārt 3. Baltijas frontes galvenais uzbrukuma virziens saglabājās uz ziemeļiem no Gaujas, jo mērķis bija 10. tanku korpusam sasniegt un forsēt Gauju Inčukalna rajonā, gar Rīgas—Pleskavas šoseju ar tikko no Baltkrievijas pārvietoto 61. armiju ģenerālpulkveža P. Belova vadībā. 54. armija nodrošināja robežu starp 2. un 3. Baltijas fronti.

Latviešu leģiona 19. divīzija atkāpšanās manevru sāka jau 13. septembrī un turpināja to līdz 26. septembra vakaram, katru vakaru sākot atraušanos no pretinieka, bet no rīta ieņemot pagaidu pozīcijas un sagaidot pretinieku, kas parasti ar lielu novēlošanas ieradās vēlā pēcpusdienā. Katru dienu noietais attālums bija atšķirīgs, vidēji apmēram 20 km. Septembra vidū pēc 1944. gada jūlija sagrāves 19. divīzija bija palikusi vienīgā kaujasspējīgā latviešu divīzija, un tajā tika apvienotas visas tās daļas, kas bija piemērotas darbībai frontē. Tās sastāvā bija četri kājnieku pulki — 42., 43. un 44. grenadieru pulks un «Ulriha pulks», kas sastāvēja no latviešu 271. policijas bataljona un viena vācu policijas bataljona. Uguns atbalstu nodrošināja abi latviešu artilērijas pulki (15. un 19.). Arī pārējās kaujas atbalsta un nodrošinājuma vienības bija salasītas no abām latviešu divīzijām. Atkāpšanās gaitā aizsardzības sektors samazinājās, un tas ļāva vienībām vienai otru secīgi nomainīt un izveidot spēcīgas rezerves.

Straujā atkāpšanās un sasteigtā pakaļdzīšanās nozīmēja, ka padomju komandieriem nebija iespējams izveidot galveno uzbrukuma virzienu ar atbilstošu spēku koncentrāciju. Tieši pretēji, tika uzsvērta nepieciešamība izmantot pēc iespējas plašāku ceļu tīklu, cerot atrast kādu nenosegtu sektoru. Padomju virspavēlniecībai nebija nekādas izlūkošanas informācijas par armiju grupas «Ziemeļi» nodomiem, un Sarkanās armijas vienību uzbrukumi bija kā taustīšanās tumsā. Atkāpšanās 19. divīzijas sektorā apstājās pie Mores, kur bija izdevīgs apvidus aizsardzības ieņemšanai uz dienvidiem no Sedas purviem. Šeit jau vairākas nedēļas vācu inženieri un vietējie iedzīvotāji veica fortifikācijas darbus, rokot pilna profila ierakumus, ložmetēju ligzdas, dzeloņdrāšu žogus un mīnu laukus. Šādus pamatīgus un salīdzinoši taktiski labi veidotus nocietinājumus latviešu vienības nebija redzējušas kopš 1944. gada vasaras. Tas nozīmēja, ka atkāpšanās ir beigusies un šeit būs jāaizstāvas līdz pēdējam vīram.

26. septembra pusdienas laikā, kad 19. divīzijas 44. grenadieru pulks, tajā skaitā arī leitnanta Rolanda Kovtuņenko 1. rota, ieņēma ierakumus Mores apkaimē un gatavojās izšķirīgai aizsardzībai, padomju 61. armijas komandieris bija pilnīgi pārliecināts, ka vācu atkāpšanās turpināsies līdz Rīgai. Savā pavēlē Belovs mudināja 89. un 80. strēlnieku korpusa komandierus sacensties ātrumā — kurš pirmais būs Rīgā? Lai paātrinātu iedomātās bēgšanas ātrumu, tika ieplānota pat tāda avantūra kā viena strēlnieku bataljona uzsēdināšana uz 15 pontoniem, lai tos naktī uz 28. septembri «palaistu pa straumi uz leju». Tas nozīmēja, ka no Gaujas senkrastiem šie plostnieki tika neglābjami iznīcināti bez iespējas sevi aizstāvēt. Otra improvizētā pakaļdzīšanās vienība bija tieši tā, kas iesāka Mores kaujas 44. grenadieru pulka sektorā. No 285. atsevišķā tanku pulka, 370. pašgājējlielgabalu pulka un 212. gvardes strēlnieku pulka ar vairākām artilērijas baterijām tika izveidota «kustīgā grupa», kuras uzdevums bija ielauzties vācu aizmugurē un līdz 27. septembra vakaram sasniegt Plānupes apkārtni. 27. septembrī rīta agrumā grupa sāka kustību un agrā pēcpusdienā iesaistījās kaujā ar leitnanta R. Kovtuņenko 1. rotu.

Tālāk sekoja apmēram 36 stundu ilga kauja ar neskaitāmām tuvcīņām, prettriecieniem un smagiem zaudējumiem abās pusē. Padomju vadība uzskatīja, ka Mores pozīcijas ir tikai nākamās īslaicīgās aiztures pozīcijas, un spītīgi turpināja nesagatavotus un nekoordinētus uzbrukumus, kas turpinājās arī naktī no 27. uz 28. septembri. 19. divīzijas aizsardzības sektorā kauju smagumpunkti bija «Zavadas», Mores skola, «Mazratnieki», kas kauju gaitā tika pilnībā iznīcināti, Kārtužu muiža.

28. septembra kauju rezultātā plkst. 18.30 61. armijas komandieris Belovs iezīmēja uzbrukuma plānus nākamajai dienai, un tie neko labu nesolīja 19. divīzijas vīriem, jo tās aizsardzības sektorā bija paredzēts iesaistīt 9. gvardes strēlnieku korpusu trīs strēlnieku divīziju sastāvā. Tas nozīmēja, ka uzbrucēju skaits un resursi tiktu dubultoti un, ņemot vērā 28. septembra zaudējumus, radītu bīstamu krīzi. Tomēr trīs stundas vēlāk, proti, sarunas laikā ar 3. Baltijas frontes komandieri Masļeņņikovu, plāns tiek mainīts. Rezerves tiek pārsviestas tālāk ziemeļu virzienā, kur Līgatnes apkārtnē 80. strēlnieku korpusa sektorā bija iezīmējies padomju iebrukums vācu 83. kājnieku divīzijas aizsardzības līnijās. Frontes komandieris pat aizliedz turpināt uzbrukumus 19. divīzijas aizsardzības sektorā, jo tam nepietiktu artilērijas atbalsta. Uzbrukumi turpināmi tikai ar atsevišķām soda rotām.

19. divīzijas sīvā pretestība pie Mores skolas, «Mazratniekiem» un Kārtužu muižas pārliecināja padomju komandierus, ka šeit panākumu nebūs. Aizsardzības vājais punkts ir jāmeklē citur. Latviešu leģionāru varonība nepasargāja Rīgu un neizglāba vācu 18. armiju no ielenkuma. Operatīvajā līmenī kaujas iznākums izšķīrās Daugavas dienvidu krastā pie Baldones un jebkurā gadījumā Rīga bija jāatstāj oktobra sākumā, pēc padomju sekmīgā uzbrukuma Klaipēdai. Tomēr, neatkāpjoties ne soli, latviešu karavīri izglāba sevi un savus biedrus, jo atrasties galvenā uzbrukuma virzienā nozīmēja ciest smagus zaudējumus artilērijas un aviācijas pārspēka priekšā. Lai gan kritušo un ievainoto skaits bija liels un var diskutēt, vai tiešām biežie pretuzbrukumi bija nepieciešami, zaudējumi būtu nesalīdzināmi lielāki, ja 61. armija turpinātu uzbrukumus ar svaigām rezervēm pie Mores un Kārtužiem.

Diemžēl Otrā pasaules kara noslēgumu posmā 19. divīzijas štāba dokumenti gāja bojā vai tika iznīcināti, gatavojoties partizānu cīņām pret padomju okupācijas režīmu, līdz ar to reālie zaudējumi ir grūti nosakāmi. Pašreiz ir zināma informācija par aptuveni 200 kritušajiem un bez vēsts pazudušajiem, kā arī par aptuveni 700 ievainotajiem 19. divīzijas latviešu karavīriem. Pēdējā gada laikā ir publiskoti padomju puses dokumenti, kas ļauj spriest par Sarkanās armijas zaudējumu apmēriem. Diemžēl precīzi skaitļi nav zināmi dažādu objektīvu iemeslu dēļ, jo nav pieejami visu Mores kaujās iesaistīto vienību dokumenti. Haotiskās vajāšanas un improvizēto vienību veidošana neļauj precīzi noteikt, kuras divīzijas tieši piedalījās uzbrukumos pie Mores, taču noteikti var teikt, ka reālie zaudējumi bija stipri mazāki salīdzinājumā ar Mores brāļu kapos apglabāto skaitu. Var runāt par atsevišķu strēlnieku divīziju zaudējumiem, piemēram 397. strēlnieku divīzija, kas uzbruka 42. grenadieru pulka aizstāvētajai Kārtužu muižai, laikā no 25. septembra līdz 30. septembrim zaudēja 241 kritušo un 835 ievainotos. Savukārt 23. strēlnieku divīzija, kas uzbruka 44. grenadieru pulka 1. rotai pie Mores skolas un 3. rotai pie «Mazratniekiem» 28. septembrī, vissīvāko kauju laikā zaudēja 81 kritušu un 222 ievainotus karavīrus. Var droši teikt, ka kopējie padomju zaudējumi varētu būt trīs četras reizes lielāki, jo tas atbilstu kauju raksturam.

Pilnīgi iespējams, ka starp kritušajiem padomju karavīriem bija 1944. gadā mobilizētie Latvijas iedzīvotāji. Vismaz 229. strēlnieku divīzijas rindās, kas uzbruka 44. grenadieru pulka 2. bataljona aizsardzības sektorā, 1944. gada septembrī bojā gāja vairāk nekā 100 Latvijā dzimušu augustā mobilizētu sarkanarmiešu. Diemžēl Mores kaujās parādītā latviešu karavīru varonība nevarēja ietekmēt lielvaru politiku un kara iznākumu. Līdz sava sapņa par brīvu un neatkarīgu Latviju piepildījumam vajadzēja gaidīt 45 ilgus gadus.

Dalies ar šo ziņu