1919. gada 18. maija kauja Kaugurciemā

Latvijas Neatkarības karš
Klāvs Zariņš, Latvijas Kara muzeja Starpkaru vēstures nodaļas vadītājs
Image
420A74FEBE684640B7233C28EA7F2E47.jpg

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas Republika bija jāizcīna un jānosargā smagās kaujās Latvijas Neatkarības karā, kas sākās valsts proklamēšanas mēnesī un noslēdzās 1920. gada augustā ar Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma parakstīšanu. Šogad atzīmējam simto gadskārtu kopš 1919. gada 18. maija cīņām Kaugurciema kāpās, kas apliecināja ne tikai Latvijas Pagaidu valdības karaspēka kaujas spējas, bet arī pašaizliedzību un varonību, tiem izcīnot uzvaru šķietami bezcerīgā situācijā.

1919. gada 18. maija kauja Kaugurciemā

Vispārējais stāvoklis kaujas priekšvakarā

1919. gada pavasarī militārais un politiskais stāvoklis Latvijas teritorijā bija mainīgs. Igauņu un latviešu spēki bija sākuši Latvijas teritorijas atbrīvošanu no lieliniekiem Vidzemes ziemeļos. Marta pirmajās dienās sākās arī Kurzemes atbrīvošanas operācija, un pretlielinieciskie spēki strauji virzījās uz austrumiem, pakāpeniski sagraujot Padomju Latvijas armijas vienību pretestību un pietuvojoties Rīgai. Gandrīz pēc nepilna mēneša tika sasniegta Lielupes līnija, kuru pretlielinieciskie spēki turēja līdz pat galvaspilsētas atbrīvošanai 22. maijā. No 26. marta pozīcijas Lielupes apkārtnē ieņēma arī tikai pirms pāris dienām izveidotā 1. Latviešu atsevišķā brigāde pulkveža Jāņa Baloža vadībā, kas sākotnēji ieņēma frontes sektoru pie Kalnciema un Slokas.

Marta beigās un aprīļa sākumā pretlielinieciskie spēki Lielupes krastos piedalījās vairākās kaujās ar ienaidnieku, no kurām nozīmīgākās norisinājās pie Kalnciema, Ķemeriem, Slokas un Spuņciema. Taču, iestājoties atkusnim, aktīva karadarbība tika pārtraukta. Frontē sākās relatīvs klusuma periods, kas ilga no aprīļa vidus līdz maija vidum. Daļēji to veicināja gatavošanās ofensīvai uz Rīgu, kā arī pret Latvijas Pagaidu valdību veiktais apvērsums 16. aprīlī Liepājā. Pulkvedis Balodis ar sevis komandēto brigādi palika frontē, ieturot zināmu neitralitāti. Lai gan pēc apvērsuma latviešu vienību stāvoklis frontē pasliktinājās (tika apturēta tālāka karaspēka organizācija, pasliktinājās apgāde, ilgstoši netika nosūtīti papildspēki utt.), turpinājās ieņemto pozīciju nostiprināšana un karaspēka pārgrupēšanās.

1. Latviešu atsevišķās brigādes vienības no 23. aprīļa ieņēma plašu frontes iecirkni no Odiņu mājām Lielupes krastā līdz pat Rīgas jūras līcim, nomainot tur iepriekš dislocētās Landesvēra vienības un brigādes štābam izvietojoties Ķemeros. Vienlaikus savus spēkus pārgrupēja arī ienaidnieks, dislocējot 1. Latviešu strēlnieku padomju pulka trīs bataljonus frontes sektorā no jūras līdz Babītes ezeram – iepretim latviešu brigādei. Līdz pat maija vidum nozīmīga kaujas darbība, izņemot ienaidnieka artilērijas apšaudi un atsevišķas izlūku sadursmes, nenorisinājās. Taču situācija drīz vien būtiski mainījās.

Lielinieku uzbrukums

Padomju Latvijas armija maijā gatavojās uzbrukt pretlielinieciskajiem spēkiem, izvēršot plašu un vispārēju uzbrukumu divos frontes sektoros – no Kaugurciema līdz Babītes ezeram un pie Bauskas. Nepieciešamību šādi rīkoties pamatā noteica divi faktori. Pirmkārt, pretlielinieciskie spēki pastāvīgi saņēma papildinājumus, ievērojami paaugstinot skaitlisko sastāvu un līdz ar to kaujas spējas. Otrkārt, bija uzlabojušies laikapstākļi. Iestājoties pavasarim, bija beidzies slapjdraņķis un ceļi bija kļuvuši izbraucami. Abi minētie faktori liecināja, ka drīzumā varētu sākties jauns uzbrukums Rīgas virzienā. Lai nepieļautu šādu scenāriju, lielinieki nolēma apsteigt savu pretinieku un pāriet uzbrukumā.

18. maija agrā rītā sākās lielinieku uzbrukums. Atstājot vienu bataljonu rezervē, 1. Latviešu strēlnieku padomju pulks devās uz priekšu. Pulka 1. bataljona uzdevums bija virzīties ziemeļos gar jūru no Asariem uz Kaugurciemu, savukārt dienvidos starp dzelzceļu un Lielupi uz priekšu devās 3. bataljons. Pret ienaidnieku frontē bija izvietotas vairākas 1. Latviešu atsevišķas brigādes rotas.

Ievērojamākā un smagākā latviešu vienību kauja ar ienaidnieku notika 18. maijā Kaugurciema kāpās, kur uzbrūkošajam lielinieku bataljonam pretī stājās Atsevišķā studentu bataljona 2. rota, kuru komandēja kapteinis Paulis Zolts. Atrodoties šajā frontes sektorā, kapteiņa Zolta rotas karavīri bija sekmīgi nostiprinājuši savas pozīcijas ar dažādiem fortifikācijas elementiem. Visizdevīgāko pozīciju aizstāvēšanās kaujai ieņēma rotas 1. vads, kurš atradās uz augstas kāpas, tādējādi pārredzot arī tuvāko apkārtni.

Taču uzbrukums, kas negaidīti pārsteidza rotu un tās trauksmi ceļojošos novērotājus, kuri agrā rīta stundā sākotnēji nebija pamanījuši ienaidnieka tuvošanos, sākotnēji izrādījās veiksmīgs uzbrucējiem. Izgriezuši ejas rotas izveidotajos dzeloņdrāšu aizžogojumos, Padomju Latvijas armijas karavīri deva frontālu triecienu zoltiešu ieņemtajām pozīcijām. Neskatoties uz izrādīto pretestību, ienaidnieka uzbrukumu neizdevās apturēt. Rotas ložmetēji, no kuru uguns bija atkarīga pozīciju noturēšana, darbojās neefektīvi, jo iepriekšējā naktī vētras dēļ bija pieputināti ar smiltīm. Tam visam nāca klāt pārpratums ar piegādāto munīciju, kas izrādījās neatbilstoša kalibra. Tā rezultātā ienaidnieks ielauzās latviešu pozīcijās, iesaistos durkļu cīņā. Rotas 2. vads kaujā zaudēja savu komandieri virsleitnantu Edvardu Grīntālu, pēc kā vada karavīri, pametot pozīcijās ložmetējus, atkāpās. Redzot pozīciju centrālās daļas zaudējumu, atkāpties sāka arī 3. vads. Vienīgi kāpas paaugstinājumā esošais 1. vads turpināja nodarīt būtiskus zaudējumus lielinieku spēkiem, vēršot pret tiem spēcīgu uguni. Ienaidnieks sāka izvietot savus ložmetējus ieņemtajās pozīcijās, mērķējot uguni pret bēgošajiem karavīriem. Situācija šķita bezcerīga.

Kapteiņa Zolta vadītais prettrieciens

Turpmākajos notikumos izšķiroša loma bija rotas komandiera pašaizliedzībai un aukstasinīgumam, mobilizējot savus karavīrus jaunai cīņai. 1880. gadā dzimušais Paulis Zolts bija cienījams latviešu virsnieks ar ievērojamu pieredzi, kurš karadienestā brīvprātīgi bija iestājies jau 1901. gadā. Vēlāk ņēmis dalību Krievijas - Japānas karā un, sākoties Pirmajam pasaules karam, iesaistīts kaujas darbībā Kaukāzā un Galīcijā. Pēc kara atgriezies Latvijā, iestājies Latvijas Pagaidu valdības karaspēkā. Cīnījies Oskara Kalpaka bataljona un vēlāk Jāņa Baloža brigādes sastāvā Kurzemē no Ventas līdz pat Lielupei. Kaujas laikā 18. maijā, redzot straujo atkāpšanos un nevēloties pieļaut sakāvi, kapteinis Zolts savas rotas karavīrus sapulcēja pie zvejnieka Bungas mājām un norādīja, ka ierakumu zaudēšanai sekas būs smagas – tiks apdraudētas arī flangos esošās rotas un tiks pārrauta visa fronte. Kapteinis Zolts, rādot personīgu piemēru, veda relatīvi nelielu karavīru grupu prettriecienā ienaidniekam. Neskatoties uz to, ka lielākajai daļai no viņiem trūka patronu un tie bija bruņoti tikai ar durkļiem, karavīri stājās pretī ienaidnieka ložmetēju un šauteņu ugunij. Straujais un negaidītais pretuzbrukums pārsteidza pretinieku nesagatavotu, un zoltiešiem triecienā izdevās atgūt iepriekš zaudēto, izsitot lieliniekus no pozīcijām. Pretiniekam bēgot, pret viņiem tika vērsta uguns no viņu pašu pamestajiem ieročiem (diviem ložmetējiem un vienu mīnmetēju), kas nodarīja ievērojamus zaudējumus – vairāki desmiti krita pie dzeloņdrāšu aizžogojumiem. Pēc papildspēku ierašanās un neitrālās joslas pārmeklēšanas, tika sagūstīti vairāki Padomju Latvijas armijas karavīri, kā arī iegūtas trofejas.

Atsevišķā studentu bataljona 2. rotas karavīru uzvara pār ienaidnieku šķietami bezcerīgā situācijā tika panākta ar smagiem zaudējumiem kaujā. Bija ievērojami cietis rotas virsnieku sastāvs. Uzbrukumā laikā no ienaidnieka ložmetēju uguns krita pats rotas komandieris kapteinis Paulis Zolts. Dzīvību bija zaudējis virsleitnants Edvards Grīntāls. Redzi uz mūžu zaudēja leitnants Žanis Ķincis. Tāpat vairāki karavīri bija zaudējuši dzīvības vai bija guvuši ievainojumus. Netaupot savas dzīvības, rotas karavīri pašaizliedzīgi bija cīnījušies un guvuši uzvaru. Par izrādīto drosmi kaujā Kaugurciema kāpās Latvijas valsts augstāko militāro apbalvojumu – Lāčplēša Kara ordeni – saņēma 11 karavīri – rotas komandieris kapteinis Paulis Zolts (pēc nāves), virsleitnanti Žanis Ķincis un Viktors Griķis, leitnants Pēteris Mālītis, seržants Juris Kroņkalns, kaprāļi Rūdolfs Jaunzems un Jānis Jēgersons, kā arī kareivji Hermanis Autenhofs, Voldemārs Dobelis, Jānis Sermoliņš un Jānis Kapteinis. Pieminot kapteini Zoltu un viņa karavīru varonību, 1934. gada 25. novembrī kaujas vietā tika atklāts piemineklis (atjaunots 1989. gadā). Tas kalpo ne tikai kā piemiņas vieta kritušajiem, bet arī kā atgādinājums par latviešu karavīru pašaizliedzību vienā no spilgtākajām epizodēm cīņās par Latvijas brīvību.

Dalies ar šo ziņu