Ģenerālis Pēteris Voldemārs Radziņš

Vienības un personības
Materiāla sagatavošanā izmantoti fragmenti no Riharda Treijas grāmatas ”Latvijas ģenerāļi(1918 – 1940)”

Image
B1D6A533BB964B2396C8E18A2D7998C0.jpg

1880. gada 2. maijā Valkas apriņķa Lugažu pagastā lauksaimnieku ģimenē pasaulē nāk Pēteris Voldemārs Radziņš. Savu pirmo izglītību viņš iegūst vietējā draudzes skolā, tad seko mācības Valkas pilsētas reālskolā un Nelsona privātskolā. Apsverot turpmākās profesijas izvēli, Pēteris Radziņš izšķiras par militāro dienestu, kļūstot par neatkarīgās Latvijas armijas štāba priekšnieku, bet pēc tam arī par armijas komandieri.

Ģenerālis Pēteris Voldemārs Radziņš

1880.gada 2.maijā Valkas apriņķa Lugažu pagastā lauksaimnieku ģimenē pasaulē nāk Pēteris Voldemārs Radziņš. Savu pirmo izglītību viņš iegūst vietējā draudzes skolā, tad seko mācības Valkas pilsētas reālskolā un Nelsona privātskolā. Apsverot turpmākās profesijas izvēli, Pēteris Radziņš izšķiras par militāro dienestu, kļūstot par neatkarīgās Latvijas armijas štāba priekšnieku, bet pēc tam arī par armijas komandieri.

1898.gadā P.Radziņš brīvprātīgi sāk dienēt Kauņā izvietotajā 112.Urālu kājnieku pulkā. Seko mācības Viļņas junkurskolā, kas tiek pabeigtas 1901.gadā. 1905.gadā P.Radziņš brīvprātīgi tiek nosūtīts dalībai Krievijas - Japānas karā Mandžūrijas armijas sastāvā; tajā viņš ir 10. Sibīrijas Omskas strēlnieku pulka rotas komandieris.

Novērtējot P. Radziņa spējas, talantu un erudīciju, viņu 1907.gadā nosūta studēt cara Nikolaja vārdā nosauktajā Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā. 1910.gadā viņš pabeidz akadēmiju, ar izcilību aizstāvot diplomdarbu „Rezerves loma augstākās priekšniecības rokās”. Radziņš saņem kapteiņa pakāpi.

Pirmā pasaules kara laikā P.Radziņš ieņem vairākus štāba virsnieka amatus krievu karaspēkā, kas darbojas Rietumu un Rumānijas frontē. 1917.gada jūlijā latviešu virsnieks saņem pulkveža pakāpi. Par izcilu dienestu viņš ir apbalvots ar trim Sv. Annas ordeņiem, diviem Sv. Staņislava un vienu Sv. Jura ordeni. 1918. un 1919.gadā Ukrainas hetmaņa armijā un Ukrainas Tautas Republikas armijā P.Radziņš dien vairākos augstos amatos. Pēc armija sakāves 1919.gada septembrī viņš dodas uz Varšavu. Te oktobrī vizītē uzturas ārlietu ministra Zigfrīda Meirovica vadītā Latvijas delegācija, un šis notikums palīdz P.Radziņam pieņemt galīgo lēmumu par atgriešanos dzimtenē.

P.Radziņš dzimtenē atgriežas brīdī, kad Latvijas neatkarību apdraud vācu un krievu karaspēks Bermonta – Avalova vadībā un izšķiras tās turpmākais liktenis. Tūlīt pēc atgriešanās 1919.gada oktobrī viņš tiekas ar Latvijas armijas virspavēlnieku Jāni Balodi. J.Balodis, kurš P.Radziņu pazīst kopš laika, kad abi 1898.gadā dien krievu 28.divīzijā, bez ilgas domāšanas pulkvedi ieceļ par Latvijas armijas štāba priekšnieku. P.Radziņš nekavējoties sāk pildīt jaunos amata pienākumus un, balstoties uz savām asajām prāta spējām, erudīciju un lielisko situācijas izpratni, kopā ar J.Balodi un štāba virsniekiem izstrādā uzbrukuma plānu Bermonta armijai. 1919.gada 3.novembrī tiek uzsākts izšķirošais uzbrukums, un 11.novembrī Pārdaugava ir atbrīvota.

Tālāk P.Radziņa vadībā tiek izstrādāts plāns Latgales atbrīvošanai no padomju Krievijas karaspēka. 1920.gada februāra sākumā Latgale tiek atbrīvota. Par ieguldījumu Latgales atbrīvošanā P.Radziņu 1920.gada 5.februārī paaugstina par ģenerāli, bet augustā viņš tiek apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.

1920.gada oktobrī P.Radziņš atvaļinās un pievēršas akadēmiskajam darbam. Viņš raksta gan par kara vēstures un kara teorijas, gan politiska un sabiedriska rakstura jautājumiem, nešaubīgi būdams viens no kompetentākajiem autoriem Latvijas militārajā literatūrā. Obligāti pieminams ir viņa fundamentālais darbs „Latvijas atbrīvošanas karš”. Līdztekus P.Radziņš lasa lekcijas militārās mācību iestādēs.

Meklējot atbilstošāko kandidātu Latvijas armijas komandiera amatam, Valsts prezidents Jānis Čakste 1924.gada 28.februārī šajā amatā ieceļ P.Radziņu. Pildot armijas komandiera pienākumus, viņš īpašu uzmanību velta aviācijas un flotes attīstībai.

1928.gada aprīlī P.Radziņu pēc paša vēlēšanās atbrīvo no Latvijas armijas komandiera amata un ieceļ par Kara akadēmisko kursu priekšnieku.

20.gadu nogalē P.Radziņa veselība sāk pasliktināties. Viņš ir spiests ārstēties gan ambulatoriski, gan stacionāri. 1930.gada 8.oktobrī P.Radziņš mirst. No viņa atvadīties ierodas aptuveni 10 tūkstoši cilvēku, viņu vidū ir Valsts prezidents A.Kviesis, Saeimas priekšsēdētājs P.Kalniņš, Ministru prezidents H.Celmiņš.

Dalies ar šo ziņu