ASV diplomāts: NATO samits pierādīs alianses stingro nostāju attiecībā uz Baltijas valstīm

Vasarā Varšavā gaidāmais NATO samits pierādīs, ka aliansei ir vienota nostāja, turklāt attiecībā uz Baltijas valstīm varētu būt sagaidāma stingras nostājas demonstrēšana, intervijā pauda ASV valsts sekretāra vietnieks, Eiropas un Eirāzijas lietu biroja pārstāvis Bendžamins Zifs. Viņš slavē Latvijas centienus pievienoties Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai (OECD), uzsverot, ka dalība OECD nav nozīmīga tikai tāpēc, ka tādā veidā valsts ir daļa no "jauna klubiņa", bet gan tāpēc, ka, esot daļa no šī jaunā kluba, valsts virza gan savu ekonomiku, gan sabiedrību virzienā, kas valsti padara atklātāku, efektīvāku un ekonomiski enerģiskāku. Zifs uzskata, ka Rietumi un ASV nav tie, kas konfrontē Krieviju, un cer, ka Krievija spēs saskatīt - tās intereses ir sadarbībā ar Rietumu valstīm.

Ko no gaidāmā NATO samita Varšavā var sagaidīt tieši Baltijas valstis?

Mūsu pieeja NATO samitam fundamentāli ir alianses vienotība. Ir jāsaprot, ka samits nav attiecināms uz Krieviju, tas nav par Krieviju, tas ir par vienotu aizsardzības pieeju NATO. Kā jūs zināt, NATO ir iesaistīta daudzās pasaules vietās, aliansei ir daudz interešu punktu, un mums ir nepieciešams, lai visas NATO dalībvalstis saprot to nozīmīgumu, kas piemīt, strādājot kopā, darbojoties kopā un esot vienotai nostājai.

Attiecībā uz Baltijas valstīm man liekas, ka tas, ko jūs redzēsiet pēc samita, ir palielināta spēku klātbūtne, kas iekļaus lielāku Eiropas valstu iesaisti - vairāk karaspēka kapacitātes un nepieciešamā militārā aprīkojuma. Es domāju, ka pēc samita varēs redzēs NATO apņēmību un stingro nostāju attiecībā uz Baltijas valstīm.

Tomēr klātesošas ir sarunas arī par to, vai gadījumā tad, kad iestātos, piemēram, diena X, NATO spēki būtu gatavi savlaicīgi reaģēt un palīdzēt Baltijas valstīm.

Mūsu attieksme un izpratne pret NATO 5.paragrāfu ir "klāta bruņām" - tas ir iemesls, kāpēc alianse eksistē un kāpēc tā tika izveidota.

Ja mēs runājam par situāciju kopumā, ASV ir ieinteresēta ciešākām attiecībām ar Ziemeļeiropu un Baltijas valstīm?

Ja jūs zināt par 3,4 miljardu dolāru lielo Eiropas Papildu garantiju iniciatīvu (The European Reassurance Initiative), kas salīdzinoši nesen tika ierosināta Baltajā namā, tad to, manuprāt, var nosaukt par gana lielu mēru ASV ieinteresētībai šajā reģionā.

Latvija nupat tika uzaicināta kļūt par 35.OECD dalībvalsti. Kā tas varētu mainīt attiecības ar ASV un vai mainītu vispār?

ASV ļoti atbalstīja un atbalsta Latvijas centienus un darbus, mēģinot pievienoties OECD. Manuprāt, tas ir liels gods jūsu valstij sasniegt to rezultātu, ko mēs patlaban redzam. Ir svarīgi zināt, ka dalība OECD nav nozīmīga tikai tāpēc, ka tādā veidā valsts ir daļa no "jauna klubiņa", bet gan tāpēc, ka, esot daļa no šī jaunā kluba, valsts virza gan savu ekonomiku, gan savu sabiedrību tajā virzienā, kas valsti padara atklātāku, efektīvāku un ekonomiski enerģiskāku, nekā tas būtu citos apstākļos.

Ir gaužām svarīgi saskatīt, ka drošība - un jūs zināt, cik latviešiem tā ir svarīga tēma, - ir kas vairāk nekā tikai spēku klātbūtne un attiecīgais aprīkojums. Šeit vēlreiz jāuzsver, ka, cerams, NATO samitā tiks pieņemti vienoti lēmumi alianses pieejā Baltijas valstīm. Te vēlreiz gribu norādīt, ka laba, spēcīga valdība, atklāta banku sistēma, augoša ekonomika, iespējas jauniešiem - tie visi arī ir valsts drošības elementi. Ir ļoti svarīgi paturēt prātā, ka pievienošanās OECD paplašina Latvijas drošību.

Tomēr rekomendācijās un atzinumos par situāciju Latvijā bija arī gana daudz kritikas, tostarp par korupciju. Jūs domājat, ka problēmzonas, ja tā var teikt, tiešām uzlabosies?

Paraugoties uz banku sektoru un tiem soļiem, kas tikuši veikti pēdējos gados, lai cīnītos ar naudas atmazgāšanu un citām nelikumīgām darbībām šajā sektorā, es domāju, ka tās ir lietas, kuras ir tiešām apsveicamas un par kurām Latvijai ir jājūtas lepnai. Salīdzinoši īsā laikā valstij izdevās veikt gana svarīgus uzlabojumus.

Protams, nevaru nepajautāt par saspīlējumu, pat konfrontāciju, kuru mēs novērojam starp Krieviju un Rietumu valstīm. Cik ilgi, pēc jūsu domām, tāda turpināsies un kādus risinājumus jūs saskatāt?

Pirmkārt, manuprāt, ir jāsaprot un jāuzsver, ka mēs neesam tie, kas konfrontē Krieviju. Anektējot Krimu, izrādot agresiju Austrumukrainā - šie ir lieli soļi, kādā veidā Krievija konfrontēja Eiropu un arī NATO. Attiecīgi loģiskā atbilde šādiem soļiem ir palielināta Eiropas aizsardzība, bet nekas no tā nav drauds Krievijai. Mēs domājam, ka Krievijas sabiedrība ir pelnījusi brīvu, demokrātisku, cilvēktiesības ievērojošu Krieviju, kas respektē savu kaimiņu neatkarību un suverenitāti. Ja Krievija izvēlēsies "uzvesties" šādā veidā, tad tā var būt ļoti pozitīva un produktīva spēlētāja.

Tad jūs uzskatāt, ka situācija ir risināma diplomātiskos ceļos?

Man ir liela ticība diplomātijai un tam, ka Krievija spēs saskatīt, ka tās intereses ir nevis agresija pret Rietumiem, bet sadarbība ar Rietumu valstīm.

Jā, bet jūs pats minējāt Krimas aneksiju, situāciju Austrumukrainā, mēs arvien redzam konfliktu Gruzijā, kur tika pārkāpta valsts suverenitāte...

Pret Krieviju spēkā ir arī ekonomiskās sankcijas, un mēs uzskatām, ka tas ir veids, kā mēs spējam ietekmēt Kremļa uzvedību un viņu līderu kalkulācijas. Mēs ticam, ka mūsu darbības spēj Krievijai demonstrēt, ka runa nav par konfrontāciju vai agresiju, bet gan atbildes reakciju uz tās darbībām. Ja Krievija atsauktu savus spēkus no Krimas, no Austrumukrainas, rīkotos veidos, lai sadarbotos ar Rietumiem... Saprotiet, mēs runājam par valsti, kurā ir izglītota sabiedrība, kura kopumā ir stipra un pozitīva valsts, tai vienkārši attiecīgi jāsāk uzvesties.

Gribētu pievērsties arī jautājumam par terorismu. Kā mēs varam ar to cīnīties un vai tas būtu reāls drauds Baltijai, konkrēti Latvijai? Daži mūsu politiķi gan norāda, ka tas Latvijai pavisam nedraudot.

Notikumi Briselē un Parīzē liek mums būt kaujas gatavībā, bet ir jāsaprot, ka ir jāspēj lietas "turēt proporcionāli" - sadarbība starp Eiropas valstīm informācijas apmaiņas ziņā, policijas sadarbība, nodrošinot drošību, ir viens no veidiem, kā ir iespējams cīnīties ar terorismu gana efektīvi. Es domāju, ka mums ir jāielāgo, ka terorisms pavisam noteikti ir drauds un briesmas, bet ir vēl kādi lielāki ļaunumi par terorismu.

Piemēram?

Manuprāt, tādi problēmjautājumi kā kriminālas aktivitātes konkrētās vietās vai iespēja, ka cilvēku gluži vienkārši notriec automašīna. Es nekādā gadījumā nevēlos mazināt terorisma briesmas, bet uztraukumam attiecībā uz terorismu, tostarp ASV, ir jābūt samērojamam ar reālo briesmu līmeni. Protams, šādi draudi pastāv, bet tie ir jānovērš ar sadarbību, informācijas apmaiņu un drošības mēriem.

Man liekas, ka tā ir kritika, kas tiek veltīta Eiropas valstīm, - tās nesadarbojas informācijas apmaiņas ziņā.

Jā, un tā ir viena no lietām, kurā mēs būtu priecīgi sadarboties ar Eiropas Savienību (ES). ASV būtu laimīgas dalīties ar savu pieredzi un informāciju, un institucionālo kapacitāti.

Ko pasaule var darīt ar situāciju Tuvajos Austrumos un Centrālāzijā, konkrēti Afganistānā? Stāvoklis tur ir nekontrolējams.

Es gribētu sākt ar to, ka ir jāuzslavē Latvijas iesaiste un dalība konflikta risināšanā Afganistānā un Irākā, kas pierāda Latvijas iesaisti starptautiskajā kopienā. Mēs sadarbojamies ar Afganistānas prezidentu [Ašrafu] Gani, lai palīdzētu viņam aizsargāt savu valsti, lai ieviestu mieru un stabilitāti Afganistānā. Protams, šī valsts un situācija tajā arvien ir viena no galvenajām prioritātēm ne tikai mums, bet arī visai starptautiskajai kopienai. Mēs domājam, ka [militārais] atbalsts ir tas, ar kuru mēs varam palīdzēt Afganistānas valdībai, bet tas nav risinājums, ko var iesviest tikai vienā vai otrā veidā, tam ir jābūt kopīgam.

Kā mums raudzīties uz Sīriju un Krievijas lomu tur?

Krievija nav bijusi konstruktīva spēlētāja attiecībā uz Sīriju - lielākā daļa Krievijas uzbrukumu Sīrijā ir bijuši pret mēreno opozīciju, līdz ar to mēs varam uzdot jautājumu, kāda ir Krievijas patiesā loma Sīrijā. Vai tā ir paturēt savas militārās bāzes valstī, vai tā ir atbalstīt prezidenta Bašara al Asada režīmu, vai tā ir veicināt arvien lielāku bēgļu plūsmu Eiropā? Acīmredzot mēs arvien diskutējam, tostarp ar Krieviju, par pozitīvu iznākumu un pozitīvu sadarbību, lai spētu panākt demokrātisku risinājumu krīzei. Līdz šim tas, ko varu norādīt, ir fakts, ka Krievija varētu būt vairāk uz sadarbību vērsta šajā jautājumā.

Nesen lasīju viedokli, ka gan Rietumu mediji, gan sabiedrība līdz galam neizprot patieso problēmu Sīrijā - "Islāma valsts" ir brutāla organizācija, bet mums vajadzētu koncentrēties uz Asada režīma zvērībām un to, ka radusies krīze ir viņa režīma sekas. Kā jūs uz to raugāties?

Es domāju, ka ir skaidra viena lieta - nepastāv vienīgi militārs risinājums šai krīzei, ir vajadzīgs arī politisks risinājums, kurā ietilpst leģitīmas valdības atjaunošana valstī. Fokusēties uz to, ka bumbas spēs palīdzēt tikt ārā no krīzes, - nē, tā nedrīkst darīt. Ir vajadzīgas tādas pārrunas, kādas notiek patlaban, tostarp starp opozīciju un valdību, mēģinot rast politisku risinājumu pārrunu ceļā, kas ļaus Sīrijai sevi rekonstruēt.

Kad mēs varam sagaidīt šo minēto politisko risinājumu?

Iespējami drīz.

Mēs nedaudz pieskārāmies jautājumam par migrantu krīzi. Vai tā ir tikai Eiropas problēma?

Protams, ka nē. Tā ir globāla problēma. Mums ir jāatceras, ka daudzi no šiem cilvēkiem bēg prom no drausmīgām situācijām, no ārkārtīgas brutalitātes, no kariem, un mums, pamatojoties uz starptautiskajām konvencijām, ir jāpalīdz bēgļiem un jārisina šīs problēmas humānā un gādīgā veidā. Eiropa tagad cenšas strādāt ar Turciju, lai spētu rast veidu, kā asimilēt migrantus un bēgļus, lai tiktu ievērotas cilvēktiesības.

Vai šī migrantu krīze varētu radīt kādus turpmākus apdraudējumus ES un tostarp Baltijas valstīm?

Es nāku no ASV - manā valstī migranti vienmēr bija uztverti pozitīvi. Stīvs Džobss nāca no Sīrijas migrantu ģimenes, daudzi latvieši tagad dzīvo ASV - migranti ir bijis un ir labs resurss, un mēs ceram, ka arī Eiropa uz migrantiem raudzīsies kā uz ieguldījumu sabiedrības nākotnei, kas sniegs jaunas idejas, jaunas pieejas, jaunu globālu integrāciju.

Taču tas, ko mēs redzam patlaban, ir tas, ka Eiropa netiek galā ar šo bēgļu plūsmu - Zviedrija, Francija, Vācija...

Ja tiks izveidota kopēja sistēmiska pieeja, tad ar šo situāciju pavisam noteikti ir iespējams tikt galā. Patlaban mēs runājam par vairāk nekā vienu miljonu migrantu, ne tā? Ir iespējams ar to tikt galā, rodot instrumentus tam - ir vajadzīgs pareizi izvirzīt prioritātes un izveidot sistēmu, kas ļauj tikt galā ar šiem notikumiem organizētā veidā.

Iespējams, būsiet dzirdējis debates par bēgļu uzņemšanas procesu šeit, Latvijā. Mēs esam uzņēmuši pavisam mazu cilvēku skaitu, tomēr attieksme bieži vien ir klaji negatīva.

Tas pavisam noteikti ir viens no problēmjautājumiem, par kuru Latvijai ir jālemj. Bet, kā jau es minēju iepriekš, gan man, gan ASV kopumā migranti ir spēka avots, un mēs tiešām ceram, ka visā Eiropā uz šiem cilvēkiem raudzīsies kā uz ieguldījumu.

Tomēr pastāv bažas arī par to, ka daļa migrantu varētu būt radikāli islāmisti. Kā var reaģēt uz šādām bažām? Cik tās ir pamatotas?

Kad šie cilvēki tiek kārtīgi pārbaudīti, kad tiek pārbaudītas viņu identitātes un ievākta plašāka informācija par viņiem, ir skaidrs, ka absolūti lielākā šo cilvēku daļa bēg prom no ļoti sliktiem, dramatiskiem apstākļiem. Ja drošības dienesti spēj veikt šīs padziļinātās pārbaudes, tad taču kļūst skaidrs, kas ir šīs personas. Protams, katrai valstij ir tiesības kontrolēt un pārbaudīt savas robežas, to mēs neapšaubām, bet, runājot par migrantiem kopumā, pastāv humānas saistības, lai pret viņiem attiektos cilvēcīgi un atbilstoši starptautiskajiem pienākumiem. Nav neiespējami uzzināt un noskaidrot, kas cilvēki ir.

Rezumējot es gribētu pajautāt par ļoti svarīgo politisko notikumu ASV - šā gada prezidenta vēlēšanām. Mums ir Donalds Tramps, mums ir Hilarija Klintone - visticamāk -, ko mēs varam sagaidīt no šiem kandidātiem arī viņu politiskajā nostājā pret Baltijas valstīm?

Tas, ko es varu garantēt, ir fakts, ka pavisam noteikti ASV būs jauns valsts prezidents - tas būs vai nu demokrāts, vai republikānis. Bet ir grūti paredzēt nākotni. ASV ir dziļas un paliekošas intereses Eiropā un Baltijas valstīs - tās ir militāras saiknes, ekonomiskas saiknes, tīri cilvēciskas saiknes. Šīs saiknes nepazūd, un tās nav atkarīgas no prezidenta vēlēšanām. Tāpēc es esmu pārliecināts, ka, neskatoties uz to, kurš būs jaunais ASV prezidents, mūsu interese un mūsu saistības ir paliekošas.