Jaunā Krievijas nacionālā drošības stratēģija: ietekme uz Baltijas valstu drošību

Viedoklis
Bērzxiņa
Foto: Armīns Janiks/Aizsardzības ministrija

Ieva Bērziņa, Dr. sc. pol.,

LNAA Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece.  

Jaunā Krievijas nacionālā drošības stratēģija: ietekme uz Baltijas valstu drošību

Krievijas prezidents Vladimirs Putins 2015. gada 31. decembrī apstiprināja «Krievijas Federācijas nacionālās drošības stratēģiju», kas aizstāj 2009. gada 12. maija dokumentu «Par Krievijas Federācijas nacionālās drošības stratēģiju līdz 2020. gadam». Krievijas nacionālā drošības stratēģija ir viens no stratēģiskās plānošanas bāzes dokumentiem, kas nosaka tās nacionālās intereses un stratēģiskās nacionālās prioritātes, kā arī iekšējās un ārējās politikas mērķus, uzdevumus un pasākumus, kas ir vērsti uz Krievijas nacionālās drošības stiprināšanu un ilgtermiņa attīstību. Šis dokuments ir īpaši svarīgs, jo uz tā pamata tiek izstrādātas arī citas doktrīnas un koncepcijas, kas detalizētāk izskaidro Krievijas intereses un to īstenošanas līdzekļus. Rakstā tiek aplūkoti nozīmīgākie aspekti jaunajā Krievijas nacionālās drošības stratēģijā, kam ir jāpievērš uzmanība no Baltijas valstu drošības viedokļa.

Policentriskas pasaules veidošanās

Jaunajā dokumentā ir definēts, ka viena no Krievijas ilgtermiņa nacionālajām interesēm ir «nostiprināt tās statusu kā vienai no vadošām pasaules lielvalstīm, kuras darbība ir vērsta uz stratēģiskās stabilitātes un savstarpēji izdevīgu partnerattiecību uzturēšanu policentriskas pasaules apstākļos» (Kremlis, 2015, 31. decembris: 8). Šis formulējums norāda uz divām būtiskām un savstarpēji saistītām lietām — saskaņā ar Kremļa redzējumu, šobrīd notiek policentriskas pasaules kārtības veidošanās un Krievija sevi piesaka kā vienu no varas centriem. Jaunas pasaules kārtības veidošanās ir bieži izmantota tēma gan V. Putina runās, gan Krievijas mediju saturā, gan oficiālos dokumentos. Šīs idejas pamatā ir doma, ka pēc PSRS sabrukuma izveidojās vienpolāra starptautiskā sistēma, kurā galveno lomu spēlēja ASV kā «aukstajā karā» uzvarējusī puse. Tomēr saskaņā ar V. Putina pausto viedokli šis pasaules kārtības modelis ir izrādījies dzīvotnespējīgs, jo tam nav pietiekamu militāru, politisku un ekonomisku resursu, kā arī morāla pamatojuma (Kremlis, 2007, 10. februāris). Jaunā nacionālā drošības stratēģija skaidri iezīmē Krievijas stratēģisko virzienu kāpināt tās ietekmi topošajā policentriskajā pasaulē, stiprinot ekonomisko, politisko, militāro un garīgo potenciālu (Kremlis, 2015, 31. decembris: 3).

V. Putins uzskata, ka svarīgākajiem starptautiskajiem spēlētājiem, tostarp arī Krievijai, ir jāvienojas par jauniem spēles noteikumiem un jāsaskaņo savas pamata intereses (Kremlis, 2014, 24. oktobris). Ko tas nozīmē? Krievijas politologs S. Belkovskis uzskata, ka tā ir vēlēšanās atgriezties pie Jaltas — Potsdamas starptautisko attiecību sistēmas, kurā ietekmīgie spēlētāji vienojas par savu ietekmes sfēru sadalīšanu (Andrejevs, Gusevs, 2015, 1. oktobris). Netieši uz to norāda arī V. Putins, sakot, ka 1815. gada Vīnes kongress un 1945. gada Jaltas vienošanās ir pozitīvi starptautisko attiecību sakārtošanas piemēri, kuros Krievija ņēma aktīvu līdzdalību un kuru rezultātā tika nodrošināts ilgstošs miers (Kremlis, 2013, 19. septembris). Diemžēl šāds miera veidošanas modelis izslēdz jebkādas pašnoteikšanās tiesības tām valstīm, kuras nav varas centri. Uzskatāms šādas domāšanas piemērs ir Krievijas politologa D. Kuļikova uzskats, ka šobrīd ASV cenšas atdalīt Ukrainu no Krievijas, bet suverēnā Krievija to nepieļaus (Dudenko, 2016, 28. janvāris). Tas nozīmē, ka ne Ukraina, ne arī citas valstis, ko Krievija uzskata par savu interešu sfēru, nevar un nedrīkst izvēlēties pašas savu attīstības ceļu. Tajā pašā laikā V. Putins šādu uzvedības modeli, pirmkārt, piedēvē ASV, jo, viņaprāt, tieši «vienpolārajam pasaules modelim nav vajadzīgas suverēnas valstis, bet gan vasaļi» (Kremlis, 2013, 19. septembris). Šāda retorika iezīmē Krievijas pretrunīgo pozīciju — no vienas puses, policentriskas pasaules veidošanās tiek pamatota ar suverenitāti kā universālu vērtību, taču, no otras puses, Krievijai ir tās «privileģētie interešu reģioni» citās valstīs (Kremlis, 2008, 31. augusts).

 Lai varētu notikt ietekmes zonu sadale policentriskas pasaules apstākļos, viens no Krievijas stratēģiskajiem mērķiem ir panākt, lai citas lielvaras ar to rēķinātos kā ar līdzvērtīgu partneri. Tāpēc jaunajā nacionālās drošības stratēģijā kā viens no svarīgiem Krievijas Federācijas mērķiem ir iespējami vairāk līdzvērtīgu partneru iegūšana visā pasaulē (Kremlis, 2015, 31. decembris: 7). Neraugoties uz to, ka NATO tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem draudiem Krievijai, gan nacionālās drošības stratēģijā, gan militārajā doktrīnā ir uzsvērts, ka  Krievija ir gatava arī ar NATO veidot attiecības uz līdzvērtības pamatiem, lai nodrošinātu kopējo drošību Eiro—Atlantijas reģionā (Kremlis, 2015, 31. decembris: 38), kā arī uz līdzvērtīgu dialogu ar ES un NATO Eiropas drošības jomā (Kremlis, 2014, 29. decembris). Kā vienu no šādiem nenotikuša «līdzvērtīga dialoga» piemēriem var minēt Krievijas prezidenta V. Putina formulēto vēlmi veidot trīspusējas sarunas Ukrainas un ES asociācijas līguma parakstīšanas kontekstā pirms Ukrainas krīzes, jo šis līgums ietekmētu Krievijas ekonomiskās intereses (Kremlis, 2014, 23. maijs).

Krievijas motīvu kļūt par līdzvērtīgu varas centru policentriskā pasaulē var saskatīt gan centienos veidot Rietumiem alternatīvas stratēģiskās partnerības, piemēram, piecu valstu grupu BRICS, gan valsts bruņojuma programmas īstenošanā, kuras mērķis ir stiprināt un modernizēt Krievijas militāro potenciālu, gan savas starptautiskās mediju sistēmas veidošanā, gan pozīciju stiprināšanā Arktikas reģionā, gan Krievijas pretdarbībā Ukrainas ģeopolitiskajai orientācijai uz Rietumiem, gan iesaistē Sīrijas konfliktā. Uzmanība jāpievērš arī nacionālajā drošības stratēģijā formulētajai kritiskajai attieksmei pret «blokveida pieeju», kas Krievijas skatījumā neveicina pretdarbību visiem mūsdienu drošības izaicinājumiem un draudiem. Kā piemērs NATO un ES nespējai risināt globālās drošības problēmas tiek minēta Eiropas bēgļu krīze (Kremlis, 2015, 31. decembris: 5). No tā izriet, ka Krievija mēģinās veidot attiecības ar atsevišķām NATO un ES dalībvalstīm individuālā līmenī, tādējādi arī ietekmējot šo organizāciju politiku sev vēlamā virzienā. Kā vienu no piemēriem var minēt Krievijas un Francijas sadarbību cīņā pret terorismu (Kremlis, 2015, 26. novembris).

Valstīm, kuras atrodas lielvaru ģeopolitisko interešu krustpunktā, atbilstoši V. Putina uzskatam, policentriskas pasaules kārtības veidošanās apstākļos ir jārēķinās ar vardarbīgu konfliktu iespējamības pieaugumu (Kremlis, 2014, 24. oktobris). Ņemot vērā Baltijas valstu ģeopolitisko orientāciju uz Rietumiem vienlaikus ar to ģeogrāfisko tuvumu Krievijai, vēsturisko piederību Krievijas impērijai un Padomju Savienībai, kā arī salīdzinoši lielo krievvalodīgo iedzīvotāju skaitu, tās neapšaubāmi ietilpst V. Putina minētajā riska grupā, kura atrodas uz atšķirīgu «kultūras, vēstures, ekonomikas un civilizācijas «kontinentu» robežas» (Kremlis, 2014, 24. oktobris). Tātad «jaunas pasaules kārtības veidošanās» Krievijas izpratnē Baltijas valstīm nozīmē Krievijas starptautisko ambīciju pieaugumu, gatavību pārkāpt līdzšinējos starptautiskās sadarbības spēles noteikumus, kā arī ievērojami augstāku situācijas destabilizācijas iespējamību. Protams, Baltijas valstu līdzdalība NATO šobrīd militāras agresijas risku padara minimālu, jo alianses militārais potenciāls ir lielāks nekā Krievijai, taču, notiekot būtiskām pārmaiņām globālajā pasaules spēku samērā, šī situācija var mainīties. No šāda skatpunkta Baltijas valstīm ir kritiski svarīgi palielināt arī savas militārās pretošanās spējas.

Militārā spēka faktors starptautiskajās attiecībās

Atbilstoši jaunajai Krievijas nacionālās drošības stratēģijai, «starptautiskajās attiecībās nemazinās spēka faktora nozīme» un «Krievijas kaimiņu reģionos attīstās militarizācijas un bruņošanās sacensības procesi» (Kremlis, 2015, 31. decembris: 4).  Lielākā nozīme šeit ir tieši NATO, kuras «spēka potenciāla pieaugums, globālo funkciju uzņemšanās, pārkāpjot starptautisko tiesību normas, bloka dalībvalstu militārās aktivitātes pieaugums, alianses tālāka paplašināšanās un tās militārās infrastruktūras tuvināšana Krievijas robežām» rada draudus Krievijas drošībai (Kremlis, 2015, 31. decembris: 4). Kā nozīmīgākie militārie faktori, kas Krievijas skatījumā samazina globālo un reģionālo stabilitāti, ir ASV pretgaisa aizsardzības sistēma un koncepcija «globālais trieciens» (iniciatīva attīstīt tāldarbības ne-kodolieročus, kas var sasniegt attālus mērķus īsā laika periodā (Acton, 2013)), augstas precizitātes ne-kodolieroču stratēģisko sistēmu izvietošana, kā arī ieroču izvietošana kosmosā (Kremlis, 2015, 31. decembris: 5).

Kopumā Krievijas bažas par NATO tuvināšanos Krievijas robežām nav nekas jauns — tās tika fiksētas jau 2010. (Kremlis, 2010, 5. februāris) un 2014. gada (Kremlis, 2014, 29. decembris) militārajās doktrīnās. Tāpat arī V. Putins jau 2007. gadā teica, ka NATO paplašināšanās nekādā veidā nav saistīta ar alianses modernizāciju vai drošības stiprināšanu Eiropā, bet gan ir uzskatāma par provokāciju, kas mazina abpusējo uzticēšanos (Kremlis, 2007, 10. februāris). Turklāt rietumvalstu politisko un militāro līderu retorika, ka NATO nav nodoma uzbrukt Krievijai, esot neefektīva. Piemēram, Krievijas Drošības padomes sekretārs N. Patruševs, komentējot jauno nacionālās drošības stratēģiju, teica, ka šie rietumvalstu līderu izteikumi tikai piesedz alianses agresīvo raksturu (Jegorovs, 2015, 22. decembris). Krievijas viedoklis par NATO kā agresoru pretstatā miermīlīgajai Krievijai rod atbalsi arī Baltijas valstu krievvalodīgājās auditorijās. Piemēram, salīdzinošajā pētījumā par Baltijas valstu un Polijas iedzīvotāju uzskatiem, kas tika veikts 2015. gadā, konstatēts, ka Krieviju par militāru draudu uzskata tikai 5% krievu tautības cilvēku Latvijā un 7% krievu tautības cilvēku Igaunijā (Fuksiewicz, Lada, 2015: 15). Tāpat arī tikai 8% krievu tautības cilvēku Latvijā un 7% Igaunijā atbalsta NATO bāzu izvietošanu savās valstīts (Fuksiewicz, Lada, 2015: 16).

Pieaugošā spriedze starp NATO un Krieviju tiešā veidā attiecas uz Baltijas valstu drošību, jo NATO militārās klātbūtnes palielināšana šajās teritorijās Krievijā tiek uztverta kā drauds. Piemēram, intervijā Krievijas ziņu raidījumam «Vesti», Krievijas militārais eksperts I. Korotčenko šos procesus definē kā faktisku pirmskara stāvokļa pasludināšanu, bet raidījuma redakcija secina, ka Baltijas valstis kļūs par kaujas lauku, kurā Krievija būs spiesta dot atbildes triecienu («Vesti», 2015, 29. janvāris). Savukārt, Kaļiņingradā veidotais portāls, kurš specializējas Baltijas jautājumos, Rubaltic.ru, secina, ka atbilstoši jaunajai nacionālās drošības stratēģijai, Baltijas valstis ir Krievijas galvenais militārais pretinieks, jo NATO un ASV militārā klātbūtne šajās valstīs, kuras ir vienīgās NATO dalībvalstis, kas robežojas ar Krieviju,  2014. un 2015. gadā ir augusi ģeometriskā progresijā (Nosovičs, 2015, 11. janvāris). Šajā rakstā tiek secināts, ka tieši Baltijas valstis kļūs par pirmo pretinieku Krievijas un NATO konflikta gadījumā (Nosovičs, 2015, 11. janvāris). Tādējādi Krievijas aizsardzības ministra S. Šoigu paziņojums par trīs jaunu dīvīziju veidošanu Rietumu kara apgabalā (TASS, 2016, 12. janvāris) atbilst gan jaunajai nacionālās drošības stratēģijai, gan retorikai informatīvajā telpā. Tiesa, Krievijas militārais eksperts V. Murahovskis uzskata, ka šo divīziju veidošana primāri ir saistīta ar Ukrainas potenciālo iestāšanos NATO, savukārt, militārais eksperts A. Golcs ir skeptisks par Krievijas iespējām nokomplektēt papildus 30 līdz 35 tūkstošus militārpersonu (BBC, 2016, 13. janvāris).

Ļoti iespējams, ka gan šīs darbības, gan agresīvā retorika primāri ir stratēģiskā komunikācija, kuras mērķis ir pārliecināt Baltijas valstu politisko eliti un sabiedrību, ka NATO militārās klātbūtnes stiprināšana šajās valstīs ir kļūdaina politika attiecībā pret Krieviju. Tomēr Baltijas valstīm kā reāls ir jānovērtē scenārijs, ka Krievijas un NATO konflikta eskalācijas gadījumā, tās būs viens no trieciena punktiem. Līdz ar to situācijā, kad viena no pasaules lielvarām rīkojas, vadoties pēc pārliecības, ka starptautisko attiecību sistēma fundamentāli mainās līdz ar «globālas un reģionālas nestabilitātes pieagumu» (Kremlis, 2015, 31. decembris: 4), Baltijas valstīm, ja tās nevēlas nokļūt Krievijas ietekmes sfērā, nav cita risinājuma, kā stiprināt militāro potenciālu gan saviem spēkiem, gan ar partneru atbalstu. Turklāt no stratēģiskās atturēšanas viedokļa potenciālā agresora vēlmi lietot militāru spēku var mazināt vienīgi iespējamais zaudējumu apmērs, kādu tam var nodarīt pretējā puse. Kā rāda arī Baltijas valstu vēsturiskā pieredze, izdabāšana Krievijai negarantē to neatkarību.

Informācijas karš

Jaunā Krievijas nacionālās drošības stratēģija kā vienu no svarīgām tendencēm mūsdienu pasaulē min «cīņu globālajā informatīvajā telpā, ko nosaka atsevišķu valstu centieni izmantot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas savu ģeopolitisko mērķu sasniegšanai, tajā skaitā, manipulējot ar sabiedrības apziņu un falsificējot vēsturi» (Kremlis, 2015, 31. decembris: 6). Kā viens no draudiem valsts un sabiedrības drošībai tiek norādītas «darbības, kas saistītas ar informācijas un komunikācijas tehnoloģiju izmantošanu, lai izplatītu fašisma, ekstrēmisma, terorisma un separātisma propagandu un ideoloģiju, kā arī kaitētu pilsoniskajam mieram, politiskai un sociālai stabilitātei sabiedrībā» (Kremlis, 2015, 31. decembris: 12). Šeit ir būtiski minēt N. Patruševa komentāru, ka nacionālās drošības stratēģijā «tiek atklāti atzīts, ka terorisma, ekstrēmisma, reliģiskā un etniskā naida izplatību ir veicinājusi leģitīmu režīmu nomaiņas prakse, izmantojot «krāsaino revolūciju» un «hibrīdkaru» metodes» (Jegorovs, 2015, 22. decembris).

Krievijas skatījums uz «krāsainajām revolūcijām» (politiskās elites nomaiņa nevardarbīgu masu protestu rezultātā)  izgaismo vēl vienu aspektu, kāpēc ASV un NATO tiek uzskatītas par draudu. Krievijas bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis V. Gersimovs «krāsainās revolūcijas» definē kā «nevardarbīgu varas maiņas formu, ko veic ārēji spēki, manipulējot iekšējo sabiedrības protesta potenciālu un izmantojot politiskus, ekonomiskus, humānus un citus nemilitārus paņēmienus» (Gerasimovs, 2014, 28. maijs). Krievijas militāro ekspertu un zinātnieku skatījumā «krāsainās revolūcijas» ir rietumvalstu, it īpaši ASV, atbalstīti un veicināti valsts apvērsumi, kas destabilizē drošības situāciju un «rada zonas, kuras nekontrolē nekādas valdības» (Kremlis, 2015, 31. decembris: 5). Krievijas nacionālās drošības stratēģijā tagad ir oficiāli formulēts, ka Ukrainas krīzes cēlonis ir ASV un ES atbalsts nekonstitucionālam valsts apvērsumam, bet «Islāma valsts» rašanās un nostiprināšanās ir «atsevišķu valstu» dubulto standartu rezultāts (Kremlis, 2015, 31. decembris: 5—6). Tādējādi ASV un tās sabiedroto NATO dalībvalstu apdraudējums tiek saskatīts arī potenciālā režīma maiņā Krievijā, kas teorētiski varētu būt iespējams, izmantojot demokrātisko vērtību pievilcību, militāro pārspēku un citus varas instrumentus. Tomēr Krievijā pēdējo gadu laikā tiek darīts viss iespējamais, lai šāds scenārijs nevarētu notikt. 

Diskreditējot rietumvalstu atbalstītos globālos demokratizācijas procesus kā jaukšanos citu valstu iekšējās lietās, lai īstenotu savas politiskās, ekonomiskās un militārās intereses, Krievijā jebkurš iekšpolitisks izaicinājums pie varas esošai politiskai elitei tiek traktēts kā apdraudējums valsts drošībai. Rezultātā šajā valstī nostiprinās autoritārisms, ar kura palīdzību maksimāli tiek samazinātas citu valstu iespējas ietekmēt Krievijas iekšpolitiskos procesus. Piemēram, Krievijas militārajā doktrīnā kā viena no mūsdienu militāro konfliktu pazīmēm ir minēta no ārvalstīm finansētu un vadītu politisko spēku un sociālo kustību izmantošana (Kremlis, 2014, 29. decembri: 8). Savukārt jaunā nacionālās drošības koncepcija nosaka, ka galvenais valsts un sabiedrības drošības nodrošināšanas virziens ir «valsts lomas pastiprināšana» (Kremlis, 2015, 31.decembris: 12).

Atbilstoši šim uzskatam, Krievijā tiek īstenoti dažādi politiski un militāri pasākumi, lai pretotos «krāsainajām revolūcijām». 2015. gadā Krievijas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka uzsāks apjomīgu pētījumu projektu, lai nepieļautu situācijas, kādas Krievija piedzīvoja 1991. un 1993. gadā (RT, 2015, 19. jūnijs). 2015. gada aprīlī Krievijas Iekšlietu ministrijas karaspēks rīkoja mācības «Zaslon 2015», kuru mērķis bija apmācīt karavīrus apspiest protestus, kādi 2014. gadā notika Kijevā (Antonova, 2015, 9. aprīlis). Kā reakcija uz «Oranžo revolūciju» un Eiromaidanu Ukrainā un protestiem Bolotnajas laukumā Krievijā, sākot no 2006. gada tiek noteikti aizvien stingrāki darbības ierobežojumi ārvalstu atbalstītām nevalstiskajām organizācijām. Lai apspiestu pilsonisko aktivitāti, Administratīvo pārkāpumu kodeksā 2014. gadā tika ieviestas izmaiņas, ka par piketēšanu var piemērot arī kriminālsodu («Novaya Gazeta», 2015, 17. janvāris), un atbilstoši šim likumam 2015. gada decembrī  aktīvistam I. Dadinam tika piespriests trīs gadu cietumsods («Novaya Gazeta», 2015, 7.  decembris).

No Krievijas skatpunkta informācijas karu primāri īsteno rietumvalstis, bet Krievija ir spiesta reaģēt un aizsargāties. Krievijas defensīvo pozīciju informācijas kara aspektā var saskatīt arī V. Putina teiktajā, ka «tā sauktie uzvarētāji «aukstajā karā» īsteno totālu kontroli pār globālajiem masu medijiem, kas dod iespēju baltu pasniegt kā melnu un otrādi» (Kremlis, 2014, 24. oktobris). Līdz ar to viens no paņēmieniem, kas aktīvi tiek izmantots, ir arī savas globālās mediju sistēmas veidošana un stiprināšana un sava pasaules skatījuma, kas nereti ir diametrāli pretējs rietumvalstu medijos paustajam, veicināšana. Tomēr kopumā var teikt, ka šīs aktivitātes globālā mērogā nav bijušas īpaši efektīvas. Pēc «Pew Research Center» 2015. gadā veiktā pētījuma rezultātiem, vidēji tikai 30% respondentu ārpus Krievijas robežām to novērtē pozitīvi. Var teikt, ka visnesekmīgāk Krievijai izdodas īstenot savus mērķus informatīvajā telpā Ziemeļamerikā un Eiropā, kur 80% respondentu Polijā, 70% Vācijā un Francijā, 69% Itālijā , 67% ASV, 66% Lielbritānijā un Spānijā un 69% Kanādā atzina, ka viņiem ir nelabvēlīga attieksme pret Krieviju. Negatīvs tēls ir arī  Krievijas prezidentam V. Putinam. Visos pasaules reģionos tika konstatēts, ka respondenti vairāk uzticas ASV prezidentam Barakam Obamam nekā V. Putinam, bet visizteiktākās atšķirības ir tieši Eiropā, kur tikai 15% respondentu atzīst, ka uzticas V. Putinam, taču B. Obamam uzticas 75% (Pew Research Center, 2015, 5. augusts).

Tiesa, situācija ir diametrāli pretēja Krievijā, kur, sākoties Ukrainas krīzei, ir būtiski augusi gan uzticēšanās V. Putinam, gan labvēlīga attieksme pret savu valsti (Pew Research Center, 2015, 10. jūnijs). Ņemot vērā Baltijas valstu, it īpaši Latvijas un Igaunijas lielo krievvalodīgo iedzīvotāju proporciju un viņu ciešo saikni ar Krieviju valodas, kultūras, vēstures, izcelsmes un radniecīgo saišu ziņā, arī šeit var konstatēt salīdzinoši augstu atbalstu Krievijas veidotajam un veicinātajam pasaules uzskatam (Fuksiewicz, Lada, 2015). Līdz ar to informācijas kara ietekmē Baltijas valstīs turpināsies Rietumu un Krievijas pretrunīgo pasaules uzskatu sadursme, kas dezorientē un polarizē sabiedrību, un tādējādi ir uzskatāma par būtisku nacionālās drošības risku.

Krievijas garīgās un tikumiskās vērtības

Baltijas valstu drošības kontekstā izvērstāk jāaplūko arī jautājums par tā saukto Krievijas «garīgo potenciālu», jo ģeopolitiskās transformācijas bieži vien notiek, izmantojot kādu noteiktu ideoloģisku pamatojumu. Pēc PSRS sabrukuma jautājums par identitāti Krievijā ir bijis aktuāls, un pēdējo gadu laikā skaidri iezīmējas tendence distancēties no Rietumu kultūras. Krievijas informācijas kara teorētiķis S. Rastorgujevs uzskata, ka principiāla pretruna starp Krievijas un Rietumu vērtību sistēmām ir jautājums par to, kas ir primārs — individuālā brīvība vai visas sabiedrības kā vienota sociālā organisma intereses? Saskaņā ar šī autora viedokli Rietumu vērtību sistēma ar tās akcentu uz individuālismu cilvēci ved pretī bojāejai, turpretī ideja, ka indivīds ir pakļauts sabiedriskajam un dievišķajam, var šo procesu apturēt (Rastorgujevs, 1999: 129). Līdzīgā gultnē A. Dugins ir attīstījis ideju, ka cilvēces attīstību 21. gadsimtā nosaka cīņa starp «atlantistiem» un «eirāzistiem». «Atlantisti» ir Rietumu civilizācija, kuru veido NATO dalībvalstis un ASV kā vadošais spēks. Viņu mērķis ir uzspiest visai pasaulei Rietumu ekonomikas, sabiedrības un kultūras modeļus un izveidot pasaules kārtību, kas ir izdevīga mazākumam. «Eirāzisti» turpretī ir visa pārējā pasaule, it īpaši tās valstsis, kuras neatbalsta ASV un tās partneru ekspansionisma politiku. Viņu mērķis ir aizsargāt kultūras, reliģisko, nacionālo un etnisko tradīciju daudzveidību, kā arī atbalstīt daudzveidīgas ekonomikas formas un uzturēt sociālo taisnīgumu (Dugins 2012: 349).

Runājot par precīzākiem Krievijas identitātes meklējumiem, V. Putins 2013. gadā teica, ka Krievija ir neatgriezeniski atteikusies no padomju ideoloģijas, tāpat arī Krievija nemeklē savu identitāti nedz fundamentālajā konservatīvismā, kas idealizē Krieviju pirms 1917. gada, nedz ekstrēmajā Rietumu stila liberālismā (Kremlis, 2013, 19. septembris). No šiem un citiem izteikumiem var gūt priekšstatu par to, kas Krievija nav, bet tie nedod skaidru atbildi uz jautājumu — kas ir mūsdienu Krievijas nacionālā identitāte. Tiesa, jaunajā nacionālās drošības stratēģijā ir definētas tradicionālās Krievijas garīgās un tikumiskās vērtības, un tās ir: «garīgā prioritāte pār materiālo, cilvēka dzīvības, tiesību un brīvības aizsardzība, ģimene, radošs darbs, kalpošana Tēvzemei, morāles un tikumības normas, žēlsirdība, taisnīgums, savstarpēja palīdzība, kolektīvisms, Krievijas tautu vēsturiskā vienotība, dzimtenes vēstures pēctecība, Krievijas brīvība un neatkarība, humānisms, starptautiskais miers un saskaņa, Krievijas Federācijas daudznacionālās tautas kultūru vienotība,  cieņa pret ģimenes un konfesionālajām tradīcijām, patriotisms» (Kremlis, 2015, 31. decembris: 3, 29). Šajā vērtību formulējumā ir saskatāmi centieni nodefinēt alternatīvu tam, ko politologs D. Kuļikovs dēvē par «Rietumu patēriņa ideoloģiju». Viņa skatījumā Krievijas bruņotie spēki ir viens no galvenajiem idejas par kalpošanu tēvzemei nesējiem, kas ir alternatīva savtīguma un uzkrāšanas ideoloģijai, kas ilgus gadus Krievijas sabiedrībai ir tikusi uzspiesta no ārpuses (Dudenko, 2016, 28. janvāris). Tāpat arī sociologs V. Fjodorovs uzskata, ka Krievijas nacionālā ideja ir patriotisms, mīlestība pret dzimteni un lepnums par to. Viņaprāt, lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka patriotisms ir ticība, ka Krievija ir stipra, neatkarīga un patstāvīga valsts un ka neviens no ārpuses nav tiesīgs Krievijai uzspiest savus modeļus un piemērus (VCIOM, 2015, 17. augusts).

Runājot par Krievijas garīgajām vērtībām, noteikti jāpiemin arī pareizticības loma. Piemēram, V. Fjodorovs norāda, ka arī baznīca ir viens no Krievijas nacionālās ideoloģijas avotiem (VCIOM, 2015, 17. augusts), tāpat arī D. Kuļikovs min, ka pasaules reliģijas ir spēcīgi ideoloģiju kanāli, kas palīdz veidot valstis (Dudenko, 2016, 28. janvāris). Apkopojot nacionālajā drošības stratēģijā minētās vērtības un ekspertu idejas, var secināt, ka dominējošā ideoloģija, kāda šobrīd veidojas Krievijā, ir patriotismā un pareizticībā balstīts autoritārisms, kas ir opozīcijā Rietumu liberālismam. Šo tēzi zināmā mērā apstiprina Levadas centra aptauja, par to, kādam ir jābūt «īstam Krievijas iedzīvotājam». Saskaņā ar šo pētījumu, tāds cilvēks ir dzimis Krievijā un tur nodzīvojis visu dzīvi (85%), ir Krievijas Federācijas pilsonis (88%), runā valsts valodā (87%), kā arī ir pareizticīgais (69%) un atbalsta pastāvošo politisko iekārtu (81%) (Levadas centrs, 2012, 21. novembris). Tomēr pagaidām Krievijas nacionālā ideja vēl tikai veidojas un tiek formulēta, un šobrīd ir grūti runāt par kādu noteiktu un spēcīgu ideoloģiju, kas būtu līdzvērtīga komunismam PSRS un demokrātijai rietumvalstīs. Tajā pašā laikā atsevišķas tematiskās līnijas, ko Krievija izmanto, lai kritizētu Rietumu pasauli, var sabalsoties ar to cilvēku uzskatiem, kuri arī ārpus Krievijas ir vīlušies un neapmierināti ar Rietumu politiskajiem un ekonomiskajiem modeļiem. Tas ir vēl viens risks, ar ko ir jārēķinās Baltijas valstīm, kurās ir gan vērā ņemama Krievijas mediju un pareizticīgās baznīcas klātbūtne, gan krievu valodas ietekme.

Secinājumi

Jaunā Krievijas Nacionālā drošības stratēģija dod vairākus būtiskus un nepatīkamus signālus Baltijas valstu drošības kontekstā. Pirmkārt, tām ir jārēķinās ar to, ka viens no svarīgiem Krievijas ilgtermiņa stratēģiskās attīstības virzieniem ir līdzšinējo starptautiskās sadarbības noteikumu pārskatīšana. Krievijas iespējas īstenot šo stratēģisko mērķi šobrīd apgrūtina iekšējās ekonomiskās grūtības, kā arī tās iesaiste Ukrainas krīzē, kas ir parādījusi Krievijas agresīvo raksturu starptautisko jautājumu risināšanā. Tomēr Krievija konsekventi cenšas īstenot savus stratēģiskos nodomus un, ja vien globālais konteksts pavērs jaunas iespējas, Krievija tās nešaubīgi izmantos savās interesēs. Lai arī pašreizējie notikumi starptautiskajā politikā kavē šī Krievijas mērķa īstenošanu pilnā mērā, to vajadzētu uztvert tikai kā īslaicīgu priekšrocību un tālākos stratēģiskos scenārijus izstrādāt, rēķinoties ar to, ka Krievija centīsies definēt un nostiprināt jaunus spēles noteikumus.
No Krievijas skatpunkta lielvarām jeb nozīmīgākajiem spēka centriem policentriskas pasaules veidošanās apstākļos ir jāvienojas par jauniem spēles noteikumiem, neņemot vērā mazo valstu intereses. Šādā griezumā Baltijas valstis ir viens no objektiem Krievijas un ASV kā ietekmīgākās NATO dalībvalsts attiecībās. Pašreizējais NATO un Krievijas militārā spēka samērs garantē Baltijas valstu neatkarību un drošību, tomēr Baltijas valstīm kā reāls drauds ir jānovērtē scenārijs, kas paredz ASV globālās varas un ietekmes mazināšanos. Tas nozīmē, ka būtiski pieaug arī militārās pašaizsardzības kā stratēģiskās atturēšanas instrumenta nozīme, un drošības jautājumu risināšanā primārā uzmanība būtu jāvērš uz militāru spēju attīstīšanu, kas dotu iespēju sniegt atbildi militāra uzbrukuma gadījumā.

Otrkārt, saglabāsies informatīvās un ideoloģiskās pretdarbības nozīme Krievijas un rietumvalstu attiecībās, kas Baltijas valstīs ir īpaši aktuāla problēma, ņemot vērā salīdzinoši lielo krievvalodīgo iedzīvotāju daļu, kā arī plašo Krievijas iekšējo mediju ietekmi gan tehniskās, gan valodas pieejamības ziņā.  Ņemot vērā salīdzinoši augsto atbalstu Krievijas veicinātajām idejām Baltijas valstu krievvalodīgo iedzīvotāju vidū, pastāv risks, ka militāra apdraudējuma gadījumā pastiprināsies iekšējie sašķeltības procesi, un sabiedrības saliedētība cīņā pret ārējo agresoru būs apgrūtināta. Lai arī šobrīd Baltijas valstīs ir miermīlīga līdzāspastāvēšana starp pamatnācijām un etniskajām minoritātēm, būtu svarīgi jau laikus apzināties, ka uzskatu polarizācija ir drauds nacionālai drošībai.


 

Atsauces

Acton, J. M. (2013); http://carnegieendowment.org/2013/10/04/conventional-prompt-global-strike-and-russia-s-nuclear-forces.
Andrejevs, A., Gusevs, A. (2015, 1. oktobris); http://lr4.lsm.lv/lv/raksts/domskaja-ploschad/politolog-plan-putina-v-sirii-neadekvaten.a57057/.
Antonova, J. (2015, 9. aprīlis); http://www.rbc.ru/politics/09/04/2015/5525a5139a79476b3bd22456.
BBC (2016, 13. janvāris); http://www.bbc.com/russian/news/2016/01/160113_russia_new_army_divisions
Dudenko, A. (2016, 28. janvāris);
http://www.redstar.ru/index.php/component/k2/item/27502-cheloveka-bez-ideologii-ne-byvaet.
Dugins, A. (2012); http://csis.org/files/publication/140529_Russia_Color_Revolution_Full.pdf.
Fuksiewicz, A., Lada, A. (2015); http://pasos.org/wp-content/uploads/2015/11/balticgroup.pdf.
Jegorovs, I. (2015, 22. decembris);

Dalies ar šo ziņu