Pieredze, kas iegūstama starptautiskā operācijā

Latviju operācijā «Atalanta» pārstāv arī Nacionālo bruņoto spēku (NBS) kaprālis Mārtiņš Kravainis, kas dien uz Itālijas kuģa.

— Cik ilgi jums ir paredzēts piedalīties šajā operācijā?

— Mana dalība operācijā «Atalanta» plānota līdz 2015. gada februārim, kopumā mazliet vairāk nekā sešus mēnešus.

— Vai Itālijas kuģa atbildības rajons ir liels?

— Mūsu atbildības rajons aptver, sākot no Sarkanās jūras dienvidu daļas, Adenas līci un lielu daļa Indijas okeāna, arī Seišelu salas un Somālijas piekrastes ūdeņus. Tātad mūsu atbildības rajons ir lielāks par visu Eiropas sauszemes daļu, aptuveni 3 700 000 km².

— Kāds bija jūsu ceļš līdz dienestam operācijā «Atalanta»?

— 2013. gadā biju rezerves kandidāts dalībai starptautiskajā operācijā «Atalanta», un 2014. gadā saņēmu piedāvājumu tajā piedalīties. Tā arī sākās mans dienests uz Itālijas kuģa.

— Kas mudina doties starptautiskā misijā, un kādiem kritērijiem ir jāatbilst?

— Uzskatu, ka tā ir iespēja iegūt pieredzi, ko nevar iegūt, dienot Latvijā. Arī atalgojums ir būtisks. Katram ir savi iemesli, kāpēc cilvēks izvēlas piedalīties starptautiskā operācijā, manuprāt, visi gadījumi ir individuāli.

Lai varētu piedalīties operācijā «Atalanta», man bija jāiztur paplašināta ārstu komisijas pārbaude. Protams, ir jāpabeidz speciāli kvalifikācijas kursi, labā līmenī jāprot angļu valoda, kā arī jāatbilst amata prasībām un pakāpei.

— Vai ir grūti iekļauties starptautiskajā vidē?

— Sākumā varbūt sajutos viens — citā valstī, citā vidē, starp cilvēkiem, kuri nerunā latviski. Taču mēs visi pierodam pie apstākļiem un adaptējamies. Ar cilvēkiem no 11 dažādām Eiropas valstīm (Portugāle, Grieķija, Rumānija, Spānija, Francija, Horvātija, Vācija, Beļģija, Serbija, Nīderlande, Itālija), ar kuriem kopā dienu, ikdienā nekādu problēmu nav bijis. Sākumā bija grūtāk komunicēt ar pašiem itāļiem, taču ar laiku atradām kopīgu valodu. Itāļi ir draudzīgi un izpalīdzīgi. Parasti biežāk no minētajām valstīm ir pa vienam pārstāvim, no dažām pa diviem, saprotams, itāliešu ir vairāk.

— Kāds ir angļu valodas līmenis citiem dalībvalstu pārstāvjiem?

— Itāļu virsnieki pārsvarā visi runā un saprot angliski. Arī pārējo valstu pārstāvji labi runā angliski. Protams, ir jāņem vērā izrunas īpatnības, bet līdzīgi būs, ja salīdzināsim kaut vai divus Latvijas pārstāvjus, kas mācījušies angļu valodu, bet katrs nācis no sava reģiona. Papildus jāņem vērā, kāda ir runātāja iepriekšējā pieredze, jo runāt svešvalodā ārzemēs un savā valstī ir dažādas lietas. Svarīgi, lai būtu bijusi pieredze runāt svešvalodā starptautiskā vidē.

— Kuri ir bijuši galvenie ieguvumi, pieredze, ko sniedz dienests starptautiskajā operācijā?

— Es uzskatu, ka dienests operācijā «Atalanta» ir vienreizēja iespēja, kura sniedz pieredzi ne tikai par misiju kā tādu, bet arī iespēju apceļot dažādas pasaules valstis. Papildus nāk pieredze, ko var iegūt, tikai sešus mēnešus diendienā dzīvojot un dienot kopā ar cilvēkiem no dažādām Eiropas valstīm. Mēs daudz ko uzzinām cits par citu, runājam par savam valstīm, to tradīcijām, kopā atpūšamies. Manuprāt, tā ir neatsverama pieredze.

— Kādi ir bijuši lielākie izaicinājumi?

— Man vislielākais izaicinājums bija iekļauties itāļu sabiedrībā, jo no Latvijas uz kuģa, uz kura atrodas apmēram 250 cilvēku, es esmu viens.

— Pastāstiet par savu ikdienu, cik biežas ir maiņas?

— Ikdiena un darbs flagkuģa štābā ir atkarīgs no apstākļiem un uzdevumiem, ko kuģis veic. Mans darbs ir saistīts ar atbildības rajonā iegūtās informācijas apstrādi un analīzi. Maiņas kā tādas, atrodoties jūra, man nav. Katru dienu ir veicami savi pienākumi un ikdienas darbi. Ārpus darba ikdiena uz kuģa neatšķiras no tās, kad kuģis atrodas jūrā. Uz kuģa ir sava kārtība, darbu sadale. Darba diena sākas ar rīta sapulci un beidzas ar vakara sapulci. Principā katram uz kuģa ir savi pienākumi un savi darbi darāmi. Es gandrīz visu dienu pavadu štāba telpā, tas ir darbs pie datora. Vakaros atpūšos kopā ar dienesta biedriem.

— Kādi ir sadzīves apstākļi?

— Kuģis ir salīdzinoši jauns, dzīvojamās kajītes — labas. Es dzīvoju kopā ar diviem itāļiem un vienu vācieti. Katrā atpūtas telpā ir televizors un dators ar pieeju internetam. Protams, mums ir brokastis, pusdienas, vakariņas. Kad esam jūrā, itāļi taisa picas — katru dienu pulksten 10.30 un 24.00. Espresso un pasta ir neatņemama maltītes sastāvdaļa. Katrā ēdienreizē ir iespēja izvēlēties no vairākiem ēdieniem — kā saka, ir piedāvājums visām gaumēm. Tomēr pēc aizvadītajiem sešiem mēnešiem gribas kaut ko no mājām — vārītus kartupeļus ar biezpienu un siļķi, tomātus un gurķus ar krējumu vai arī biešu zupu.

— Kā pavadāt atpūtas laiku?

— Brīvo laiku pārsvarā pavadu kopā ar itāļiem. Pa vakariem atpūtas telpās skatāmies futbola spēles vai kādu filmu. Katru dienu izdomājam kaut ko citu, lai nekļūtu garlaicīgi. Es no itāļiem cenšos iemācīties viņu valodu. Pēcpusdienās, kad ir brīvāks laiks un ir brīvs kuģa helikoptera klājs, izmantoju to fiziskajām aktivitātēm. Uz kuģa ir arī svaru zāle. Kad esam ostu vizītēs, vairākas dienas ir brīvas, tad visiem ir iespēja apmeklēt pilsētu un izbaudīt brīvo laiku.

— Vai atmiņā ir palikuši arī kādi komiski atgadījumi, dzīvojot uz kuģa?

— Pie itāļu īpatnībām un ieradumiem ir jāpierod. Sākumā nevarēju pierast pie tā, ka viņi sveicinās katru reizi, kad tevi ierauga, un katru reizi, ejot garām, uzsit uz pleca. Tagad pie tā esmu pieradis un pats jau sāku tā darīt. Ieradumam liels spēks. Arī tas, ka viņi runājot daudz žestikulē ar rokām, man sākumā likās dīvaini un smieklīgi.

— Ko saka ģimene par jūsu ilgo prombūtni?

— Kā jebkuram karavīram dalība starptautiskajā operācijā man ir liels gods un arī pienākums. Mana ģimene to saprot un pieņem. Protams, kā visu karavīru ģimenes viņi uztraucas un pārdzīvo par mani. Cenšos izskaidrot savus pienākumus un iesaisti. Vienīgais mīnuss ir diezgan ilgā prombūtne no mājām, ar kuru jārēķinās, jo mana profesija ir karavīrs. Mūsdienu sazināšanās tehnoloģijas tomēr neatsver dzīvošanu kopā ar ģimeni.

— Vai 11. un 18. novembri un Ziemassvētkus iznāca pavadīt mājās?

— No mājām līdzi esmu paņēmis mūsu valsts karogu, ko Latvijas svētku dienās izkāru savā kajītē. Ziemassvētkus pavadīju uz kuģa, kur tika rīkots īpašs pasākums.

— Vai nebūs grūti atgriezties uz sauszemes pēc sešiem mēnešiem, kas pavadīti jūrā?

— Atgriežoties pēc vairāk nekā pusgada prombūtnes, noteikti būs atkal jāpierod pie dzīves Latvijā. Nav jau gluži tā, ka mēs visu laiku esam jūrā. Vismaz reizi mēnesī kuģis piestāj kādā ostā uz trim līdz piecām dienām, lai kuģa komanda varētu atpūsties, bet tas nav tā, kā dzīvot visu laiku uz vietas.

— Kāds ir Latvijas ieguvums, piedaloties starptautiskajā operācijā?

— Piedaloties operācijā «Atalanta» lielākie ieguvēji, manuprāt, ir Latvijas Jūras spēki un to karavīri, kuri iegūto pieredzi var nodot tālāk un izmantot turpmākajā dienestā.