Latvju kareivju nacionālajai savienībai — 100

1917. gada marts Krievijas tautām nāca ar jaunām cerībām — cars atteicies no troņa, visi gaida jaunu kārtību. Visi cerēja, ka jaunā kārtība būs labāka, taisnīgāka par iepriekšējo. Visi bija noguruši no kara vētrām, kas jau trīs gadus bija mocījušas zemi un cilvēkus. Krievijas armijas virsnieki cerēja, ka bez cara un viņa galvenajiem vecišķajiem ģenerāļiem karu izdosies pabeigt ātrāk un izdosies patriekt vāciešus no Krievijas teritorijas. Krievu armijā karojošie latviešu strēlnieki arī cerēja patriekt vāciešus, tomēr latviešu strēlniekus vairāk interesēja patriekt vāciešus tieši no Latvijas teritorijas — no Kurzemes, Zemgales. «Melnais bruņinieks» bija jāaizdzen no Daugavas krastiem. Strēlnieki uzskatīja, ka Ziemassvētku kaujās to varēja paveikt, bet izdarīt to neļāva krievu cara ģenerāļi. Tāpēc Nikolaja II atteikšanos no troņa strēlnieku pulkos uztvēra ja ne ar atvieglojumu, tad bez sevišķas kurnēšanas gan.

Militārajā jomā pēc cara atteikšanās no troņa izveidotā Krievijas Pagaidu valdība paziņoja savām sabiedrotajām lielvalstīm, ka tās armija turpinās karot līdz galīgai uzvarai, taču arī frontē saturēt paklausībā milzīgās kareivju masas kļuva arvien grūtāk, un krievu armijas kaujasspējas pazeminājās ar katru brīdi. Dažādu politisko nokrāsu sociāldemokrātu (gan lielinieku, gan mazinieku), sociālistu un anarhistu kontrolētā Petrogradas strādnieku un kareivju padome ar gluži vai reliģisku fanātismu sāka armijas demoralizēšanas procesu. 1. martā (14. martā pēc jaunā laika skaitīšanas stila) padome izdeva savu pavēli nr. 1, kas bija domāta visiem Petrogradas garnizona karavīriem un matrožiem. Šo pavēli vēsturnieki uzskata par sākumu Krievijas armijas agonijai un par pirmo soli karaspēka sabrukumam. Pavēlē bija noteikts, ka visās karaspēka vienībās ir jāievēlē kareivju un matrožu komitejas, un visas virsnieku pavēles ir jāpilda tikai pēc saskaņošanas ar šīm komitejām, re­spektīvi, neviena pavēle vairs nav obligāti pildāma. Komitejas kontrolē ieroču izsniegšanu virsniekiem, visas virsnieku privilēģijas ir atceļamas, ārpus ierindas un no dienesta brīvajā laikā virsnieki vairs nav jāsveicina. Drīz vien šo Petrogradas komitejas pavēli attiecināja uz visu Krievijas armiju un karaspēka vienībās disciplīna vienkārši sabruka. Vēl pēc dažiem mēnešiem revolucionārās apmātības pārņemtie karavīri savus virsniekus sāka vienkārši nogalināt.

No citas puses — Februāra revolūcija Krievijas (un arī Latvijas) vēsturē iesāka kārtējos juku laikus. Krievija jau tādus bija pārdzīvojusi vairākkārt: lielās jukas 17. gadsimta sākumā, Romanovu dinastijas valdīšanas sākumā, tad 1905. gada revolūciju. Tomēr šoreiz situācija bija savādāka — impērija bruka kopā. Kopā ar impēriju sāka brukt armija, valsts pārvaldes institūcijas. Tas ļāva impērijā dzīvojošajām tautām, tai skaitā latviešiem, varbūt pirmo reizi to pastāvēšanas vēsturē sākt runāt par savu patstāvību. Februāra revolūcija — tās ir jukas Krievijā, kas iesāka ceļu uz Latvijas valsts proklamēšanu. Tomēr šis ceļš bija garš un ērkšķains. Dažādu nokrāsu politiskie spēki uzsāka cīņu par savu ietekmi gan latviešu strēlnieku pulku vidū, gan latviešu sabiedrībā.

Vislabāk šai cīņā par strēlnieku prātiem veicās sociāldemokrātu kreisajam politiskajam spārnam jeb lieliniekiem. Objektīvs iemesls bija rūgtums strēlnieku vidū par lielajiem zaudējumiem vēl pavisam nesenajās Ziemassvētku un Janvāra kaujās, kuros lielinieku aģitatori vainoja krievu armijas vadības nekompetenci un nerēķināšanos ar strēlnieku dzīvībām. Tāpat strēlniekiem imponēja lielinieku demagoģiskā aģitācija par kara tūlītēju izbeigšanu un faktiski neizpildāmā retorika agrārajā jautājumā. Lielinieki propagandēja arī sabiedrības šķirisko dalījumu, pretstatot to nacionālajai politikai jeb sociālo izcelsmi turot svarīgāku par nacionalitāti.

Virsnieku vairākumu galvenokārt aizvainoja strēlnieku atteikšanās pildīt viņu pavēles; katra pavēle šajā trauksmainajā revolucionārajā laikmetā bija jāsaskaņo ar strēlnieku komiteju, un disciplīna pulkos sāka strauji pazemināties, militārās spējas degradējās. 1. Daugavgrīvas strēlnieku pulka virsnieks Pēteris Dardzāns atzina, ka vasaras mēnešos nekāda militārā rosība ne frontē, ne aizmugurē nav notikusi, «pasaulē vairs nav tāda spēka, kas varētu strēlniekus atkal iekļaut atpakaļ mācībās». Turklāt ne tikai militārās disciplīnas jautājumi uztrauca virsnieku vairākumu. Bija redzams arī, ka vairums no daudzām 1917. gada pavasarī un vasarā dibinātajām latviešu pilsoniskajām partijām nespēja vai nevēlējās politiski cīnīties ar sociāldemokrātiem un aprobežojās tikai ar deklaratīviem paziņojumiem, bet neko nedarīja politiski saistošu programmu izstrādē. Pie strēlniekiem pilsoniskās partijas neuzskatīja par vajadzīgu doties, un līdz ar to lielinieki tur bija noteicēji.

1917. gada vasarā nacionāli un pretlielinieciski noskaņoto virsnieku vidū nobrieda ideja par nacionālas latviešu karavīru organizācijas izveidi. 4. Vidzemes strēlnieku pulka poručiks Aleksandrs Plensners vēl 2. kongresa laikā norādīja, ka vienota strēlnieku organizācija jāveido kā pretspēks «Iskolastrelam». Šādas organizācijas izveidi atbalstīja gandrīz visi virsnieki visos strēlnieku pulkos. 1917. gada ­5. augustā (18. augustā) Rīgā latviešu virsnieku un nacionāli noskaņoto strēlnieku sapulce vienbalsīgi nolēma dibināt Latvju kareivju nacionālo savienību (LKNS) un ievēlēja tās vadību — izpildu komiteju 12 personu sastāvā. Tāpat pieņēma organizācijas statūtus, kuros deklarēja LKNS mērķus: «1. Apvienot latvju kareivjus uz nacionāli kulturāla kopdarba pamata; 2. Stāvēt par apzinīgu kareivja, sabiedrības un savas tautas locekļa pienākuma izpildīšanu; 3. Censties izvest dzīvē kā Krievijas valsts iekārtu — demokrātisku republiku uz federatīvi teritoriāliem pamatiem; 4. Sekmēt latviešu kulturālo un nacionālo tieksmju un centienu izplatīšanos latvju kareivjos; 5. Vākt vēsturei un kara muzejam materiālus par latviešu kareivju dzīvi un viņu līdzdalību šinī karā.» Kā redzams, prasība pēc neatkarības tobrīd vēl neizskanēja.

Taču notikumu attīstība frontē aizkavēja organizācijas nostiprināšanos. 1917. gada 19. augustā (1. septembrī) sākās vācu uzbrukums Rīgas iecirknī, bet 21. augustā (3. septembrī) krievu karaspēks Rīgu atstāja. Latviešu strēlnieku stāvoklis pēc Rīgas krišanas bija traģisks. Juglas kaujās latviešu strēlnieku daļas bija zaudējušas vairāk nekā sešus tūkstošus vīru. Starp kritušajiem un bez vēsts pazudušajiem ­bija arī LKNS biedri. Rīgas atstāšana uz kādu laiku pārtrauca LKNS darbību, ­tomēr, par spīti ārkārtējiem apstākļiem, ­organizācija atjaunoja darbību jau septembra nogalē. Par LKNS mītnes vietu kļuva Cēsis. Šai laikā sāka iznākt arī organizācijas laikraksts «Laika Vēstis», kuras redakcijā darbojās A. Roziņš, A. Kroders, A. Plensners, E. Ramats. 1917. gada 8. oktobra sēdē pārvēlēja LKNS izpildkomiteju. Par priekšsēdētāju ievēlēja poručiku A. Plensneru, par viņa pirmo biedru strēlnieku A. Kroderu, par otro biedru strēlnieku J. Akurateru, par sekretāru podporučiku A. Kociņu, par viņa biedru — štābkapteini V. Gaili. Izpildkomitejā vēl darbojās štāb­kapteinis A. Zauris un podporučiks E. Ramats. Vēlāk izpildkomitejā kā strēlnieku pārstāvji sāka darboties arī V. Tone, R. Suta, E. Virza un citi jaunie latviešu inteliģences pārstāvji.

LKNS nodaļas bija izveidotas visos strēlnieku pulkos, un vēlāk tās izveidoja arī citās krievu armijas vienībās, kurās dienēja latvieši, kā arī lielākajās Krievijas pilsētās, piemēram, Petrogradā, Maskavā, Odesā, Harkovā, Kijevā. Tieši tad LKNS sāka domāt par jaunu politisko orientāciju jeb «nacionālo ceļu», kas nozīmētu Krievijas vai Vācijas orientācijas atmešanu, cerot uz rietumu lielvalstu atbalstītas nacionālas valsts izveidošanu. 17. septembra (30. septembra) dokumentā «Uzsaukums» cita starpā bija teikts: «[..] nacionālās kultūras attīstība ir cieši saistīta ar latvju tautas un zemes brīvību. Ir jānodrošina tautai brīvas pastāvēšanas un attīstības tiesības, jāatsavina viņa no politiskiem spaidiem un ierobežojumiem, ir jāiegūst Latvijas neatkarība, lai par Latvijas dzīves izveidošanu lemtu viņa pati. Latvijas pašnolemšanās ir LKNS tuvākā prasība, jo ­viņas izvešana dzīvē dara iespējamu savienības galvenā mērķa sekmēšanu — nacionālās kultūras attīstību.»

Pēc lielinieku veiktā valsts apvērsuma 1917. gada oktobrī, kad vācu neieņemtajā Latvijas daļā vara nonāca lielinieciski orientētās latviešu izpildkomitejas («Iskolats») rokās, LKNS nācās darboties puslegālos apstākļos, tās biedrus vajāja, kavēja laikraksta «Laika Vēstis» izdošanu un izplatīšanu. Strēlnieku pulku nosūtīšana uz Krieviju sekmēja šo daļu radikalizēšanos lielinieku virzienā, un kopumā var teikt, ka LKNS mērķis apvienot latviešu karavīrus uz nacionāla pamata netika izpildīts. LKNS propagandētā nacionālās valsts ideja vēl nebija populāra ne strēlniekos, ne latviešu sabiedrībā kopumā. Tomēr LKNS bija pirmā organizācija, kas uzrunāja strēlniekus, latviešu politiķus (LKNS biedri bija ļoti aktīvi Latviešu pagaidu nacionālas padomes veidošanas procesos) un arī latviešu sabiedrību vispār, raugoties no nacionālas valsts izveidošanas ideju pozīcijām. Tāpat LKNS apzināja tos latviešu karavīrus, kas būtu gatavi par šo ideju iestāties. Šī darba rezultāts bija redzams jau pēc gada, kad 1918. gada nogalē sāka veidoties pirmās jaunproklamētās Latvijas Republikas bruņotā spēka vienības. Pirmās nacionālās armijas vienības bija komplektētas tieši no LKNS biedriem vai šīs organizācijas idejas atbalstītājiem, tādējādi apliecinot LKNS lielo lomu mūsu valsts militāri politiskajā vēsturē. Taču LKNS devuma izpēte Latvijas vēsturē vēl ir nākotnes pētījumu uzdevums.