1992. gada 11. novembris – diena, kad pie Brīvības pieminekļa atkal stājās godasardze

MŪSDIENU VĒSTURE I 18.11.2020
Sargs.lv Godasardze karavīri vēsture

Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Līdz ar Latvijas okupāciju 1940. gadā tika dzēstas arī Latvijas identitāti apliecinošas tradīcijas. Viena no tām – godasardzes noņemšana pie Brīvības pieminekļa 1940. gada 21. jūlijā. Neskatoties uz daudzajiem okupācijā pavadītajiem gadiem, latviešu vēlme būt brīviem neapsīka. Tā, līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošana 1990. gada 4. maijā, valstī pamazām tika atjaunotas tai svarīgās tradīcijas. Bijušais Godasardzes rotas komandieris vēlāk arī Štāba bataljona komandieris atvaļinātais pulkvežleitnants Gvido Ivanovs “Sargs.lv” dalās piedzīvotajā un pārdomās par laiku, kad viens no Latvijas identitātes simboliem – Godasardzes rota – atjaunots pie Brīvības pieminekļa. Viņš to dēvē par vēsturisko tradīciju atjaunošanas laiku.

Armijas štāba karavīri godasardzi pie toreiz jaunatklātā Brīvības pieminekļa sāka pildīt 1935. gada 18. novembrī. Karavīri šo pienākumu pildīja līdz Latvijas okupācijai. Divus gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1992. gada 1. februārī uz Rīgas robežsargu mācību centra bāzes tika atjaunots Aizsardzības spēku Štāba bataljons. Tā galvenie uzdevumi bija Aizsardzības spēku Štāba apsardze un godasardze.

Pulkvežleitnants G. Ivanovs stāsta – 8. jūlijā militārajā objektā “Suži” zvērestu deva pirmie obligātā dienesta Štāba bataljona karavīri. Pēc tam viņš un vēl 18 cilvēki nosūtīti uz Mālpils mācību centru ar uzdevumu atlasīt Godasardzes rotas karavīrus. Ar karavīru atlasi sākās arī gatavošanās pirmajai karaliskās vizītes sagaidīšanai pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas – 1992. gada 30. jūlijā Latvijā ieradās Dānijas karaliene Margrēte II.

Tomēr ar Latvijas Republikas Augstākās padomes prezidija 1992. gada 5. novembra lēmumu sākās Godasardzes rotas svarīgākais un arī intensīvākais gatavošanās posms – bija jāgatavojas godasardzes atjaunošanai pie Brīvības pieminekļa 11. novembrī.

“Tika atlasīti 32 karavīri pluss četri rezervē, kuri gatavojās tieši Godasardzes atjaunošanai pie Brīvības pieminekļa. Tā sākās gatavošanās, lai noteiktu, kuri būs paši pirmie pie Brīvības pieminekļa. Mums bija ļoti maz laika, lai sagatavotos – vien trīs vai četras nedēļas. Karavīri trenējās no četrām līdz pat astoņām stundām dienā. Nereti arī brīvdienās. Puiši ļoti centās, lai kļūtu par pirmajiem. Tas tomēr bija vēsturisks notikums,” atceras G. Ivanovs.

Kā pirmie godpilno pienākumu pie Brīvības pieminekļa 1992. gada 11. novembrī veica Godasardzes rotas obligātā militārā dienesta karavīri Raitis Valainis un Edgars Vilmanis.

Arī pats G. Ivanovs, kā toreizējais Godasardzes rotas komandieris, bija līdzās šajā notikumā. Viņam šis laiks, pirmkārt, asociējas ar smagu un intensīvu darbu. Viņš uzsver - goda sargu izlikšana pie Brīvības pieminekļa ir medaļas priekšējā jeb redzamā puse. Otrā puse bija karavīru smagais darbs. Vienlaikus tā bija sajūta arī sajūta, ka tie darīts kaut kas ļoti svarīgs – tiek atjaunota vēsture.

“Tā bija liela atbildības sajūta, jo atjaunojām vēsturiskās tradīcijas. Atceros, ka daži jautāja, ko tas dos un kāds no tā ir labums. Tad viņiem teicu – paies desmit vai divdesmit gadi un jūs būsiet vēsturē, jo jūs būsiet pirmie, kuri stāvēja pie pieminekļa. Protams, tobrīd darījām to, kas bija mūsu uzdevums. Bija grūti, bija ļoti ierobežots laiks, bet uzdevums tika izpildīts un tas ir pats galvenais. Un cilvēkiem tas patika. Ieradās tiešām daudzi. Varēja redzēt, ka viņu skatienā ir lepnums. Tā bija valsts svētuma atjaunošana. Protams, tas bija ļoti svarīgs notikums. Tā nozīmi saprotam tikai pēc laika,” uzsver G. Ivanovs.

Viņš, atceroties Valsts svētku laiku 1992. gadā, uzsver – jāņem vērā, ka līdz 1994. gada 31. augustam Latvijā vēl bija Krievijas karaspēks. G. Ivanovs norāda, ka toreiz karavīri nav tik daudz domājuši par svētkiem, kā par saviem pienākumiem. Princips bijis tāds – ja cilvēks bija nolēmis turpināt dienestu Latvijas armijā, tad viss pārējais palika otrajā plānā, tai skaitā arī ģimene.

“Darbs bijis ļoti intensīvs, bet nodrošinājums minimāls un sadzīves apstākļi bija diezgan baisi. Tāpat daudzi obligātajā dienestā pieteicās brīvprātīgi, un nebija atšķirība – latvietis vai krievs. Viņi Godasardzes rotā visi bija kopā. Tie bija pavisam citi laiki. Viņi bija gatavi dot, neko atpakaļ negaidot un nedomājot, kas ar viņiem notiks. Tāpat arī Štāba bataljonā. Viņi vienkārši nāca darīt to, ko uzskatīja par vajadzīgu – kas ir viņu pienākums,” stāsta G. Ivanovs.

Viņš arī pauž savu galveno atziņu, sakot – viss darīts pareizi, pildot savus dienesta pienākumus. “Tas bija mūsu dienests. Man grūti slavināt, jo mēs darījām savu darbu. Mēs bijām tajā brīdī un tajā laikā, un bija tādi uzdevumi, kas bija jādara mums. Es varu tikai pateikt to, ka tas bija ļoti grūti – to visu izdarīt un salikt, lai tas viss notiktu. Karavīri, virsnieki, instruktori, kuri tajā piedalījās – viņi ar augstāko atbildības sajūtu to pildīja, jo viņi uzskatīja, ka tas ir viņu pienākums,” saka atvaļinātais pulkvežleitnants.

Savukārt, runājot Valsts svētku atzīmēšanu pašreizējā situācijā, viņš saka – cilvēki ir saprotoši. Viņaprāt, šie ir apstākļi, kuros jārūpējas par sevi, par sev apkārt esošajiem cilvēkiem, saudzējot savu veselību, un cilvēki to sapratīs. Viņš uzsver – tiem, kuriem patriotisms ir sirdī, tas nekur nepazudīs.

1992. gada 11. novembris – diena, kad pie Brīvības pieminekļa atkal stājās godasardze

Dalīties ar šīs lapas saturu!