Ģenerālis Kārlis Gopers

Vienības un personības
Ēriks Jākabsons, LU profesors
2F0E602D21DC40CA82C8027EC7451D44.jpg

Šī gada 2. aprīlī apritēja 140 gadi, kopš 1876. gadā Plāņu pagasta «Maskatos» saimnieka ģimenē dzimis viens no izcilākajiem latviešu karavīriem — ģenerālis Kārlis Gopers (Goppers). Vispirms mācījies pagasta skolā, tad — 14 kilometru attālajā Trikātas draudzes skolā, kurā bijis labākais klases vingrotājs un viens no centīgākajiem skolniekiem, bieži mācoties arī brīvajā laikā. 

Ģenerālis Kārlis Gopers

Jau skolā līdzīgi daudziem citiem latviešu jauniešiem šajā laikā Kārlis Gopers nolēma kļūt par profesionālu karavīru, tāpēc pastiprināti mācījās krievu valodu. 1893. gadā viņš uzsāka dienestu Kauņas cietokšņa kājnieku bataljonā, bet pēc gada iestājās Viļņas junkurskolā (viņa kursā mācījās arī latvieši — vēlākais Krievijas armijas ģenerālmajors Jānis Ušaks, Daugavgrīvas cietokšņa adjutants un latviešu strēlnieku bataljonu organizētājs, vēlākais Latvijas armijas pulkvedis Kārlis Baltiņš, vēlākais intendantūras pulkvedis Pēteris Danielsons un kapteinis Eižens Augusts). Kārlis Gopers bija viens no labākajiem junkuriem, par ko liecina arī vingrošanas sacensībās iegūtās pirmās vietas. Pēc skolas beigšanas 1896. gadā sekoja dienests Varšavā izvietotajā 190. kājnieku pulkā, bet no 1905. gada — jau štābkapteiņa dienesta pakāpē — 183. pulkā pie Pultuskas (Polijā) un vēlāk Kostromā (pulkā no 1908. gada dienēja arī vēlākais pirmais Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku virspavēlnieks Oskars Kalpaks, un abus latviešus saistīja cieša draudzība, ko K. Gopers aprakstījis grāmatā «Krusttēvs Oskars. Atmiņas par draugu pulkvedi Kalpaku»). Polijā K. Gopers iepazinās un apprecējās ar pulka komandiera meitu Veru Pajevsku, poļu un krievu izcelsmes inteliģentu meiteni.

Jau skolā līdzīgi daudziem citiem latviešu jauniešiem šajā laikā Kārlis Gopers nolēma kļūt par profesionālu karavīru, tāpēc pastiprināti mācījās krievu valodu. 1893. gadā viņš uzsāka dienestu Kauņas cietokšņa kājnieku bataljonā, bet pēc gada iestājās Viļņas junkurskolā (viņa kursā mācījās arī latvieši — vēlākais Krievijas armijas ģenerālmajors Jānis Ušaks, Daugavgrīvas cietokšņa adjutants un latviešu strēlnieku bataljonu organizētājs, vēlākais Latvijas armijas pulkvedis Kārlis Baltiņš, vēlākais intendantūras pulkvedis Pēteris Danielsons un kapteinis Eižens Augusts). Kārlis Gopers bija viens no labākajiem junkuriem, par ko liecina arī vingrošanas sacensībās iegūtās pirmās vietas. Pēc skolas beigšanas 1896. gadā sekoja dienests Varšavā izvietotajā 190. kājnieku pulkā, bet no 1905. gada — jau štābkapteiņa dienesta pakāpē — 183. pulkā pie Pultuskas (Polijā) un vēlāk Kostromā (pulkā no 1908. gada dienēja arī vēlākais pirmais Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku virspavēlnieks Oskars Kalpaks, un abus latviešus saistīja cieša draudzība, ko K. Gopers aprakstījis grāmatā «Krusttēvs Oskars. Atmiņas par draugu pulkvedi Kalpaku»). Polijā K. Gopers iepazinās un apprecējās ar pulka komandiera meitu Veru Pajevsku, poļu un krievu izcelsmes inteliģentu meiteni.

1912. gadā Kārli Goperu paaugstināja par kapteini un iecēla rotas komandiera amatā. 1914. gada vasarā, sākoties Pirmajam pasaules karam, pulks uzreiz tika nosūtīts uz fronti Galīcijā pret Austroungārijas armiju. Kaujās K. Gopers parādīja izcilu varonību. Būdams rotas, drīz pēc tam — bataljona komandieris, viņš tika apbalvots ar gandrīz visiem iespējamajiem kaujas apbalvojumiem, ieskaitot augstākos — Svētā Jura zobenu un Svētā Jura ordeņa IV šķiru, ko piešķīra tikai pēc rūpīgas pārbaudes un par izcilu varonību (minētais ordenis Goperam tika piešķirts par to, ka «kaujas laikā 1914. gada 18.—19. septembra naktī kreisajā Sanas krastā, komandējot zem spēcīgas ienaidnieka uguns 5 rotas atklātā laukā, ar personisko vīrišķību un drosmi aizrāva sev līdzi sev uzticētās rotas, noveda tās līdz durkļu triecienam un ieņēma 2 ierakumu līnijas». Bija vēl viens apbalvojums — cara «Visaugstākā atzinība». 1915. gada jūnijā viņš par kaujas nopelniem tika paaugstināts par apakšpulkvedi, bet 1916. gada martā — par pulkvedi. 1915. gada decembrī sakarā ar cara vizīti frontē K. Goperam tika uzticēts prestižais pienākums komandēt divīzijas apvienoto bataljonu 4. armijas parādē. Kaujās divas reizes ievainots (1914. gada augustā ienaidnieka durklis trāpīja viņam zem acs).

1916. gada 20. maijā K. Goperu iecēla par Latviešu strēlnieku rezerves bataljona komandieri, taču pavēles izpildīšana aizkavējās, un 20. jūnijā kaujā pie Baranovičiem (Baltkrievijā) viņa bataljons durkļu uzbrukumā pārrāva četras ienaidnieka nocietinājumu līnijas, bet komandieris tika ievainots trešo reizi (sašauts abās kājās), ar šādu ievainojumu viņš aizgāja līdz trīs kilometrus attālajam pārsiešanas punktam un tika evakuēts uz hospitāli Maskavā (par šo kauju viņam piešķīra Svētā Vladimira III šķiras ordeni). Tāpēc pulkvedis uzņēmās latviešu bataljona komandiera amatu tikai pēc izveseļošanās — 1916. gada 8. augustā. Gada beigās latviešu bataljoni tika pārveidoti par pulkiem, un pulkvedis 20. decembrī uzņēmās 7. Bauskas pulka komandiera amatu. Sekoja smagās «Ziemassvētku kaujas», par kurām K. Gopers kā vienīgais latvietis šī apbalvojuma vēsturē saņēma Krievijas Sv. Jura ordeņa III šķiru, kas ir patiesi izcils sasniegums. Ordeņa domes protokolā lasāms: «Būdams 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka komandieris, pašaizliedzīgi vadīja šī pulka darbību, pēc personiski zem spēcīgas apšaudes veiktas izlūkošanas, 1916. gada 23. decembrī, bez artilērijas atbalsta nakts kaujā pārrāva trīs ienaidnieka nocietinājumu joslas un ieņēma ienaidnieka pirmo ierakumu līniju starp Mangaļu mežniecību un Ložmetējkalnu, pēc tam vissmagākajos apstākļos izveda pulku ienaidnieka aizmugurē un ieņēma otru vācu ierakumu līniju; būdams pēc tam nozīmēts par komandieri no 7. un 8. latviešu pulka izveidotajai vienībai, organizēja aizsardzību un, neraugoties uz salu un pretuzbrukumiem, divas diennaktis noturēja pozīciju ienaidnieka aizmugurē līdz rezervju pienākšanai; pēc viņu pienākšanas — naktī uz 25. decembri, vadot kreiso uzbrukuma kolonnu no 6. un 7. pulka daļām, veicināja sīvās uzbrukuma sekmes stipri nocietinātām ienaidnieka pozīcijām Lielupes labajā krastā ar nosaukumu «Mēle», turklāt par mūsu karaspēka trofejām kļuva: ap 1000 gūstekņu, vairāk par 30 lielgabaliem, noliktavas ar lādiņiem un citi kara ieguvumi.» Latvijā Kārlim Goperam par šo veikumu tika piešķirts III šķiras Lāčplēša Kara ordenis.

Tālākos notikumus bezjēdzīgajās, smagus zaudējumus nesošajās kaujās atspoguļo toreizējais 5. Zemgales pulka komandieris Jukums Vācietis. 29. decembrī Gopers saņēma uzdevumu ar savu pulku atkal doties uzbrukumā, «bet Gopers pēc personīgas rekognoscēšanas [izlūkošanas] pārliecinājās, ka tas ir neiespējams un nevar būt vairāk nekas kā ļaužu nobendēšana. Pēc asas un kategoriskas sarunas ar [brigādes komandieri] Auzānu par to lietu palkavniekam Goperam bija jāatstāj pulks. [..] Ložmetējkalnā mēs sastapāmies, un Gopers, man to izstāstījis, piezīmēja: «Sirdsapziņa neatvēl izpildīt tādas pavēles.»»

Sekoja Krievijas revolūcija, un tūlīt pēc tās — 1917. gada martā Kārli Goperu iecēla par Latviešu strēlnieku 1. brigādes komandieri, maijā viņš saņēma sabiedrotās Serbijas Karadžordževiču zvaigzni, bet augustā piedalījās Rīgas aizstāvēšanas kaujās pie Juglas upes, vēlāk saņemot par parādīto varonību Lāčplēša Kara ordeņa II šķiru. Pulkvedis bija viens no virsniekiem, kuri nebaidījās atklāti uzstāties par nepieciešamību saglabāt armijā disciplīnu. Septembrī viņš tika izvirzīts paaugstināšanai ģenerālmajora pakāpē, taču lielinieku apvērsuma dēļ pavēle netika izsludināta. Sekoja pilnīgs armijas sabrukums. Strēlnieku pulki uz laiku kļuva par boļševiku partijas bruņoto spēku, bet daudzi ar to neapmierinātie virsnieki pulkus pameta.

Arī Kārlis Gopers no 1917. gada decembra Petrogradā, pēc tam — Maskavā darbojās pretboļševistiskajā pagrīdē. Kopā ar Frīdrihu Briedi un citiem latviešu virsniekiem viņš iesaistījās Borisa Savinkova vadītajā «Dzimtenes un Brīvības glābšanas savienībā», kļūstot par tās štāba Mobilizācijas nodaļas vadītāju. 1918. gada jūlijā K. Gopers piedalījās pretlielinieciskās sacelšanās organizēšanā Jaroslavļā, bet pēc tās sakāves ieradās Samarā un iestājās pretboļševistiskajā Tautas armijā. Kādu laiku viņš bija virspavēlnieka un valdības mītnes komandants, brigādes štāba priekšnieks, vēlāk — Kolčaka armijas divīzijas komandieris Urālu frontē, tieši piedaloties Krievijas Pilsoņu kara traģiskajās norisēs un vēlāk tās aprakstot grāmatā «Četri sabrukumi», kas ir unikāla laikabiedra liecība par tālaika norisēm Krievijā. Autors ievadā raksta:

«1918.—1919. gadā man daudzas reizes bija izdevība atrasties dažādo karojošo grupu centru un vadoņu tuvumā, piedalīties personīgi organizācijās, kara gājienos un cīņās un sastapties ar daždažādu uzskatu un partiju vadošām un noteicošām personām, — lūk, tāpēc es uzskatu par savu pienākumu uzrakstīt savas atmiņas par šo briesmīgo laikmetu, jo esmu pārliecināts, ka viss tas noderēs nākotnes vēsturniekiem.»

Vienlaikus K. Gopers saistījās ar Latviešu nacionālo padomi Sibīrijā un Tālajos Austrumos, aktīvi piedalīdamies Imantas pulka un Troickas bataljona formēšanā. 1918. gada 1. novembrī viņš pats tika ieskaitīts Imantas pulkā, bet 1920. gada 5. jūnijā no Vladivostokas ar ģimeni pulka sastāvā atgriezās dzimtenē, kur tika ieskaitīts Latvijas armijas virspavēlnieka rīcībā, vairākkārt komandēts inspekcijas braucienos uz Latgales fronti. Jau pēc Neatkarības kara noslēguma (augustā) tika paaugstināts par ģenerāli un iecelts par Apsardzības (vēlākās Kara) ministrijas padomes priekšsēdētāju, bet 1924. gadā — par Vidzemes divīzijas komandieri un Rīgas garnizona priekšnieku. Ģenerālis palika šajā svarīgajā amatā līdz 1934. gada aprīlim, kad, sasniedzis dienestā pieļaujamo maksimālo vecumu, tika atvaļināts.

Jau dienesta laikā viņš parādīja ievērojamu sabiedrisko aktivitāti, šajā jomā būdams viens no rosīgākajiem augstākajiem virsniekiem. No 1921. gada viņš bija Latvijas Skautu centrālās organizācijas vadītājs. Vienlaikus — Latvijas Aizsardzības biedrības priekšsēdētājs, Veco latviešu strēlnieku biedrības priekšnieks, pulkveža Brieža fonda loceklis, Latvijas Sarkanā Krusta un Jaunekļu Kristīgās savienības valdes loceklis, žurnāla «Latviešu Strēlnieki» redaktors. Viņš sarakstīja vairākas grāmatas par latviešu strēlnieku vēsturi, militāro audzināšanu un skautismu. Neskaitot Lāčplēša Kara ordeni un citus jau minētos apbalvojumus, apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeņa II un III šķiru, Latvijas Aizsardzības biedrības un skautu goda zīmēm, Čehoslovākijas, Francijas, Lietuvas, Somijas un Zviedrijas ordeņiem.

Augstā sabiedriskā aktivitāte bija viens no iemesliem, kāpēc ģenerālis nevarēja veltīt visu savu laiku dienestam. Minēto ievēroja arī priekšniecība, kuras raksturojumi ir  visai interesanti. Apsardzības ministrs Gustavs Zemgals 1922. gadā rakstīja:

«Fiziski stiprs, piedzīvojis un norūdīts vecs karavīrs ar ļoti plašām militārām zināšanām un ar lielu kara un kaujas praksi. Savos noskaidrotos kareiviskos principos nepiekāpīgs, sirdsapziņa tīra. Kā ministrijas padomes priekšsēdētājs veic savu darbu sekmīgi. Darbā aktīvs. Pieturēdamies vairāk pie vecās skolas tradīcijām, tomēr ir atturējies padomē no mūsu armijas demokrātiskajam garam vairāk piemērotu likumu ierosināšanas un izskatīšanas.»

Arī ministrs Jānis Ducens uzskatīja, ka ģenerālis «savos uzskatos par militāriem jautājumiem ir ļoti konservatīvs», Rūdolfs Bangerskis rakstīja, «ka varētu būt labs, ja visas savas spējas ziedotu tikai dienestam, nenododoties blakuslietām». Viskristiskāk Kārli Goperu vērtēja armijas komandieris Pēteris Radziņš, uzskatot, ka viņa militārās zināšanas palikušas «Krievijas armijas 1916. gada piedzīvojumu» līmenī.

Sabiedriski aktīva bija visa Goperu ģimene. Viņa kundze darbojās žurnālistikā, dēls Miķelis izveidoja izdevniecību «Zelta ābele», kura iegājusi Latvijas un trimdas literatūras vēsturē ar savu grāmatu augstvērtīgo noformējumu. Dēls Sergejs 30. gadu beigās, izlēmis kļūt par virsnieku, iestājās Kara skolā.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada vasarā skautu vadītāji aicināja K. Goperu mēģināt bēgt vai slēpties, taču ģenerālis atbildējis:

«Es zinu, kas mani sagaida. Arvien esmu bijis komunistu destruktīvās varas apkarotājs, un komunisti pārāk labi zina manus uzskatus. Slēpties es nedomāju — tas varētu atsaukties uz maniem piederīgiem, bez tam kā karavīrs to arī negribu darīt.»

1940. gada 30. septembrī viņu apcietināja un ievietoja Rīgas Centrālcietuma 4. korpusā, apsūdzot pulka komandēšanā cariskajā armijā, «Jaroslavļas dumpja» vadīšanā, darbībā Kolčaka armijā, Latvijas skautu vadīšanā un līdzīgos «grēkos». Kopā ar viņu un vēl apmēram 200 cilvēkiem ieslodzītais Nikolajs Abramovs 90. gadu sākumā atcerējās, ka ģenerālis, kura guļvieta bijusi viņam blakus, «turējies ar lielu pašcieņu, bijis mazrunīgs». 1940. gada decembrī ģenerālim piespriests nāvessods, kas izpildīts 1941. gada 25. martā, aprokot kopējā kapā Ulbrokas mežā. N. Abramovs liecina, ka pirms tiesas K. Gopers nešaubījies, ka viņam piespriedīs nāvessodu, taču «citādi bijis pavisam mierīgs», kaut gan nakti nav gulējis. Vairs neko neteicis, tikai atvadījies no Abramova, sacīdams, ka pēc tiesas jau pārvedot citā kamerā. To zinājuši arī citi ieslodzītie. Bet pēc tiesas Gopers atnācis atpakaļ. Abramovs izbrīnā iesaucies: «Jūs attaisnoja?» Ģenerālis teicis, ka viņam piedāvāts iesniegt apžēlošanas lūgumu, bet viņš esot pietiekami vecs cilvēks, turklāt karavīrs un vēl ģenerālis, lai lūgtu apžēlot. To viņam neļaujot pašcieņa, viņš neiešot lūgties un mierīgi sagaidīšot savu nāves stundu. Arī citi liecinieki uzsver ģenerāļa vīrišķīgo izturēšanos. Kādam virsniekam atvadoties viņš teicis: «Neviens upuris lai nav par lielu, ko spēji nest savas tēvzemes Latvijas labā!» Nākamajā dienā sargs iznesis no kameras K. Gopera mantas.

Vācu okupācijas laikā — 1944. gada aprīlī K. Gopera un citu nošauto kapa vieta tika atklāta. Viņš bija nošauts ar diviem šāvieniem pakausī. Sekoja svinīga apbedīšana Brāļu kapos, pie Mātes Latvijas tēla, piedaloties vecajiem strēlniekiem, skautiem un Reitera korim, bet ģenerāļa sirdi apglabāja Trikātas kapos.

Kārlis Gopers bija pieredzējis un varonīgs Pirmā pasaules kara virsnieks, kaut arī jāatzīst par pamatotu pārmetums konservatīvismā militārajā jomā. Krievijas virsnieku korpuss visumā bija konservatīvs, taču kara apstākļos tajā izcēlās cilvēku kategorija, kuri ar savu spēju mobilizēt karavīrus ar personiskās drosmes paraugu kļuva leģendāri. Tāds bija arī Kārlis Gopers, viens no tiem latviešu tautības virsniekiem, kuriem nacionālā pašapziņa lika atgriezties par neatkarīgu kļuvušajā dzimtenē. K. Gopers ne tikai aktīvi iesaistījās valsts aizsardzības darbā, bet, pateicoties savai sabiedriskajai un leģendām apvītajai pagātnei, kļuva par vienu no pazīstamākajiem Latvijas augstāko aprindu cilvēkiem. Tiesa, viņam bija grūti pieņemt, ka militārā situācija ir mainījusies, galu galā viņš neprata arī svešvalodas. Viņam līdzīgu augstāko virsnieku armijā bija samērā daudz, un, kaut arī viņu skaits pakāpeniski saruka, tie pilnībā neizzuda no ierindas līdz pat okupācijai. Nav šaubu, ka K. Gopers kļuva par pārliecinātu Latvijas patriotu. Turklāt, pēc laikabiedru liecībām, neraugoties uz konservatīvismu, viņš bija demokrātisks un taisnīgs. Daudzi uzdod jautājumu — ko Vidzemes divīzijas komandieris Kārlis Gopers būtu darījis 1934. gada 15. maijā, ja nebūtu atvaļināts mēnesi iepriekš un nomainīts ar ģenerāli Krišjāni Berķi, kas bija iesaistīts apvērsuma plānos. Tiek izteikta arī atbilde — Kārlis Gopers paliktu uzticīgs savam karavīra zvērestam, ko bija devis demokrātiskai Latvijas valstij. 

Dalies ar šo ziņu