Pirmizrāde filmai “Ukrainas frontē bez pārmaiņām” – par Latvijas palīdzību Ukrainai

Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns Elmārs Pļaviņš atceras, ka sākotnēji 2015. gadā uz Ukrainu devies ar kolēģi – bruņoto spēku galveno psihologu atv. majoru Vilni Čerņavski. Galvenokārt, lai sniegtu psiholoģisku atbalstu bojāgājušo ukraiņu karavīru dienesta biedriem un ģimenēm.

Taču laika gaitā palīdzības sniegšana izvērtās daudz plašāka – ar nepieciešamākajām sadzīves lietām atbalstot arī vietējos iedzīvotājus, karavīru ģimenes, kuras dzīvo šajās degradētajās teritorijās krievu separātistu kontrolētajā Donbasa reģionā.

E. Pļaviņš ar Ukrainas armijas karavīru. Foto: ekrānšāviņš no filmas

“Tolaik bruņoto spēku kapelāns kapteinis Uģis Brūklene kopā ar Aizsardzības ministriju bija saorganizējis pirmo lielo sūtījumu Ukrainai.  Sapratām, ka neaizsargāta grupa ir tieši ukraiņu bērni, arī bērnu nami, kuri diemžēl kļūst aizvien pilnāki, jo daudzi karā zaudējuši abus vecākus. Vēlāk mūsu vizītēm pievienojās arī Latvijas vēstnieks Ukrainā Juris Poikāns, tas braucieniem piešķīra pavisam citu nozīmi, jo mēs daži indivīdi faktiski pārstāvējām visu Latviju.  Tāpat kravu nogādāšanu Ukrainā jau no paša sākuma atbalsta Ārlietu ministrija un Latvijas aizsardzības atašejs Ukrainā pulkvedis Ēriks Naglis, kurš arī sāka ar mums kopā apmeklēt karstos punktus frontes līnijas tuvumā. Vēlāk oficiālajās vizītēs mums pievienojās arī Polijas, Lietuvas, Igaunijas vēstnieki Ukrainā, tādējādi demonstrējot arī savas valsts atbalstu Ukrainai,” stāsta E. Pļaviņš.

Filmā redzams, ka visi ukraiņi – gan karavīri, gan viņu tuvinieki, pie kā viesojas Elmārs Pļaviņš ar Latvijas delegāciju, viņu sagaida kā draugu. Pats E. Pļaviņš saka – tā man ir neviltota dāvana, paldies Dievam, esmu savā īstajā vietā.

E. Pļaviņš (attēlā centrā) ar Ukrainas armijas kapelāniem. Foto: ekrānšāviņš no filmas. 

Viņš stāsta, ka pēdējā laikā Austrumukrainas iedzīvotājiem gatavi palīdzēt arvien vairāk Latvijas cilvēku un uzņēmumu. “Arī mūsu pašu bruņoto spēku dažādas vienības, Zemessardze ar savu kapelānu palīdzību vāc mantas tieši Ukrainas bērnu atbalstam. Tāpat atsaucies kādas Latvijas maizes ceptuves īpašnieks, kurš ikreiz mums iedod līdzi rupjmaizes kukulīšus. Ukraiņu karavīri vienmēr grib, lai kopā paēdam pusdienas, tad šī maize, ja vēl ir speķītis, viņiem ir kā lielākā delikatese. Bet vissvarīgākā jau ir attieksme, uzmanība un laiks, ko veltām šiem cilvēkiem.  Kā filmā saka kāds ukraiņu karavīrs – nav svarīgi, vai jūs mums ko atvedāt, galvenais – jūs esat atbraukuši, jūs mūs apciemojāt, redzējāt, kā dzīvojam. No lielām oficiālām delegācijām ar daudzām amatpersonām karavīri mazliet kautrējas, jo apstākļi, kādos viņi dzīvo, ir skarbi – bieži kazarmas ierīkotas, piemēram, bijušajās lopu fermās,” stāsta E. Pļaviņš.

Daudzi civiliedzīvotāji kara izpostītajos ciematos jau gadiem dzīvo cilvēka necienīgos apstākļos – pagrabā bez ūdens un elektrības. Frontes līnijas tuvumā, kuras vienā pusē ir ukraiņu karavīri, bet otrā – Krievijas atbalstītie separātisti, ikdienā joprojām notiek apšaudes, ir bojā gājušie. “Ceru, ka ar filmas palīdzību mēs vēlreiz atmodināsim vai kādam atklāsim, ka tur joprojām notiek kara darbība un Krievijas tieša agresija – ne tikai militāra, bet arī ekonomiska. Austrumukrainā mērķtiecīgi tiek izpirktas zemes un arī lielie uzņēmumi, piemēram, mobilo sakaru operatori austrumu pusē, tādējādi nostiprinot krievu separātistu pozīcijas šajā reģionā.  Tajā pašā laikā patriotisms pašu ukraiņu vidū pieaug, viņi sapratuši, ka krīzē labāk ir būt vienotiem,” situāciju Austrumukrainā raksturo E. Pļaviņš.

Foto: ekrānšāviņš no filmas. 

Viņš arī norāda, ka aizvien biežāk Latvijas oficiālajām delegācijām, tostarp pašam NBS virskapelānam personīgi, tiek uzbrukts informatīvi – dažādos rakstos paužot melīgu informāciju par vizītes dalībniekiem un mērķiem Ukrainā.

Viņš šajos piecos gados Ukrainā pieredzējis arī daudz sāpju un izmisuma. Visgrūtāk esot tikties ar karavīru atraitnēm un apzināties tās salauztās dzīves. Dažām ir palikuši trīs, četri, pat astoņi bērni, kuriem nu jāaug bez tēva... Vai arī tikšanās ar līgavu, kura vēl nesen gatavojusies kāzām, taču kļuvusi par atraitni. “Tas emocionāli aizskar, bet tajā pašā laikā Dievs arī tos cilvēkus nepamet, un man ir iespēja viņiem to atklāt. Kaut esmu ļoti piesardzīgs, jo tādos brīžos daudzas saka:  “Kur bija Dievs, ka pieļāva šo nāvi?” Taču ar mūsu klātbūtni, palīdzības kravām, Latvijas cilvēku iesaistīšanos mēs parādām savu atbalstu, un viņām kļūst vieglāk,” stāsta E. Pļaviņš.

Dokumentālās filmas “Frontē bez pārmaiņām” veidotājs Sandijs Semjonovs jau iepriekš bijis daudzos karstajos punktos Afganistānā un Irākā, pirms vairāk nekā desmit gadiem veidojis arī filmu par bruņoto spēku Kapelānu dienestu. Pērn skatītāji varēja vērot viņa un kolēģu filmu “Melu dekonstrukcija”, kurā  eksperti daudzās valstīs, tostarp Ukrainā, skaidroja, kā šo valstu valdības un mediji atklāj un cīnās ar Krievijas tiražētajiem meliem.

Kādā no braucieniem Sandijs uzzinājis par E. Pļaviņa aktivitātēm Ukrainā.

S. Semjonovs stāsta – ja kāds konflikts turpinās gadiem, tad tas vairs neparādās laikrakstu pirmajās lappusēs, un apkārtējie par to aizmirst. “Taču visvairāk aizkustina personīgie stāsti. Tie rada līdzjūtību, caur tiem saproti, cik lielu postu nodara karš. Jo, kad pasaka, ka daudzi cilvēki gājuši bojā, tā ir tikai statistika, bet aiz katra no šiem gadījumiem ir konkrēta ģimene ar savu traģēdiju. Piemēram, skolotāja, kuras vīram sprādzienā tika norauta galva, nav zaudējusi ticību labajam un ar savu varonību rāda pozitīvo piemēru arī saviem skolēniem skolā. Tāpēc ir būtiski, ka mēs ik pa laikam par to stāstām. Jo ukraiņi savā ziņā aizstāv arī mūs – tas ir galvenais, ko gribam ar šo filmu pateikt,” norāda S. Semjonovs.

Filmēšanas grupa pērn dažādās vietās Ukrainas austrumos viesojusies piecas reizes. Filmas komanda: režija Sandijs Semjonovs, operatori Jānis Indriks un Ģirts Straustiņš, montāžas režija Toms Krauklis, skaņa Uldis Salenieks, video dizains Juris Bērziņš un citi.

Filma tapusi ar Aizsardzības ministrijas, Ārlietu ministrijas Latvijas valsts simtgades publiskās diplomātijas programmas, Latvijas vēstniecības Ukrainā, Ogres novada pašvaldības un Saldus novada pašvaldības atbalstu.