Latvijas valsts himnas autora Baumaņu Kārļa atdusas vieta atrodas Limbažu kapos. Netālu no tās slejas piemineklis, kurš veidots no Staburaga šūnakmens ar iestrādātu portretcilni un piemiņas plāksni. Šajā vietā atdusas jūras virsleitnants Vilis Gelbe.
Mazāk zināmais ziemeļnieks Vilis Gelbe
Cēsu kaujās kopā ar igauņiem un Zemitāna brigādi iesaistījās ap 2000 Limbažu apkaimes vīru, kurus kopā pulcināja Vilis Gelbe — jūrnieks, Krievijas flotes mičmanis, arī dzejnieks un daudzu patriotisku tekstu autors.
Vilis Gelbe dzimis 1890. gada 8. novembrī Zemītē. Beidzis vietējo skolu, Talsu pilsētas skolu, tad Engures un Pēterpils jūrskolas. Ieguvis tālbraucēja stūrmaņa diplomu un pēc Oranienbaumas jūrskolas beigšanas arī kapteiņa diplomu 1918. gada 9. jūlijā. Pirmā pasaules kara laikā bijis kuģu «Kotka» un «Arguņ» komandieris, piedaloties operācijās pret vāciešiem. 1918. gada beigās viņš ieradās Latvijā un iestājās Ziemeļlatvijas brigādē. 1919. gadā maija beigās Vilis Gelbe tika komandēts uz Limbažiem. Limbažus ieņēma bez kaujas, jo komunisti bija aizbēguši uz Valmieru. Viņš bija pirmais Limbažu un apkārtnes kara komandants. Sākās pirmo militāro vienību veidošana no limbažniekiem, arī vecāko klašu skolniekiem. Būdams komandants, viņš 1919. gada 3. jūnijā izlaidis šādu uzsaukumu:
Ir piepildījušie tie sapņi, par kuriem mūsu senči, kungu rijās sēdēdami, sapņojuši; ir ausis tas jaunais rīts, par kuru vecmāmiņa pie ratiņa salīkusi saviem bērniem stāstīja: mēs esam brīva tauta, Tēvzemīte pieder tikai mums — latviešiem...
Bet varmākas, laupītāji, no vienas puses, un baroni, kuri vairāk nekā septiņi simti gadus kalpinājuši latvju tautu, vēl tagad negrib atteikties no savām junkuru privilēģijām: viņi nekaunas ar ieročiem rokā uzbrukt un arestēt Latvijas Pagaidu valdību un Tautas padomi!
Imantas pēcnācēji nedrīkst pieļaut tautas varmācības savā tēvijā!
Tīreļu purvos trūdošie brīvās Latvijas dēli sauc mūs, savus brāļus, turpināt viņu cēlo pasākumu: ķerties pie ieročiem un aizstāvēt Latvijas patstāvību un godu!
Brīvajā Latvijā nav vietas ne asinskārīgā Trocka un Ļeņina uzpirktajiem, neapzinīgajiem rokaspuišiem, ne arī vergu tirgotājiem — baroniem!
Brašie Latvijas Ozoli! Izpildiet katris savu pienākumu: visi, kas spējīgi ieročus nest, iestājieties Latvijas Nacionālajā armijā.
Sirmgalvji un visi tie, kuriem liktens un dabas likums ir laupījis spējas par Latviju ieročus pacelt, neskumstiet un neapskaudiet šos varoņus, kuri ies pie Svētozola celmiem un teiksmu kalniem, lejām varbūt pēdējo upuri nolikt uz Dzintarzemītes altāra, bet stājieties visi pie arkla, un arī jūs būsiet priekš Latvijas dārgā piemiņā!
Daiļās latvju zeltenes un vecāsmātes! Vērpiet un audiet, lai varētu savus varoņus apģērbt: nekādi zīda un dārgie audumi nav tik derīgi jūsu dēliem armijā kā ar jūsu rokām pagatavotie uzvalki!
Pabalstīsim ar visiem spēkiem no Tautas padomes ievēlēto Latvijas Pagaidu valdību, kura, no Ministru prezidenta Ulmaņa vadīta, ir spraudusi par mērķi novest mūs līdz Satversmes sapulcei, kur katram Latvijas pilsonim būs iespējams savu vārdu teikt par Latvijas valsts iekārtu.
Latvija sagaida no saviem pavalstniekiem viņu pienākumu apzinīgu izpildīšanu.»
V. Gelbes toreizējā darbība Limbažos un to apkārtnē ir ļoti nozīmīga, viņa pienākumos ietilpst ne tikai kārtības uzturēšana pilsētā un apkārtnē, bet arī mobilizācija, pārtikas sagādāšana karavīriem un zirgiem un daudzu citu jautājumu risināšana, ko nevar ietvert pavēlēs un instrukcijās. Viņa organizētā komandantūras komanda darbojās kā saskaņots mehānisms, lai Ziemeļlatvijas brigādei sniegtu pēc iespējas efektīvāku palīdzību. Komandantūras komanda sevišķos gadījumos devās palīgā regulārajai armijai, un viņš rādīja priekšzīmi jaunkareivjiem. V. Gelbe bija pirmais Latvijas armijas virsnieks, kurš savus padotos ierosināja apbalvot ar Imantas ordeņa III šķiru. Ordeņa gan vēl nebija. Imantas vārds atklātībā parādījās tikai 1920. gada 20. martā, kad apsardzības ministram Kārlim Ulmanim tika iesniegts izklāsts par kara ordeņa dibināšanu. Ordenim tomēr izvēlējās Lāčplēša vārdu.
V. Gelbe daudz darījis, lai ziemeļnieku lielākā karaspēka vienība, proti, 1. Valmieras kājnieku pulks, būtu pēc iespējas labāk apgādāts un varētu doties uz fronti 1919. gada 27. martā. Taču rūpes par armiju līdz ar to nebija galā, jo vajadzēja organizēt otru vienību — 2. Cēsu kājnieku pulku. Tā formēšana, mobilizācija, pārtikas apgādība, dažādu karavīriem vajadzīgo priekšmetu (zeķu, cimdu, zābaku) rekvizīcija — tāda bija komandanta ikdiena. Militārā sadarbība ar igauņiem bija sekmīga, taču to nevarēja teikt par frontes aizmuguri, un Vilis Gelbe prata mierīgā ceļā atrisināt daudzus jautājumus ar Igaunijas pārstāvjiem.
19. jūnijā vācieši sāka uzbrukumu Cēsu virzienā. Naktī no 19. uz 20. jūniju vācieši atspieda latviešus un igauņus līdz Vidrižu muižas parkam, kur pozīcijas bija ieņēmuši Gelbes vadītie karavīri. Notika kauja, un, kad niknākā savstarpējā apšaude bija nedaudz pierimusi, V. Gelbe ar diviem karavīriem devās izlūkgājienā. Nakts tumsā netālu no krustceļa izlūki pamanīja karavīrus, kurus noturēja par igauņiem. Nevienlīdzīgā cīņā V. Gelbe vēl paspēja nošaut divus vāciešus, līdz viņa dzīvību izdzēsa vācu durklis. Viņa mirstīgās atliekas atrada 21. jūnijā, aplaupītas un sakropļotas. Vilis Gelbe tika apglabāts Limbažu kapos.
1922. gada 10. septembrī toreizējais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste atklāja pieminekli, uz kura lasāms dzejnieka Viļa Plūdoņa veltījums Vilim Gelbem:
«Tautiet, kas garām man eji, iededzies tēvzemes mīlā,
par tēvzemi mīļo, es dzīvību atstāju ķīlā.»
Par varoņdarbu pie Vidrižu muižas Vilis Gelbe apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru (Nr. 895).
1934. gada 22. jūnijā vietā, kur krustojas Rīgas—Limbažu un Vidrižu—Limbažu ceļi, Vidrižu aizsargi pie kļavas uzstādīja bronzas piemiņas plāksni ar uzrakstu: «Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Limbažu pilsētas un iecirkņa komandants Vilis Gelbe 1919. g. 19. jūnijā šeit krita kaujā pret vāciešiem».
1940. gada rudenī plāksne pazuda, arī koka vairs nebija. Savukārt 1989. gada 19. jūnijā šajā vietā tika uzstādīti trīs senlatviešu krusti ar piemiņas plāksni, kas vēsta par notikušo.