Līdz ar Latvijas okupāciju 1940. gadā tika dzēstas arī Latvijas identitāti apliecinošas tradīcijas. Viena no tām – godasardzes noņemšana pie Brīvības pieminekļa 1940. gada 21. jūlijā. Neskatoties uz daudzajiem okupācijā pavadītajiem gadiem, latviešu vēlme būt brīviem neapsīka. Tā, līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošana 1990. gada 4. maijā, valstī pamazām tika atjaunotas tai svarīgās tradīcijas. Bijušais Godasardzes rotas komandieris vēlāk arī Štāba bataljona komandieris atvaļinātais pulkvežleitnants Gvido Ivanovs “Sargs.lv” dalās piedzīvotajā un pārdomās par laiku, kad viens no Latvijas identitātes simboliem – Godasardzes rota – atjaunots pie Brīvības pieminekļa. Viņš to dēvē par vēsturisko tradīciju atjaunošanas laiku.
Armijas štāba karavīri godasardzi pie toreiz jaunatklātā Brīvības pieminekļa sāka pildīt 1935. gada 18. novembrī. Karavīri šo pienākumu pildīja līdz Latvijas okupācijai. Divus gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1992. gada 1. februārī uz Rīgas robežsargu mācību centra bāzes tika atjaunots Aizsardzības spēku Štāba bataljons. Tā galvenie uzdevumi bija Aizsardzības spēku Štāba apsardze un godasardze.
Pulkvežleitnants G. Ivanovs stāsta – 8. jūlijā militārajā objektā “Suži” zvērestu deva pirmie obligātā dienesta Štāba bataljona karavīri. Pēc tam viņš un vēl 18 cilvēki nosūtīti uz Mālpils mācību centru ar uzdevumu atlasīt Godasardzes rotas karavīrus. Ar karavīru atlasi sākās arī gatavošanās pirmajai karaliskās vizītes sagaidīšanai pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas – 1992. gada 30. jūlijā Latvijā ieradās Dānijas karaliene Margrēte II.
Tomēr ar Latvijas Republikas Augstākās padomes prezidija 1992. gada 5. novembra lēmumu sākās Godasardzes rotas svarīgākais un arī intensīvākais gatavošanās posms – bija jāgatavojas godasardzes atjaunošanai pie Brīvības pieminekļa 11. novembrī.
Kā pirmie godpilno pienākumu pie Brīvības pieminekļa 1992. gada 11. novembrī veica Godasardzes rotas obligātā militārā dienesta karavīri Raitis Valainis un Edgars Vilmanis.
Arī pats G. Ivanovs, kā toreizējais Godasardzes rotas komandieris, bija līdzās šajā notikumā. Viņam šis laiks, pirmkārt, asociējas ar smagu un intensīvu darbu. Viņš uzsver - goda sargu izlikšana pie Brīvības pieminekļa ir medaļas priekšējā jeb redzamā puse. Otrā puse bija karavīru smagais darbs. Vienlaikus tā bija sajūta arī sajūta, ka tie darīts kaut kas ļoti svarīgs – tiek atjaunota vēsture.
Viņš, atceroties Valsts svētku laiku 1992. gadā, uzsver – jāņem vērā, ka līdz 1994. gada 31. augustam Latvijā vēl bija Krievijas karaspēks. G. Ivanovs norāda, ka toreiz karavīri nav tik daudz domājuši par svētkiem, kā par saviem pienākumiem. Princips bijis tāds – ja cilvēks bija nolēmis turpināt dienestu Latvijas armijā, tad viss pārējais palika otrajā plānā, tai skaitā arī ģimene.
Viņš arī pauž savu galveno atziņu, sakot – viss darīts pareizi, pildot savus dienesta pienākumus. “Tas bija mūsu dienests. Man grūti slavināt, jo mēs darījām savu darbu. Mēs bijām tajā brīdī un tajā laikā, un bija tādi uzdevumi, kas bija jādara mums. Es varu tikai pateikt to, ka tas bija ļoti grūti – to visu izdarīt un salikt, lai tas viss notiktu. Karavīri, virsnieki, instruktori, kuri tajā piedalījās – viņi ar augstāko atbildības sajūtu to pildīja, jo viņi uzskatīja, ka tas ir viņu pienākums,” saka atvaļinātais pulkvežleitnants.
Savukārt, runājot Valsts svētku atzīmēšanu pašreizējā situācijā, viņš saka – cilvēki ir saprotoši. Viņaprāt, šie ir apstākļi, kuros jārūpējas par sevi, par sev apkārt esošajiem cilvēkiem, saudzējot savu veselību, un cilvēki to sapratīs. Viņš uzsver – tiem, kuriem patriotisms ir sirdī, tas nekur nepazudīs.