1941. gada 14. jūnijs Latvijas tautai ir traģiskiem notikumiem klāts. Pirms 79 gadiem vienlaikus ar civiliedzīvotāju masveida izsūtīšanu notika represijas arī pret Latvijas armijas karavīriem. Arī šogad Gulbenes dzelzceļa stacijā un Latvijas armijas karavīru piemiņas vietā Litenes kapos tika pieminēti komunistiskā genocīda upuri.
Uz piemiņas pasākumiem godināt bojāgājušos un izsūtītos, noliekot ziedus, bija ieradies Aizsardzības ministrs Artis Pabriks, Nacionālo bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš, regulāro spēku un Zemessardzes vienību komandieri, karavīri, zemessargi un jaunsargi, kā arī Gulbenes novada iedzīvotāji.
Piemiņas pasākumā klātesošo vidū bija arī Aija Bērziņa. Viņa ir latviešu rakstnieka, grāmatas “Latviešu kolonijas” autora Vilberta Krasno meita. Arī Krasno ģimeni skāra 1941. gada 14. jūnija represijas. Todien uz Sibīriju izsūtīja vienu gadu un 11 mēnešus veco Aiju, viņas divus mēnešus veco māsu un abus vecākus. Tā bija diena, kad Aija savu tēvu redzēja pēdējo reizi, bet mazā māsiņa ceļā uz Krasnojarsku nomira vilciena vagonā.
Aijas mamma viņai stāstījusi – kad vilciens 1941. gada naktī pārbraucis Latvijas-Krievijas robežu, no vagoniem skanējuši vārdi “Dievs svētī Latviju”. “Lai arī man ir jāpasakās Dievam, bet laikam var teikt, ka todien Dieviņš bija iemidzis un mūs nepaglāba,” saka Aija.
Dzīvojot izsūtījumā, bijis liels bads. Paveicās tika tiem, kuri tika labā darbā, kur, piemēram, dalīja graudus.
Latvijā Aija atgriezās sešu gadu vecumā. Iespēja atgriezties radusies, kad viņas mamma uzzinājusi, ka no Krievijas uz Latviju dosies vilciens, kurā paslepus nogādās bērnus atpakaļ dzimtenē. Vilciens izbraucis no Krasnojarskas, vagonā bērnu bijis daudz, bet ceļš – divu nedēļu ilgs. Bads bijis tikpat liels, kā dodoties uz Krieviju. Bērni baroti reizi divās diennaktīs ar vārītu ūdeni un zirga gaļas gabalu. Ne visi to varējuši izturēt un dzimtenē atgriezušies vien trīs, ieskaitot Aiju.
Atgriežoties Latvijā, Aijai nācies ārstēties slimnīcā no bada radītajām komplikācijām. Viņa arī atceras, ka audzinātājai bērnībā viņa esot patikusi, tāpēc viņai dots vairāk ābolu nekā citiem bērniem. “Es taču nebiju ābolu ēdusi. Kā mazam telēnam bija jāmācās ēst no jauna,” stāsta A. Bērziņa.
Latvijā viņa dzīvojusi pie vectēviņa – sava tēva tēva, Rugāju pagastā. “Cik liels spēks ir asinīm. Es no vectētiņa šķīros, kad man bija viens gads. Tad atvērās durvis, es jau biju viņa mājās. Ieraudzīju viņu un skrēju pie viņa saukdama: “Vectētiņ mīļais, kur tu biji tik ilgi?” stāsta Aija.
Aijas mamma dzimtenē atgriezusies, kad viņai bija 16 gadu – 1957. gadā. Kad abas satikušās, bijusi sajūta, ka abas ir svešas sievietes.
“Pēc ilgāka laika dabūju zināt, ka mana tēva Sverdlovskā vairs nav. Viņam pat nebija kapavietas. Nekā. [..] Tāpēc es nāku šeit14. jūnijā un iedomājos par viņa kapu un nesu ziedus. Pirmos gadus es ļoti stipri raudāju. Tagad jau ir vieglāk, jo cilvēks pierod un norūdās,” tā A. Bērziņa.
Esot atceres pasākumā, arī Jaunsardzes 3. novada Gulbenes nodaļas jaunsargu Raivo Āboliņu pārņēmuās pārdomas par cilvēkiem, kuri pirms 79 gadiem cieta un gāja bojā. Viņš stāsta – ir svarīgi, ka atceres pasākumi joprojām notiek, jo tikai tā vēsture tiek nodota tālāk jauniešiem. Raivo uzsver, ka Latvijas vēsture ir jāzina ikvienam iedzīvotājam, jo tā ir daļa no valsts.
Arī jaunsargs Daniela Lūse uzskata, ka šī ir ļoti svarīgi diena Latvijas vēsturē, kas ir jāpiemin, un katram bērnam un pusaudzim vajadzētu zināt par 1941. gada 14. jūnija notikumiem, norādot – lai arī tagad valsts būtu stipra, tās iedzīvotājiem ir jābūt stipriem kopā un cits citam jāpalīdz.
Tikmēr aizsardzības ministrs Artis Pabriks savā uzrunā uzsvēra - pieminot deportāciju upurus, ar pārliecību jāskatās nākotnē, jo Latvija ir valsts, kas mācījusies no pagātnes, mācījusies no vēstures un savām kļūdām. Tāda traģēdija kā Litenē, kur Latvijas karavīri un virsnieki ik dienu bija mācījušies aizstāvēt savas ģimenes un valsti, bet gala rezultātā nevarēja izpildīt savus pienākumus, nedrīkst atkārtoties.
Savukārt NBS komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš, uzrunājot klātesošos, sacīja: "Karavīram nav vissāpīgāk gūt ievainojumu vai zaudēt kaujā, bet gan neiet kaujā un atdot visu bez cīņas. Tā tas notika arī toreiz. Mēs bijām gatavi, mēs varējām, bet mums netika dota pavēle izpildīt cēlo uzdevumu aizstāvēt mūsu Latviju. Tā vietā bija pavēle neko nedarīt, nepretoties un neaizstāvēt. Tas noveda pie svešas formas valkāšanas, svešu elku pielūgšanas un svešu pavēļu pildīšanas. Tas ir sliktāk, jo esi zaudējis spēju kustēties. Uz tevi cer nācija, tauta, bet tu neesi izpildījis savu uzdevumu." Viņš atzina, ka bruņoto spēku karavīri, jūrnieki, zemessargi ir trenēti, labi ekipēti un ka viņos ir pilna pārliecība par spēju aizstāvēt Latviju
Jau ziņots, ka 1941. gada 14. jūnijā Latvijas armijas Litenes un Ostroviešu nometnēs, kas atradās aptuveni 10 kilometru attālumā no Litenes, apcietināja un uz Sibīriju deportēja vismaz 430 virsnieku. Vairāki no viņiem tika nošauti uz vietas. Šajā dienā notika arī pirmā, pēc okupācijas lielākā Latvijas civiliedzīvotāju masveida deportācija.
