Hans Helsets (Hans Helseth)
Mūsu mantojums un varoņi
Norvēģijas Karalisko Jūras spēku flotiles admirālis ( atv.) Hans Helsets (Hans Helseth) jau otro gadu ir vecākais padomnieks Baltijas Aizsardzības koledžas Augstākās komandvadības kursam. Sarunā ar vienu no šī Augstākās komandvadības kursa studentiem pulkvedi Ilmāru Ati Lejiņu flotiles admirālis H.Helsets minēja, ka viņa vectēvs ir saņēmis Latvijas apbalvojumu par kuģa apkalpes glābšanu dažus gadus pirms Otrā pasaules kara. Šīs saruna atklāja daudz jauna gan Latvijas kolēģim, gan arī pašam flotiles admirālim H.Helsetam. Izrādījās, ka viņa vectēvs ir saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni no Latvijas Valsts prezidenta par dramatisku glābšanas operācijas veikšanu. Lai uzzinātu, kas īsti noticis un par ko vecākā padomdevēja vectēvs saņēmis augstāko Latvijas valsts apbalvojumu, aicināju flotiles admirāli H. Helsetu dalīties savās atmiņās un atklātajos faktos par vectēva paveikto.
Pirms sākam runāt par pašu notikumu, ko Jūs vēlētos mums pastāstīs par savu vectēvu?
Es pavisam nedaudz atceros savu vectēvu Haraldu Helsetu, jo viņš nomira, kad man bija pieci gadi. Es zināju, ka viņš strādāja tirdzniecības flotē un bija iesaistīts glābšanas operācijās, bet, atklāti sakot, neko daudz vairāk par viņu nezināju. Kad sāku interesēties par apbalvojumu, manam jaunākajam brālim bija vairāk informācijas un laimīgā kārtā mans brālēns bija saglabājis gan pašu apbalvojumu, gan arī saistītos dokumentus. Pulkvedis I.A.Lejiņš sazinājās un ieguva vēl vairāk faktus no Latvijas Kara muzeja.
Mūsu vectēvs ir dzimis 1892.gadā, vēlāk 1910.gadā ieguvis stūrmaņa izglītību un strādājis uz dažādiem tirdzniecības kuģiem. 1924.gadā viņš sāka strādāt Norvēģijas Glābšanas kompānijā un vēlāk kļuva par glābšanas kuģa “Jason” kapteini. Starp citu, viņš atbildēja par operācijām Narvīkas ostā, kur izglāba daudzus cietušos kuģus. Pēc kara par to tika sarakstīta grāmata ar interesantām tā laika fotogrāfijām. Viņa darbs jūrā un specifiskais glābšanas arods lika ilgu laiku pavadīt atšķirtībā no ģimenes un bieži nācās kavēt svarīgas svinības, kā, piemēram, Ziemassvētkus. Gadījās, ka mans vectēvs darba dēļ nebija mājās pat sešus Ziemassvētkus no vietas.
Starp citu, vai Jūsu karjeras izvēle kaut kādā ziņā ir saistīta ar Jūsu vectēvu?
Daļēji – jā. Mani priekšteči kopš 11.gadsimta dzīvojuši Moldes pilsētā. Viņi dzīvoja pieticīgi un tiem laikiem raksturīgi, apvienojot lauksamniecību ar zvejniecību, lai sagādātu sev iztikas līdzekļus, bet vēlāk pievienojās tirdzniecības flotei. Mans vecvectēvs bija jūrnieks un kuģu būvētājs, vectēvs Haralds Helsets, kā jau minēju, bija kapteinis tirdzniecības flotē, bet mans tēvs dienēja Norvēģijas Karaliskajos Jūras spēkos Lielbritānijā no Otrā pasaules kara sākuma. Viņš dienēja uz Norvēģu tankkuģa ASV rietumu krastā un, kad Norvēģija tika okupēta, protams, nevarēja atgriezties mājās. Visu savu darba mūžu, 44 gadus, ieskaitot Otro pasaules karu, viņš nodienēja Jūras spēkos. Domāju - tas izskaidro to, kā es pats kļuvu par Jūras spēku virsnieku. Es uzsāku dienēt 1977.gadā un man bija tas gods dienēt Norvēģijas Jūras spēkos visus šos gadus, līdz es atvaļinājos pirms pusotra gada.
Atgriežoties pie Jūsu vectēva Haralda un pie paveiktā… Glābšana bija viņa ikdienas darbs, bet kas īpašs bija tieši šajā operācijā, ka to tik augstu novērtēja latvieši?
1932.gada janvārī Latvijas kuģis “Evergunar” ar Krievijas kokmateriālu kravu devās no Murmanskas, kad pēkšņi kuģim nokrita dzenskrūve. Cits Latvijas kuģis “Everline” no šīs pašās kompānijas paņēma viņu tauvā un devās uz dienvidiem, lai aizvilktu uz doku vai nu Trondheimā, vai Bergenā, bet, ja viens tvaikonis velk tauvā otru tvaikoni - tā nav labākā kombinācija. Ļoti sliktos laika apstākļos tauva pārtrūka, un “Evergunar” sāka grimt netālu no Gimlingenas salas – salas pusē, kur ziemā dienvidrietumu vēji var būt patiešām bīstami. Laika apstākļi vairākas dienas bija ļoti slikti, ar vēju, kas sasniedza vētras apmērus, augstiem viļņiem un šajā gada laikā ārā gandrīz visu laiku bija tumšs.
“Jason” tika saukts palīdzēt. Kad “Evergunar” naktī no 18. uz 19.janvāri sāka grimt un piepildīties ar ūdeni, visi domāja, ka tas nogrims pavisam. Tāpēc 14 cilvēki iesēdās glābšanas laivā un skarbos ziemas apstākļos – aukstumā, bez jebkādas redzamības - paļāvās uz labu laimi vējiem un straumei. Divi no šiem jūrniekiem tika aizskaloti pār bortu un noslīka, bet viens nosala, līdz brīnumainā kārtā viņi sasniedza līci, kur vietēji iedzīvotāji par viņiem parūpējās. Tā patiesi bija tīrā veiksme, jo, ja viņi būtu aiznesti kaut nedaudz uz ziemeļiem vai dienvidiem, viņu liktenis varēji izvērsties daudz traģiskāk. Vietējie dalījās ar apkalpes locekļiem visā, kas viņiem bija, pat saplēsa savas drēbes, lai pārsietu ievainojumus. Starp citu, vēlāk kā pateicība šīm divām ģimenēm tika nosūtīti vairāki Latvijas tautas tērpi un saziedotā nauda. Vietējam mācītājam, kurš aizlūdza par mirušajiem, tika uzdāvināta īpaša grāmata par Latvijas baznīcām. Būtu interesanti uzzināt, kas noticis ar šiem tautas tērpiem un grāmatu. Es esmu pārliecināts, ka kāds tos ir saglabājis.
Tikmēr “Jason” apstājās tur, kur viļņi bija mazāk bīstami - salas, pie kuras grima “Evergunar,” otrā pusē. Kapteinis Haralds Helsets kopā ar diviem ūdenslīdējiem -Bernhardu Sebaku un Berentu Sagosenu, izsēdās krastā un pa sauszemi devās uz salas otru malu. Viņiem izdevās pārsviest vadlīni uz “Evergunar,” piesiet to un ar groza palīdzību pārvietot visus astoņus palikušos apkalpes locekļus – kā pirmās, divus kokus (kuģa pavāres), tad apkalpi, stūrmani un kā pēdējo - kuģa kapteini. Starp citu, pārējās glābšanas laivas bija sašķaidījusi vētra. Tāpēc citu iespēju nebija. “Jason” sāka meklēt pirmo glābšanas laivu un atrada to šaurā līcī, kurā par apkalpi bija parūpējušies vietējie norvēģi. Kopumā tikai izglābti 19 jūrnieki, bet, kā redzējām, trīs gāja bojā. Vietējā kapsētā vēl aizvien stāv viņiem veltītā piemiņas plāksne.
Mans vectēvs, kā kuģa “Jason” kapteinis, par nopelniem saņēma Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru. Es pats to uzzināju pavisam nesen. Sabiedrības direktors Mortens Beijers saņēma tādu pašu ordeni, bet “Jason” komandas ūdenslīdēji Berents Sagosens un Bernhards Sebaks saņēma Triju Zvaigžņu ordeņa zelta medaļu. Interesanti ir tas, ka glābšanas operācija notika naktī no 1932.gada 18. uz 19.janvāri, bet jau 24.februārī no Latvijas Ģenerālkonsulāta Norvēģija atnāca vēstule, kurā bija teikts, ka mans vectēvs 22.februārī ticis apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Nedomāju, ka pat mūsdienās kāds to būtu varējis izdarīt ātrāk! Negadījums tika detalizēti aprakstīts daudzās tā laika avīzēs.
Latvijas Kara muzejs ļoti laipni sniedza atbalstu, informējot, ka apbalvojumus pasniedza 10. martā Latvijas ģenerālkonsuls A. Vannags. Norvēģu-latviešu biedrība bija sarīkojusi svinīgu pasākumu zviedru draudzes telpās Oslo. Pasākuma laikā norvēģu studenšu koris nodziedāja Latvijas valsts himnu, vairākas norvēģu dziesmas un tautas dziesmas latviešu valodā. Pašus apbalvojums svinīgi pasniedza pusdienu laikā viesnīcas "Bristol" telpās pēc pasākuma.
“Jason” apkalpe saņēma arī Pateicības rakstu no Latvijas Glābšanas biedrības uz ūdeņiem. Pēc “Evergunar” zaudēšanas tika veikta izmeklēšana. Stūrmanis, kurš tika izglābts pirmspēdējais, sniedza detalizētu izklāstu par notikušo. Stūrmanis un “Jason” apkalpes locekļi īpaši uzsvēra to, ka Latvijas apkalpe saglabājusi mieru un bijusi ļoti disciplinēta.
Kad uzausa diena, puse no “Evergunar” atradās zem ūdens. Kuģis nebija ieslīdējis dziļāk ūdenī, kā bija gaidīts. Ir traģiski aptvert, bet kurš to varēja iedomāties, ka visus varēja glābt, ja būtu palikuši uz kuģa, bet, no otras puses, ja kuģis būtu nogrimis, visi būtu noslīkuši. Kas notika ar kuģa vraku – to es nezinu.
Jebkurā gadījumā, mana vectēva fotogrāfija atrodas manās mājās pie sienas. Atklājot visus faktus un zinot, no kurienes nācis apbalvojums, tagad uz to visu skatos savādāk, par to nav šaubu. Liels paldies maniem Latvijas kolēģiem, kuri palīdzēja man atšķetināt visus notikumus.