Nacionālie bruņotie spēki mehanizācijas projektu uzsāka, iegādājoties Lielbritānijā ražotās kaujas izlūkošanas kāpurķēžu bruņumašīnas CVR(T). Kamēr vieni pirkumu sauc par veiksmīgu, medijos netrūkst tā kritiķu. Tagad bruņotie spēki CVR(T) meklēs papildinājumu – riteņu bruņutehniku – kādi ir tās izvēles kritēriji, intervijā aizsardzības nozares ziņu portālam “Sargs.lv” stāsta Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba priekšnieka vietnieks operacionālajos jautājumos, Sauszemes komponenta priekšnieks brigādes ģenerālis Georgs Kerlins
Vai varat aprakstīt, kas ir tie kritēriji, kādus Nacionālie bruņotie spēki ņem vērā, izvēloties kājnieku bruņutehniku? Kas tieši vajadzīgs Latvijai?
Jāsaprot, kas vispār ir bruņutehnika. Šobrīd pasaulē nav neviena tanka, ko kāds nevarētu iznīcināt. Tālab arī mums jāmeklē balanss starp vairākām prasībām, no kurām realitātē viena nemitīgi ir pretrunā ar otru, trešo un ceturto. Mums svarīga ir karavīru aizsardzība, taču, jo bruņotāks ir izvēlētais transportlīdzeklis, jo vairāk tas zaudē savu mobilitāti un ātrumu. Balansu starp šiem trim elementiem meklē visas valstis, subjektīvi raugoties arī no sava apvidus prasībām un tiem uzdevumiem, kādi ar šo tehniku būs jāpilda karavīriem. Mūsdienās ikviens meklē tādu bruņutransportieri, kurš būtu pēc iespējas mazāk atkarīgs no labiem ceļiem un saglabā spēju maksimāli pārvietoties sarežģītā apvidū. Ja šie kritēriji tiek izpildīti, tehnika var kompensēt faktoru, ka paša bruņutransportiera bruņas nav pārāk biezas. Tad nāk arī ceturtais aspekts – kādu uguns jaudu iespējams uzstādīt uz katras no šīm platformām, jo neviens ar tām vienkārši apkārt nebraukās. Šo četru elementu kopsumma nosaka, kā ikviens izvēlas sev piemērotāko bruņoto transportu.
Cik liela tajā pieredze ir Latvijai?
Mēs šajā jautajumā neesam iesācēji. Mēs ilgstoši piedalījāmies dažādās operācijās. Tāpēc arī mums ir pieredze. Te nu mēs sapratām, ka aparāts, kurš radīts vienai videi un mērķiem, var nederēt citiem. Kā piemēru var izvēlēties MRAP - mīnu izturīgi un no slēpņu uzbrukumiem pasargātie bruņutransportieri. Šis aparāts radīts konkrētam mērķim – pasargāt personālu, pārvietojoties pa ceļiem Irākā un Afganistānā, kur strauji attīstījās mīnu un improvizēto spridzekļu novietošana uz ceļiem. Visu cieņu industrijai! Tā radīja šādu aparātu, kas ar bruņojumu un savu īpašo formu tiešām aizsargā personālu. Mīnuss bija cits – tiklīdz ar to bija jādarbojas ārpus ceļu tīklam, tā sākās problēmas. Mašīna bija smaga un ar sliktu caurejamību, turklāt bija problēmas ar stabilitāti. Lai iegūtu vajadzīgo veidolu, kas novirza sprādziena vilni, tās smaguma centrs bija krietni augstāk nekā bezceļa braukšana vispār pieļauj. Šis aparāts bija labs tikai konkrētajam uzdevumam – virzīties pa ceļu, kur kāds tevi vēlas ievilināt vietā, kur novietots spridzeklis.
Pirms MRAP izveides, bruņutransportieriem uz līdz tam nebruņotām mašīnām, tika liktas virsū papildu bruņas. Tas nebija nepareizs risinājums, tomēr noveda pie citām problēmāma, pirmkārt jau ierobežotas mobilitātes. Ņemot vērā, ka pati auto konstrukcija nebija domāta tik smagām bruņām, lūza svarīgi mezgli un motors, kas strādāja ar pārslodzi.
Izvēloties Latvijai piemērotākos bruņutransportu, mēs tagad ar skepsi skatāmies uz tirgū piedāvātajiem MRAP un papildu bruņotajiem militārajiem vai civilajiem transportlīdzekļiem.
Kādas tad ir Latvijas vajadzības?
Tas mums liek skatīties uz tādiem transportlīdzekļiem, kas šiem mērķiem ir radīti. Vienlaikus Nacionālie bruņotie spēki apzinās, ka svarīgs faktors būs arī šo mašīnu cena. Līdz ar to mēs gribam lētu bruņutransportieri.
Kāpēc tā?
Mums tie ir vajadzīgi ļoti lielā skaitā. Tāpēc mēs meklējam pietiekami lētu platformu, kas šim uzdevumam ir sākotnēji radīta, pasargājot personālu no strēlnieku ieročiem un artilērijas šķembām.
Foto: Armīns Janiks/Aizsardzības ministrija
Ko vispār šobrīd var dabūt tirgū? Vai nav tā, ka tirgū pieejamas mašīnas, kas lietotas pēdējos karos Irākā un Afganistānā?
Tik viennozīmīgi arī nevar apgalvot. Protams, šīs mašīnas ir tirgū, taču vieta un apstākļi, kādos tām bija jāstrādā, arī diktēja to, kādām tām jābūt. Šie bija un ir labi aparāti savam darbam. Tiesa, ir arī daudz modernu bruņutransportieru, kuri radīti speciāli konvencionālajai karadarbībai.
Protams, iespaidīgākie šīs klases transportlīdzekļi kā likums ir arī dārgākie. Tomēr te varētu būt vietā cits piemērs – ja kāda valsts, kurai ir lielāki bruņotie spēki un lielāka finansiālā rocība, pērk kājnieku kaujas mašīnu, tā jāpapildina ar tanku artilērijas un pretgaisa aizsardzību, lai šī – dārgākā bruņumašīna spētu ar tiem strādāt vienkopus. Te ir arī sava loģika, jo pēc būtības kājnieku kaujas mašīnas tika radītas, lai kājnieki tiktu līdzi tankiem.
Viena otra kaimiņvalsts ir iepirkusi modernas kājnieku kaujas mašīnas. Tomēr, vērtējot šo pirkumu, atkal jāņem vērā vairāki apsvērumi – nauda, kādu tie maksā un tas, vai gala rezultātā šīs investīcijas novedīs pie tā, ka pašu kaujas mašīnu būs nedaudz. Turklāt nav jēgas naudu ieguldīt ļoti dārgā kājnieku kaujas mašīnā, ja nav tanku un pastāvīgas pretgaisa aizsardzības.
Vai tas nozīmē, ka tiek kaujā izvests dārgs pirkums, kura dzīves cikls potenciāli ir ļoti īss?
Tas var pie tā novest. Es nevienu nekritizēju, jo katra valsts iegulda naudu arī paralēlās spējās, bet, izvērtējot Latvijas vajadzības un to tehnikas skaitli, lai ar bruņotu transportu apgādātu visas vienības – kā Mehanizēto brigādi, tā arī teritoriālās vienības, proti Zemessardzi, tad šo transportlīdzekļu kopējais skaits ir tik liels, ka izmaksu jautājums atkal kļūst svarīgs. Tāpēc jānosaka balanss starp četriem iepriekš pieminētajiem elementiem.
Iepriekš NBS daudzi kritizēja par CVRT pirkumu. Ko tas ir devis?
Es teiktu, ka esam guvuši to, pēc kā tiecāmies.
Šobrīd mēs lūkojamies pēc cita veida bruņutehnikas papildinājuma, kas ir uz riteņu bāzes. Te loģika ir tāda - kāpurķēžu bruņutehnikai ir plusi un mīnusi. Plusi ir lielāka spēja darboties ārpus ceļu tīklam, bet mīnuss ir attālums, kurā saprāta ietvaros to var izmantot, lai tas būtu balansā ar remonta izmaksām. Tādējādi šī tehnika ir laba nelielās distancēs. Ja to grib izmantot lielākās distancēs, būs vairāk izaicinājumu. Mūsu uzdevums ir darboties visā valsts teritorijā. Tāpēc mums arī vajadzīgi tādi transportlīdzekļi, kas spēj pārvietoties lielākās distancēs. To var atrisināt riteņu platformas.
Katrā ziņā mums ir komandiera apstiprināta operacionālā ideja, kā mēs varētu darboties un tad, balstoties uz to, mēs arī plānojam tehniku.
Foto: vsrž. Gatis Indrēvics/Aizsardzības ministrija
Kas ir tā tehnika, kas jūsuprāt vislabāk derētu Latvijai?
Tam jābūt tādam salikumam, saprātīga budžeta ietvaros, kas mums nodrošinātu personāla aizsardzību pret vieglajiem ieročiem un šķembām, kā arī iespēju pārvietoties pa ceļiem un iespējami ātri pārvietot karavīrus ar ieročiem tur, kur tos vajag. Vienlaicīgi citos scenārijos ar šo transportu jāspēj darboties, pēc iespējas mazāk izmantojot ceļus. Mēs saprotam, ka šāds transports, protams, mums nedos to, ko var iedot kāpurķēžu transports, taču arī ārpus ceļiem tam ir jāspēj nodrošināt maksimālā mobilitāte. Ņemot vērā, ka Latvijā ir gan smiltis, gan purvi, tas nevar būt pārāk smags. To mēs zinām, pat transportlīdzekli neredzot. Ceturtais – uz šī transportlīdzekļa jāspēj izvietot atbalsta ieročus. Tas jau ir iezīmējis skaidru parametru loku, pēc kā lūkojamies. Man ir cerība, ka šoreiz iepirkuma process būs veiksmīgs.
Vai tas krietni sašaurina izvēli?
Tas sašaurina to skaitu, uz ko mēs skatāmies. Atsevišķi parametri dažus dalībniekus diskvalificē. Tomēr šādi transportlīdzekļi tirgū ir pieejami. Mēs ceram, ka kādu no tiem beidzot varēsim nopirkt, jo, ko nedrīkst ignorēt, ka šos transportlīdzekļus vienībām vajadzēja jau vakar! Ilgāk to vilkt garumā vairs nevar, jo operacionālajiem uzdevumiem, kam šie transportlīdekļi domāti, jāgatavojas jau tagad.