1990. gadā Zviedrija likvidēja vairāk nekā pusi no saviem bruņotajiem spēkiem, taču pēc Krievijas iebrukuma Austrumukrainā šī Skandināvijas valsts atkal stiprina savu aizsardzību, pārskatot gan aizsardzības plānus, gan palielinot militāros tēriņus, liecina Varšavas institūta (Warsaw Institute) pētījums.
Maskavas galvenais mērķis Baltijas jūrā ir nosargāt savu ietekmi reģionā. Sliktākajā gadījumā Maskava paredz, ka Somija vai Zviedrija varētu pievienoties NATO. Šāds solis radikāli izmainītu militāro un politisko ainu Eiropas ziemeļu reģionā, kas varētu kaitēt Krievijas interesēm. Maskava prioritāšu saraksta priekšgalā, visticamāk, izvirzītas darbības, kā maksimāli ilgi nepieļaut šo Skandināvijas valstu iekļaušanos aliansē.
Krievijai būtu jāapdomā vēl viens scenārijs, kas nenāktu par labu viņu ietekmei, norāda Varšavas Institūta Eirāzijas programmas direktors Gregors Kučinskis (Grzegorz Kuczyński). Karadarbības starp Krieviju un NATO uzsākšanas gadījumā, Zviedrija un Somija, kaut arī formāli, netiek pieskaitītas aliansei, tomēr izvēlētos nostāties pret Krieviju, atļaujot sabiedrotajiem izmantot savas militārās bāzes, lidlaukus un ostas.
Tieši tāpēc Krievija pēdējā laikā īpaši cenšas palielināt savu militāro klātbūtni Baltijas jūrā, lai neitralizētu jebkādu valstij nelabvēlīgu notikumu pastiprināšanos, ja nu gadījumā pēkšņi izveidotos konflikts. Pēdējo gadu laikā Maskava savu militāro plānu aktivitātes koncentrējusi gan uz NATO dalībvalstīm – Igauniju, Latviju, Lietuvu, Poliju, Vāciju un Dāniju, gan arī uz Somiju, un vēl svarīgāk, Zviedriju, pēdējos divus uzskatot par potenciāliem ienaidniekiem, norāda G. Kučinskis.
Baltijas jūras ģeogrāfija līdzīga tai, kāda tā ir Melnās jūras reģionā – tās robeža “nogriezta” no atvērtiem ūdeņiem, Baltijas jūra Krievijai ir stratēģiski nozīmīgs “logs uz pasauli”. Taču autors norāda, ka Maskavas pozīcijas Baltijas jūrā ir ievērojami mazākas nekā tās, kuras Krievija notur Melnajā jūrā. Izņemot Krievijai piederošo Kaļiņingradas apgabalu, pārējās Baltijas jūras dienvidu piekrastes ir NATO dalībvalstu kontrolē.
Vēl jo vairāk, norāda Varšavas institūta pētnieks, NATO ir spējīga noslēgt Dānijas tuvumā teritorijā esošos šaurumus, kas Baltijas jūru savieno ar Ziemeļjūru, kaut arī teorētiski tie ir starptautiskie ūdeņi. Kara gadījumā Krievijas jūras spēki Baltijas jūrā būtu pilnībā atšķirti no pārējās Krievijas flotes.
Foto: Jimmie Adamsson-Försvarsmakten
Ne Somijas, ne Zviedrijas militārās spējas nevarētu apdraudēt Maskavu, taču vislielāko pārākumu Baltijas jūrā dod tieši ģeogrāfija – Baltijas jūrā Somijai, Zviedrijai un Dānijai piederošās salas. Ja šīs valstis izlemtu pievienoties NATO, alianses ietekme Baltijas jūrā būtu daudz lielāka par to, kāda reģionā šobrīd ir Krievijai, uzsver G. Kučinskis, piebilstot, ka Kaļiņingradas apgabalu tādējādi iespējams pilnībā nogriezt no komunikācijas un bloķēt Sanktpēterburgu.
Maskavas galvenie mērķi ir iebiedēt Helsinkus un Stokholmu un aizliegt tām iesaistīties potenciālā militārā konfliktā, tieši tāpēc valsts cenšas ievērojami attīstīt Krievijas bruņoto spēku dienvidu reģionu, kas būtu Krievijas un NATO frontes līnija.
2013. gada martā Krievijas gaisa spēki izpēlēja uzbrukumu, kuru NATO pēc tam nodēvēja par iespējamu kodolieroču uzbrukuma izmēģinājumu pret Zviedrijas militārajām bāzēm, kuras atrodas Krievijas pierobežā. Tā kā Zviedrijas Gaisa spēku rīcībā nebija neviena lidaparāta, ar kura palīdzību izrādīt pretošanās spējas, valsts arī nespēja uz potenciālajām briesmām laicīgi reaģēt. Šī situācija parādīja, cik nespējīgi 2013. gadā bija Zviedrijas bruņotie spēki, uzsver G. Kučinskis.
2014. gada septembrī, par desmitgades bīstamāko manevru nodēvētā Krievijas iznīcinātāja Su-24 ielidošana Zviedrijas gaisa telpā bija vēl brīdinājuma signāls Zviedrijai. Mēnesi vēlāk bruņotie spēki paziņoja, ka novērojuši aizdomīgu kuģi Stokholmas arhipelāgā. 2015. gada martā Krievijas bruņotie spēki Somijas un Zviedrijas piekrastēs izspēlēja vērienīgas kara spēles.
Arī 2019. gadā Zviedrijas bruņotie spēki piedzīvojuši vairākus gadījumus, kad Maskava centusies izaicināt valsts bruņotos spēkus. 19. februārī Krievijas iznīcinātājs gaisā bīstami tuvu pietuvojies Zviedrijas izlūkošanas lidaparātam.
Zviedrija kopš 2016. gada veido jaunas sadarbības un meklē jaunus veidus, kā palielināt valsts drošību. Pēdējo gadu laikā noslēgtas vairākas vienošanās ar NATO, kā arī atsevišķi ar ASV un tuvāko kaimiņvalsti Somiju. Zviedrijas visaptverošās valsts aizsardzības ietvaros tika atjaunots arī obligātais militārais dienests, norāda G. Kučinskis.
Kopš aukstā kara beigām Zviedrija bija viena no tām valstīm, kuras īpaši neuzturēja bruņotos spēkus kaujas gatavībā. Starp 1990. un 2010. gadu Zviedrija aizsardzībai atvēlēja aptuveni vienu procentu no valsts iekšzemes kopprodukta. Noslēdzoties Aukstajam karam, Zviedrijas bruņotie spēki atbrīvojās no nevajadzīga ekipējuma, tika slēgtas militārās bāzes, bet jūras spēku kuģi tika pārdoti Vācijas kompānijām. Tāpat tika samazināts arī profesionālā dienesta karavīru skaits, koncentrējoties uz mazāku personālu ar augstākām kaujas gatavības spējām.
Divdesmit gados, sākot no 1990. gada, Zviedrijas bruņotie spēki zaudēja ap 50% kaujas spējīgo vienību skaitu, vairāk nekā 60% lidmašīnu 30% jūras spēku flotes, secina Varšavas institūta pētnieks. Tikai 2009. gadā Zviedrijas valdība atkal sāka apsvērt atjaunot teritoriālās aizsardzības plānus iespējamiem krīžu un konfliktu gadījumiem.
Taču tad 2014. gadā Krievija anektēja Krimu un situācija krasi mainījās. Ja 2012. gada NATO samitā Zviedrijas pārstāvji uzstāja, ka viņu plāni par iestāšanos NATO nav mainījušies, 2014. gada samitā valsts premjerministra vietnieks norādīja, ka notikusī krīze ir paspilgtinājusi arī Zviedrijas militārā spēka nepilnības. Vēl vēlāk, tikai 2018. gadā Zviedrija atjaunoja Aukstā kara ēras visaptverošās valsts aizsardzības stratēģiju, norāda G. Kučinskis.
Lai pastiprinātu valsts aizsardzību, tās valdība arī noslēgusi līgumu ar ASV par tur ražotās raķešu sistēmas “Patriot” iegādi, kas Zviedrijai tiks piegādātas 2021. gadā. Turpmāko gadu laikā Zviedrijas bruņotajos spēkos dienošo skaitu plānots palielināt par 50 000 profesionālo karavīru.
Kara gadījumā plānots, ka Zviedrijas Sauszemes spēki tiktu sadalīti trīs mehanizētās kājnieku brigādēs, kurās katrā ir trīs mehanizētie kājnieku bataljoni. Savukārt valsts galvaspilsētas aizsardzībai tiktu norīkotas motorizētās brigādes, piebilstot, ka jāparedz papildus motorizētās brigādes gadījumā, ja izveidojas situācija, kurā jāsniedz palīdzība Somijai.
Šībrīža 60 tūkstošu militārpersonu lielo personālu turpmākajos gados paredzēts palielināt līdz 90 tūkstošiem, ieskaitot arī militārajā sfērā strādājošos civilistus. Arī regulārajā dienestā iesaucamo skaitu līdz 2024. gadam paredzēts palielināt no 4 līdz 8 tūkstošiem gada laikā. Ziņojumā iekļauta arī informācija par bruņoto spēku tehnikas uzlabošanu un iepirkumiem – paredzēts uzlabot un iegādāties jaunus tankus, artilērijas sistēmas, haubices, kā arī ASV raķešu sistēmas “Patriot” un pārvadājamās pretgaisa aizsardzības raķetes.
Zviedrijas bruņoto spēku augstākais komandieris Mikaels Bīdens (Micael Byden) 2019. gada 1. jūlijā deva pavēli Gotlandē izvietot 23 zeme-gaiss raķešu sistēmas RBS. Uz salas jau iepriekš atradās LvKv 9040 pretgaisa aizsardzības ieroči.
Tieši Gaisa spēki šobrīd ir Zviedrijas bruņoto spēku spēcīgākais atzars – 90 Gripen iznīcinātāji, kas spēj nosargāt karaļvalsts drošību. Pēc pāris gadiem paredzēts saņemt arī 60 jaunākās paaudzes Gripen lidaparātus, bet 2025. gadā varētu tikt uzsākta jaunu lidaparātu masveida ražošana, kas aizvietotu šobrīd lietotos JAS 39C. Arī Gaisa spēku vienības tiek pārvietotas, atbildot konkrētiem draudiem no austrumiem.
Aizsardzības komisija norādījusi, ka laikā no 2021. līdz 2025. gadam jāizveido Gaisa spēku kodols, kas sastāvētu no sešām iznīcinātāju eskadriļām. Savukārt Zviedrijas Jūras spēku rīcībā nonāks piecas modernizētas Visbijas klases korvetes, paredzēts iegādāties arī vēl vienu zemūdeni, kas to kopskaitu palielinātu līdz piecām. Tāpat komisija norādījusi, ka Jūras spēkiem nepieciešami jauni helikopteri, ar kuriem izlūkot jūras teritoriju un novērot zemūdeņu aktivitātes valsts tuvumā un desantnieku bataljoni, kas varētu tikt dislocēti valsts dienvidos, ieskaitot Gēteborgu.
2015. gadā Somijas un Zviedrijas bruņotie spēki piedalījās pirmajās kopīgajās mācībās, no Baltijas valstīm piebiedrojoties arī NATO un ASV spēkiem. Vēlāk ziemeļvalstis piedalījās arī Norvēģijas bruņoto spēku rīkotās mācībās Skandināvijas ziemeļos, bet 2015. gada jūnijā arī Baltijas jūrā rīkotajās mācībās BALTOPS. Savukārt 2016. gadā Zviedrija un NATO noslēdza vienošanos par alianses iespējām brīvi izmantot Zviedrijas teritoriju mācībām un reāla konflikta gadījumā. Tāpat Zviedrijas valdība parakstīja arī atsevišķu līgumu par divpusējo militāro sadarbību ar Dāniju.
Foto:Tredje helikopterskvadron
2017. gadā Zviedrijā tika rīkotas valstī pēdējo 20 gadu laikā lielākās mācības “Aurora 17”, kurās piedalījās 20 tūkstoši karavīru no Dānijas, Igaunijas, Somijas, Lietuvas, Francijas, Norvēģijas un ASV. ASV mācībās pārstāvēja 1000 karavīru, “Patriot” raķešu sistēma, helikopteri un Nacionālās gvardes tanku vienība, norāda G. Kučinskis.
Arī 2019. gadā Zviedrijas teritorijā notika vērienīgas mācības, kopā ar sabiedrotajiem. No 10 tūkstošiem mācību personāla, 7 tūkstoši bija ārzemnieki. Savukārt jūlijā Zviedrija kopā ar NATO rīkoja kara spēles “Northern Wind 2019”, kurās arī piedalījās 10 tūkstoši karavīru no vairākām NATO valstīm un citiem sabiedrotajiem.
2018. gadā Zviedrijas un Somijas amatpersonas parakstīja dokumentu, kas paredz vienotas mācības un pieeju abu valstu teritorijām militāru vajadzību gadījumā. ASV ar abām valstīm 2018. gadā parakstīja vienošanos par aizsardzības sadarbības palielināšanu. Jau 2017. gadā ASV Aizsardzības sekretārs Džeims Matiss (James Mattis) izteicās, ka “Zviedrija nav NATO sabiedrotā, taču tā ir mūsu draugs un sabiedrotais ārpus alianses”.
Nesen noslēgts arī Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbības līgums jeb NB8, kas iekļauj Somiju, Zviedriju, Norvēģiju, Islandi, Dāniju, Igauniju, Latviju un Lietuvu. Taču par galveno Zviedrijas aizsardzības komponenti valsts amatpersonas uzskata NORDEFCO jeb Ziemeļu aizsardzības sadarbību, kuru Skandināvijas valstis savstarpēji noslēdza jau 2009. gadā. Šāda vienošanās paredz Zviedrijas, Somijas, Norvēģijas un Islandes sadarbību Krievijas militāro darbību rezultātā.
G. Kučinskis norāda, ka Stokholmai ir pamats bažīties par to, vai NATO tomēr aizsargātu valsti potenciāla konflikta ar Krieviju gadījumā. Tāpēc valstij ir svarīgi palielināt aizsardzības jomai atvēlētos tēriņus, palielināt Zviedrijas bruņotos spēkus un uzlabot to kaujas spējas, kā arī meklēt potenciālus sabiedrotos visapkārt Baltijas jūras reģionam.