Pirms simts gadiem Latvijas armija atbrīvoja Rēzekni

Latvijas Neatkarības karš
J. Ciganovs, Dr. Hist, Latvijas Kara muzejs
Image
Rēzekne
Foto: Rēzeknes iedzīvotāji un Latvijas armijas karavīri gaida ierodamies pilsētā Ministru prezidentu Kārli Ulmani. 1920. gada 8. februāris/Latvijas Kara muzejs

Tieši pirms simts gadiem notika viena no nozīmīgām Latgales atbrīvošanas operācijas epizodēm – kauja par Rēzekni. Latgales atbrīvošanas operācija, kas bija Latvijas Neatkarības kara noslēdzošais posms, Latgalē sākās jau 1920. gada 3. janvārī. Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem liela loma bija mūsu bruņoto spēku sadarbībai ar Polijas karaspēku, kas arī piedalījās kaujās pie Daugavpils, sekmējot mūsu valsts ienaidnieku patriekšanu no Latvijas teritorijas.

1920. gada janvāra vidū Latvijas armijas un Polijas armijas apakšvienības jau bija atbrīvojušas lielu daļu no Latgales teritorijas. Polijas karaspēks bija ieņēmis Daugavpili un tās tuvāko apkārtni, sasniedzot Dagdas – Indras līniju. 13. janvārī sākās Latvijas armijas vienību uzbrukums Ziemeļlatvijā. Šī uzbrukuma mērķis bija stratēģiski svarīgais Pitalovas (Abrenes) dzelzceļa mezgls, kas arī tika ieņemts nākamajā dienā. Kaujas pie Pitalovas (Abrenes) – Rītupes līnijas turpinājās līdz pat februāra sākumam, un šeit mūsu karaspēkam bija jāiztur vairāki spēcīgi lielinieku 15. armijas pretuzbrukumi. Janvāra kauju rezultātā mēneša vidū izveidojās situācija, ka starp Ziemeļlatgalē un Dienvidlatgalē operējošajiem Latvijas un Polijas karaspēkiem kā ķīlis pa vidu atradās lielinieku kontrolē esošais Rēzeknes rajons.

Jaunajā operatīvajā situācijā radās nepieciešamība šo rajonu ieņemt. Atbrīvot Rēzekni bija ieinteresētas gan Latvijas, gan Polijas karaspēka pavēlniecības, jo bija ziņas, ka lielinieki plāno lielu pretuzbrukumu, cerot izmantot Rēzekni kā placdarmu. Polijas karaspēka daļas bija ievērojami izvirzījušās uz priekšu, turpretī vāji bruņotās Latvijas armijas vienības atpalika.

Image removed.

Foto: Latvijas armijas karavīri Latgales atbrīvošanas laikā. 1920. gada janvāris–februāris/Latvijas Kara muzejs.

Poļu štābs izteica gatavību palīdzēt Latvijas armijas vienībām ieņemt Rēzekni, taču Latvijas puse šo priekšlikumu noraidīja politisku apsvērumu dēļ – „Vismaz Rēzekni un Ludzu mums ir jāieņem pašiem”. Polijas armijas štābs Latgalē 15. janvārī ziņoja, ka tālākā poļu kaujas grupas darbība būs atkarīga no Rēzeknes ieņemšanas, kuru, kā poļi rakstīja – „latviešiem, lai tur vai kas, jāieņem pašu spēkiem”.

Latvijas armijas Virspavēlnieka štāba izstrādātā kaujas operācija paredzēja, ka Rēzeknes ieņemšanu jāīsteno pulkveža Jāņa Puriņa komandētajai Kurzemes divīzijai, kam šai nolūkā jāsakoncentrējas Maltas – Antonopoles rajonā. Saskaņā ar uzbrukuma plānu no rietumiem gar Krustpils dzelzceļa līniju Rēzeknei bija jāuzbrūk 2. Ventspils kājnieku pulkam, Latvijas vācu zemessardzei (bij. Baltijas Landesvērs) bija jāuzbrūk Ludzas ezeru virzienā, lai apietu Rēzeknes rajonu no dienvidaustrumiem un nogrieztu ienaidniekam atkāpšanās ceļu austrumu virzienā, 3. Jelgavas un 9. Rēzeknes kājnieku pulkiem – ziemeļaustrumu virzienā, kā arī jāuztur sakari ar Polijas karaspēku un jānodrošina Rēzeknes ieņemšanai paredzētā grupējuma dienvidu flangu. 20. janvāra novakarē visas karaspēka vienības atradās izejas pozīcijās apmēram 15 kilometru no Rēzeknes. Spēku samērs abās karojošajās pusēs bija apmēram līdzīgs – katrā ap 6 000 vīru.

Image removed.

Foto: Latvijas vācu zemessardzes karavīri. 1920. gada sākums/Latvijas Kara muzejs.

Lūk, izdevumā „Latvijas armijas 20 gadi” sniegtais kaujas apraksts: „Uzbrukums sākās 20. janvārī. Šajā dienā 3. Jelgavas kājnieku pulks sasniedza Ješu un Rāznas ezeru spraugu. 9. Rēzeknes kājnieku pulks savā uzbrukuma gaitā sasniedza Rāznas ezeru, pie kam bija jāpārvar sīva pretestība Rāznas ezera ziemeļrietumu krastā. Vācu zemessargi sekmīgi virzījās uz priekšu un līdz vakaram sasniedza rajonu abās pusēs Rēzeknes – Daugavpils dzelzceļam apmēram 6 km no Rēzeknes. Arī 2. Ventspils kājnieku pulks bija pienācis 12 km rietumos no Rēzeknes. Vairākās vietās izdarītie lielinieku pretuzbrukumi neizdevās. 21. janvārī bija paredzēta Rēzeknes ieņemšana. Šim nolūkam Kurzemes divīzija izstrādāja īpašu uzbrukuma plānu. Pirmkārt, vācu zemessargiem ar vienu grupu līdz rīta gaismai pārtraukt dzelzceļa satiksmi starp Rēzekni un Ludzu, sabojājot ceļu apm. 15 austrumos no Rēzeknes, ar pārējiem spēkiem plkst. 6.30 uzsākt uzbrukumu, apņemot ienaidnieku dienvidaustrumos no Rēzeknes. Otrkārt, 2. Venspils kājnieku pulkam plkst. 6.30 sākt uzbrukumu frontāli un ieņemt Rēzekni. Treškārt, 3. Jelgavas un 9. Rēzeknes kājnieku pulkam turpināt uzbrukumu austrumu virzienā”.

 

Tālākā kaujas gaitā Latvijas vācu zemessardzes vadība, nesaskaņojot savu rīcību ar Kurzemes divīzijas štābu, nolēma ne tikai apiet Rēzekni no dienvidaustrumiem, bet arī sākt uzbrukumu pašai pilsētai no dienvidiem. Acīmredzot vācu zemessargi baidījās, ka „nav izdevīgi uzbrukt garām lielai pilsētai, kura var slēpt sevī nezināmus draudus un apejošos spēkus apdraudēt no sāniem un no aizmugures, tādēļ jāsedzas pret šo pilsētu un vislabāk nodrošināties, ja paši uzbrūk un vēl – patīkami gūt Rēzeknes iekarotāja godu”.

21. janvārī ap plkst. 6.30 no rīta Latvijas vācu zemessardzes Hāna nodaļa sāka uzbrukumu Rēzeknei un pēc divām stundām ielauzās pilsētā dzelzceļa stacijas „Rēzekne II” rajonā. Šajā operatīvajā virzienā vācu zemessargi lieliniekus bija patriekuši. Izdevumā „Latvijas armija 20 gados” par šo kaujas epizodi rakstīts: „Vācu zemessargus 20. un 21. janvāra kaujās atbalstīja arī mūsu 3. bruņotais vilciens, darbodamies uz Daugavpils – Rēzeknes dzelzceļa līnijas. Dienvidos no Rēzeknes mūsu bruņotais vilciens, pabalstot uzbrūkošos kājniekus, piebrauca apmēram puskilometra attālumā no pretinieka bruņotā vilciena „Ļeņin Nr. 6” un pēc vairākiem sekmīgiem trāpījumiem piespieda to bēgt. Mūsu 3. bruņotajam vilcienam Austrumfrontē kopš Latgales atbrīvošanas operāciju sākuma bija jau izdevies sabojāt  trīs ienaidnieka bruņotos vilcienus”.

Vēlākajos gados Latvijas vācu zemessardzes loma Rēzeknes atbrīvošanā politisku iemeslu dēļ netika uzsvērta, oficiālajos izdevumos viņu veikumu pieminot tikai garām ejot, ar piebildi, ka vācu zemessargi nebija klausījuši štāba pavēli.

Image removed.

Foto: 2. Ventspils kājnieku pulka vezumnieki. Latgale, 1920. gada pavasaris /Latvijas Kara muzejs.

Pēc dažām stundām ar kaujām Rēzeknē no rietumiem ienāca arī 2. Ventspils kājnieku pulks. Rēzeknes atbrīvošanas operācija bija noslēgusies ar spožu Latvijas armijas uzvaru, ieņemts svarīgs dzelzceļa mezgls, iztaisnota frontes līnija nodrošinot tiešus sakarus starp Polijas karaspēku un Ziemeļlatgalē operējošajām Latvijas armijas daļām. P. Radziņš savās atmiņās „Latvijas Atbrīvošanas karš” par Rēzeknes atbrīvošanas nozīmi vēlāk rakstīja:

„Politiskā ziņā Rēzeknes ieņemšana spēlēja diezgan svarīgu lomu. Rēzekne ir Latgales centrs, un ar šā galvenā centra ieņemšanu radās iespaids, ka Latgale ir atbrīvota – atliekas tikai aiziet līdz robežām. Tad vel bija no svara tas apstāklis, ka Rēzeknes ieņemšanu ir izdarījis mūsu karaspēks, bet ne mūsu sabiedroto – poļu – karaspēks. Šis apstāklis bij pierādījums, ka mēs paši esam diezgan stipri, ka galvenos Latgales atbrīvošanas grūtumus nes mūsu karaspēks un poļi tikai palīdz mums. Ar šo es negribu teikt, ka poļi būtu mums maz palīdzējuši vai slikti palīdzējuši: poļi labprāt bij gatavi [...] sūtīt savu karaspēku Rēzeknes ieņemšanai un vispār bij gatavi sūtīt vēl vairāk karaspēka uz Latgali. Bet mums bij jāpierāda arī poļiem, ka mēs paši esam diezgan stipri un vairāk palīdzības mums nav vajadzīgs. Karadarbība dod visādā ziņā lielu morālisku iespaidu un pat morāliskas tiesības: sava zeme un sava brīvība ir jāizkaro. Asinis kuras ir izlietas uz atbrīvotas zemes, dod vissvētākās tiesības uz šo zemi. Savu zemi, savus tautas brāļus atbrīvot un apsargāt ir vissvētākais pienākums un vislielākais gods, tādēļ šo godu un tiesības nevar atdot otram, ja tik ir mazākā iespēja pašam to saņemt”.

Kaujās par Latgali bija pagājis mēnesis, Latvijas armija bija sasnieguši vislielākos apmērus: apgādē skaitījās 76 394 cilvēki.

Poļu karaspēks Latgali sāka atstāt 1920. gada martā. Pagāja turpat mēnesis, kamēr evakuējās visas poļu daļas un 13. aprīlī tika paziņots, ka pret lieliniekiem stāvošo fronti ieņem tikai Latvijas karaspēks.

Vēl Latgales atbrīvošanas cīņu laikā 1920. gada 11. janvārī Maskavā sākās Latvijas un Padomju Krievijas pamiera sarunas. Pamieru parakstīja 30. janvārī, tas stājās spēkā 1. februārī plkst.12, taču Latvijas armija virzīšanos uz priekšu pārtrauca 4. februārī, kad tika sasniegta paredzētā robežlīnija. Pamiers pēc Latvijas armijas Virspavēlniecības rīkojuma bija slepens. "Karaspēka daļām un priekšniecībai, neizslēdzot arī divīzijas komandierus, netika itin nekas darīts zināms par pamiera noslēgšanu. Tika dota pavēle: pēc norādītā līnijas ieņemšanas [...] izvēlēties izdevīgas pozīcijas", rakstīja savos memuāros P. Radziņš.

1920. gada pavasarī un vasarā abas puses Latgales frontē ieņēma nogaidošas pozīcijas. Latvijas armijas vienības atradās ierakumos kaujas gatavībā. Armijas pilnveidošanās turpinājās arī šajā laikā. Ievērojami pastiprinājās tehniskās vienības. 1920. gada 15. augustā Latvijas armijā pēc saraksta skaitījās 2468 virsnieki, 708 kara ierēdņi, 8651 instruktors. 38 566 kareivji, 2547 brīva līguma darbinieki – kopā 50 940 cilvēku. Armijas apbruņojumā bija 38 386 šautenes, 659 mašīnpistoles, 867 ložmetēji, 138 lielgabali, 62 mīnmetēji, 4 bruņotie vilcieni, 6 bruņotie automobiļi, 23 lidmašīnas, 8 dažādu modeļu tanki.

Dalies ar šo ziņu