Eksperts: Zviedrijai jāsekmē ticamība NATO spējai aizsargāt Baltijas valstis

“Svarīga Zviedrijas drošības politikas loma ir sekmēt ticamību tam, ka NATO spēj aizsargāt Baltijas valstis,” uzskata pētnieks un atvaļināts ģenerālmajors Kārlis Neretnieks, kurš 27. maijā Nacionālajā aizsardzības akadēmijā viesojās ar lekciju “Drošība Baltijas jūras reģionā: Zviedrijas loma” (“Security of the Baltic Sea Region: Role of Sweden”).

“NATO ir būtiski turpināt izvietot Baltijas valstīs Augstas reaģēšanas vienības, ekipējumu, nodrošināt pastāvīgu sabiedroto klātbūtni, darīt visu, kas ceļ NATO ticamību,” atzina K. Neretnieks. Ja Zviedrija kā NATO partnervalsts palielinātu savas militārās spējas, tas paaugstinātu NATO ticamību, norādīja vieslektors.

K. Neretnieks iepazīstināja kadetus ar Zviedrijas Gaisa, Jūras un Sauszemes spēku attīstības tendencēm un ekipējumu, uzsverot, ka valsts militārā rūpniecība nodrošina bruņoto spēku spēju pašpietiekamību un attīstību. Tie ir profesionāli un atbilstoši apbruņoti, tomēr efektīvai valsts aizsardzībai militāra konflikta gadījumā būtu nepieciešams lielāks karavīru skaits.

Šobrīd Zviedrijas bruņotajos spēkos ir 25 000 karavīru, ieskaitot rezervistus, taču būtu jābūt par 6000 vairāk. Obligātais militārais dienests Zviedrijā ir atcelts, un nenākas viegli pārliecināt civiliedzīvotājus stāties bruņoto spēku rindās.

Ņemot vērā Zviedrijas teritorijas lielumu (450 000 km2) un bruņoto spēku pašreizējo apmēru, krīzes vai kara gadījumā būtu jāizvēlas, kuru valsts daļu aizsargāt – ziemeļu, centrālo vai dienvidu daļu, kas atrodas vistuvāk Baltijas valstīm. Pārējā valsts teritorijā pretinieks varētu izvērst savu karaspēku, kas savukārt radītu apdraudējumu kaimiņvalstīm. 

Situācijas risināšanai pētnieks piedāvāja trīs iespējas. Pirmā – nedarīt neko, nestāties NATO, nestiprināt aizsardzības spējas, krīzes vai kara gadījumā ļaut pretiniekam uzņemties iniciatīvu reģionā un “aizņemties” Zviedrijas neaizsargātās daļas. Otrā – stiprināt aizsardzību, lai spētu aizstāvēt nozīmīgas valsts teritorijas daļas, netieši palīdzot NATO aizsargāt Baltijas valstis un palielinot NATO atturēšanas spēju ticamību. Trešā – kļūt par NATO dalībvalsti un attīstīt spējas, kas varētu būt nozīmīgas konflikta sākumā – izveidot infrastruktūru NATO vajadzībām, kā arī sarūpēt ekipējumu, kas noderētu krīzes situācijās. Tas vēl lielākā mēra varētu paaugstināt NATO atturēšanas spēju ticamību.

Maz ticams, ka parlaments drīzumā varētu atbalstīt Zviedrijas dalību NATO. Nav arī izskanējusi vēlme palielināt aizsardzības budžetu, kas nozīmētu iespēju būtiski stiprināt valsts aizsardzību, tomēr arī tikko kā – 25. maijā – parlamenta pieņemtais lēmums ratificēt līgumu ar NATO par uzņemošās valsts atbalstu “bija liels solis uz priekšu pareizajā virzienā mums visiem – jums un mums,” atzina lektors. Vaicāts par līguma praktisko nozīmi, K. Neretnieks minēja divas galvenās priekšrocības.  Pirmkārt, šajā līgumā ir atrunāti visi juridiskie jautājumi, kas saistīti ar dalību NATO rīkotajās militārajās mācībās. Līdz šim, katru reizi, kad Zviedrija organizēja mācības kopā ar NATO, visi juridiskie dokumenti bija jāgatavo no jauna. Tagad līgums par uzņemošās valsts atbalstu paredzēs standartizētu procesu, kas ir miera laika priekšrocība. Līgumam ir arī kara laika priekšrocība: krīzes vai kara gadījumā NATO būs daudz vieglāk izvērst savus spēkus Zviedrijas teritorijā un sadarboties ar zviedru vienībām. Protams, tā ir priekšrocība arī Baltijas valstīm, uzsvēra K. Neretnieks.

Diskusijā ar kadetiem un akadēmijas mācībspēkiem eksperts izteica viedokli arī par tādiem jautājumiem kā obligātā militārā dienesta atjaunošana Zviedrijā, Zviedrijas sadarbība aizsardzības jomā ar Somiju un Norvēģiju, Krievijas loma šā brīža starptautiskajā politikā, Latvijas Zemessardzes stiprās puses un iespējamā iesaiste militāra konflikta risināšanā u.c.

Vieslektors Kārlis Neretnieks ir trimdas latvietis, kurš strādājis Zviedrijas Aizsardzības pētniecības aģentūrā (Swedish Defence Research Agency – FOI), Ženēvas Institūtā par Bruņoto spēku demokratizāciju (Geneva Institute for the Democratisation of Armed Froces – DCAF), Zviedrijas Nacionālās aizsardzības koledžā, Drošības un attīstības institūtā (Institute for Security and Development – ISDP) Zviedrijā un šobrīd ir Zviedrijas Karaliskās Kara akadēmijas (Royal Swedish Academy of War Sciences) valdes loceklis.  

Vieslekciju organizēja Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centrs.