Ieskats Indijas un Ķīnas robežkonfliktu vēsturē

Šī gada aprīlī un maijā rietumvalstu plašsaziņas līdzekļi ziņoja par būtisku Indijas un Ķīnas attiecību pasliktināšanos. Iemesls bija trīs nedēļas ilgusī spriedze abu Āzijas lielvalstu starpā, jo Ķīnas karavīru grupa bija pārgājusi Indijas robežu Ladākhas reģionā (Himalajos). Pēc ilgākām sarunām no militāras sadursmes izdevās izvairīties un Ķīnas karavīri atgriezās savā teritorijā.

Lai izprastu šodienas robežkonfliktu, jāatceras notikumi Indijas un Ķīnas attiecībās lai-kā no 19. gs. 60. gadu otrās puses līdz 1962. gadam un tas, kā 1962. gadā norisinājās abu valstu karadarbība par šīm strīdīgajām teritorijām.

Britu impērijas «mantojums»

Abu Āzijas lielvalstu domstarpības ir par divām teritorijām — Arunāčalu Pradēšu (84 000 km2) un Aksaičinu (37 000 km2). Šo robežkonfliktu cēloņi ir meklējami laikā, kad pašreizējā Indijas teritorija vēl atradās Britu impērijas sastāvā.

Arunāčalas Pradēšas robežkonflikts aizsākās pirms 100 gadiem un ir saistīts ar tā brīža notikumiem Ķīnā. No 1911. līdz 1912. gadam Ķīnā notika Siņhajas revolūcija, tika gāzta monarhija un izveidota Ķīnas Republika. Izmantojot šo situāciju, tibetieši padzina ķīniešu karavīrus no savas teritorijas un proklamēja Tibetas neatkarību. Izveidojušos apstākļus savā labā vēlējās izmantot arī Britu impērija, kas bija ieinteresēta sev draudzīgas bufervalsts (Tibetas) izveidošanā un izdevīgas robežas noteikšanā Indijas ziemeļaustrumos.

1914. gadā Indijas pilsētā Šimlā tika sarīkota konference, kurā piedalījās Britu Indijas, Ķīnas un Tibetas pārstāvji. Tās laikā britu pārstāvis Henrijs Makmahons piedāvāja plānu par tibetiešu apdzīvoto vietu sadalīšanu Iekšējā un Ārējā Tibetā. Tika panākta vienošanās par Ārējās Tibetas un Indijas 890 km garo robežu (vēsturē pazīstama kā Makmahona robežlīnija). Britu noteiktā robežlīnija bija rūpīgi pārdomāta, jo tā paredzēja Indijas kontrolē nodot daļu no Himalajiem, tādējādi nodrošinot, ka Britu Indija ziemeļaustrumos būtu daudz labāk aizsargāta potenciāla uzbrukuma gadījumā no Tibetas puses. Par otru jautājumu — Ārējās un Iekšējās Tibetas robežu — konferences dalībnieki nespēja vienoties, jo tam nepiekrita Ķīnas pārstāvji, kas protestējot pameta konferenci.

Britu Indijas un Tibetas pārstāvji savukārt vienojās par visiem jautājumiem un noformēja to kā divpusēju līgumu. Ķīnas valdība to neatzina, jo uzskatīja, ka tas neatbilst Britu impērijas un Krievijas 1907. gada līgumam. Viens no tā punktiem noteica, ka neviena no valstīm nevar risināt sarunas ar Tibetu tiešā ceļā, apejot Ķīnas varas iestādes. Makmahona robežlīnija kartē kā Britu Indijas oficiālā robeža tika pirmo reizi atspoguļota tikai 1937. gadā.

1947. gadā Indija proklamēja neatkarību no Britu impērijas. Savu austrumu robežu ar Ķīnu Indija noteica vienpusējā kārtā 1950. gadā, par pamatu izmantojot jau iepriekš izstrādāto Makmahona robežlīniju. Tieši 1950. gadā Ķīna bija uzsākusi Tibetas okupāciju, un līdz ar to Indijas valdībai radās bažas par iespējamo savu robežu apdraudējumu. Ķīnas Komunistiskā valdība neatzina šo Indijas vienpusēji noteikto robežu, jo līdzīgi kā savulaik Ķīnas Republikas valdība uzskatīja Šimlas vienošanos par nelikumīgu.

Otras teritorijas — Aksaičinas — konflikta vēsture ir vēl senāka. 1865. gadā britu ierēdnis V. Džonsons ierosināja Aksaičinu iekļaut Britu impērijas pārvaldītajā Kašmīrā. To noteica Londonas satraukums par Krievijas impērijas aizvien tālāku ekspansiju Centrālāzijas virzienā un iespējamo apdraudējumu britu kolonijai Indijai.

V. Džonsona darbs robežu nospraušanā tika pamatīgi kritizēts par lielo paviršību, taču 30 gadus vēlāk britu virsnieka Dž. Ardaha piedāvātais jaunais robežplāns šim reģionam būtībā bija tikai V. Džonsona plāna neliela modifikācija. Saskaņā ar to Aksaičina tika iekļauta Britu impērijas sastāvā un robeža gāja gar Kuņluņa kalniem (uz ziemeļiem no Aksaičinas). Vēsturē šo robežu parasti sauc par Džonsona—Ardaha robežlīniju.

19. gs. 90. gados Britu impērija atkal sāka pievērst pastiprinātu uzmanību Aksaičinai. Cēlonis bija bažas par Krievijas ekspansijas paplašināšanos Centrālāzijas virzienā. 19. gs. nogalē Britu impērija un Ķīna bija sabiedrotās, un briti piedāvāja agrākās robežas revīziju. Saskaņā ar Dž. Makartnija 1899. gadā izstrādāto plānu lielākā daļa Aksaičinas tika iekļauta Ķīnas teritorijā. Šī tā dēvētā Makartnija—Makdonalda robežlīnija aptuveni atbilst mūsdienās pastāvošajai rietumu robežai starp Indiju un Ķīnu Aksaičinas posmā.

Līdz pat Indijas neatkarības proklamēšanai 1947. gadā Britu impērija savās kartēs iz-mantoja gan Džonsona—Ardaha, gan Makartnija—Makdonalda robežlīniju, ko noteica konkrētā brīža izdevīgums. Līdz ar to šī robeža toreiz tā arī palika nedemarķēta.

Pēc neatkarības proklamēšanas Indija nesteidzās ar strīdīgās robežas noteikšanu. To veiksmīgi izmantoja Ķīna, kas 1951. gadā, okupējot Tibetu, vienlaikus nodibināja kontroli arī pār Aksaičinu. Ķīnas valdība savas teritoriālās pretenzijas pamatoja ar Makartnija—Makdonalda robežlīniju. Ķīnai šī teritorija bija daudz svarīgāka nekā Indijai, jo Aksaičinas reljefs ļāva caur to izbūvēt ceļu, lai savienotu abas Ķīnas «dumpīgās» provinces — Siņdzjanas Uiguru un Tibetas autonomos reģionus. 20. gs. 50. gadu pirmajā pusē tas bija īpaši aktuāli, jo Ķīna tobrīd vēl nevarēja justies pilnīgi droša, ka spēj kontrolēt Tibetu.

Indijas—Ķīnas kara cēloņi

20. gs. 40. gadu beigās un 50. gadu pirmajā pusē vēl nekas neliecināja, ka abu šo terito-riju dēļ Indijas un Ķīnas starpā varētu izcelties karš. Šajā laika periodā abas Āzijas lielvalstis izrādīja vēlmi attīstīt draudzīgas attiecības.

Taču drīz vien Indijas un Ķīnas starpā radās pirmais būtiskais attiecību saspīlējums. To izraisīja Ķīnas rīcība, 1951. gadā sākot ceļa būvniecību no Siņdzjanas Uiguru reģiona uz Tibetu, kur viens no posmiem gāja caur strīdīgo Aksaičinas teritoriju. Par šo faktu Indija gan uzzināja tikai 1957. gadā.

Vēl būtiskāk abu valstu attiecības pasliktināja 1959. gadā Tibetā notikusī sacelšanās. Lai izvairītos no Ķīnas varas iestāžu aresta, 14. Tibetas dalailama aizbēga uz Indiju, kur viņam tika dots patvērums.  Tālāku saspīlējumu veicināja Indijas politika 1959. gadā, proti, tā sūtīja savus karavīrus un robežsargu patruļas uz abām strīdus teritorijām. Tās mērķis bija iz-veidot priekšposteņus aiz ķīniešu karavīru dislokācijas vietām, lai tādējādi traucētu viņu apgādi un piespiestu viņus atkāpties uz ziemeļiem no strīdus robežām.

1962. gada vasarā un rudenī būtiski pieauga militāro incidentu skaits starp Indiju un Ķīnu, bija arī daudzi bojāgājušie. Situāciju vēl vairāk pasliktināja tas, ka šī paša gada jūlijā Indija atļāva saviem karavīriem lietot spēku, lai izspiestu ķīniešus no robežstrīda teritorijām.

Uzskata, ka karadarbības izcelšanos veicināja arī tā sauktā Kubas raķešu krīze 1962. gada oktobrī ASV un PSRS starpā. Tā kā visas pasaules uzmanība tobrīd bija pievērsta šim notikumam, bija izdevīgs brīdis, lai izvērstu neliela mēroga karadarbību. Tas bija svarīgi Ķīnai, jo tā nevarēja būt pilnīgi droša, ka ASV un īpaši PSRS šādu notikumu gadījumā ne-sniegtu atbalstu Indijai. Pēc dažu vēsturnieku domām, Ķīnas politiskā vadība jau iepriekš zināja par gaidāmo attiecību saasinājumu abu pasaules lielvaru starpā un tāpēc varēja laikus sagatavoties karadarbībai ar Indiju.

Karadarbības norise

Par karadarbības sākumu var uzskatīt 1962. gada 10. oktobri. Šajā dienā indiešu karavīru patruļa tika nosūtīta apsargāt vienu no pozīcijām uz dienvidiem no Thag La kalnu grēdas (atrodas uz ziemeļiem no abu valstu de facto robežas — Makmahona robežlīnijas, strīdus teritorijas Arunāčalas Pradēšas posmā). Ķīniešu karavīri, uzskatot, ka indieši ir pārkāpuši robežu, atklāja uguni, un indieši cieta smagus zaudējumus.

20. oktobrī Ķīnas karavīri vienlaikus sāka divus lielus uzbrukumus. Vienu — Aksaičinas posmā, bet otru kā turpinājumu jau iepriekš uzsāktajai ofensīvai Arunāčalas Pradēšas virzienā.

Arunāčalas Pradēšas virzienā ķīniešu karavīriem tika dots uzdevums padzīt indiešus no viņu pozīcijām Ņamkaču upes dienvidu krastā. Kaut arī ķīniešiem bija būtisks skaitliskais pārsvars, tomēr viņu galvenais panākumu iemesls bija veiksmīgi izplānotā operācija. Indieši bija paredzējuši, ka ķīniešu karavīri dosies uzbrukumā pār vienu no tiltiem. Taču ķīnieši tumsas aizsegā forsēja upi, veica apiešanas manevru un nākamās dienas agrā rītā uzbruka indiešiem no aizmugures. Baidoties no tālākiem zaudējumiem, indieši steidzīgi atkāpās un pat iegāja kaimiņvalsts Butānas teritorijā. Ķīnieši, respektējot Butānas robežas, neturpināja indiešu vajāšanu tajā, bet virzījās tālāk uz dienvidiem no Makmahona robežlīnijas, kas jau bija Indijas teritorija.

Otru strīdīgo teritoriju — Aksaičinu — Ķīna jau pirms lielā uzbrukuma sākšanas kontrolēja gandrīz pilnībā. Atlikušās indiešu pozīcijas Aksaičinā ķīnieši ieņēma bez lielām grūtībām. Indijas armijas vadība, apzinoties situācijas bezcerību, lika palikušajiem karavīriem atkāpties uz Indijas kontrolēto teritoriju, lai varētu pārgrupēties.

Jau 24. oktobrī Ķīnas armijas vienības atradās aptuveni 15 km uz dienvidiem no sākotnējās robežlīnijas ar Indiju. Ķīnas vadība lika apturēt armijas tālāko virzīšanos uz priekšu, lai uzsāktu sarunas ar Indiju par konflikta risinājumu.

Ķīnas valdība piedāvāja atgriezties pie tām robežām, kas pastāvēja pirms kara, t. i., Ķīnas kontrolē būtu Aksaičina, bet Indijas — Arunāčala Pradēša. Taču iekšpolitiskā spiediena un atsevišķu lielvalstu (ASV un Lielbritānijas) paustā atbalsta dēļ Indija noraidīja šo Ķīnas priekšlikumu.

Pēc triju nedēļu pārtraukuma 14. novembrī ar Indijas armijas uzbrukumu atsākās karadarbība. Taču indiešiem neizdevās lauzt kara gaitu, ko noteica ķīniešu vienību skaitliskais pārākums, indiešu vājā apgāde un citi faktori.

1962. gada 19. novembrī Ķīnas premjerministrs Žou Enlajs vienpusējā kārtā pasludināja uguns pārtraukšanu. Ķīnas vienības tika atvilktas 20 km uz ziemeļiem no de facto robežlīnijas, kas abu valstu starpā pastāvēja pirms karadarbības sākuma. Kaut arī tika pieņemts lēmums par ieņemto teritoriju pamešanu, Ķīnas vadība uzskatīja, ka tā ir guvusi būtisku uzvaru pār Indiju. Ķīna ne tikai nostiprināja savu kontroli pār Aksaičinu un teritoriju uz ziemeļiem no Makmahona robežlīnijas, bet arī Indijai lika skaidri saprast, ka turpmāk vairs necietīs šīs valsts provokācijas. Visticamāk, Ķīna apzināti nepaturēja ieņemtās teritorijas, jo tas vēl vairāk noskaņotu starptautisko sabiedrību pret to, jo Ķīna jau šī kara laikā tika uzskatīta par agresoru.

Indijā šī konflikta rezultāti tika novērtēti citādi. Viens no galvenajiem secinājumiem — Indijas militāri politiskā vadība nebija pietiekami novērtējusi Ķīnas armijas kaujas spējas un tāpēc pienācīgi nesagatavojās šim karam. Savukārt pozitīvi tika novērtēts tas, ka Indija tomēr nezaudēja sev svarīgo teritoriju — Arunāčalu Pradēšu.

Militārā konflikta laikā gāja bojā aptuveni 1400 indiešu un 700 ķīniešu karavīru (pēc citiem datiem — vairāk nekā 3000 indiešu un 1400 ķīniešu karavīru).

Karadarbības rezultātā izveidojusies de facto robeža abu valstu starpā ir palikusi nemainīga līdz pat mūsdienām.

Ralfs Kundrāts