
Nacionālo bruņoto spēku Kapelānu dienestā šobrīd kalpo arī seši Romas katoļu baznīcas kapelāni, tostarp vairāki priesteri. Viņu galvenais uzdevums – stiprināt karavīru gara spēku, norāda Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Arī par to, kādu vēsti viņš grib nodot cilvēkiem šajos Ziemassvētkos un vai viņš pats ir gatavs krīzes situācijām – vairāk intervijā portālam “Sargs.lv”.
Cik nozīmīgs ir Kapelānu dienesta darbs bruņotajos spēkos?
Cilvēks ne no maizes vien dzīvo, ļoti svarīga ir arī garīgā dimensija. Jo katrs ik pa laikam uzdod sev jautājumus – kas ir dzīves jēga, kāpēc es dzīvoju, kāds ir manas dzīves mērķis? Ar bagātību šajā dzīvē vien nepietiek. Bija laiks, kad tas bija svarīgi – dzīvot kā rietumos. Bet izrādās, ka arī miljonāri rietumos cīnās ar dzīves jēgas meklējumiem, krīt atkarībās. Runājot par bruņotajiem spēkiem – valsts rūpējas, lai karavīri būtu paēduši un labi apbruņoti, bruņotie spēki gādā, lai viņi ir labi apmācīti un kaujas spējīgi, psihologi palīdz risināt psiholoģiskās problēmas, bet kapelānu uzdevums – strādāt pie pašiem pamatiem, pie gara spēka. Jebkurā kaujas laukā izšķirošais ir gara spēks. Pat, ja ir labs bruņojums, bet nav drosmes, gatavības upurēt savu dzīvību, karavīrs nav kaujas spējīgs. Te piemērs no vēstures – tūkstošiem Irākas armijas karavīru, kuri bija apbruņoti ar abramsiem un hamvejiem, bēga no dažiem desmitiem džihādistu karotāju.
Kapelānu uzdevums ir arī strādāt pie karavīru ticības un tēvzemes mīlestības un motivācijas jautājumiem. Arī viena no ceturtā baušļa dimensijām paredz – tev būs savu tēvu un māti godāt un cienīt. Tēvs un māte plašākā nozīmē ir arī Tēvzeme un valsts.
Kādām īpašībām jāpiemīt kapelāniem?
Visam pamatā ir cilvēcīgās īpašības – empātija, spēja klausīties un sniegt atbildes un ieteikumus. Tāpēc kapelānam jeb pastorālajam konsultantam ir vajadzīga kompetence gan teoloģijā, gan psiholoģijā. Lai arī jomas pilnīgi nepārklājas, psiholoģija aizņem gandrīz pusi no viņa studiju programmas. Tāpat nepieciešama spēja sadarboties – gan ar karavīriem, gan citiem kapelāniem un bruņoto spēku komandieriem. Kapelānu dienests Latvijā ir ekumēnisks, taču kapelāniem ir jārespektē konfesiju specifika. Tas nozīmē, ka kapelāns kalpo visiem karavīriem un zemessargiem, neatkarīgi no tā, kādai konfesijai viņi pieder vai arī vispār nav saistīti ar baznīcu. Taču, ja tas ieiet sakramentālajā lauciņā, piemēram, kāds grib slēgt laulību, kristīt bērnu vai apbedīt tuvinieku – tad gan kapelānam ir jāievēro kārtība un jāsūta pie attiecīgās konfesijas kolēģa. Piemēram, ja karavīrs ir luterānis, tad nebūtu korekti, ka viņu salaulātu katoļu priesteris, tādejādi “pievācot” savā paspārnē. Tāpat kapelāni nedrīkst izdarīt spiedienu, aicinot cilvēkus stāties savas konfesijas draudzē. Tā ir katra paša brīva griba un izvēle.
Kā ar baušļa “Tev nebūs nokaut” ievērošanu kaujas apstākļos?
Vispār baznīca ir pret karu un nogalināšanu. Bet tajā pašā laikā baznīca neizslēdz to, ka katram cilvēkam ir tiesības uz leģitīmu aizstāvību, kad visi pārējie aizsardzības līdzekļi ir izsmelti. To var saukt arī par taisnīga kara iespēju. Te mēs nerunājam par vēlmi nogalināt aiz naida, kas ir pretrunā ar kristīgo ticību. Bet, ja tev nāk virsū ar ieroci, ir jāšauj, tikai – apzinoties, ka to dari, aizstāvot savu zemi un iedzīvotājus, nevis prieka pēc.
Kā cilvēkam saglabāt iekšējo mieru mūsdienu straujajā dzīves ritmā?
Ja nav ticības, tad nav arī motivācijas, tāpēc ir daudz vieglāk iekrist naida virpulī. Pat ar visu ticību reizēm tā var gadīties. Ja cilvēkam nav ticības mūžīgajai dzīvei un viss ir ieslēgts tikai redzamās pasaules robežās, tad ir viegli nokļūt kaislību varā.
Bet apzinoties, ka dvēsele ir nemirstīga un ka pēc nāves katru gaida taisnīga tiesa un norēķins par mūsu darbiem un nedarbiem – tad cilvēkam laicīgajā dzīvē ir lielāka atbildība pret visu. Galvenais ir saglabāt pašsavaldību, jo, ļaujoties dusmām, tiek zaudēta skaidra situācijas uztvere.
Foto: srž. Ēriks Kukutis/Aizsardzības ministrija
Kādu vēsti Jūs cilvēkiem gribat nodot šajos Ziemassvētkos?
Ziemassvētki ir tas laiks, kad Kungs ir īpaši tuvu. Šajā laikā tas aizkars, kas atdala redzamo pasauli no neredzamās, ir īpaši plāns. Dažos brīžos pat nedaudz paveras. Vajag tikai mazliet ticības un veiksmes, lai to ieraudzītu. Tieši tāpēc šajā laikā īpaši veiksmīgi noris dažādas labdarības akcijas, jo cilvēki ir atvērtāki došanai. Spilgts piemērs šim maģiskajam laikam ir no Pirmā pasaules kara. Toreiz Ziemassvētkos frontē pat mitējās kauja, un abās pusēs karavīri dziedāja vienas un tās pašas dziesmas, tikai dažādās valodās. Tad viens iznāca no ierakumiem, pamāja ar roku, līdz beidzot visi sāka brāļoties. Tā bija milzīga problēma ģenerāļiem, jo viņiem taču vajadzēja, lai karavīri galē viens otru nost. Tā kā karošana bija pārtrūkusi uz vairākām dienām, tad risinājums bija šīs karaspēka daļas pārsūtīt uz citu frontes sektoru. Tas liecina, ka Dieva valstība caur pārdabisko mieru bija klātesoša arī šajos notikumos.
Gatavojot Ziemassvētku sprediķi Latvijas iedzīvotājiem, šogad mani ir uzrunājis Betlēmes zvaigznes tēls. Bībele vēsta, ka Trīs Austrumu gudrie, sekojot šai zvaigznei, atrada Jēzus bērnu. Tāpēc es visus cilvēkus aicinu – sekot savai zvaigznei, savam aicinājumam, ieklausīties sevī. Jo katram no mums ir savs dzīves stāsts un ilgas pēc kāda sapņa piepildījuma. Dažreiz blakus ir vajadzīgs padomdevējs, kurš palīdz ieraudzīt pareizo virzienu. Karavīriem šāds cilvēks var būt arī kapelāns. Visiem šogad novēlu – ieraudzīt un atpazīt šo zvaigzni. Tā katram būs citāda – kādam ilgas sirdī, kādam aicinājums, kas dzen noteiktā virzienā.
Noslēgumā tāds praktiskāks jautājums – vai Jums pašam ir t.s. ārkārtas gadījumu soma potenciālai krīzes situācijai?
Iepriekš par to tā neesmu domājis, bet tā kā ar bruņotajiem spēkiem ik pa laikam sanāk sadarboties, tad reiz man uzdāvināja lauka izdzīvošanas komplektu. Vēl nesen domāju, ko ar to darīt, gribēju jau atdot labdarībai, bet tagad apsveru, ka varbūt jāpatur vien pašam un jānoglabā kaut kur pagrabā.
Vispirms jau vajadzētu izvērtēt galvenos riskus – vai tiešām ir reāls apdraudējums, vai šī trīs dienu rezerve ir jātur. Ja tas tā ir, tad valdībai godīgi vajag pateikt – jā, ieviešam to kā sistēmu. To noteikti nevajadzētu slēpt zem galda, jo tas tikai radīs baumas un nevajadzīgu ažiotāžu. Baznīca vajadzības gadījumā var būt sadarbības partneris – nodot informāciju savai draudzei.
Viens gan ar nožēlu jāatzīst – pasaule kļūst arvien nemierīgāka. Redzot, kā rietumu valstīs attīstās situācija daudzo iebraucēju dēļ, visādus pekstiņus var sagaidīt. Radikālais fanātisms ir uzsitis augstu vilni. Izrādās, ka vislielākie vervētāji ir rietumos uzaugušie musulmaņi, kuri ir apguvuši rietumu tehnoloģijas un uzbrūk mums ar mūsu pašu ieročiem.
Džihādisti radās kā pretdarbība tam, ka rietumnieki jaucās iekšā viņu zemēs un tās postīja. Kā vēsta sakamvārds – sējām vēju, pļaujam vētru. Un tagad iet bojā arī daudz mierīgo iedzīvotāju.
Latvijas drošības struktūras gan teikušas, ka Latvijā terora draudu līmenis ir visai zems, taču jāpatur prātā, ka mūsu valsts nav atrauta no pārējās pasaules.