Daudzi zina, ka viņam drīkst zvanīt pat nakts vidū. Viņš nenosodīs, bet uzklausīs. Un pat ļoti nopietnu sarunu visbiežāk iesāks ar joku, jo dzīvē ir jāprot saskatīt labās lietas. Par svētku laika pārdomām un jaunā gada mērķiem portālam “Sargs.lv” stāsta Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns Elmārs Pļaviņš.
Ko cilvēki no Jums sagaida šajā svētku laikā?
Katru gadu šajā laikā ar mani intervijā grib runāt kāds laikraksts vai radio, un visi prasa: pasaki kaut ko labu! Mana profesija jau ir tāda, ka jāsaka kaut kas labs. Bet tas labais parasti nāk cauri dažādiem izaicinājumiem, grūtībām, pārbaudījumiem, bieži vien – arī sāpēm. Arī tagad nesen kādam tuvam karavīram dēls aizgāja mūžībā, vēl pirms kāda laika – viens komandieris. Tādos brīžos es pēc ģimenes lūguma esmu ar viņiem kopā, uzklausu un atbalstu.
Visiem bez izņēmuma dzīve ik pa laikam sagādā problēmas jeb izaicinājumus. Lai arī man kā kapelānam ir personīgas attiecības ar Dievu, cilvēki manī grib redzēt, pirmkārt, cilvēku, paraugu. Viņi grib dzirdēt iedrošinājumu. Aizsardzības nozarē strādāju jau vairāk nekā 20 gadus, un šajā laikā visi ir pieraduši pie manis – viņi zina, ko no manis sagaidīt. Ja es viņiem tā stiprāk pa plecu neuzsitu, viņi nesaprot – kas man noticis, kāda muša iekodusi.
Gada nogale ir tas mirklis, kad cilvēkam apstāties un pārdomāt vairākas lietas.
Gan valsti, kurā dzīvo, gan ģimeni, darbu, kolēģus. Bet visvairāk novērtējiet savus tuvākos cilvēkus, viņi ir lielākā bagātība. Dažreiz redzēts, ka karavīrs atbrauc no starptautiskās operācijas tāds kā “krutaks” uzvedībā, bet ziniet – tādi paši “krutaki” ir tie, kuri viņu gaidīja mājās, cīnoties ar ikdienas rūpēm un izaicinājumiem. Šos trīs ieteikumus tad arī katru gadu pirmssvētku laikā mēģinu cilvēkiem atklāt.
Tajā pašā laikā zinu, ka daudziem karavīriem šis it kā klusais pārdomu laiks nepavisam nav tik kluss – atsevišķām vienībām vēl nesen bija aktīvs apmācību process, arī naktīs. Līdz ar to nemaz nav laika apstāties un to visu izbaudīt. Un sniega arī vēl nav – cilvēks jau vienmēr atrod, par ko pasūdzēties. Tāpēc ikvienam ir vajadzīgs iedrošinājums, tāds kā apsolījums, ka būs labi.
Kas man pašam ir lielākais iedrošinājums? Ka karavīri grūtos brīžos man zvana. Es kā vienmēr sāku ar jociņiem, un tad viņi mazliet nomierinās un saka: man noticis tas un tas, lūdzu, atbrauc! Un tā ir mana lielākā alga – ka cilvēki visgrūtākajos mirkļos man uzticas. Es pats savu sāpi un grūtumu mācos uzticēt Dievam, turklāt man apkārt ir arī tuvi cilvēki, ģimene, ar ko parunāt.
Reizēm cilvēkam ir jāsaka arī kaut kas nepatīkams?
Gudrais ķēniņš Salamans savās pamācībās ir teicis: “Gudrs cilvēks un labs draugs ir tas, kurš jebkādu patiesību pasacīs acīs. Bet ienaidnieks vienmēr glaimos.” Tā ir vēl viena daļa no manas profesijas – prast atrast šo balansu un kādreiz kādam arī pateikt – tu esi nelietis. Tikai jāatrod pareizais izteiksmes veids, un tad es parasti saku: tu esi sivēns (smejas), lai uzreiz neapvainojas. Galvenais ir paskaidrot, kāpēc. Lai gan reizēm es nepaskaidroju, cilvēks jau pats saprot.
E. Pļaviņš ar bruņoto spēku komandieri ģenerālleitnantu L. Kalniņu. Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija
Ar ko šis gads paliks atmiņā?
Nu jau daudzus gadus turpinās vairāki starptautiskās palīdzības projekti, kuros tieši iesaistīts arī bruņoto spēku Kapelānu dienests un es personīgi. Piemēram, sociālās palīdzības kravu organizēšana uz kara izpostīto Austrumukrainu. Šajā projektā paldies saku arī Ārlietu, Iekšlietu, Aizsardzības ministrijām, to vadībai, jo kopā mēs daudz laba esam izdarījuši. Aktīvi iesaistās arī atsevišķas pašvaldības, piemēram, Ogre un Saldus, kas gan uzņem Ukrainas cietušo karavīru bērnus pie sevis ciemos, gan citādi palīdz. Ar mūsu Kapelānu dienesta palīdzību faktiski no jauna būvējam Kapelānu dienestu Ukrainas armijā, apmācām cilvēkus tur, lai viņi prastu strādāt ar cietušajiem karavīriem, viņu ģimenēm. Apzinām un palīdzam atraitnēm, kuras karā zaudējušas vīrus. Organizējam palīdzības pakas bērniem – gan skolas gaitas uzsākot, gan saldumu paciņas Ziemassvētkos. Tām šogad naudu saziedoja Cēsu Instruktoru skolas karavīri.
Ir tik labi, ka mēs cits citam palīdzam. Kad vienam vecākam virsniekam nodega māja, varēja redzēt, kāds ir apkārtējo kolēģu atbalsts. Savukārt, kad kāds jauns karavīrs nesen aizgāja mūžībā – kolēģi ļoti palīdzēja ģimenei, neatstāja vienu nelaimē.
Caur visu šo es vēlreiz uzsveru – esmu ļoti pateicīgs Dievam un cilvēkiem, ka es varu būt šajā lielajā, īpašajā ģimenē, ko sauc par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem.
Kāda ir bruņoto spēku kapelāna galvenā misija?
Armijas Kapelānu dienests visā pasaulē ir atbalstošs garīgais spēks, kā tilts starp karavīru un komandieri. Tā arī mēs darbojamies.
Šobrīd Latvijas bruņotajos spēkos ir 16 kapelāni. Mans kā virskapelāna uzdevums ir redzēt to kopējo ainu. Mūsu mērķis – padarīt kapelānus pieejamākus karavīriem un citiem aizsardzības nozares darbiniekiem.
Priecājos, ka vairāki mācītāji pat iestājušies Zemessardzē, lai tādā veidā varētu kļūt par kapelāniem un kalpot arī bruņotajiem spēkiem. Šādu zemessargu – kapelānu ir diezgan daudz.
Kādi plāni nākamajam gadam?
Nākamā gada laikā mūsu Kapelānu dienestu sagaida vairāki izaicinājumi. Plānotas vērienīgas kapelānu mācības, kurās visi iziesim izdzīvošanas skolu ar dažādiem pārbaudījumiem, pārgājieniem un lekcijām. Tas vajadzīgs, lai kapelāns nebūtu atrauts no karavīra realitātes, lai viņš saprot, kādi pārbaudījumi karavīram jāiztur, lai arī kapelāns vienmēr ir gatavs izbraukt, izlidot uz vietu, kur vajadzīga palīdzība.
Tāpat sadarbojamies arī ar kapelānu dienestiem citviet pasaulē, piemēram, ASV un Kanādā, reizi gadā dodos uz pasaules virskapēlanu konferenci. Lai pats nezaudētu modrību, regulāri braucu arī uz starptautisko operāciju rajoniem, kuros joprojām ir mūsu karavīri – Afganistānu, Irāku, Āfriku.
Noslēgumā vēlos teikt, ka labās lietas vienmēr mīsies ar sliktām – tā vienkārši ir iekārtota šī pasaule. Taču, ja atcerēsimies – nesūkstīties par pagātni, būt pateicīgam un novērtēt to, kas mums dots, – viss būs labi.
Tajā pašā laikā decembris ir arī drudžainais iepirkumu laiks – mazi un lieli pieprasa dāvanas. Kaut cilvēki saprastu to, ka tām dāvanām nav tik lielas nozīmes, kā attieksmei un attiecībām ar cilvēkiem.