Ķīnas militārās varas pieaugums

Pēdējos desmit gados Ķīna ir mērķtiecīgi uzsākusi savu militāro spēju modernizāciju, ievērojami palielinot atvēlēto summu aizsardzības sektoram, veicot apjomīgus militāros iepirkumus, reformējot militārās izglītības sistēmu, veicot operāciju Adenas līcī un palielinot savu ieguldījumu ANO miera uzturēšanas operācijās.

Tomēr vislielākās bažas Rietumu valstu analītiķi pauž par ievērojamo Ķīnas aizsardzības budžeta pieaugumu, 2012.gadā  militārajam sektoram atvēlot 157,6 miljardus ASV dolāru un ieņemot otro vietu uzreiz aiz ASV.

Līdz ar to Ķīna, kura jau šobrīd bauda globālās ekonomiskās lielvaras statusu, pretendē kļūt arī par militāro lielvaru. ASV pārslīdzsvarošanas politika uz Austrumu Āzijas reģionu ir centieni mazināt Ķīnas ekonomiskās un militārās varas neapstrīdamu turpmāko attīstību, mainot spēku līdzsvaru samēru starptautiskajā sistēmā. Vienlaikus arī šī reģiona valstis šādu Ķīnas attīstības ceļu uztver kā nopietnu nacionālās drošības apdraudējumu dēļ esošajām teritoriālām nesaskaņām ar Ķīnu, kā rezultātā reģionā ir novērojama bruņošanās sacensība un saspīlēta gaisotne.

Rakstā tiek raksturotas Ķīnas militārās modernizācijas aktivitātes un to nepieciešamība saskaņā ar oficiālo argumentāciju, kā arī kritika pret šādu Ķīnas attīstības tendenci.

Ķīnas militārā modernizācija

Mērķtiecīgas militārās modernizācijas aktivitātes Ķīnas politiskā elite uzsāka tikai 1997.gadā, jo līdz tam centrālais valsts attīstības virziens bija ekonomiskās izaugsmes nodrošināšana. Uzsāktā militārā modernizācija tika īstenota četros virzienos.

Pirmkārt, ievērojams aizsardzības budžeta palielinājums ik gadu (piem., 2000.g. – 37.4 miljr., 2006.g. – 84 miljr., 2012 – 157.6 miljr. ASV dolāru), saglabājot vidēji 2 procentu no iekšzemes kopprodukta piešķiršanu militārajam sektoram (SIPRI, 2012). Otrkārt, tika uzsākta militārās rūpniecības nozares reformēšana, ieviešot jaunas tehnoloģijas un pieejas un attīstot lielāko militāro kompleksu Āzijā. Šobrīd Ķīna ir viena no dažām valstīm pasaulē, kas militārās ražošanas jomā ir pilnīgi pašpietiekama (Bitzinger, 2011).

Plaša militārā bruņojuma ražošana un iegāde visiem Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas (TAA) spēku veidiem ir trešais militārās modernizācijas virziens. TAA ir ne tikai kvalitatīvi uzlabojusi tradicionālās militārās spējas, bet ieguvusi daudzas jaunas, piemēram, kā stealth tehnoloģijas, attālināts precīzas darbības ieroču uzbrukums (standoff precision-strike), tālās darbības aviodesants, zemūdens uzbrukums un ekspedicionārā karadarbība. Vienlaikus tā ir centusies integrēt uz tīklojumu balstītas (network-centric) karadarbības elementus kā uzlabotas komunikācijas sistēmas un citas augsto tehnoloģiju spējas. Pēdējos gados tiek iegādāti asimetriskās karadarbības ieroči kā kinētiskās enerģijas, radiofrekvenču, mikroviļņu, pret-satelītu un lāzeri. (Bitzinger, 2011).

Visbeidzot, daudz tiek domāts par TAA personāla profesionalitātes celšanu, paaugstinot izglītības prasības militārpersonām un reformējot militārās izglītības sistēmu. Tiek organizētas sarežģītākas un kvalitatīvākas militārās apmācības ar mērķi veicināt TAA spēku sadarbību un koordināciju. Militārpersonu motivācijas celšanai ir ticis paaugstināts atalgojums un uzlaboti dzīvošanas apstākļi (Dreyer, 2007:653).

Militārās modernizācijas miermīlīgie nolūki

Ķīnas politiskā elite un amatpersonas noliedz Ķīnas attīstību iepretim militārās lielvaras statusam, norādot, ka norisinošie procesi militārajā sektorā ir saistīti tikai ar TAA spēju modernizāciju. Tā ir nepieciešama, pirmkārt, lai atmaksātu „vēsturisko parādu” aizsardzības nozarei, jo visus šo gadus viss politiskās elites fokuss ir bijis uz valsts ekonomisko attīstību, neatvēlot pienācīgu finansējumu militāro spēju modernizēšanai. Otrkārt, Ķīna vēlas izvairīties no kaunpilnās vēsturiskās pieredzes atkārtošanos nākotnē, kad kāds ārējs agresors atkal okupēs to. Treškārt, Ķīnai ir jāmodernizē militārās spējas atbilstoši nacionālajai drošībai aktuālajiem apdraudējumiem kā lielas sauszemes un jūras teritorijas aizsardzības nodrošināšana, četras kaimiņvalstis ar kodolieročiem, teritoriālās nesaskaņas un ASV pieaugošā klātbūtne reģionā. Ceturtkārt, lai palielinātu Ķīnas ieguldījumu globālās drošības dienaskārtībā ir jāsamazina lielā atšķirība starp Ķīnas militāro spēju attīstības līmeni un reģiona un Rietumu valstu (Xianozhou, 2013).

Vienlaikus nepārtraukti tiek akcentēts Ķīnas ārpolitikas stūrakmens „miermīlīgās attīstības” koncepts un drošības stratēģija, kas balstās tikai uz aktīvu aizsardzību. Ķīna ir pret jeb kādām hegemonijas izpausmēm un pati nepretendē kļūt par lielvaru, kas uzspiestu savu gribu citām valstīm. Tāpēc tā aktīvi iestājas pret iejaukšanos citu valstu iekšpolitikās, kas ir rupjš valsts suverenitātes pārkāpums. Izpratnei par drošības konceptu ir jābalstās uz savstarpēju uzticēšanos, savstarpējo izdevīgumu un vienlīdzību. Vienlaikus TAA ir jābūt moderniem, kaujas spējīgiem un izvēršamiem, lai varētu palielināt Ķīnas ieguldījumu starptautiskajā drošībā (IOSC 2013). Līdz ar to nav pamata uzsākt bruņošanās sacensības, jo Ķīnas interesēs nav ziedot savu ekonomisko attīstību par labu militāro spēju modernizācijai. Tā nepretendē apsteigt ASV, jo tas maksātu pārāk lielu cenu. Ķīnas ambīcijas ir kļūt par attīstītu valsti ar vidējas varas ietekmes svirām starptautiskajā sistēmā (Chenghu, 2013).

Kāpēc Rietumu un reģiona valstis netic Ķīnas miermīlīgajiem nolūkiem?

Var izdalīt vairākus iemeslus, kas apgrūtina Rietumu un reģiona valstīm uzticēties Ķīnas paustajam. Pirmkārt, militārās modernizācijas procesa necaurspīdīgums. Ikgadēji publiskotā informācija par aizsardzības budžetu nesniedz ieskatu par patieso resursu sadali starp spēka veidiem vai par tādām kategorijām, kā personāls, uzturēšana, bruņojuma iegāde, pētniecība un citas (IISS, 2013). Vienlaikus Rietumu analītiķi vidū ir izvērsusies plaša diskusija par papildus finansējuma aizsardzības sektoram apmēriem, kas ir maskēti zem citām budžeta pozīcijām. Tiek uzskatīts, ka šādi tiek nodrošināta militārās rūpniecības un izpētes, militārās policijas, rezerves spēku attīstība un bruņojuma iegāde (Bitzinger, 2011; 2003: 169). Šādu problēmu iezīmē arī starptautiskais pētījums par caurskatāmību valstu tēriņos aizsardzībai, kurā Ķīna tiek iekļauta kategorijā „visnecaurskatāmākās valstis” (TI UK, 2011).

Otrs būtisks bažu avots par Ķīnas militārās modernizācijas patiesajiem nolūkiem ir acīmredzamās bruņošanās aktivitātes un uzbrūkošo militāro spēju attīstīšana, kas būtiski pārsniedz parastas modernizācijas robežas un tādējādi ir pretrunā ar tās deklarēto aizsargājošo drošības stratēģiju. Visapdraudētākās jūtas reģiona valstis, jo sevišķi tās, kurām ir teritoriālās nesaskaņas ar Ķīnu. Attīstītās valstis kā Dienvidkoreja un Japāna ir būtiski palielinājušas savus aizsardzības budžetus. Savukārt, attīstības valstis, piemēram, kā Vjetnama, Singapūra, Filipīnas u.c. ir spiestas pieslieties vienai vai otrai pusei vai arī īstenot filigrānu balansēšanas ārpolitiku.

Visbeidzot, pastāv būtiskas ideoloģiskas atšķirības starp Rietumu valstīm un Ķīnu. Rietumu valstīm ir apgrūtinoši uzticēties komunistiskajam režīmam, jo pastāv nepārtraukts informācijas trūkums. Ņemot vērā lielos iekšpolitiskos izaicinājumus, ar kādiem saskaras Ķīnas politiskā elite – ievērojama ienākumu nevienlīdzība, nevienlīdzīga reģionu attīstība, nekustamā īpašuma burbuļa veidošanās, pieaugoša inflācija, enerģijas resursu deficīts, vides piesārņojums, korupcija, novecojoša sabiedrība, demogrāfijas politika un citi – šobrīd nevienam nav skaidrs, kāds būs valsts nākotnes attīstības ceļš. Tā rezultātā dēļ lielās neskaidrības un neparedzamības par Ķīnas nākotnes perspektīvām rodas labvēlīga augsne, lai attīstītos dažādi pat ļoti negatīvi scenāriji, kas veicina saspīlējuma veidošanos reģionā.

Nora Vanaga, Nacionālās Aizsardzības akadēmijas Aizsardzības zinātniskās pētniecības centra pētniece.