2026. gada 19. septembrī aprit 35 gadi kopš Latvijas Speciālo uzdevumu vienības izveides. Kad 1991. gada rudenī tapa vienības aizmetnis, valstij vēl nebija ne Aizsardzības ministrijas, ne armijas, bet Latvijā joprojām atradās PSRS karaspēks. Pirmajiem vienības karavīriem trūka pat pamata ekipējuma, taču netrūka pārliecības, ka atjaunotajai valstij vajadzīgi cilvēki, kuri spēj rīkoties vissarežģītākajos apstākļos. Pēc 35 gadiem Speciālo uzdevumu vienība ir augsti sagatavota spēja, kas darbojas uz zemes, gaisā un ūdenī. Starp šiem diviem laika punktiem ir stāsts par neatlaidību, profesionālo briedumu un uzticēšanos komandai.
Vienība, kas dzima reizē ar valsti
Doma par Latvijas speciālo spēku izveidi radās 1991. gada janvāra barikāžu laikā. Tā bija vide, kurā valsts neatkarība vēl nebija pašsaprotama un drošības struktūras tikai sāka veidoties. Nebija Aizsardzības ministrijas, Zemessardzes un Nacionālo bruņoto spēku tādā veidolā, kādu pazīstam šodien. Vienlaikus valstī atradās PSRS bruņotie spēki, bet jaunās Latvijas pretinieku un kriminālo aprindu aktivitāte atgādināja, cik trausla ir tikko atgūtā brīvība.
Par vietu, kurā veidot topošās vienības kodolu, kļuva uz Iekšlietu ministrijas Milicijas departamenta atsevišķā patruļdienesta bataljona bāzes izveidotais Augstākās Padomes apsardzes dienests. SUV pirmsākumi oficiāli saistās ar 1991. gada 19. septembri, kad Patruļdienesta bataljonu pārveidoja par Augstākās Padomes apsardzes dienestu un tā sastāvā tika izveidots Speciālās nozīmes bataljons.
Nosaukums vēl nebija nostiprinājies. Reorganizāciju gaitā līdz 1992. gadam tika lietoti apzīmējumi Speciālās nozīmes bataljons, Speciālo uzdevumu bataljons un vēlāk – Speciālo uzdevumu vienība. Arī uzdevumu loks pirmajos gados bija plašs: no valstiski nozīmīgu objektu apsardzes līdz sabiedriskās kārtības uzturēšanai un noziedzības apkarošanai.
Atvaļinātais komandkapteinis Jānis Kušķis, kurš SUV komandēja no 1991. līdz 1997. gadam, šo laiku raksturo skarbi un precīzi: toreiz vēl nevarēja zināt, vai neatkarības aizstāvji kļūs par starptautiski atzītas valsts pilsoņiem vai par ieslodzītajiem kādā PSRS cietumā. Tomēr tieši šajā nenoteiktībā tika pieņemts lēmums negaidīt, kad valsts aizsardzības sistēma būs gatava, bet sākt to veidot pašiem.
Pamata ekipējums par pašu naudu
Romantizēts priekšstats par speciālajiem spēkiem parasti sākas ar modernākajām tehnoloģijām, ieročiem un īpaši atlasītiem karavīriem. Latvijas SUV pirmās paaudzes pieredze bija pavisam cita. Vienībai vajadzēja ne tikai izstrādāt savu darbības tiesisko pamatu un atrast vietu topošajā aizsardzības sistēmā, bet arī burtiski cīnīties par izdzīvošanai nepieciešamajiem līdzekļiem – apģērbu, sakaru līdzekļiem, transportu, ieročiem un munīciju.
“Daudz ko no sava ekipējuma un pat ieročiem pirmās paaudzes SUVieši bija spiesti iegādāties par saviem visai trūcīgajiem finansiālajiem līdzekļiem,” atceras Jānis Kušķis. Būtisku palīdzību sniedza privātpersonas. Šim atbalstam bija ne tikai praktiska nozīme – tas apliecināja, ka vienība un tās darbs valstij ir vajadzīgs, un palīdzēja saglabāt motivāciju laikā, kad daudzām privātām vai pusprivātām “speciālajām vienībām” bija labāks finansējums un apgāde.
Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas drošības struktūras veidojās sadrumstaloti un bieži sacentās par ierobežotajiem valsts resursiem. Pastāvēja risks, ka arī SUV varētu kļūt par vienu no tā dēvētajām “kabatas armijām” ar neskaidru vietu kopējā valsts aizsardzības sistēmā. Izšķirošs bija 1994. gada februāra lēmums iekļaut vienību Latvijas Aizsardzības spēkos, sākotnēji – Jūras spēku sastāvā. Tas deva pamatu SUV turpmākai profesionālajai attīstībai tieši valsts aizsardzības uzdevumu izpildei.
No pašdisciplīnas līdz NATO standartiem
Deviņdesmito gadu otrajā pusē Latvijas ārpolitiskajā kursā arvien skaidrāk iezīmējās mērķis iestāties NATO. Līdz ar to SUV sāka padziļināti apgūt NATO valstu bruņoto spēku standarta operatīvās procedūras un ieviest tās savā darbā. Vienības karavīri mācījās ārvalstu militārajās mācību iestādēs, piedalījās starptautiskajās operācijās un veidoja profesionālas attiecības ar sabiedroto speciālo operāciju spēkiem.
Taču vienības briedumu noteica ne tikai ārvalstīs iegūtās prasmes. Jau kopš pirmsākumiem SUV dienesta kultūras pamatā bija prasība būt patstāvīgam, neattaisnoties ar pilnvaru trūkumu, izvēlēties labāko uzdevuma risinājumu un uzņemties atbildību par savas rīcības vai bezdarbības sekām. Formālas disciplīnas vietā priekšplānā izvirzījās augsta pašdisciplīna un savstarpēja uzticēšanās.
Šī pieeja ne vienmēr bija viegli saprotama citās jaunās aizsardzības sistēmas struktūrās, taču speciālo operāciju vidē tai ir ļoti praktiska nozīme. Sarežģītā situācijā karavīram jāspēj ne tikai izpildīt pavēli, bet arī domāt, pielāgoties un rīkoties, apzinoties kopējo mērķi. Tieši šī atbildības kultūra kļuva par vienu no tiltiem starp vienības skarbo sākumu un mūsdienu profesionālajām spējām.
Kopš 2017. gada SUV ir Nacionālo bruņoto spēku Speciālo operāciju pavēlniecības sastāvā. Tās pamatuzdevums ir veikt speciālās operācijas Latvijas interesēs – speciālo izlūkošanu un novērošanu, tiešās darbības, militāro palīdzību, nekonvencionālo karadarbību un pretterorisma uzdevumus. Vienības devīze ir “Drošais uzvar”, simbolizējot pārliecību par savām spējām un saviem cīņu biedriem.
Speciālo uzdevumu vienības attīstība turpinās arī šodien. 2025. gadā Speciālo uzdevumu vienībā tika uzsākta reindžeru apakšvienības izveide, paplašinot speciālo operāciju spēju attīstību un Nacionālo bruņoto spēku iespējas reaģēt uz mainīgās drošības vides izaicinājumiem.
Zeme: spēja domāt visgrūtākajos apstākļos
Sauszemes vide ir pamats, uz kura sākas liela daļa SUV profesionālās sagatavošanas. Mežs un pilsētvide, sarežģīts reljefs, tumsa un mainīgi laikapstākļi izvirza atšķirīgas prasības, tomēr būtiskākais nemainās: saglabāt spēju domāt, pieņemt lēmumus un izpildīt uzdevumu arī tad, kad fiziskā un psiholoģiskā slodze ir sasniegusi robežu.
Ar fizisko izturību vien nepietiek. Nepieciešama orientēšanās, situācijas izpratne, droši sakari, medicīniskās prasmes, mobilitāte un precīza komandas sadarbība. Tehnoloģijas paplašina karavīra iespējas, bet neaizstāj profesionāli sagatavotu cilvēku. Arī izcils individuālais sniegums neko nenozīmē bez komandas, kurā katram ir sava specializācija un atbildība, bet kopējais rezultāts balstās savstarpējā uzticībā.
Gaiss: mobilitāte, kurā kļūdām atvēlēts minimums
Gaisa vide ļauj ātri pārvarēt attālumu un šķēršļus, mainīt atrašanās vietu un sasniegt teritorijas, kurām citādi piekļūt būtu sarežģīti. Tādēļ SUV karavīru sagatavošanā nozīmīga ir sadarbība ar aviācijas vienībām, izpletņlēkšana, darbība ar helikopteriem un citi gaisa mobilitātes risinājumi.
Tās nav prasmes demonstrēšanai. Katrs paņēmiens ir instruments konkrēta uzdevuma izpildei. Mūsdienās šo vidi papildina bezpilota sistēmas, paplašinot izlūkošanas, situācijas izpratnes un atbalsta iespējas. Vienlaikus nemainās nepieciešamība pēc absolūtas koordinācijas – ikvienam jāzina sava vieta un uzdevums, bet sarežģītās darbības jāatkārto tik ilgi, līdz pareiza rīcība kļūst par profesionālu standartu.
Ūdens: ārpus komforta zonas
Latvijai kā jūras valstij spēja darboties ūdenī un piekrastes vidē ir būtiska speciālo operāciju spēju daļa. Aukstums, ierobežota redzamība, straume, laikapstākļi un specifiskais ekipējums vienlaikus palielina fizisko un psiholoģisko slodzi.
SUV kaujas peldētāji un citu specializāciju karavīri pilnveido prasmes uzdevumu veikšanai ūdenī un pārejā no ūdens uz sauszemi. Arī šeit izšķiroša nav tikai individuālā izturība. Svarīgākais ir spēt saglabāt kontroli pār situāciju un paļauties uz cilvēku sev līdzās vidē, kurā kļūdas cena var būt īpaši augsta. Ūdens visskaidrāk atgādina vienu no SUV sagatavošanas principiem: komforts nav priekšnoteikums uzdevuma izpildei.
Trīs vides, viena komanda
Mūsdienu speciālajās operācijās robežas starp zemi, gaisu un ūdeni kļūst arvien mazāk izteiktas. Uzdevums var sākties gaisā, turpināties ūdenī un noslēgties uz sauszemes. Tādēļ SUV vērtība nav tikai spējā profesionāli darboties katrā vidē atsevišķi, bet gan prasmē tās savienot vienotā operācijā.
Turklāt redzamākā uzdevuma daļa ir tikai neliels fragments no sistēmas, kas to padara iespējamu. Aiz kaujiniekiem stāv sakaru un informācijas tehnoloģiju speciālisti, mediķi, bezpilota sistēmu operatori, tehniķi, loģistikas speciālisti, analītiķi un plānotāji. Katrs elements papildina pārējos, un katra profesionāļa darbs ietekmē kopējo rezultātu.
Svarīga ir arī sadarbība ar Valsts policijas pretterorisma vienību OMEGA, Valsts robežsardzes speciālo operāciju dienestu SIGMA un valsts drošības iestādēm. Šī integrācija stiprina ne vien SUV, bet visas valsts gatavību rīkoties sarežģītās drošības situācijās. Tieši pāreja no atsevišķām prasmēm uz savstarpēji savienotu spēju sistēmu ir viens no būtiskākajiem vienības attīstības sasniegumiem 35 gadu laikā.
35 gadi – ne tikai jubileja
Trīsarpus desmitgadēs ir mainījies gandrīz viss – ekipējums, ieroču sistēmas, sakaru iespējas, tehnoloģijas un apdraudējumu raksturs. Latvijas speciālo operāciju karavīri guvuši starptautisku pieredzi, mācījušies kopā ar sabiedrotajiem un dalījušies ar pašu uzkrātajām zināšanām. Tomēr vienības centrā joprojām ir cilvēks – tāds, kurš spēj uzņemties atbildību, turpināt rīkoties nogurumā un nenoteiktībā un ir izdarījis visu, lai komanda varētu viņam uzticēties.
Tāpēc SUV 35. gadadiena nav tikai atskats uz paveikto. Tā ir cieņas apliecinājums cilvēkiem, kuri vienību veidoja laikā, kad trūka gandrīz visa, tiem, kuri tajā dienējuši dažādos Latvijas vēstures posmos, un profesionāļiem, kuri šodien attīsta tās spējas. Vienlaikus jubileja uzliek pienākumu nākotnei, jo tehnoloģijas un drošības vide turpinās mainīties, bet nepieciešamība pēc precīzas, elastīgas un īpaši sagatavotas rīcības nepazudīs.
Jāņa Kušķa vēlējums nākamajām SUV paaudzēm ir vienkāršs un reizē prasīgs – būt ne vien prasmīgiem karavīriem, bet arī izkopt stipru personisko saikni ar Latvijas zemi un likt to savas motivācijas pamatā jebkuros apstākļos.