Tieši pirms simts gadiem notika viena no nozīmīgām Latgales atbrīvošanas operācijas epizodēm – kauja par Rēzekni. Latgales atbrīvošanas operācija, kas bija Latvijas Neatkarības kara noslēdzošais posms, Latgalē sākās jau 1920. gada 3. janvārī. Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem liela loma bija mūsu bruņoto spēku sadarbībai ar Polijas karaspēku, kas arī piedalījās kaujās pie Daugavpils, sekmējot mūsu valsts ienaidnieku patriekšanu no Latvijas teritorijas.
1920. gada janvāra vidū Latvijas armijas un Polijas armijas apakšvienības jau bija atbrīvojušas lielu daļu no Latgales teritorijas. Polijas karaspēks bija ieņēmis Daugavpili un tās tuvāko apkārtni, sasniedzot Dagdas – Indras līniju. 13. janvārī sākās Latvijas armijas vienību uzbrukums Ziemeļlatvijā. Šī uzbrukuma mērķis bija stratēģiski svarīgais Pitalovas (Abrenes) dzelzceļa mezgls, kas arī tika ieņemts nākamajā dienā. Kaujas pie Pitalovas (Abrenes) – Rītupes līnijas turpinājās līdz pat februāra sākumam, un šeit mūsu karaspēkam bija jāiztur vairāki spēcīgi lielinieku 15. armijas pretuzbrukumi. Janvāra kauju rezultātā mēneša vidū izveidojās situācija, ka starp Ziemeļlatgalē un Dienvidlatgalē operējošajiem Latvijas un Polijas karaspēkiem kā ķīlis pa vidu atradās lielinieku kontrolē esošais Rēzeknes rajons.
Jaunajā operatīvajā situācijā radās nepieciešamība šo rajonu ieņemt. Atbrīvot Rēzekni bija ieinteresētas gan Latvijas, gan Polijas karaspēka pavēlniecības, jo bija ziņas, ka lielinieki plāno lielu pretuzbrukumu, cerot izmantot Rēzekni kā placdarmu. Polijas karaspēka daļas bija ievērojami izvirzījušās uz priekšu, turpretī vāji bruņotās Latvijas armijas vienības atpalika.
Foto: Latvijas armijas karavīri Latgales atbrīvošanas laikā. 1920. gada janvāris–februāris/Latvijas Kara muzejs.
Latvijas armijas Virspavēlnieka štāba izstrādātā kaujas operācija paredzēja, ka Rēzeknes ieņemšanu jāīsteno pulkveža Jāņa Puriņa komandētajai Kurzemes divīzijai, kam šai nolūkā jāsakoncentrējas Maltas – Antonopoles rajonā. Saskaņā ar uzbrukuma plānu no rietumiem gar Krustpils dzelzceļa līniju Rēzeknei bija jāuzbrūk 2. Ventspils kājnieku pulkam, Latvijas vācu zemessardzei (bij. Baltijas Landesvērs) bija jāuzbrūk Ludzas ezeru virzienā, lai apietu Rēzeknes rajonu no dienvidaustrumiem un nogrieztu ienaidniekam atkāpšanās ceļu austrumu virzienā, 3. Jelgavas un 9. Rēzeknes kājnieku pulkiem – ziemeļaustrumu virzienā, kā arī jāuztur sakari ar Polijas karaspēku un jānodrošina Rēzeknes ieņemšanai paredzētā grupējuma dienvidu flangu. 20. janvāra novakarē visas karaspēka vienības atradās izejas pozīcijās apmēram 15 kilometru no Rēzeknes. Spēku samērs abās karojošajās pusēs bija apmēram līdzīgs – katrā ap 6 000 vīru.
Foto: Latvijas vācu zemessardzes karavīri. 1920. gada sākums/Latvijas Kara muzejs.
Lūk, izdevumā „Latvijas armijas 20 gadi” sniegtais kaujas apraksts: „Uzbrukums sākās 20. janvārī. Šajā dienā 3. Jelgavas kājnieku pulks sasniedza Ješu un Rāznas ezeru spraugu. 9. Rēzeknes kājnieku pulks savā uzbrukuma gaitā sasniedza Rāznas ezeru, pie kam bija jāpārvar sīva pretestība Rāznas ezera ziemeļrietumu krastā. Vācu zemessargi sekmīgi virzījās uz priekšu un līdz vakaram sasniedza rajonu abās pusēs Rēzeknes – Daugavpils dzelzceļam apmēram 6 km no Rēzeknes. Arī 2. Ventspils kājnieku pulks bija pienācis 12 km rietumos no Rēzeknes. Vairākās vietās izdarītie lielinieku pretuzbrukumi neizdevās. 21. janvārī bija paredzēta Rēzeknes ieņemšana. Šim nolūkam Kurzemes divīzija izstrādāja īpašu uzbrukuma plānu. Pirmkārt, vācu zemessargiem ar vienu grupu līdz rīta gaismai pārtraukt dzelzceļa satiksmi starp Rēzekni un Ludzu, sabojājot ceļu apm. 15 austrumos no Rēzeknes, ar pārējiem spēkiem plkst. 6.30 uzsākt uzbrukumu, apņemot ienaidnieku dienvidaustrumos no Rēzeknes. Otrkārt, 2. Venspils kājnieku pulkam plkst. 6.30 sākt uzbrukumu frontāli un ieņemt Rēzekni. Treškārt, 3. Jelgavas un 9. Rēzeknes kājnieku pulkam turpināt uzbrukumu austrumu virzienā”.
21. janvārī ap plkst. 6.30 no rīta Latvijas vācu zemessardzes Hāna nodaļa sāka uzbrukumu Rēzeknei un pēc divām stundām ielauzās pilsētā dzelzceļa stacijas „Rēzekne II” rajonā. Šajā operatīvajā virzienā vācu zemessargi lieliniekus bija patriekuši. Izdevumā „Latvijas armija 20 gados” par šo kaujas epizodi rakstīts: „Vācu zemessargus 20. un 21. janvāra kaujās atbalstīja arī mūsu 3. bruņotais vilciens, darbodamies uz Daugavpils – Rēzeknes dzelzceļa līnijas. Dienvidos no Rēzeknes mūsu bruņotais vilciens, pabalstot uzbrūkošos kājniekus, piebrauca apmēram puskilometra attālumā no pretinieka bruņotā vilciena „Ļeņin Nr. 6” un pēc vairākiem sekmīgiem trāpījumiem piespieda to bēgt. Mūsu 3. bruņotajam vilcienam Austrumfrontē kopš Latgales atbrīvošanas operāciju sākuma bija jau izdevies sabojāt trīs ienaidnieka bruņotos vilcienus”.
Vēlākajos gados Latvijas vācu zemessardzes loma Rēzeknes atbrīvošanā politisku iemeslu dēļ netika uzsvērta, oficiālajos izdevumos viņu veikumu pieminot tikai garām ejot, ar piebildi, ka vācu zemessargi nebija klausījuši štāba pavēli.
Foto: 2. Ventspils kājnieku pulka vezumnieki. Latgale, 1920. gada pavasaris /Latvijas Kara muzejs.
Pēc dažām stundām ar kaujām Rēzeknē no rietumiem ienāca arī 2. Ventspils kājnieku pulks. Rēzeknes atbrīvošanas operācija bija noslēgusies ar spožu Latvijas armijas uzvaru, ieņemts svarīgs dzelzceļa mezgls, iztaisnota frontes līnija nodrošinot tiešus sakarus starp Polijas karaspēku un Ziemeļlatgalē operējošajām Latvijas armijas daļām. P. Radziņš savās atmiņās „Latvijas Atbrīvošanas karš” par Rēzeknes atbrīvošanas nozīmi vēlāk rakstīja:
Kaujās par Latgali bija pagājis mēnesis, Latvijas armija bija sasnieguši vislielākos apmērus: apgādē skaitījās 76 394 cilvēki.
Poļu karaspēks Latgali sāka atstāt 1920. gada martā. Pagāja turpat mēnesis, kamēr evakuējās visas poļu daļas un 13. aprīlī tika paziņots, ka pret lieliniekiem stāvošo fronti ieņem tikai Latvijas karaspēks.
1920. gada pavasarī un vasarā abas puses Latgales frontē ieņēma nogaidošas pozīcijas. Latvijas armijas vienības atradās ierakumos kaujas gatavībā. Armijas pilnveidošanās turpinājās arī šajā laikā. Ievērojami pastiprinājās tehniskās vienības. 1920. gada 15. augustā Latvijas armijā pēc saraksta skaitījās 2468 virsnieki, 708 kara ierēdņi, 8651 instruktors. 38 566 kareivji, 2547 brīva līguma darbinieki – kopā 50 940 cilvēku. Armijas apbruņojumā bija 38 386 šautenes, 659 mašīnpistoles, 867 ložmetēji, 138 lielgabali, 62 mīnmetēji, 4 bruņotie vilcieni, 6 bruņotie automobiļi, 23 lidmašīnas, 8 dažādu modeļu tanki.