ASV un Irānai ilgstoši ir pretēji plāni Tuvo Austrumu nākotnei. Maz ticams, ka šis interešu konflikts varētu beigties. Tuvāko gadu laikā tas drīzāk varētu eskalēties un, iespējams, ASV būs jāsastopas ar Irānas asimetriskās karadarbības līdzekļiem. Tā raksta portāls “Nationalinterest.org”.
Šobrīd Irāna kā augoša reģionāla vara mēģina iegūt arvien lielāku ietekmi arābu pasaulē. Tā ar asimetriskas karadarbības veidiem ir iesaistīta visos nozīmīgajos konfliktos Tuvo austrumu reģionā – sākot no pilsoņkara Sīrijā, beidzot ar konfliktiem Jemenā, Irākā, kā arī nestabilo situāciju Libānā.
Līdz ar saviem sabiedrotajiem šajos konfliktos iesaistījušās arī ASV.
Pašlaik konkurentu Irānai, kura lolo cerības kļūt par reģionālu lielvaru, nav daudz. Lielākās arābu valstis – Ēģipte un Irāka ir stipri vājinātas iekšējo konfliktu dēļ. Tādējādi galvenais Irānas konkurents reģionā ir Saūda Arābija, ko atbalsta Amerikas Savienotās Valstis.
Svarīgs ir jautājums, vai Irāna savos centienos iegūt vairāk ietekmi reģionā nenonāks aktīvā militārā konfliktā ar Amerikas Savienotajām Valstīm.
Ekspertu aprindās plaši tiek runāts par Ķīnas pretpieejas, jeb “Anti Access/Area denial” (A2/AD) stratēģiju. Šādu pat pieeju ir pārņēmusi Irāna, lai gan tās rīcībā nav tik modernu mīnu, raķešu, zemūdeņu un kiberieroču. Tomēr jautājums, kā tieši Irāna vari izmantot tās rīcībā esošos A2/AD līdzekļus konflikta gadījumā, aizvien ir aktuāls.
“Nationalinterest.org” šajā kontekstā vēlas apskatīt iespējamu situāciju, kurā Irāna pirmā uzsāktu nozīmīga apmēra militāro operāciju. Šādi Irānai būtu labākas izredzes konfliktā, ja izmantotu pārsteiguma momentu.
Stratēģisko un budžeta izvērtējuma centra (CSBA) eksperti 2011. gada ziņojumā jau analizējuši Irānas rīcībā esošās A2/AD spējas, kā arī iespējamo ASV atbildi uz to izmantošanu. Šis ziņojums veltīts iespējama konflikta analīzei laikā no 2020. līdz 2025. gadam. Pētījumā arī pieļauts, ka tādējādi Irāna varētu izmantot visus ieročus, kādus tā būs iegādājusies vai saražojusi. Šis scenārijs pieņem, ka ASV spēku apmērs konflikta gadījumā būtu tāds, kāds tas bija 2011. gadā. “Nationalinterest.org” piebilst, ka šāds pieļāvums nedaudz samazina dokumenta precizitāti, tomēr ziņojums ļoti labi parāda, ko Irāna spētu izdarīt konflikta gadījumā.
“Nationalinterest.org” šajā kontekstā vēlas apskatīt iespējamu situāciju, kurā Irāna pirmā uzsāktu nozīmīga apmēra militāro operāciju. Šādi Irānai būtu labākas izredzes konfliktā, ja izmantotu pārsteiguma momentu.
Stratēģisko un budžeta izvērtējuma centra (CSBA) eksperti 2011. gada ziņojumā jau analizējuši Irānas rīcībā esošās A2/AD spējas, kā arī iespējamo ASV atbildi uz to izmantošanu. Šis ziņojums veltīts iespējama konflikta analīzei laikā no 2020. līdz 2025. gadam. Pētījumā arī pieļauts, ka tādējādi Irāna varētu izmantot visus ieročus, kādus tā būs iegādājusies vai saražojusi. Šis scenārijs pieņem, ka ASV spēku apmērs konflikta gadījumā būtu tāds, kāds tas bija 2011. gadā. “Nationalinterest.org” piebilst, ka šāds pieļāvums nedaudz samazina dokumenta precizitāti, tomēr ziņojums ļoti labi parāda, ko Irāna spētu izdarīt konflikta gadījumā.
Kā jau iepriekš minēts, Irānas galvenā priekšrocība būtu pārsteiguma moments. Šādu pārsteiguma momentu Irāna varētu izmantot, lai, piemēram, veiktu koncentrētu uzbrukumu ASV spēkiem Persijas līcī. Šāda konflikta gadījumā Irāna izmantotu piekrastes radarus, dronus un civilos kuģus sākotnējās informācijas ieguvei par ASV spēkiem. Pēcāk Irānas karakuģi masveidā uzbruktu ASV kuģiem jūras šaurumos un citās stratēģiski izdevīgās vietās, izšaujot milzīgu daudzumu raķešu, mēģinot neitralizēt ASV flotes rīcībā esošo “AEGIS” pretraķešu sistēmu un mazinot kinētiskās aizsargspējas.
Tāpat eksperti pieļauj, ka Irānas spēki šādi mēģinās “iedzīt” ASV kuģus iepriekš izveidotos mīnu laukos. Šādu uzbrukumu vēl vairāk pastiprinātu no krasta izšautas raķetes. Savukārt, lai izvairītos no ASV atbildes šāvieniem un maskētu savu pārvietošanos, Irānas kuģi kā aizsegu varētu izmantot komerciālo jūras satiksmi.
Šādu uzbrukumu laikā Irāna varētu izmantot savas īsā rādiusa ballistiskās raķetes. Uzbrukums, visticamāk, tiktu sākts ar mazāk precīzām raķetēm. To uzdevums būtu pārvarēt amerikāņu pretraķešu aizsardzības sistēmas. Tad uzbrukums tiktu turpināts un pastiprināts ar precīzākām raķetēm.
Šāda hipotētiska konflikta gadījumā Irāna censtos nobloķētu Hormuza šaurumu, kā arī izmantotu tās veidotos un uzturētos Tuvo Austrumu militāros grupējumus, lai uzbruktu ASV lidlaukiem un citām militārām bāzēm.
Eksperti atzīst - ASV pretmīnu kuģiem nav tik nopietna bruņojuma un pašaizsardzības spēju. Tādējādi tie nespētu veikt savu uzdevumu, kamēr nebūtu likvidēti draudi no sauszemes.
Tiek pieļauts, ka Irāna varētu pārvietot savas sauszemes ballistiskās raķetes no maskētām un nocietinātām pozīcijām uz šaušanas pozīcijām piekrastē, kā arī okupētajām salām Hormuza šaurumā. Tāpat daudzās vietās Irāna izvietos raķešu mulāžas, lai apgrūtinātu ASV prettriecienu efektivitāti. Šādā veidā simtiem raķešu palaišanas iekārtu varētu sagaidīt mērķus jūras šaurumā, saņemot nepieciešamo informāciju no radariem, droniem, maziem kuģiem un zemūdenēm. Līdzīgi kā ar ballistiskajām raķetēm un mīnām arī šeit sākotnēji tiktu izmantotas mazāk spējīgas raķetes, lai pārslogotu ASV karakuģu pretraķešu iekārtas.
Tas nozīmē, ka Irāna savām atbalstītajām teroristiskajām organizācijām varētu dot pavēli aktīvi apdraudēt ASV intereses citviet pasaulē. Nevar izslēgt, ka ar grupējuma “Hesbollah” palīdzību Irāna konfliktā varētu mēģināt iesaistīt arī Izraēlu.
“Nationalinterest.org” atzīt, ka šis ir tikai mazs piemērs no visai biedējošā konflikta scenārija, ko analizējuši CSBA eksperti. Viens ir skaidrs – pat ASV nespētu viegli atvairīt Irānas bruņoto spēku uzbrukumu, ja tāds notiktu tiešā Irānas krasta tuvumā.