Par slēpņiem Afganistānas kalnos

Gaidis salīdzina situāciju abās valstīs: «Irākā galvenie bija improvizēto spridzekļu (ID) draudi, bet Afganistānā RPG un strēlnieku ieroči. Abās valstīs pretinieks izmantoja raķetes un mīnas, tomēr Afganistānā mums pretī stājās daudz pieredzes bagātāki un rūdītāki karotāji. Tie prasmīgi izmantoja apvidu un darbojās ar daudz lielāku iniciatīvu nekā pretinieks Irākā. Ja vien afgāņiem būs iespēja, viņi to izmantos un tev uzbruks. Pārējā laikā novēro tevi un gaida, kad tu ieiesi viņiem izdevīgās pozīcijās. Tur kalnos nav iespējams pārvietoties nepamanītam. Parasti viņu bāzes atrodas augstu kalnos. Gadījumā, ja mēs ejam dienu un nakti, viņiem ir pietiekami daudz laika nokļūt savās pozīcijās, lai sagaidītu, kad mēs iesoļosim iepriekš sagatavotajās nāves zonās. Arī pēdējā operācijā, kad izsēdāmies no helikopteriem un gājām pārbaudīt teritoriju, atradām pozīcijas. Tur bija galvenā kalna kore un citas kalnu virsmas, kas veda uz sāniem. Atradām ierīkotas pozīcijas, un bija skaidrs, ja nāksi taisni virsū — dabūsi ierīt! Tā faktiski ir visur. Kādā citā operācijā atradām lielkalibra ložmetēja čaulītes. Viņi bija izvēlējušies ļoti šauru šaušanas sektoru uz ceļa, kur mašīnai bija jāpārvar strauts un vajadzēja samazināt braukšanas ātrumu. Pilnīgi skaidrs, ka šīs ložmetēja pozīcijas no sāniem bija piesegtas ar strēlnieku ieročiem. Nemaz nedomā akli skriet virsū, tad tevi vienkārši iznīcinās!»

Nogurdināšanas taktika

Pēc ierašanās Bostikā, kopā ar trim citiem OSPG karavīriem pa zemes ceļu Gaidis devies uz bāzi Monti. Kapteinis pasmaida par manu jautājumu, vai viņi braukuši dienas laikā, un nosaka: «Braucām naktī. Konvojs dienas laikā — tas vienkārši ir neiedomājami!» Pirmais laiks pēc ierašanās Monti pagājis mierīgi. Vēl turpinājusies ziema, un pretinieks nav bijis aktīvs. Šajā apvidū situācija bijusi mierīgāka nekā, piemēram, Kamdešas ielejā. Tur norisinājušās ļoti nopietnas kaujas, kuras pieredzējuši citi latviešu karavīri. Arī Monti izvietotajai vienībai darba nav trūcis. Bijušas dažādas operācijas ap galveno apgādes ceļu un līdzās esošajos nemierīgajos rajonos. Gaidis nosauc divas apdzīvotās vietas — Bābu un Šabālu, nemierīgākos punktus viņa rotas atbildības teritorijā.

Ziema beigusies, un parādījušies arī pretinieki. «Saņēmām uzdevumu šķērsot kalnu kores, lai atrastu pozīcijas un tās iznīcinātu. Protams, visu fotografējot un dokumentējot. Operācijas sākums bija mierīgs. Taču Kunārā pretinieks izmanto tādu taktiku — viņš ļauj tev iet visu dienu, bet, tiklīdz sāc iet atpakaļ, kad jau esi noguris, sākas uzbrukums. Un tieši tā arī bija. Bija tās pašas iepriekš sagatavotās nāves zonas. Visu dienu viņi novēroja, kā mēs gājām pa vienu kalna kori. Nav vajadzīga nez kāda gudrība, lai uzminētu, pa kuru ceļu nāksim atpakaļ. Tie izvietojās pozīcijās un, tiklīdz pagriezāmies atpakaļ, tā sāka šaut uz mums. Tur bija viens ASV karavīru vads. Mēs ar ANA (Afganistānas Nacionālā armija) karavīriem gājām pa priekšu, bet sabiedrotie sekoja. Tad atradām pozīcijas, noziņojām par notiekošo amerikāņiem, un viņi izdarīja visu, kas nepieciešams. Ar piesegšanu turpinājām ceļu. Tad saņēmām pavēli uzsākt atkāpšanos un virzījāmies cauri amerikāņu pozīcijām. Tiklīdz ANA karavīri bija izgājuši cauri, tā uz mums tika atklāta uguns. Viņi šāva no divām pusēm. Bijām nokļuvuši krustugunīs. Ar efektīvu uguni bijām nospiesti pie zemes — mēs un sabiedrotie (amerikāņi). ANA karavīri tikmēr bija paspējuši atkāpties un ieņēmuši pozīcijas nedaudz tālāk, bet mēs lēnā garā mēģinājām izkļūt ārā no visas tās putras. Tas turpinājās kādas trīs stundas, kamēr nokļuvām lejā no kalna un sasniedzām mašīnas, ar kurām bijām atbraukuši. Intensīvais kaujas posms ilga apmēram stundu. Tā jau nav, ka visu laiku šauj virsū. Tie ir pāris šāvieni, un tad jau esi sasniedzis krūmāju un tajā paslēpies. Tad atkal nākas pārvarēt atklātu apvidu, vajag to pārskriet, un atkal uz tevi šauj. Iespējams, esi nokļuvis nāves zonā — mazajā sektoriņā, ko pretinieks sedz, vai arī tu ej pa «neķerlauku» — viņi to jūt, un tad sākas īsta nospiedoša uguns. Un tā arī ir efektīva.»

Ilgākā operācija

Tā norisinājusies šogad, 7. martā. «Tā bija pozīciju pārmeklēšanas un iznīcināšanas operācija. Tur bija divas kalnu kores pie Dābas un Šabālas ciematiem. Iesaistīta bija ANA rota — divi vadi, kas gāja paralēli, un divi sabiedroto vadi, kas sekoja aizmugurē. Vēl viens vads sedza no ceļa. Un tur viss notika tā: no sākuma šāvienus saņēma tie, kas atradās pa labi. Vispirms bija tikai daži atsevišķi šāvieni, bet tad jau pavisam efektīva uguns. Pēc tam uguni saņēmām arī mēs. Tu prasi, cik ilgi viss norisinājās. Tiklīdz sākas kontakts, tā pulkstenī vairs neskaties. Mēs uzsākām virzīšanos piecos no rīta un līdz deviņiem vakarā jau bijām atgriezušies bāzē. Pats kontakts jau nemaz nav tik ilgs. Varbūt pavisam piecas minūtes. Ir kādi divi šāvieni — dzirdi, kā aizskrien lodes, varbūt kaut kur atsitas. Tad pienākusi kārta tavām darbībām — vai nu tā ir atrašanās aizsegā, vai uguns atklāšana, vai arī tev nākas pārvietoties kaut kur citur. Tad ir laiks, kad viņi tevi vēro. Un, atkal kādu pamanījuši, viņi izšauj.»

Bīstamākais un grūtākais

Gaidis domā, ka visnopietnākais pārbaudījums ir bijis pēdējais slēpnis. «Mēs atradāmies uz kalnu kores, bet pretinieks bija izvietojies gan tajā pašā līmenī, gan arī augstāk. Mums nebija nekāda reāla aizsega — tā kore bija pavisam atklāta, ar nelieliem krūmiem apaugusi. Tādi — tikai pusmetru un nedaudz garāki. Vienīgais, ko varējām darīt — uz kādu laiku tajos nozust, lai viņi nespētu mūs saskatīt. Vienu brīdi pagriezos pret savu pārinieku kaprāli Baumani un redzēju, kā viņam virs galvas lodes kapāja krūma zariņus. Švirkstēja vien! Bet es pats, kaut kā laimīgi sanāca, biju nokļuvis aiz dažiem akmeņiem. Tik dzirdēju, kā pret tiem sitās lodes.»

Labs jautājums, saka Gaidis, kad vaicāju, kas viņam Afganistānā šķitis visgrūtāk, un nedaudz pārdomā deviņos mēnešos gūto pieredzi. «Fiziski jau visiem bija grūti, it sevišķi sākumā. Tu atbrauc jūlijā, un tevi iemet pašā karstumā. Toreiz tur bija tikai patruļas pa kalniem. Taču fiziskās grūtības nebija noteicošās. Lielākais pārbaudījums drīzāk bija morālas dabas — tikt veiksmīgi galā ar «ananāsiem» — ANA karavīriem. Vajadzēja koordinēt viņu darbības, turklāt jāņem vērā, ka tas bija rotas formāts. Vajadzēja panākt, lai viņu darbošanās sakrīt ar sabiedroto rīcību, lai mēs ietu uz paredzēto mērķi. Ar afgāņiem ir tā — viņi vienmēr izdomās, ka kaut kas tiem šķiet nevajadzīgs un par grūtu. Te viņi kaut ko nevēlas darīt, te nevēlas iet ar kājām, bet gan braukt mašīnās. Diezgan interesanti ir strādāt ar viņiem.

Iegūta ir liela pieredze. Mans vislielākais ieguvums ir tieši izpratne par mīnmetēju un artilērijas lietošanu, gaisa atbalsta izmantošanu. Irākā ar to bija daudz mazāka saskare, bet Afganistānā uz to tika likts galvenais uzsvars,» secina NBS Kājnieku brigādes 2. kājnieku bataljona 1. rotas komandieris kapteinis Gaidis Landratovs.