7. Siguldas kājnieku pulkam – 100

Vienības un personības
Image
3EEA911315784F0FAD013EBBFE82BFE9.jpg

Cēsu kauju priekšvakarā, 1919. gada 20. jūnijā, ar pulkveža Jorģa Zemitāna rīkojumu apvienojot Ziemeļlatvijas brigādes rezerves bataljonus Rūjienā un Naukšēnos, izveidoja 3. Jelgavas kājnieku pulku, kuru 25. augustā pārdēvēja par 7. Siguldas kājnieku pulku. Šīs vienības pirmais komandieris bija pulkvedis-leitnants Oskars Dankers.

7. Siguldas kājnieku pulkam – 100

7. Siguldas kājnieku pulks piedalījās cīņās pret Bermonta karaspēku un Ziemeļlatgales atbrīvošanā. Neatkarības karā krita vai mira no ievainojumiem 116 pulka karavīri un 79 pazuda bez vēsts.

Pēc miera noslēgšanas ar Krieviju kādu laiku pulks vēl uzturējās Austrumu pierobežā (Rēzeknē), kur veica robežas apsardzi līdz brīdim, kad ieradās robežsardzes vienības. 1921. gada janvārī pulku pārvietoja uz Alūksnes un Gulbenes rajoniem. Tā paša gada 1. aprīlī pulks tika reorganizēts atbilstoši miera laika štatam – sākotnēji viena bataljona sastāvā, bet vasarā izveidoja otro bataljonu. Sākotnēji pulkam nebija telpu,  un apakšvienības izvietoja bijušajās muižnieku pilīs, krogos, viesnīcās un privātmājās. 1922. gada pavasarī pulks bija saformējis trešo bataljonu. 1923. gadā uzcēla pirmās divstāvu kazarmas un modernu pirts ēku ar visām labierīcībām, tādējādi uzlabojot pulka sanitāros apstākļus. Uz kazarmām pārcēlās instruktoru rota, kā arī 1. un 2. rota.  Tomēr daļa vienību palika iepriekšējos izvietojumos, kamēr 1929. gadā uzcēla otro trīs stāvu kazarmu ēku. 1935. gadā Gulbenē izvietoja 11. Dobeles kājnieku pulka bataljonu, kuru ieskaitīja pulkā kā ceturto bataljonu, tādejādi 7. Siguldas kājnieku pulks kļuva par lielāko pulku Latvijas armijā.

Pirmajos gados viena no būtiskākajām problēmām pulka galvenajām vienībām Alūksnē bija karavīru sadzīves apstākļi, kā arī virsdienesta instruktoru un virsnieku ģimeņu dzīvokļu jautājums. Lai sadzīves apstākļus uzlabotu, strauji uzsāka māju un jaunu pulka kazarmu celtniecību, kā arī paplašināja visa veida veikalus un tirgus. Alūksnes garnizonā atradās divi veikali, kur karavīri varēja iegādāties lētākas un kvalitatīvākas preces.

Apmēram 200 metrus no kazarmām bija neliels uzkalniņš, kur 1923. gadā 22. jūnijā Valsts prezidents Jānis Čakste atklāja pieminekli 7. Siguldas kājnieku pulka kritušajiem karavīriem. Pieminekļa – astoņus metrus augsta obeliska – metu veidoja mākslinieks Jūlijs Miesnieks, un to  par saviem līdzekļiem uzcēla pulka karavīri. Pieminekļa priekšpusē atradās uzraksts: “Par Latviju kritušajiem 7. Siguldas kājnieku pulka karavīriem 1919 - 1920”, otrā pusē – “Labāk manu galvu ņēma nekā manu Tēvu zemi”. 1953. gadā pieminekli nojauca un atjaunoja 2009. gadā.

1940. gadā padomju okupācijas rezultātā tika zaudēta Latvijas neatkarība un likvidēta Latvijas armija. 10. septembris uzskatāms par dienu, kad okupācijas vara 7. Siguldas kājnieku pulku likvidēja. Karavīri tika ieskaitīti Padomju Savienības Sarkanās armijas 24. teritoriālā strēlnieku korpusa 285. strēlnieku pulkā.

Ar Aizsardzības ministrijas 1992. gada 11. novembra pavēli Nr. 225 dibināts Nacionālo bruņoto spēku Mobilo strēlnieku bataljons (šobrīd – Nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skola), kas tika izvietots 7. Siguldas kājnieku pulkam celtajās kazarmās.

Nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skola ir 7. Siguldas kājnieku pulka tradīciju turpinātāja un tālāk nesēja: vienības Kaujas karogs un Krūšu nozīme ir darināti, par pamatu ņemot 7. Siguldas kājnieku pulka simboliku.

Dalies ar šo ziņu