Pāri jūrai — 1944. gada laivu akcija

Otrais pasaules karš
Juris Ciganovs, Dr. hist., Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks
Image
Bēgļu laiva
Okupācijas muzejs

1944. gada vasaras otrajā pusē karš atkal ienāca Latvijas teritorijā. Hitleriskās Vācijas armijas okupētās Latvijas teritorijas robežām tuvojās Padomju Savienības armija. Vācu okupāciju nomainīja otrreizēja padomju okupācija. 1944. gada septembrī Sarkanā armija jau bija ienākusi Vidzemē un turpināja virzīties uz rietumiem. 13. oktobrī padomju karaspēks ieņēma Rīgu un, izlaužoties gar Lietuvas robežu līdz Baltijas jūras piekrastei, bloķēja lielu vācu karaspēka grupējumu Kurzemē — izveidojās t. s. Kurzemes katls jeb cietoksnis. 1944. gada rudenī no Kurzemes rietumu piekrastes sākās organizēta latviešu bēgļu pārvešana uz karā neitrālo Zviedriju. Šis notikums vēstures literatūrā pazīstams kā laivu akcija, un tās organizēšanā liela loma bija Latvijas Centrālajai padomei — 1943. gadā izveidotajai nelegālajai organizācijai, kuras mērķis bija cīņa pret abām okupācijas varām un Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošana.

Pāri jūrai — 1944. gada laivu akcija

Laivu akcijas mērķis bija latviešu bēgļu izvešana uz Zviedriju — to noteica šīs valsts relatīvais ģeogrāfiskais tuvums Kurzemes piekrastei un šīs valsts nepiedalīšanās Otrā pasaules kara darbībā. Arī zviedru valdības liberālā nostāja civilo bēgļu uzņemšanas jautājumā veicināja slepenas laivu satiksmes izveidi starp abiem Baltijas jūras krastiem. Pirmās nelegālās laivas ar bēgļiem no Latvijas krasta uz 160 kilometru attālo Gotlandes salu devās jau 1943. gadā. Tobrīd šai kustībai vēl bija epizodisks raksturs, Zviedrijā nonāca latviešu zvejnieki, galvenokārt Kurzemes piekrastes iedzīvotāji. Viņiem pievienojās latviešu jūrnieki, kuri pēc ierašanās Zviedrijas ostās bija pametuši vācu kuģus. Plašāka bēgļu kustība šajā laikā vēl nebija aktuāla, jo fronte atradās relatīvi tālu no Latvijas robežām un arī zviedru varas iestādes šādu kustību nekādi neveicināja, jo baidījās apdraudēt savu neitralitātes politiku.

Par masveidīgas bēgļu izvešanas un laivu akcijas aktīvā posma sākumu var uzskatīt 1944. gada augustu un septembri, bet vislielāko intensitāti šī kustība sasniedza minētā gada oktobrī un ar mazākiem panākumiem turpinājās līdz pat nacistiskās Vācijas karaspēka kapitulācijai Kurzemē 1945. gada 8. maijā. Viens no LCP deklarētajiem laivu akcijas uzdevumiem bija šīs organizācijas vadības un latviešu pilsonisko partiju vadošo personu evakuācija uz neitrālo Zviedriju, lai šie cilvēki nenonāktu Padomju Savienības represīvo institūciju rokās — visiem labā atmiņā bija pirmais padomju okupācijas gads un padomju režīma represijas pret Latvijas pilsoņiem. Tomēr lielākā daļa pārvesto bija cilvēki no dažādiem Latvijas novadiem, kuri daudzreiz pat nenojauta, ka pastāv šāda nelegāla organizācija. Kā raksta vēsturnieks Uldis Neiburgs, laivu akcijas organizēšanā bez Latvijas Centrālās padomes savu roku pielika arī Zviedrijas Aizsardzības štāba izlūkdienests un ASV vēstniecības Stokholmā paspārnē izveidotā Kara bēgļu padome (War Refugee Board — WRB), kas latviešiem sniedza materiālu, tehnisku un cita veida palīdzību. Par pamatu sadarbībai, bez kuras tik vērienīga un slepena vairāku tūkstošu bēgļu evakuācija no Kurzemes uz Zviedriju nebūtu iespējama, bija abpusējs izdevīgums. Zviedru izlūkdienesta interesēs bija iegūt militāru informāciju par situāciju Latvijā, un, lai to saņemtu, netieši tika atbalstīta latviešu bēgļu ierašanās Zviedrijā, bet ASV WRB dalību slepenajās laivu akcijās noteica humāni apsvērumi un vēlme glābt nacistu vajāšanas upurus.

Laivu akcijas laikā uz Zviedriju pārvesti 4559 bēgļi, akcijā iesaistītas 78 latviešu laivu un kuģu vienības — tik dažādu izmēru peldlīdzekļu pienākšana bija reģistrēta Gotlandē līdz 1944. gada 12. decembrim, turklāt oktobrī vien — 48 laivas un kuģi.

Bēgļu pārvešanas organizēšana notika šādi: pārvedēju izraudzīti cilvēki jau laikus sastādīja aizbraucēju sarakstus. Cilvēki pulcējās noteiktās vietās, sagaidot iepriekš sarunātās laivas vai kuģīšus. Bēgļu sarakstos cilvēkus iekļāva tikai pēc LCP uzticamības personu pārbaudes, taču bieži vien laivās uzņēma arī pēc sarunāšanas vai par samaksu. Iespēju robežās šiem cilvēkiem mēģināts noorganizēt naktsmājas — pārsvarā piekrastes zvejnieku mājās. Šādām organizētajām grupām bija jābaidās ne tikai no vācu okupācijas varas iestāžu represijām, jo piekrastes mājās apmetušos bēgļus nereti terorizēja arī Kurzemes mežos iesūtītie padomju kaujinieki, kas atņēma cilvēkiem apģērbu un pārtiku. LCP piekrastes zonā mēģināja organizēt krasta sardzes, kas sastāvēja no iespēju robežās bruņotiem cilvēkiem, kuru uzdevums bija sagaidīt laivas un nodrošināt bēgļu aizsardzību pret vācu patruļām, padomju kaujiniekiem vai vienkāršiem marodieriem.

Jūrā laiviniekiem un bēgļiem klājās ļoti smagi. Rudens vētras un aukstums, laivas — pārpildītas. Dažas laivas ar bēgļiem pārtvēra vācu jūras krastu apsardze un konvoji. Operdziedonis Mariss Vētra, kam arī bija lemts pārbraukt Baltijas jūru ar bēgļu laivu, šo braucienu apraksta šādi: «Laivas priekšgalā ļaudis stāvēja saspiesti tā, ka pat pakustēties vairs nevarēja. Daudziem viļņi bija saplēsuši drēbes, un dažai dāmai kažoka vietā bija redzamas vatelīna strēmeles. [..] Kajītē, kur vietas bija paredzētas četriem jūrniekiem, sēdēja 12 mātes ar 12 zīdaiņiem. Tur tiešām nebija gaisa, un to pašu vēl bojāja jūras slimība. Zīdaiņu mātes prasīja dzert — visi ūdens trauki bija jūrā. Mātes vaimanāja. Kāds ārsts bija paglābis pudeli burgundieša. Zīdaiņi dzēra sarkanvīnu. Bet pēc dažām stundām vaimanas sākās no jauna. Nu zīdaiņus dzirdīja ar jūras ūdeni. Ar rīta gaismu pēc 27 ceļa stundām mūs sagaidīja Gotlande.»

Bet, lūk, Birutas Lūkinas atmiņas par braucienu no Kurzemes 1944. gada 15. oktobrī: «Laivā sēdējām kajītē, saspiedušies kā siļķes. Vēma, smirdēja, bija kāda trauksme nakts vidū. Taču īstenībā neatceros ne savas domas, ne savas sajūtas uz laivas. Viss it kā bija viens garš mirklis, ļoti nepatīkams, kas jāpārvar. Nebija bail, likās — esmu drošībā, tikai jāpārvar nepatīkamas grūtības.»

«[..] Braucēji bija dažādu arodu maisījums: mākslinieki, dejotāji, ārsti, zemnieki, ierēdņi, leģionāri. Kā bagāts, tā nabags. Liktenis visiem te bija vienāds: dzeramā ūdens sāka pietrūkt, higiēnas kārtošana bija vairāk nekā problemātiska. Visgrūtāk bija bērniem, un to bija daudz. Viņi lūdzās pēc atspirdzinājuma: tika dalītas ābolu šķēlītes. Tā pagāja nakts. [..] Kad atausa diena, redzējām, ka no laivas brīvā deķa bija tikai daži centimetri, kas peldēja virs ūdens. Ja tikai dažam braucējam ienāktu prātā domas pāriet uz laivas otru pusi, tad visa laivas krava kļūtu zivīm par barību. Bet paātrināt laivas ātrumu nedrīkstēja — motora jauda bija izspiesta līdz pēdējam...» — tā 8. oktobra braucienu atceras kutera «Zvejnieks» kapteinis Pēteris Jansons.

Iespējams, laivu akcijas nozīme vēl līdz galam nav novērtēta, jo tā bija Latvijas vēsturē nepieredzēta organizēta bēgļu evakuācijas kustība, neapšaubāmi traģiska, taču spilgta lappuse mūsu zemes vēsturē.

Dalies ar šo ziņu