Kalpojot Latvijai

 Šodien laikam tikai retais zina, ka reiz Ēriks Naglis bija panks, kurš staigāja ķīniešu kedās, banānu biksēs, balinātiem matiem un auskaru ausī. Sirdī būdams īsts revolucionārs, viņš klausījās pankroku, kas, starp citu, viņam patīk vēl aizvien.

Kā radās interese – saistīt savu dzīvi ar militāro jomu?

Tā bija apstākļu un vēstures sakritība, savā ziņā – nejaušība. Laikā, kad Latvija atguva savu neatkarību, atgriezos no obligātā dienesta padomju armijā. Man bija 20 gadi. Visas pārmaiņas, kas notika valstī, ietekmēja arī manu dzīvi, jo pirms tam biju ieguvis galdnieka profesiju. Domāju turpināt strādāt šajā jomā, bet, tā kā kolhozi vairs neeksistēja, iecerētais dzīves plāns nedaudz sašķobījās.

Tad pēkšņi satiku kādu senu paziņu, kurš vaicāja: “Tu tikko no armijas, vai ne? Esi dzirdējis, ka mēs dibinām savu armiju, robežsardzi? Mums vajag tādus vīrus kā tu. Negribi pamēģināt?” Tik vienkārši un tik negaidīti. Bija interesanti piedalīties vēstures veidošanās procesā. Patika apziņa, ka strādā savas valsts labā. Pirmie cilvēki, ar kuriem satikos, kad iestājos robežsardzē, bija ar līdzīgām domām un uzskatiem. Tiešām izjutu tādu vienotību, kas bija ļoti spēcīga.

Tā kā toreiz padomju armija vēl atradās Latvijā, pastāvēja bažas, vai nebūs mēģinājumi atgriezt veco iekārtu. "Kas būs tie, ja ne mēs, kas varēs stāties viņiem pretī?" tā mēs toreiz domājām. Mūsos valdīja tāds pacilājošs gars, jaunības maksimālisms, ideālisms. Iespēja darīt ko valsts un citu cilvēku labā, nevis tikai savās privātajās interesēs, arī bija tas, kas mani armijā saistīja. Mēs visi bijām pacilāti, motivēti un gatavi ziedoties.

Virsnieku trūkums Latvijas armijas rindās

Kā militārā karjera attīstījās tālāk?

1992. gadā mani izsauca komandieris un teica, ka jābrauc uz Rīgu – uz virsnieku vietnieku kursiem, lai iegūtu augstākā instruktora pakāpi. No padomju armijas atnācu kā seržants. Atbraucot uz Rīgu, nostājos komisijas priekšā, izrādās– tur apmāca nākamos virsniekus. Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija bija tikko izveidojusies, es gadījos pirmajos virsnieku kursos. Sešus mēnešus mācījāmies Mālpilī, pēc tam atgriezos Ludzā jau kā virsnieks. 1992. gadā bija izteikts Latvijas virsnieku trūkums. Pabeidzot akadēmiju, piešķīra virsnieka dienesta pakāpi, kā arī vada komandiera kvalifikāciju. Militārajā jomā jāmācās nepārtraukti, tā ir mūža izglītība. Šogad pabeidzu augstāko virsnieku kursu militārajā koledžā ASV, kas dod tiesības uz nākamo – ģenerāļa pakāpi. Papildu tam ieguvu maģistra grādu stratēģijā.

Militārajā struktūrā amats nav uz visu mūžu, armijā pastāv rotācijas princips. Katra nākamā dienesta pakāpe ir arī nākamais amats. Mainās atbildība, pieaug personāla skaits, kas ir tavā pakļautībā un atbildībā. Viena lieta ir komandēt vadu kaujas laukā, pavisam cita – rotu, bataljonu vai brigādi. To nevar salīdzināt.

Jāaug un jāmācas nepārtraukti

Pasaulē viss mainās ļoti strauji, tādēļ jāspēj sekot visam līdzi. Jāsaprot, kā pašam jāmainās, lai spētu reaģēt līdzi pārmaiņām, kas notiek gan valstī, gan ārpus tās. Tas ir nepārtraukts process.

Armijā katram ir savs priekšnieks, katru gadu tiekam vērtēti, kā pildām savus pienākumus, kāda ir mūsu morālā izturība un fiziskā sagatavotība.

Kā vērtē morālo izturību?

Morālo izturību vērtēt ir visgrūtāk, skatās, cik esi motivēts un ieinteresēts, kā spēj panest grūtības, kas dienestā ir neizbēgamas, vai spēj aizraut sev līdzi padotos, iedvesmot. Balstoties uz šo izvērtējumu, vadītāji nosaka, kāda varētu būt tava vieta nākotnē.

Kas visvairāk saista šajā milzīgajā sistēmā?

Tas sen vairs nav tikai mans darbs, tas ir arī dzīvesveids un aicinājums. Skatoties atpakaļ savā dzīvē, saprotu, ka armija man ļoti daudz devusi. Lielā mērā tā izveidojusi mani par tādu cilvēku, kāds esmu šodien. Ar savu noteiktu vērtību sistēmu.

Tāpat esmu saticis brīnišķīgus cilvēkus, kurus citādi nemūžam nesatiktu. Un šie cilvēki mani saista tieši ar to, ka, līdzīgi kā es, viņi ir gatavi upurēt sevi un savas ģimenes dzīvi mūsu tautas un valsts labā.

Daudzi mana dienesta biedri jau ir ziedojuši savu dzīvību, esot karā Irākā. Man bijis jāatvadās no karavīriem, kurus man bija jāvada un jākomandē. Kad karavīri aiziet, tās izjūtas... Tās nevar izstāstīt...

Lēmumi, kas skar dzīvību

Šādos brīžos nepārņem izjūta par to, cik karš ir bezjēdzīgs? Jebkāda veida vardarbība vispār…

Filozofiskas pārdomas pārņem ļoti bieži, bet, esot militārajā dienestā, nevari būt ne ideālists, ne pacifists, jo pārāk tieši saskaries ar realitāti. Un tā ir tāda, kāda tā ir. Mums jābūt pateicīgiem Dievam, ka Latvijā ir miers un ka šobrīd mums nav jāaizstāv sava dzimtene ar militāro spēku.

Ticiet man, karavīri nav tie cilvēki, kuriem vardarbība šķiet patīkama.

Neviens ikdienā gluži nedomā, ka varētu aiziet bojā, bet, atrodoties tā saucamajos karstajos punktos, šīs izjūtas ir daudz izteiktākas. Morāli tā īsti nekad nevari būt tam gatavs. Ja aiziet tuvākais biedrs, karavīrs, ar kuru ilgu laiku esi bijis kopā, tas ir ļoti smags zaudējums. Tie vienmēr ir ļoti spēcīgi pārdzīvojumi, bet nekad neviens karavīrs tajā nevainos ne tautu, ne valsti.

Daudzi vaino sevi notikušajā – es varēju pieņemt citādu lēmumu, tādu “varēju” ir daudz... Jāsapurina sevi un jāapzinās, ka tāda ir mūsu profesija. Atšķirībā no uzņēmējdarbības vai valsts pārvaldes, militārajā profesijā nav runa par naudu, ko vari pazaudēt un ar ko riskē. Jebkurš mūsu lēmums, esot militārajā dienestā, skar dzīvību.

Kad darbs ir karš

Kādām rakstura iezīmēm jāpiemīt labam karavīram?

Grūti teikt. Katrā ziņā – arī karavīrs ir cilvēks ar emocijām.

Vai pulkvedis drīkst atļauties reaģēt tad, kad viņā virmo spēcīgas emocijas?

Kliegšana pieļaujama tad, ja tā ir daļa no apmācības. Jaunkareivju apmācībā jāsaskaras ar stingrākiem vārdiem. Tomēr tā nav kliegšana kliegšanas pēc. Tā ir daļa no karavīra morālās un emocionālās pārbaudes, sagatavošanas.

Psiholoģiski jaunkareivim tas jāiztur?

Mūsu darbs ir karš. Karavīram jāiztur fiziskās un morālās sāpes. Ja no malas šķiet, ka tas ir neprāts, tad jāuzsver, ka tā ir daļa no sagatavošanas procesa. Atceroties padomju armiju, tā bija viena liela gaļas mašīna, kurā kareivis nebija cilvēks. Tā nebija apmācība, bet gan dresūra. Latvijas armijā viss ir daudz citādāk. Mēs esam izauguši citās vērtībās. Apmācību process ir daļa no psiholoģiskās, morālās sagatavotības. Bez tā nevar iztikt. Ja cilvēks nespēj to izturēt, tad neesmu drošs, kā tiks galā ar visu pārējo, kas sagaidīs kaujas laukā, kur šauj, sprāgst, ir asinis utt. Tomēr to, kā cilvēks uzvedīsies kaujas laukā, miera laikā nevar paredzēt.

Lai cik ļoti mēs censtos karavīrus morāli sagatavot, protams, nonākot reālā kaujas situācijā, nekad nevar zināt un paredzēt, kā cilvēks uzvedīsies.

Jūs to sakāt no pieredzes?

Jā, galu galā mēs visi esam cilvēki ar savām labajām un sliktajām īpašībām. Varam šaut ar kaujas munīciju, lielgabaliem, bet mācībās biedri neiet bojā. Mācību laikā nav viegli pietuvoties tai sajūtai, kāda rodas, esot kaujas laukā.

Mūsu uzdevums ir maksimāli sagatavot karavīru tam, kas viņu tajā sagaida.

Frontes līnijas neesamība

Pret karavīriem stingri izturas, paceļ balsi, bet tieši viņi ir tie, kuri atdod savu dzīvību citu labā. Augstākā armijas vadība ar savu dzīvību neriskē, vai ne?

Ar kareivju apmācību nodarbojas seržanti un jaunākais virsnieku sastāvs. Tie ir tie līderi, kas arī kaujas laukā ir kopā ar karavīru.

Saprotiet... Kaujas lauki arī var būt dažādi. Piemēram, mūsu rota Afganistānā. Rotā ir vairāk nekā 100 cilvēku, viņu atbildības rajons ir trīs reižu lielāks par Latvijas teritoriju.

Grūtības šobrīd ir tādas, ka, esot Afganistānā vai Irākā, nav frontes līnijas. Ja ierastā karā zinām, kur ir pretinieks un kur – frontes līnija, tad pretinieks, ar ko šobrīd jāsastopas Afganistānā vai Irākā, ir visur. Viņam nav valstiskās piederības, tie ir nemiernieki. Tās ir organizācijas, kas neatrodas nevienas valsts kontrolē. Viņiem ir savi ideāli, pārliecība, vadītāji. Viņi nēsā civilo apģērbu. Tieši tādēļ karavīra darbs šodien ir ļoti grūts un atbildīgs.

Ja nav izteiktas frontes līnijas, kaujas lauks ir visur, un tajā atrodas visi – gan karavīrs, gan seržants, gan ģenerālis. NATO štābs Kabulā piedzīvoja vairākus uzbrukumus, kas ilga pāris dienu. Tas ir štābs, kurā sēž augstākie un vecākie virsnieki. Tas ir viņu kaujas lauks. Mūsdienu karu īpatnība ir tā, ka pretinieks ir nenoteikts, tas varbūt jebkurš. Mūsu karavīriem jāiemācās karot šādā vidē un apstākļos. Tieši tādēļ nav brīnums, ka civiliedzīvotāji iet bojā. Ja bombardē ar lidmašīnām vai artilēriju, pretiniekam ir ļoti vienkārši pienākt pie nogalinātā biedra, paņemt viņa ieročus un pateikt, ka pretinieks nogalinājis civiliedzīvotāju. Šāda izteikta frontes neesamība parādījās pēc terorakta ASV Pasaules Tirdzniecības centra torņiem 2001. gada 11. septembrī un pēc ASV iebrukuma Afganistānā un Irākā.

Varbūt lielai daļai cilvēku liekas, ka būt par karavīru – kas var būt vienkāršāks par to– uzvelc formas tērpu, paņem šauteni un uz priekšu! Tā nav. Virsnieks, karavīrs – tā ir pamatprofesija, bet virsniekam patiesībā ir vairākas lomas. Mēs esam gan skolotāji, gan audzinātāji, gan tiesneši, mums ir tiesības ar reglamentu atņemt cilvēkam brīvību. Mēs esam vadītāji, menedžeri, līderi. Cilvēkam jāpiemīt tik daudz specifiskām kvalifikācijām, lai varētu būt labs virsnieks.

Būdami karavīri, mēs nevaram baudīt tās brīvības, kas dotas visiem pārējiem Latvijas pilsoņiem. Piemēram, nedrīkstam brīvi pārvietoties – ja gribam izbraukt uz ārvalstīm, jālūdz atļauja priekšniecībai. Nedrīkstam brīvprātīgi mainīt dzīvesvietu, arī tas jāsaskaņo. Mainot amatu un dienesta vietu, savu iedzīvi nākas pārvest no viena Latvijas gala uz otru. Tāpat – mēs nevaram streikot un iet demonstrācijās, prasot algas pielikumu.

Minējāt, ka tādu, kāds esat tagad, jūs izveidojusi armija. Kāds Jūs būtu, ja nebūtu armijas?

Panks, revolucionārs. (Smejas.) Kad jaunībā mani ieraudzīja iecerētās mamma, tagad sievasmāte, viņa bija nelielā šokā. Man bija žakete, kurai izgriezu pogas un to vietā ieliku metāla klipšus no skolas portfeļa, pār plecu soma, taisīta no gāzmaskas, mati – izbalināti un gaisā. Nebiju no tiem kārtīgākajiem puišiem, patika šādas tādas blēņas sastrādāt.

Kad mani iesauca padomju armijā, nācās uzvilkt daudzmaz solīdas bikses un mētelīti. Mans izskats un uzvedība bija protests pret padomju sistēmu, kas mums drausmīgi nepatika.

Jā, pateicoties armijai, no manis iznācis kārtīgs cilvēks. Ja nebūtu armijas, nekad nebūtu saticis tik daudz brīnišķīgu cilvēku, un mana dzīve būtu pavisam citāda.

Pateicamies laikrakstam "Ādažu Vēstis" un autorei par sadarbību materiāla publicēšanā