NATO un Krievijas attiecības: Latvijas intereses formālo ietvaru un attiecību transformācijas kontekstā

Pētījums "NATO un Krievijas attiecības: Latvijas intereses formālo ietvaru un attiecību transformācijas kontekstā" ir tapis Latvijas Ārpolitikas institūtam sadarbojoties ar Aizsardzības ministriju.

Pētījums trīs nodaļās analizē NATO un Krievijas attiecību attīstību kopš 1990. gadiem, īpašu uzmanību pievēršot 1997. gadā noslēgtajam NATO un Krievijas pamataktam par abpusējām attiecībām, sadarbību un drošību. Šim dokumentam tiek piešķirta būtiska nozīme attiecībā uz NATO sabiedroto bruņoto spēku izvietojumu Latvijā. Ņemot vērā to, ka vēl pārskatāmā nākotnē Krievija būs militāri spēcīgākā NATO kaimiņvalsts, ir būtiski apzināties pareiza dialoga un pieejas nepieciešamību abu pušu attiecību veidošanā.

Lai gan ir izskanējuši aicinājumi atcelt 1997. gada pamataktu, pētījumā tiek secināts, ka tā atcelšana kā no NATO, tā no Krievijas puses ir maz ticama un nav vēlama. Ticamākā iespēja ir tā saglabāšana, neskatoties uz īpaši Krievijas nepieturēšanos pie pamatakta saistībām un dokumenta neatbilstību pašreizējai drošības videi. No Latvijas perspektīvas raugoties, ir būtiski, ka 1997. gada pamatakts neliedz Latvijā izvietot bataljona līmeņa kaujas grupas, kā to plānots lemt NATO Varšavas samitā. Pētījuma autori paredz pakāpenisku dialoga starp NATO un Krieviju atjaunošanu, balstoties kā vēsturiskajā cikliskajā abu pušu attiecību pieredzē, tā arī aktuālajā Rietumu un Krievijas attiecību dinamikā. Pētījums arī iezīmē potenciālās jomas NATO un Krievijas attiecību attīstības scenārijos – jaunas bruņošanās sacensības novēršana un incidentu eskalācijas risku mazināšana, sadarbība stabilitātes veicināšanā postpadomju telpā, kā arī terorisma risku mazināšana.

Balstoties darbā veiktajā analīzē, tiek izteikti sekojoši secinājumi un priekšlikumi Latvijas valsts institūcijām un attiecīgi NATO pozīciju attīstībai:

- NATO un Krievijas attiecības kopš Aukstā kara beigām ir izgājušas dažādus attīstības posmus, un pēc kopumā veiksmīga dialoga un sadarbības tās ir nonākušas faktiskā pretstatā. Attiecību dinamika liecina par skaidru attiecību cikliskumu spektrā starp sadarbību un konfliktiem, tāpēc var prognozēt atkārtotu pakāpenisku attiecību uzlabošanos un paplašināšanos. No vienas puses, attiecību uzlabošanās paredzama, Krievijai nemaz neveicot pasākumus ne Ukrainas, ne Gruzijas konfliktu risināšanā, ne citos būtiskos jautājumos: NATO visticamāk pieņems abās valstīs esošo situāciju par faktisku ilgtermiņa stāvokli (vienlaikus gan formāli uzturot pārmetumus Krievijai). No otras puses, paredzami Krievijas mēģinājumi pakāpeniski normalizēt attiecības kā ar Rietumiem kopumā, tā arī ar NATO, nevis risinot būtiskākās domstarpības, bet gan attīstot citus attiecību aspektus, piemēram, turpinot uzlabot attiecības ar Turciju, piedāvājot plašāku sadarbību Sīrijas konfliktā risināšanā, mazinot incidentu riskus pie NATO dalībvalstu robežām;

- Neskatoties uz NATO kopējo militāro pārākumu, Krievija ir un pārskatāmā nākotnē paliks militāri spēcīgākā NATO kaimiņvalsts un valsts ar vienu no lielākajiem kodolieroču arsenāliem pasaulē. Tas savukārt rada nepieciešamību īstenot līdzsvarotu un delikātu pieeju tai – līdzsvarotu līdzāspastāvēšanu un atturēšanu. NATO un tās dalībvalstīm jācenšas delikāti aktīvā veidā nodrošināt visu dalībvalstu kolektīvo aizsardzību, vienlaikus neizprovocējot Krieviju uz jaunu reģionālu bruņošanās sacensību;

- 1997. gada pamatakts starp Krieviju un NATO visticamāk tiks saglabāts tā pašreizējā redakcijā, neskatoties uz lielākoties Krievijas nepieturēšanos pie tā un pamatakta neatbilstību aktuālajai drošības situācijai, ņemot vērā nelielās iespējas panākt vienošanos kā NATO iekšienē, tā arī ar Krieviju par jebkādu tā attīstību, tostarp labošanu un vienpusēju vai abpusēju atcelšanu. No Latvijas perspektīvas tas uzskatāms par atbilstošāko attīstības scenāriju, kas ne tikai neierobežos plānoto NATO papildspēku izvietošanu Latvijā, bet vienlaikus arī neradīs nesamērīgus bruņošanās riskus un attiecīgu reakciju no Krievijas;
- pamataktā definētā NATO apņemšanās jaunajās dalībvalstīs neizvietot papildus pastāvīgus būtiskus kaujas spēkus ir politiskas interpretācijas jautājums. No vienas puses, Baltijas valstīs un Polijā izvietojamie bataljona līmeņa kaujas spēki nav uzskatāmi par būtiskiem ne pamatakta veidošanas diskusiju kontekstā (apspriesti tikuši brigādes un pat divīzijas lieluma spēki), ne arī tie būtu uzskatāmi par būtiskiem spēkiem iepretim Krievijas militārajām pārspēkam reģionā, kurš tāds saglabāsies pārskatāmā nākotnē. Tajā pašā laikā lielākas NATO sabiedroto klātbūtnes panākšana pašreizējā situācijā nav uzskatāma par augsti ticamu, un vienlaikus tā arī var neadekvāti saasināt Krievijas draudu uztveri;

- vēlams turpināt NATO un Krievijas Padomes darbu, lai kopīgas intereses jautājumu ietvaros NATO varētu skaidrot savu pozīciju kolektīvās aizsardzības spēju stiprināšanā tās austrumu dalībvalstīs, nostāju Ukrainas jautājumā, kā arī aicinātu Krieviju paaugstināt savu militāro darbību caurskatāmību. NATO pozīcijai dialogā ar Krieviju ir jābūt skaidrai, stingrai un vienotai, lai Krievija dialogu neuztvertu kā NATO vājuma izpausmi un vienlaikus attiecībās ar NATO dalībvalstīm nevarētu pielietot “skaldi un valdi” pieeju;

- tāpat ir nepieciešams sadarboties ar Krieviju citos kopīgas intereses jautājumos, vienlaikus saglabājot principiālu nostāju jautājumos ar atšķirīgu izpratni. Starp būtiskiem kopīgas intereses jautājumiem ir bruņošanās sacensības novēršana un incidentu eskalācijas risku mazināšana. Šajā jomā ir maz ticama jaunu vienošanos noslēgšana vai esošo mehānismu attīstība, tāpēc visticamāk pušu attiecības veidosies tikai praksē pielāgojoties vienai otras militārajām aktivitātēm. Ir vēlama arī sadarbība un delikāta pieeja potenciālu konfliktu attīstības novēršanai postpadomju telpā, kuru Krievija uzskata par izteiktu savu interešu zonu. Tāpat ieguvumi iespējami no vispārējas sadarbības terorisma risku mazināšanā, tiesa gan skaidri definējot sadarbības rāmi, lai tajā neietvertu Krievijas citu slēptu interešu īstenošanu;

- starptautiskajā publiskajā telpā ir vērojama Krievijas salīdzinoši efektīvāka publiskā diplomātija, pozicionējot NATO aktivitātes kā Krieviju apdraudošas un tādējādi arī NATO nepieturēšanos pie tās saistībām. Lai līdzsvarotu Krievijas publisko diplomātiju, kuras izpausmes pastiprināšanās sagaidāmas pēc NATO Varšavas samita 2016. gada jūlijā, nepieciešams uzlabot NATO un tās dalībvalstu publiskās diplomātijas vēstījumus, tostarp plašāk skaidrojot Krievijas nepieturēšanos pie 1997. gada pamatakta, skaidrojot Baltijas valstīs un Polijā izvietojamo sabiedroto spēku atbilstību 1997. gada pamataktam un to aizsardzības raksturu (tostarp būtu nepieciešams apsvērt iespēju publiskot pamatakta NATO sarunu vedēju piezīmes vai pašreizējos viedokļus par dokumenta strīdīgajiem elementiem) un Krievijas neproporcionālo bruņoto spēku apmēru reģionā. Perspektīvā nepieciešams palielināt NATO publiskajai diplomātijai veltāmos resursus, tās sasaisti ar NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centru (STRATCOM), kā arī uzlabot dalībvalstu vēstījumu saderību un koordināciju;

- Latvijai ir būtiski ne tikai panākt pēc iespējas ilgstošāku NATO sabiedroto spēku izvietošanu tās teritorijā, bet arī atbalstīt pakāpenisku dialoga atjaunošanu ar Krieviju un dot ieguldījumu tā nostiprināšanā, īpaši izmantojot savu pieredzi attiecībās ar Centrālāzijas valstīm, Gruziju un Ukrainu. Šāda pieeja mazinās atsevišķu sabiedroto valstu, īpaši Vācijas, piesardzīgo attieksmi pret Baltijas valstu un Polijas aizsardzības stiprināšanas nepieciešamību ilgtermiņā.