11. novembra mūsdienu mīts

Viedoklis
Roberts Rasums, Mg.hist
Image
11. novembris
Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

 

Raksts pārpublicēts no portāla "Satori": https://www.satori.lv/article/11-novembra-musdienu-mits 

Neraugoties uz to, ka Latvijas proklamēšanas simtgade ir aizvadīta, simtgades tēma vēl nepavisam nav beigusies. 2019. gads ir bijis gan Latvijas Nacionālās bibliotēkas, gan Latvijas Universitātes, gan Latvijas Mūzikas akadēmijas simtgades gads. Daudzās svinības liek Latvijas simtgadi iepazīt citā rakursā: valsts nav tikai parakstīts dokuments par tās dibināšanu, bet arī institucionāls tīkls, kura eksistence ir tikpat svarīga kā valstsgribas akts. Latvija netika uzbūvēta vienā dienā; daudzās simtgades liek iepazīt Latvijas dzimšanu nevis kā mirklīgu brīdi pasaules vēsturē, bet kā laikietilpīgu procesu, kurā katra dzimšanas diena iezīmē vēl vienu soli valsts veidošanā.

Katru gadu patriotisko nedēļu iezīmē divi datumi: 11. un 18. novembris. Par pēdējo vairāk vai mazāk viss ir skaidrs: tā ir Latvijas valsts dibināšanas diena, kuras svinības katram ir saprotamas kaut vai tikai tāpēc, ka ikviena valsts izmanto neatkarības proklamēšanas dienu kā savdabīgu valsts un nācijas saišu stiprināšanas rituālu, kurā vēl joprojām saglabājas atsevišķi "mēs–jūs" rituāli, respektīvi, nācijas standartpilsonim ir jājūtas saviļņotam par valsts dzimšanas dienu.

svecītesFoto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Ar 11. novembri skaidrības ir mazāk. Tradicionāli 11. novembris ir klusa diena, kas lielākajai daļai cilvēku saistās ar svecīšu nolikšanu Brāļu kapos vai Daugavmalā, pieminot kritušos karavīrus. Lai arī šī tradīcija liekas tikpat veca kā Latvijas valsts eksistence, patiesībā 11. novembra pieminēšanas dienas tradīcija ir tikai nedaudz vecāka par atjaunoto Latvijas valsti. Starpkaru periodā 11. novembris bija diena, kad tika sveikti Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Pirmā svecīšu nolikšana Daugavmalā notika 1988. gada 11. novembrī, kad, pieminot kritušos, cilvēki no Brīvības pieminekļa devās nolikt svecītes pie Rīgas pils. Kopš tā laika 11. novembris ir bijusi klusa diena, kuras mieru šī gadsimta sākumā vēl vairāk pastiprināja aicinājumi 11. novembrī pieminēt visus latviešu karavīrus – strēlniekus, Neatkarības kara dalībniekus, leģionārus un Sarkanajā armijā dienējušos.

Neraugoties uz to, pēdējos gados saglabājies mulsinošais aicinājums 11. novembrī karavīrus ne tikai pieminēt, bet arī sveikt. Šogad tas ir sasniedzis jaunu virsotni: Latvijas armija aicināja 11. novembri atzīmēt, ne tikai noliekot svecītes un piespraužot sarkanbaltsarkano lentīti, bet arī ar lāpām pievienojoties parādei 11. novembra vakarā. Parāde svinēja notikumus pirms simts gadiem – Latvijas armijas īstenoto Rīgas atbrīvošanu no Rietumkrievijas brīvprātīgo (t. s. Bermonta) armijas – un simboliski no 11. novembra krastmalas veda pāri Akmens tiltam uz Gaismas pili.

11. novembrisFoto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Daļa sabiedrības, kam nacionālpatriotiskie jautājumi ir tuvi, varētu mulst par šādu attieksmes maiņu, taču patiesībā tā drīzāk ir dabiska attīstība mūsu ikdienas normalizēšanās procesā. Ir pagājuši gandrīz 30 gadi kopš neatkarības atgūšanas, un "50 okupācijas gadu kaitējuma" naratīvs ir sācis novecot; tas vairs neder kā nacionālās identitātes pamatsastāvdaļa. Mulsumu visā šajā situācijā rada jautājums par to, kādā veidā vienā dienā var pieminēt un svinēt vienlaicīgi. Tam par iemeslu ir 20. gadsimta traģiskā vēsture: gan Pirmais, gan Otrais pasaules karš bija mežonīgi un asiņaini ideoloģiski un politiski konflikti, kuru rezultātos bija grūti atrast kaut ko sajūsmināšanās vērtu; karojošās puses konfliktos bija tik izpostītas un ieguva tik maz, ka īsti jau nebija, ko svinēt. Šajā gadījumā, protams, nevar runāt par Krieviju, kas 9. maijā saskata dienu, kad tā vienpersoniski sagrāvusi nacismu un izglābusi gan Padomju Savienību, gan pasauli, vienlaikus izveidojot impēriju, kas stiepās līdz pat Šprē. Mūsdienās Rietumeiropā militārā piemiņa lielākoties aprobežojas vai nu ar atsevišķām kaujām (piemēram, "Kauja par Britāniju"), vai arī klusu piemiņu par aizgājušo.

Neraugoties uz to, Rietumos nav problēmu svinēt un vienlaikus pieminēt citas dienas – frančiem tā ir Bastīlijas ieņemšanas diena, poļiem – Varšavas kaujas piemiņa, beļģiem – Vaterlo, krieviem jau piesauktais 9. maijs. Šajās dienās piemiņa mijas ar lepnumu par uzvaru, un tie nav savstarpēji izslēdzoši koncepti. Ja runā par nacionālpatriotisko audzināšanu, neviena valsts neiztiek bez dienas, kad tā vai citādi tiek atzīmēts tas, cik dārgi maksājusi valsts izveidošana. Šādu dienu kontekstam nacionālajā mītā ir duāla daba: no vienas puses, tās vienmēr ir saistītas ar pateicību "mūsu tautas dēliem, kas savas valsts vārdā izlēja asinis", bet no otras – tas ir lepnums par padarīto.

karogiFoto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Līdzīgā veidā ir vērts paskatīties arī uz 11. novembri. Lai arī Bermontiāde ir asiņainākā Latvijas Neatkarības kara sastāvdaļa, uzvara tajā vienlaikus ir arī lielākā Latvijas armijas uzvara; kaujas ar Bermontu ir vienīgās, kuras Latvijas armija īstenoja patstāvīgi, ja neskaita Sabiedroto karakuģu un igauņu bruņuvilcienu artilērijas atbalstu Pārdaugavas atbrīvošanas sākuma fāzē. Bermontiādei sākoties, Latvijas Pagaidu valdība reģionā bija tikai viens no spēlētājiem, kas saņēma daļu Sabiedroto atbalsta (ne velti Sabiedroto karakuģi nešāva 8., 9. un 10. oktobrī, kad Bermonts uzbruka Rīgai). Tās beigās Latvija de facto reģionā bija vienīgais Antantes atbalstītais spēks, kam atlika pabeigt savu Neatkarības karu un atbrīvot Latgali.

Latvijas esamības stāstam ir grūti ar varoņu radīšanu un leģendu veidošanu; daudz kas tika zaudēts līdz ar Latvijas okupāciju, kad pārtrūka kaut vai Lāčplēša Kara ordeņa veterānu sveikšanas tradīcija, savukārt neatkarības atgūšanas leģenda par barikādēm līdz galam nav ieaugusi tautas apziņā kaut vai tikai tādēļ, ka Latvijas Republikai ir 100, nevis 30 gadu. Leģendas vietā stājās piemiņas dienas, kas teorētiski vēsta stāstu par zaudēto, taču ilgtermiņā nācijas projektu uz to nevar balstīt. Simtgade ir labs laiks, kad pārskatīt šo naratīvu.

karogsFoto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Vietā jautājums – kad tad īsti simtgade beigsies? Kurā brīdī daudzās simtgades būs tikai jubilejas, nevis valsts veidošanas procesa sastāvdaļas, jo valsts veidošanas process kaut kad ir ne tikai sācies, bet arī beidzies, pārejot uz šķietami mierīgu ikdienas ritmu. Latvija savās Neatkarības cīņās tādā vai citādā karastāvoklī atradās ar divām valstīm – Vāciju un Padomju Krieviju – un tomēr konfliktā savus mērķus sasniedza. Šajā kontekstā Latvijas un Igaunijas Neatkarības kari kā īpaši gadījumi ir iekļauti dažādos starpdisciplināros pētījumos, piemēram, 2010. gada kvantitatīvajā pētījumā "The Resort of War" [1] kā unikāli gadījumi, kas ļauj mums ne tikai pieminēt, bet arī lepni svinēt, jo šīs dienas ir taustāma atmiņa par pierādījumu, cik lielā mērā izpaudās Satversmes preambulā minētā "latviešu nelokāmā valstsgriba".

[1] Sarkees, M. R., Wayman F. W., Resort to War: a Data Guide to Iner-state Extra-state, Intra-state, and Non-state Wars, 18162007, CQ. Press, 2010. p. 124–126.

Dalies ar šo ziņu