Ķieģelīši mūsu neatkarības celtnē. Saruna ar Romualdu Ražuku, 12. Saeimas deputātu, otro LTF priekšsēdētāju

1991. gada janvāris, Barikāžu laiks… Kā jūs vērtējat šo posmu savā dzīvē šodienas acīm?

Es to uzskatu par augstāko punktu savā dzīvē, savā sabiedriski politiskajā darbībā. Augstākās padomes vēlēšanās 1990. gada 18. martā Latvijas Tautas fronte (LTF) guva uzvaru, un 4. maijā tika pieņemta Latvijas Republikas neatkarības deklarācija. Kādu mēnesi vēlāk Tautas frontes darbība it kā apsīka, jo tās pirmais ešelons, proti, labākie no Tautas frontes vadības bija ievēlēti Augstākajā padomē. Mani ievēlēja par Tautas frontes valdes priekšsēdētāju — par tādu kā pagaidu vai vietas izpildītāju ar domes lēmumu. Daudzi domāja, ka Tautas fronte vairs nav nepieciešama. Ir Augstākā padome, kas pieņem likumus, ir ievēlētā Godmaņa valdība, likās, ka ar tiem mehānismiem viss ies uz priekšu. Man bija diametrāli pretējs viedoklis. Bija arī doma LTF pārveidot par partiju, un bija pat izraudzīts potenciālais līderis — Einars Repše. Es braucu uz nodaļām pa visu Latviju, kur arī cilvēki nezināja, ko darīt tālāk. Pa to vasaru izdevās mobilizēt Tautas fronti, izdevās noorganizēt 3. kongresu, ievēlēt valdi no otrā ešelona un sakārtot Tautas fronti, vienlaikus atbalstot Augstāko padomi un valdību. Tomēr nācās pārvarēt diezgan lielas grūtības komunikācijā, jo dažiem Augstākās padomes deputātiem, varbūt pat vairākumam, likās, ka Tautas fronte savu lomu ir izpildījusi. Tā kā toreiz nebija ne armijas, ne policijas, ne muitas, ne ārlietu dienestu, mana pārliecība bija, ka Tautas fronte ir vienīgā, kas var šos robus aizpildīt, ja kaut kas notiktu. Viena aiz otras nāca prasības no Maskavas noslēgt jaunu savienības līgumu. Smieklīgākais bija tas, ka izrādījās — Padomju Savienībai nav nekādas deklarācijas, nekāda dokumenta, neviens par to nebija rūpējies ne 1922. gadā, ne tad, kad mūs okupēja. Maskavai bija ārkārtīgi svarīgi Gorbačova perestroikas gaisotnē radīt kaut kādu juridisku dokumentu.

Vai pirms barikādēm bija kādas priekšnojautas, ka gaidāmi kādi izšķiroši notikumi?

Bija jau kopš oktobra. Līdzīgi kā tagad pasaulē. Toreiz visu laiku kaut kas brieda ap Latviju, Baltiju. Mēs divreiz sasaucām reģionālās sanāksmes. Cilvēki jau septembrī, oktobrī nāca ar priekšlikumiem, ko darīt tādā gadījumā, ja tiks ieviests karastāvoklis un mūsu pārvalde tiks likvidēta. Lēnām no tā visa radās materiāls mūsu plānam X stundai. Tā pareizais nosaukums ir «Aicinājums visiem Latvijas neatkarības atbalstītājiem». Tajā visi pasākumi, ieskaitot stratēģiski svarīgu objektu aizsardzību, bija aprakstīti. To visu Ivars Redisons [Roberts Milbergs????] un Uldis Augstkalns LTF valdes uzdevumā ietvēra dokumentā, ko valde novembrī arī pieņēma. Tas bija pamats, no kurienes nāca barikādes. Lielus pasākumus nevar pēkšņi noorganizēt, ir vajadzīgs rūpīgs sagatavošanas darbs. Gan kopējais noskaņojums, gan daudzie priekšlikumi, gan demobilizēto padomju armijas virsnieku palīdzība bija svarīgi faktori. Bet vislielāko atbildību prasīja izšķiršanās par manifestācijas rīkošanu, jo bija spiediens no Tautas frontes, no masām, no virsniekiem, kas palīdzēja, no radikāļiem it īpaši. Es sapratu, ka divreiz mums neļaus uz Rīgu saaicināt pusmiljonu cilvēku. Pēdējās divas nedēļas līdz 12. janvārim bija ļoti smagas — spiediens no visiem, arī bailes, tāpēc visi gribēja nākt kopā un parādīt spēku. Jo Preses namu bija ieņēmis OMON, bruņu transportieri pa naktīm braukāja ap Rīgu, vēl provokācijas — tika rīkoti sprādzieni kapsētās un citur. Redzot notikumu virzību, cilvēki Viļņā sāka pulcēties. 12. janvāra LTF domes sēdes gaitā mēs atcēlām akadēmiķa Kalniņa priekšlasījumu par ekonomikas pārbūvi un sākām konkrēti spriest par stratēģiski svarīgu objektu aizsardzību. Domes sēdes starpbrīdī pie melnajām klavierēm notika tā leģendārā sanāksme, kad saaicinājām visus Tautas frontes koordinatorus no nodaļām un novadiem un sadalījām starp novadiem stratēģiski svarīgos objektus. Piemēram, Zaķusala tika iedalīta Zemgalei — Bauskai un Jēkabpilij, un viņi pēc tam tur arī sargāja. Koordinatoriem tika pateikts, lai pa nakti dežurē pie radioaparātiem, jo toreiz nekādu citu ātras saziņas līdzekļu nebija. Kad Viļņā sākās tā asinspirts un gāja bojā 13 cilvēki, tas bija ap trijiem naktī, bija skaidrs, ka tas ir jādara. Dainis Īvāns, kas toreiz bija Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks, paziņoja, ka plkst. 14, tātad pēc 10 stundām, pusmiljonam cilvēku jābūt Daugavmalā. Tā tas arī notika. Viņi brauca, jau zinādami, ka paliks Rīgā sargāt objektus, zināja arī, kurus.

Jūs toreiz sapratāt situācijas nopietnību. Šķiet, ka vairākums to varbūt pat neapzinājās.

Cilvēki, kas brauca no laukiem organizēti (tie saraksti arī šodien ir, un viņi tiekas regulāri), manuprāt, to apzinājās. Varbūt tādas bailes nebija, jo visi bija kopā, visur bija mūsējie, bet situācija bija nopietna. Pēc negulētas nakts aizbraucu mājās ar Tautas frontes mašīnu, tad ar šoferi no Jūrmalas braucām atpakaļ uz manifestāciju. Piebraucot pie Babītes benzīntanka, izdzirdējām dārdoņu, motoru skaņu, apstājāmies. Domāju, ka nāk jau bruņutehnika. Izgājām ārā no pievedceliņa un ieraudzījām — smagā tehnika ar betonu, ar kaut kādiem blokiem, ar kokiem kolonnā brauc uz Rīgu. Vienlaikus ar mūsu centieniem satiksmes ministrs Jānis Janovskis un lauksamniecības ministrs Dainis Ģēģers bija dabūjuši valdības vadītāja Ivara Godmaņa atļauju un lika smagajai tehnikai virzīties uz Rīgu, lai izmantotu to barikāžu būvniecībā. Toreiz nebija nevienas privātas smagās mašīnās, viss bija valsts vai kolhozu īpašums. Bez šiem diviem vīriem mēs nekad to nebūtu izdarījuši, protams, cilvēki to atbalstīja, šoferi bija gatavi braukt. I. Godmanis uzreiz nepiekrita, bet viņi pierādīja, ka tas ir nepieciešams.

Kā notika komunikācija ar ārzemniekiem, kā jūs viņus informējāt?

Viņi nepārtrauktā straumē gāja cauri Tautas frontei, tās bija neskaitāmas intrervijas. Barikāžu laikā, izņemot tās stundas, kad es biju Augstākā padomē vai Ministru kabinetā, es uzturējos Tautas frontē. Mēs barikādes organizējām kādas divarpus diennaktis, vēlāk to pārņēma Augstākās padomes Aizsardzības štābs. Pēc tam mūsu pienākums bija apmainīt cilvēkus, jo neviens ziemā nevar atrasties diennakti vai vairāk ārpus telpām. Tautas fronte ar savām nodaļām bija tādi kā dispečeri. Bija tautfrontiešu pašvaldības, 1989. gadā ievēlētas. Nodaļu cilvēki bija arī deputāti. Pašvaldības gādāja, lai ir transports, malka, pārtika, elementāra kārtība, un  caur Tautas frontes nodaļām un viņu deputātiem pašvaldībās mēs ļoti organizēti nomainījām cilvēkus barikādēs. Rīgā varbūt ir grūtāk pateikt, kurš bija un kurš nebija barikāžu dalībnieks, laukos viņi visi ir reģistrēti, apbalvoti ar barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Par ārzemniekiem — Augstākās padomes preses centra vadītājs Aleksandrs Mirļins stāstīja, ka 350 ārzemju korespondenti bija akreditēti. CNN brigādes kaut kur blakus Brīvības ielai bija uzlikuši šķīvjus un raidīja no skvēra. 20. janvāra traģiskās nakts notikumi momentā bija atainoti CNN un citās pārraidēs. Tas bija milzīgs atbalsts. Es domāju, ka traģisko 20. janvāra asinsizliešanu pārtrauca ārzemju korespondentu iejaukšanās. Žurnālisti bija visur.

Kurā brīdī jūs sapratāt, ka situācija sāk virzīties uz pozitīvu atrisinājumu?

Kad meita piedzima. Tas ir tāds joks, jo 23. janvārī Ingunai Ebelai un man piedzima meita Danute. Velta Puriņa Latvijas Televīzijas 1. programmā paziņoja, ka Tautas frontes priekšsēdētājam Romualdam Ražukam un Ingunai Ebelai piedzimusi meita, tā ir sieviete, un tas nozīmē, ka kara nebūs, asinsizliešana apstāsies un būs miers. Nopietni runājot, nākamajā rītā pēc 20. janvāra traģiskās nakts, kad OMON izvācās un mūsu iekšlietu struktūras iegāja atpakaļ Iekšlietu ministrijā, viss kaut kādā veidā nomierinājās. Nav man tādas informācijas, bet es saprotu, ka no ASV un citām ietekmīgām struktūrām bija kaut kāds spiediens, kas lika to operāciju neturpināt. Tas bija mūsu uzvaras pīķis.

Kā jūs vērtējat Tautas frontes dalībnieku ieguldījumu?

Tautas frontes arhīvs ir saglabāts, esam vienīgie, kas to izdarīja. Tagad ir lieliska ekspozīcija, to visu mēs esam nodevuši Nacionālajam vēstures muzejam, jo neviens nav mūžīgs. Sabiedrisko organizāciju es 16 gadus vilku, ilgāk tas nebija iespējams. Tagad tur ir pieci darbinieki, un viss turpinās. Tautas frontes darbinieki ir zināmi, un, cerams, savā grāmatā es viņus visus aprakstīšu. Viņi tiešām pašaizliedzīgi strādāja. Sākumā nācās šķirties no dažiem, kad es kļuvu par Tautas frontes priekšsēdētāju, jo tur bija diezgan bohēmisks dzīvesveids, un man kā ideālistam likās, ka tas nav savienojams un pieņemams. Ingrīda Pīlādze, Artis Ērglis un Artūrs Dudars visaktīvāk strādāja, nevainojami visās situācijās, un nodrošināja brīžiem neiespējamo. Augusta puča laikā, kad Tautas frontē vairs nevarējām strādāt, Artūrs Dudars kaut kādā savā kooperatīvā Rūpniecības ielā atrada vietu, un tas viss tika izdarīts.

Ko mēs varētu darīt, lai jauni cilvēki neaizmirstu tā laika mācības?

Tagad tas ir vajadzīgs vairāk nekā jebkurā citā laikā. Arī domājot par to, kā pateikties barikāžu dalībniekiem. Rīt, 12. janvārī, Sociālo un darba lietu komisijā Saeimā es prezentēšu likumprojektu «Par 1991. gada barikāžu dalībnieka statusu», kurā paredzu gan aicināt pašvaldības viņiem nākt pretim, gan atļaut pensionēties vienu divus gadus agrāk, gan arī kaut kādu atbalstu, veselības aprūpes pakalpojumus saņemot. Protams, ir kritiķi, bet mana doma ir tāda, ka cilvēkiem tas dos kaut ko praktisku, bet svarīgākais ir, lai nākamās paaudzes to redzētu. Tagadējie karavīri, zemessargi, patrioti — viņiem jāredz, ka valsts rūpējas, ka parūpēsies un pateiksies saviem aizstāvjiem. Manuprāt, ir ļoti svarīgi šo statusu noteikt. Līdzīgi kā ar nacionālo partizānu un represēto godināšanu mēs darījām, tāpat vajag barikāžu dalībniekiem pateikties.

Šogad barikāžu notikumiem ir veltīta konference, un jaunsargi visu diennakti dežurēja Doma laukumā. Kas vēl būtu darāms, lai pēc 25 gadiem nerastos jautājumi — kas tur toreiz notika?

Jebkura jubileja — vai «Baltijas ceļa», vai Tautas frontes dibināšanas, vai barikāžu atcere — ir stihiska nelaime Latvijas valdībai. Parasti tiek iedalīta kaut kāda nauda no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Barikāžu 25 gadu atcerei valdība nedeva neko tāpēc, ka ir jāgatavojas simtgadei. Mūsu argumenti bija tādi, ka tā arī ir viena no simtgades spilgtākajām epizodēm, bet tas netika ņemts vērā. Kultūras ministrija gan sedza mums Ķīpsalā 16. janvārī telpu izdevumus un Kultūras akadēmija noorganizēja koncertu, lai cilvēki no laukiem var sabraukt un satikties. Pārējais — mūsu biedrības ikgadējie pasākumi. Mūsu ideja par rekonstrukciju Doma laukuma stūrī tika īstenota. Uzskatu, ka vienkārši pasākumos jāiesaista jaunieši un jāstāsta viņiem, ka barikāžu laikā ar šo nevardarbīgo pretošanos mēs spējām izcīnīt neatkarību, un tā ir tāda lieta, ar kuru var lepoties, aizbraucot uz jebkuru pasaule malu. Par savu un tālaika Tautas frontes valdes vienu no galvenajiem veiksmes stāstiem es uzskatu to, ka izdevās izvairīties no konfrontācijas. Gan ar krieviski runājošajiem, pareizāk sakot interfronti, padomiski domājošajiem, gan ar Godmaņa valdību, jo nāca daudzas ļoti sāpīgas reformas, cenas cēlās trīs reizes, gan ar Augstāko padomi. Būtībā Tautas frontei izdevās kā tādam plāksterim visu to saturēt kopā.

Jūs pieminējāt interfronti. Kā jūs tajā laikā ar viņiem sadzīvojāt?

Konfrontācijas nebija. Mēs apmainījāmies ar nikniem dokumentiem un aicinājumiem, atceros, Alfrēds Rubiks atsūtīja man priekšlikumu sadarboties. Toreiz kompartija vēl turpināja to publisko frazeoloģiju — sadarboties, darba ļaužu intereses, nākt kopā. Pirmais asinskārais pasākums bija, kad 2. janvārī OMON ieņēma Preses namu. Taču nebija tādu konfrontāciju. Viņi pulcējās savā mītnē Vecrīgā, arī mūsu mītne bija Vecrīgā. Barikāžu laikā viņi tur mierīgi strādāja, neviens viņus neaizturēja, tāpat kā Jēkaba kazarmās esošo karaspēka daļu virsniekus. Viņi lamājās un nevarēja izsprukt cauri visiem dzelžiem, bet nebija spēka konfrontācijas.  

Joprojām tiek runāts par tā saukto trešo spēku saistībā ar 20. janvāra nakti. Jūsuprāt, tāds bija?Bija, protams, bija. Par to liecināja čaulītes, izmeklētāji to fiksēja, bija arī filmētie materiāli, kur redzams, ka no Bastejkalna un toreizējās PSRS prokuratūras jumta tiek šauts, varbūt vēl no kaut kurienes. Bija arī viens neatpazīts līķis, kas nebija omonietis, vēlāk viņš pazuda no morga. Tas viss bija, par to ne mirkli neesmu šaubījies. Kāpēc viņi to visu pārtrauca un negāja tālāk? Vienīgais izskaidrojums ir tāds, ka tā bija provokācija, cerot, ka ļaudis skries šurp no barikādēm, kur bija simtiem cilvēku, un sāks tajā visā iesaistīties. Tad droši vien OMON būtu galvenā loma. Trešā spēka uzdevums bija palikt neredzamam, bet tas bija — jo kurš tad visas tās lodes izšāva?

Kur vislabāk šodien meklēt informāciju par barikāžu laiku?

Pirmkārt, ir muzejs ar savu interneta lapu — barikades.lv. Muzeja platību mēs tagad esam divkāršojuši. Barikāžu biedrība uztur muzeju, un tur var gūt visu informāciju. Tur ir bukleti, stendos multiplikācijā ir pilnībā parādīta 20. janvāra nakts, kā viss notika, karte ar visiem barikāžu aizstāvošajiem novadiem. Otrs — mēs esam veco «Ikarus», tā laika pilsētas autobusu, pārvērtuši par muzeju uz riteņiem, tur arī ir minimāla ekspozīcija, ar to mēs apbraukājam skolas. Skolas var pieteikt pasākumu 1991. gada barikāžu muzejā Krāmu ielā 3.

Ja kādam mājās ir saglabājušās kādas fotogrāfijas no barikādēm vai citi materiāli, vai to visu var atdot muzejam?

Protams, to var atdot muzejam, viss tiks iegrāmatots. Filmētie materiāli ir ārkārtīgi svarīgi. Bet vēl svarīgāk būtu, ja cilvēks uzrakstītu kaut puslappusīti vai lappusi ar savām atmiņām, kā tas toreiz bijis. Tagad visi mūsu pretinieki no Krievijas un citurienes, impērijas atjaunotāji, runā, ka toreiz bijusi kaut kāda apstākļu sakritība, zemas naftas cenas. Ikkatras šādas atmiņas ir kā ķieģelītis mūsu neatkarības celtnē, kas parāda, ka šie cilvēki vēlējās, lai valsts būtu neatkarīga, bija gatavi kaut ko darīt, pat upurēt sevi, lai neatkarību nosargātu. Vēsturisko liecību vākšana un saglabāšana ir ārkārtīgi svarīga, to var izdarīt jebkurā laikā, ja pašam grūti pierakstīt, ir darbinieki, kas to izdarīs un saglabās nākamajām paaudzēm.