Strēlnieku komandieris ģenerālis Andrejs Auzāns

Viņš dzimis 1871. gada 3. aprīlī Pļaviņu pagastā, tātad šajā gadā atzīmējām viņa 145. dzimšanas dienu. Mācījies vietējā Stukmaņu skolā, tad Kokneses draudzes skolā. Jau no jaunības A. Auzānu saista mūrniecība, ģeodēzija, topogrāfija, tāpēc 1893. gadā pēc Pleskavas mērniecības skolas absolvēšanas viņš iestājās Pēterburgas kara topogrāfu skolā. Sekoja dienests dažādās karaspēka daļās un kara iestādēs, mācības Ģenerālštāba akadēmijā, kuru absolvējot viņš tiek ieskaitīts Krievijas armijas Ģenerālštābā par ģeodēzistu, topogrāfu un astronomu. Divu gadu kursos Pulkovas observatorijā viņš nostiprināja savas zināšanas. 1911. gadā A. Auzānam jau ir pulkveža dienesta pakāpe un viņš ieņem Taškentas observatorijas priekšnieka posteni.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, A. Auzāns atstāj labi atalgoto un no frontes tālu esošo darbavietu. Iestājas latviešu strēlniekos un ieņem 7. Bauskas strēlnieku bataljona komandiera amatu. 1916. gada jūlija niknās un asiņainās kaujas ir A. Auzāna kā kaujas virsnieka pārbaudījuma laiks. 1916. gada beigās viņam uztic vadīt 2. latviešu strēlnieku brigādi (5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmieras strēlnieku pulku). Gatavojoties vēsturiskajām 1916.—1917. gada Ziemassvētku kaujām, latviešu strēlnieki sevi izjuta kā patiesu visas tautas karaspēku. Ziemassvētku kaujās A. Auzāns vada uzbrucēju labā spārna kolonnu. Kad pēc frontes pārraušanas no rezerves atsūtītie divi bataljoni atsakās piedalīties kaujās, 2. brigāde nokļuva masveida ielenkumā. Tikai pateicoties pulkvežu Auzāna un Gopera  aukstasinībai, ielenkuma draudi tika novērsti. Par nopelniem Ziemassvētku kauju laikā Andrejs Auzāns tika apbalvots ar Sv. Jura ordeni un iecelts par 12. armijas  Sv. Jura ordeņa kavalieru domes locekli.

Ģenerālmajora dienesta pakāpe viņam tika piešķirta 1917. gada 25. aprīlī. Kaut gan neviens vien latviešu strēlnieku virsnieks un pat kareivji 20. gs. divdesmitajos gados tika apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni, A. Auzānam ordenis gāja secen. Ģenerālis Rūdolfs Bangerskis strēlnieku cīņu līdzgaitnieks (toreizējais Latvijas Republikas kara ministrs) priekšlikumu Ordeņa domei iesniedza 1927. gadā. Ziemassvētku kauju dvēseļu putenis neatgriezeniski iedragāja latviešu strēlnieku fizisko un morālo spēku.

Sākās latviešu strēlnieku pulku dezorganizācijas process, un lielinieku aģitatori nostājās pret stingriem un spējīgiem strēlnieku virsniekiem, arī pret Andreju Auzānu. Frontes komandieris Radko Dimitrijs, izpatīkot sakūdītām strēlnieku masām, atbrīvoja viņu no frontes virsnieka amata, dienestā labā pārceļot uz Krievijas armijas topogrāfijas korpusu kā komandieri. Latvijā ģenerālis A. Auzāns atgriezās 1922. gadā. 1923. gadā viņš bija Kara ministrijas kara padomes priekšsēdētājs, 1927. gadā tika iecelts par galvenā štāba ģeodēzijas – topogrāfijas daļas priekšnieku. 1933. gadā ģenerālis pensionējās.

Bijis Latviešu strēlnieku biedrības priekšsēdētājs, sabiedriski aktīvs. Vadījis ekskursijas pa strēlnieku cīņu vietām, ik gadus organizējis veco latviešu strēlnieku gājienu ar karogiem uz Rīgas Brāļu kapiem Ziemassvētku kauju atceres dienā. Ar saviem rakstiem kuplinājis žurnāla «Latviešu Strēlnieks» slejas, kā arī vēsturisko rakstu krājumu «Latviešu strēlnieki». Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru 1931. gadā. Pēc aiziešanas pensijā dzīvojis savās lauku mājās Kurcuma pagastā un nodarbojies ar rakstniecību un sabiedrisko darbu. 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju. No 1948. gada līdz savam mūža galam 1953. gada 23. martā dzīvojis Lielbritānijā.