Kleins: Latvijas armija draud palikt vēl mazāka
Demogrāfijas problēmas, jauniešu vājā fiziskā attīstība un neizveidota efektīvāka rekrutēšanas un personāla atlases sistēma radīs risku, ka nelielās Latvijas bruņotie spēki kļūs vēl mazāki, intervijā aģentūrai LETA atzīst Rekrutēšanas un Jaunsardzes centra direktors Druvis Kleins. Pēc viņa domām, lai nodrošinātu vajadzīgo karavīru skaitu, varētu būt jāatgriežas pie kāda no obligātā militārā dienesta modeļiem, jāsamazina uzņemšanas prasības un būtiski jāpaaugstina tā saucamā motivācijas pakete.
- Nākotnē būs iespējams uzņemt armijā karavīrus, ja Latvijas iedzīvotāju skaits turpina samazināties?
Patlaban notiek uzņemšana Nacionālajā aizsardzības akadēmijā un tendence rāda, ka pieteikumu skaits ir par 30% līdz 40% mazāks, salīdzinot ar iepriekšējo reizi. Šāda situācija radusies, neskatoties uz to, ka redzama reklāma par dienestu armijā, studijas akadēmijā ir par valsts naudu un ar pirmo studiju dienu tiek maksāts atalgojums. 2010.gada statistikas dati liecina, ka jau tuvākajā nākotnē ik gadus Latvijā katru gadu būs tikai daži tūkstoši jauniešu, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu, - tātad potenciālie rekrūši. Neviens patlaban nevarēs pateikt, cik no viņiem izvēlēsies armiju un cik no viņiem atbildīs augstajām militārā dienesta prasībām. Turklāt šajā statistikā nav iekļauta migrācija, mirstība, civilā sektora pieprasījums pēc darba spēka un tamlīdzīgu faktoru ietekme. Sabiedrības veselības rādītāji ar katru gadu turpina kristies, un jauniešiem fiziskās sagatavotības līmenis kļūst arvien zemāks. Jauniešiem tiek biežāk konstatētas stājas, muguras, sirdsdarbības, zobu un acu problēmas jau diezgan agrā vecumā. Šo statistiku mēs nespējam ietekmēt, jo skolās fiziskā audzināšana vairs nenotiek tādā līmenī, kā tas bija agrāk. Par tādiem smalkumiem kā ēšanas paradumu izmaiņas un to ietekme uz sabiedrības veselības rādītājiem es vispār nerunāšu.
Veselības standarti dienestam armijā ir definēti krietni sen, un es domāju, ka mēs strauji tuvojamies brīdim, kad Latvijā vairs nebūs pietiekami daudz tik universāli attīstītu jauniešu, kādiem tiem jābūt atbilstoši prasībām, kas patlaban ir spēkā. Armija vēlas, lai dienestā tiek uzņemti cilvēki ar matemātisko domāšanu, izteiktām līdera īpašībām, dotībām sociālajās zinātnēs, vispusīgi fiziski attīstīti un teju dzelzs veselību. Šāds salikums ir ļoti rets, turklāt jāņem vērā, ka aizsardzības sistēma nevar piedāvāt pietiekami konkurētspējīgus darba apstākļus tik universāliem jauniešiem. Veselības standarti bruņotajos spēkos ir līdzīgi kā iekšlietu dienestos, un faktiski mēs jau no nākamā gada kopā ar citām valsts pārvaldes un drošības iestādēm sākam konkurēt ar civilo sektoru par tikai nedaudz vairāk nekā 10 000 pilngadību sasniegušiem jauniešiem un jaunietēm, kas teorētiski visā valstī ik gadu būs pieejami darba tirgū. Drīz apritēs desmit gadi kopš obligātā militārā dienesta likvidēšanas, un ģimenēs cilvēki arvien mazāk saskaras ar armijas lietām. Arvien biežāk sastopamas ģimenes, kur nevienam tās loceklim nav bijusi saskare ar militāro dienestu. Ņemot vērā iepriekšminēto, jauniešiem priekšstats par armiju ir tik vien kā no Holivudas vai pašmāju filmām.
Esam novērojuši, ka jau atlasi izturējušie un dienestam par derīgiem atzītie jaunieši pēc piedāvājuma saņemšanas stāties dienestā beigās tomēr armijai atsaka. Es to saistu ar to, ka jauniešiem nav skaidrs, ko nozīmē dienests, kam tas vajadzīgs un kā tas ietekmēs paša jaunieša dzīvi un karjeru. Rekrutēšanas un atlases sistēma dienestam armijā vēsturiski ir izveidojusies birokrātiski smaga, lēna un neelastīga. Mēs zaudējam pārāk daudz kandidātu vēl pašā darbā iestāšanās procesā. Ja mēs nespēsim izmainīt savu domāšanu, neatradīsim veidu, kā saīsināt laiku no pretendenta pieteikuma saņemšanas līdz pirmajai algai, un demogrāfiskās krīzes ietekmi uz potenciālo kandidātu skaitu uztversim tikpat nenopietni kā līdz šim, aizsardzības sistēma nenovēršami paliks zaudētājos.
- Tātad bruņotajos spēkos ir jāmaina uzņemšanas sistēma?
Mums joprojām ir novecojušas un patlaban nepamatotas ilūzijas par to, ka cilvēki stāvēs rindā, lai tikai tiktu dienestā armijā. Lai pārbaudītu kandidātu atbilstību dienestam, joprojām tiek tērētas vairākas dienas vai pat nedēļas. Parasti viena diena nepieciešama veselības komisijas pārbaudēm. Vēl vairākas dienas ir nepieciešamas, lai kandidāts tiktu cauri psiholoģiskiem testiem, sodāmības pārbaudēm, angļu valodas pārbaudei un tiktu pie fizisko normatīvu kārtošanas. Ja mediķiem rodas aizdomas par kādu veselības problēmu, aizsardzības sistēmai patlaban nav naudas, lai cilvēku aizsūtītu uz papildu izmeklējumiem. Tas nozīmē, ka nereti jaunietim nepieciešams doties pie ģimenes ārsta pēc nosūtījuma un gaidīt rindā uz attiecīgo izmeklējumu. Tas viss prasa laiku, pacietību un zināmus personīgos līdzekļus, tādēļ daudzi dienestam armijā atmet ar roku.
Otra problēmas puse ir tajā, ka uzņemšana dienestā objektīvu iemeslu dēļ patlaban tiek organizēta vien divas reizes gadā. Ja cilvēks pieteicies janvārī un vajadzīgo rekrūšu skaits jau ir nokomplektēts, tad viņš ir spiests gaidīt līdz rudenim. Mūsdienās neviens iespēju saņemt pirmo algu tik ilgi negaida un daudzi izvēlas karjeru veidot tur, kur sistēma ir elastīgāka. Ņemot vērā iepriekšminēto, mums ir steidzami jāvienkāršo uzņemšanas sistēma. Demogrāfijas problēmu aizsardzības nozare nevar atrisināt, taču par savas darbā pieņemšanas sistēmas neuzlabošanu mēs maksāsim visai drīz.
- Kādas būs sekas, ja drīzumā nevienkāršos uzņemšanas sistēmu?
Par efektīvākas rekrutēšanas un personāla atlases sistēmas izveidošanu esmu klauvējis pie daudzām durvīm. Tas savā ziņā ir politisks lēmums un nav īsti mans atbildības līmenis. Varu tikai secināt, ka valsts pārvalde kopumā paliek arvien mazāk konkurētspējīga, salīdzinot ar privāto sektoru. Pēc manām domām, mums nav daudz izvēles iespēju. Iespējams, lai nodrošinātu vajadzīgo karavīru skaitu, būsim spiesti atgriezties pie kāda no obligātā militārā dienesta modeļiem, piemēram, trīs mēnešu kursa. Iespējams, nāksies samazināt uzņemšanas prasības, mainīt darbā pieņemšanas nosacījumus un būtiski paaugstināt tā saucamo motivācijas paketi. Iespējams, būsim spiesti paaugstināt kopējā izdienas stāža ilgumu pirms pensionēšanās jau esošajam personālam vai pat atgriezties pie tik radikālām metodēm kā kriminālatbildības atjaunošana par neierašanos dienestā un līguma laušanu, citiem vārdiem - dezertēšanu. Efektīvākas rekrutēšanas un personāla atlases sistēmas izveidošanai nepieciešama nauda un politiski lēmumi. Pretējā gadījumā mēs 2018.gadā varam pamosties un konstatēt, ka patlaban aptuveni 5000 cilvēku lielā profesionālā armija mums ir sarukusi uz pusi, jo vairs nespējam piesaistīt nepieciešamo skaitu kandidātu. Turklāt vēl jāņem vērā dabiskā kadru mainība sistēmā. Daļa karavīru nemaz neslēpj, ka lūkojas privātā sektora virzienā. To veicina arī fakts, ka patlaban pirmstermiņa dienesta līguma laušana ir juridiski daudz vienkāršāka nekā agrāk. Tādā veidā mēs zaudējam ne tikai cilvēkus, bet arī viņu sagatavošanā ieguldīto naudu un laiku.
- Nelielās Latvijas armijai pastāv risks kļūt vēl mazākai?
Šis risks ir ļoti reāls. Tagad ir tikai jautājums, kad un kurš šī riska mazināšanai pievērsīsies.Varu secināt tikai to, ka rekrutēšanas un personāla atlases sistēmas realizācijā ir iesaistīts pārāk daudz institūciju. Tā patlaban ir ļoti sadrumstalota. Jo vairāk iesaistīto pušu, jo vairāk laika nepieciešams savstarpējo darbību un procesu sinhronizēšanā. Šāda sistēma ir ļoti neelastīga, jo sistēmai nav viens saimnieks, viens redzējums un viena darbības stratēģija. Līdz ar to arī reakcija uz izmaiņām darba tirgū ir lēna un novēlota.
- Nākotnes kari būs kibervidē, un informātikas speciālistam nav vajadzīgs būt muskuļainam.
Taisnība. Kibervienības ir nepieciešamas, un šajās vienībās tiešām var uzņemt cilvēkus, kuri neatbilst fiziskās sagatavotības rādītājiem, kādi nepieciešami, piemēram, ložmetējniekam. Taču kiberspējas ir tikai neliela daļa no visa spēju spektra. Ar mūsdienu modernajiem ieročiem iespējams teritoriju pārvērst pelnos, taču, lai pārliecinātos, ka tajā neatrodas ienaidnieks, kādam karavīram tik un tā būs tur jānokļūst un fiziski uz zemes visus kaktus jāpārbauda. To pierāda Afganistāna. Vienalga, kāda būs tehnoloģija, vienmēr būs vajadzīgi karavīri, kas fiziski un morāli sagatavoti, ar attiecīgām iemaņām un attiecīgi ekipēti, pavisam reāli būs spējīgi nokļūt noteiktā vietā un pārliecināties, ka armijai dotie uzdevumi ir izpildīti kvalitatīvi.
- Latvijas armijā uzņemšanas prasības atšķiras no citu valstu bruņotajiem spēkiem?
Kopumā daudz neatšķiras, varbūt kādā armijā ir nedaudz augstākas prasības. Tomēr visu Eiropu lielā mērā ietekmē tie paši faktori, kas pie mums. Jebkuras armijas fiziskās sagatavotības normatīvus vesels cilvēks var izpildīt jau pēc dažu nedēļu regulāra treniņa. Es šeit nerunāju par specvienībām, kur nepieciešamas augsts fiziskās sagatavotības līmenis, mērķtiecīgs raksturs un zināms talants.
- Krievu jauniešiem ir interese par dienestu armijā?
Pārsvarā piesakās latvieši, taču arī mazākumtautību pārstāvji dienē bruņotajos spēkos. Mans novērojums, ka šie jaunieši parasti ļoti ātri adaptējas dienestā. Armija ir laba integrācijas platforma. Etniskas domstarpības manā izpratnē vispār nav iespējamas, jo pretējā gadījumā būs apdraudēta visa komanda. Jā, arī krievu tautības jauniešiem ir interese ne tikai par dienestu, bet arī Jaunsardzi, piemēram, Zilupē ir ļoti aktīva jaunsargu vienība.
- Kādam jābūt nākotnes karavīram?
Cilvēki ir karojuši vienmēr, un nekas neliecina, ka paredzamā nākotnē šajā ziņā būtu gaidāmas būtiskas izmaiņas. Jebkurā vēstures posmā karavīra morālā un fiziskā sagatavotība bijusi visas armijas sagatavotības pamatā. Mūsdienu karavīriem vairāk ir jāprot darboties ar modernajām tehnoloģijām un jābūt daudz izglītotākiem. Pats karavīru sagatavošanas process ir daudz nopietnāks un ilgāks. Līdz ar to arī profesionālais dienests ir ekonomiski izdevīgāks par obligāto dienestu. Tajā pašā laikā būtiski nekas daudz nav mainījies. Tāpat kā senāk, šī joprojām ir aizraujoša, fiziski smaga un bīstama profesija. Tādēļ arī iespēju robežās tiek saglabātas augstas prasības veselībai, fiziskajai sagatavotībai un psiholoģiskajai noturībai. Šis tad arī ir galvenais iemesls, kādēļ nelabprāt tiek runāts par iespējamo atlases kritēriju pazemināšanu profesionālā dienesta kandidātiem. Tajā pašā laikā, objektīvi vērtējot, sabiedrībā šīm augstajām prasībām atbilstošu indivīdu kļūst arvien mazāk. Šī ir dilemma, ar kuru noteikti būs jāsaskaras nākotnes karavīru rekrutētājiem. Nacionālajā armijā tradicionāli karavīram, atšķirībā no algotņiem, ir ļoti skaidri saprotama atbildība par savu zemi, ir piederības sajūta un pienākuma apziņa. Šodien var vērot, kā sabiedrība arvien vairāk atsvešinās no armijas, un šajā ziņā mēs sākam zaudēt tādu kā kopības sajūtu ar saviem bruņotajiem spēkiem, savu kā pilsoņa saikni ar valsti, ar atbildību par to, kas te notiek vai arī nenotiek. To apliecina nesen publiskotā aptauja, kurā daudzi atzinušies, ka militāras rakstura krīzes gadījumā pamestu valsti, nevis stātos pretim ienaidniekam.
- Kāpēc sabiedrība neciena karavīru profesiju tikpat ļoti, kā to dara, piemēram, ASV?
Attieksmi pret bruņotajiem spēkiem veido sabiedrības kopējā skeptiskā attieksme pret valsts pārvaldi un politiku. Krīzes gadi pilsoniskās līdzdalības mazināšanos tikai pastiprināja. Cilvēki šajā ziņā izturas kā patērētāji, proti, tie maksā nodokļus un paļaujas, ka par valsts aizsardzību domās kāds cits - šajā gadījumā bruņotie spēki. Tajā pašā laikā sabiedrība valsts aizsardzības veidošanā miera laikā nav gatava piedalīties un diezgan skeptiski attiecas pret ideju, ka valsts aizsardzībai ir jāatvēl adekvāti līdzekļi. Lai popularizētu armiju un pieteikšanos dienestam, nepietiek tikai ar reklāmu. Sabiedrībā ir jāaudzina pašapziņa, patriotisms un piederības apziņa šai valstij. Tādā milzīgā valstī kā ASV vai kaut tepat Igaunijā to prot darīt labāk un armija sabiedrībā tiek uztverta ar lielāku lepnumu nekā pie mums. Mēs esam pierādījuši, ka nacionālā līmenī brīnišķīgi spējam mobilizēties, piemēram, Dziesmusvētkos, bet tas arī gandrīz viss. Ja iestāsies krīze, tad brauksim uz ārzemēm un aizmirsīsim, ka šo zemi, brīvību un tiesības mums savā zemē dziedāt latviešu valodā grūtās kaujās izcīnīja mūsu vecvectēvi. Šodien mēs to vairs pienācīgi nenovērtējam. Mēs sākam aizmirst savu vēsturi, sākam zaudēt piederības apziņu šai zemei, sākam aizmirst paši savas vērtības, tādēļ arī vairs negribam, nespējam saskatīt saikni starp savu relatīvi nodrošināto dzīvi, savu valsti un savu nacionālo armiju. Mēs pārāk daudz salīdzinām un pārāk zemu novērtējam to, kas mums jau ir dots. Tādēļ arī dzirdīgas ausis atrod apgalvojumi, ka, piemēram, NATO nespēj Latviju aizsargāt un kādam citam pietiktu ar vienu bataljonu, lai iekarotu visu. Šādiem bieži kultivētajiem apgalvojumiem daļa sabiedrības nekritiski tic. Tā ir tāda zaudētāju filozofijas uzspiešana. Kāds grib, lai mēs esam padevušies, pirms esam sākuši karot. Varu apgalvot, ka jebkurā pasaules malā, kur tautai ir kaut niecīgs lepnums par savu valsti un nedaudz pašapziņas, neviens agresors nespēs ar 600-700 karavīriem sekmīgi okupēt pat republikas nozīmes izmēra pilsētu.
Gatis Kristovskis, LETA