Ziemeļvalstu – Baltijas reģions kā globāls sadarbības partneris ASV

ASV vajadzētu Ziemeļvalstis un Baltijas valstis uzlūkot kā kopīgu reģionu un globālu sadarbības partneri, savā rakstā uzsver Atlantiskās padomes viceprezidents Deimons Vilsons un Skovkroftas centra direktora vietnieks Magnuss Nordenmans.

Pētnieki atzīst, ka pēdējo gadu laikā sadarbība starp Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm tikai pieaug, kas ir devis iespēju šī reģiona valstīm, kopīgi rīkojoties, palielināt savu ietekmi pasaulē. Turklāt šī ietekme pieaug, ņemot vērā, ka salīdzinoši ar pārējo Eiropu, šis reģions pēc krīzes ir kļuvis spēcīgāks. ASV atbalsts Ziemeļvalstu un Baltijas sadarbībai un sistemātiska iesaiste šajā reģionā dod iespēju pārskatīt transatlantisko partnerību, lai daudz efektīvāk veicinātu kopējas intereses un vērtības, gan Eiropā, gan pasaulē.

Reģionu apdzīvo 32 miljonus iedzīvotāju, un tā kopējais IKP ir tuvu 1,5 miljardiem ASV dolāru, kas to ierindo 10.vietā pēc iedzīvotāju skaita un padara par 5.lielāko ekonomiku Eiropā. Turklāt reģionā ir salīdzinoši zems korupcijas līmenis, tas var lepoties ar augstu vietu starptautiski atzītu brīvību indeksos, kā arī augstu ekonomiskās attīstības līmeni.

Lai gan šie indikatori tiešā veidā neatspoguļojas aizsardzības spējās, tie var tikt izmantoti, piemēram, lai atbalstītu Eiroatlantiskās integrācijas paplašināšanu ārpus pašreizējām robežām. Kopumā varētu teikt, ka tie darbojas kā „maigā vara”, kā piemērs citām valstīm, kam ir īpaši svarīga nozīme laikā, kad aizvien vairāk tiek apšaubīts Rietumu attīstības modelis. Ziemeļvalstu – Baltijas valstu pieeja var kļūt par efektīvu „ceļa karti” tām valstīm, piemēram, Gruzijai, Serbijai, Melnkalnei un Moldovai, kuras šobrīd īsteno reformas, lai pievienotos Eiroatlantiskajām institūcijām.

Arī attiecībā uz „stingrās varas” atribūtiem, reģiona kopējās spējas ir pietiekami attīstītas, ja salīdzina ar citiem Eiropas partneriem. Reģionā ir 110 000 aktīvā dienesta karavīru un aptuveni 600 000 rezervistu, kas var konkurēt ar Eiropas lielākajiem spēlētājiem. Ziemeļvalstu – Baltijas valstu aktīvo militāro komponentu apvienošana veidotu sestos lielākos bruņotos spēkus Eiropā.

Turklāt, neskatoties uz kvantitatīvajiem rādītājiem, kopumā izcila ir arī reģiona militāro spēju kvalitāte. Reģiona valstīm ir zemūdenes, pretzemūdeņu karadarbības spējas, kalnu un arktiskās vienības, kuras starptautiski ir augstu novērtētas. Ziemeļvalstu – Baltijas valstu gaisa spēki visticamāk būs attīstīti arī nākotnē, Zviedrijai ieviešot modernizētos JAS-39-Gripens, savukārt Norvēģijai un Dānijai iegādājoties F-35.

Autori min vairākus faktorus, kas varētu motivēt Ziemeļvalstu un Baltijas valstu reģionu attīstīt sadarbību un izmantot reģionālas pieejas drošības un ārpolitikas izaicinājumu risināšanā.

Pirmkārt, reģionāla sadarbība ir praktiska atbilde uz problēmu risināšanu. Reģionālas pieejas var sniegt labākas spējas un lielāku efektivitāti. Šāda pieeja šobrīd jau ir ievērojami uzlabojusi jūras drošību Baltijas jūrā, piemēram, glābšanas un meklēšanas sadarbības jomā.

Otrkārt, aizsardzības resursu taupības laiks, par spīti relatīvi labiem reģiona izaugsmes rādītājiem, var piespiest Ziemeļvalstis un Baltijas valstis sadarboties, lai maksimizētu ierobežotos aizsardzības izdevumus un samazinātu izmaksu dublēšanos. Šī sadarbība attīstās, sākot no apmācības un izglītības līdz apvienotajām operācijām. Reģionam jau ir laba līdzšinējā pieredze reģionālas sadarbības veidošanā, NATO operācijās Balkānos un Ziemeļu kaujas grupas veidošanā ES ietvaros. Savukārt Baltijas Aizsardzības koledža (BALTDEFCOL) ir praktisks Baltijas valstu sadarbības piemērs izdevumu samazināšanai militārās izglītības jomā. Ziemeļvalstu – Baltijas valstu sadarbības modelis var sniegt labu pieredzi citiem reģioniem, kā risināt jautājumus taupības apstākļos, piemēram, četrām Višegradas grupas valstīm – Polijai, Čehijai, Ungārijai un Slovākijai.

Treškārt, Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm darbojoties kopā un runājot vienā valodā, tām ir lielāka un daudz nozīmīgāka loma Eiropas, transatlantiskās un globālās drošības jautājumos. Atsevišķos jautājumos, atsevišķām reģiona valstīm var būt izšķiroša loma, piemēram, Norvēģijai Arktikas jautājumos, Zviedrijai attiecībā uz Austrumu partnerību un Igaunijai kiberdrošības jautājumos. Lai gan tikai retais globālās politikas veidotājs iedomāsies par Ziemeļvalstu – Baltijas reģionu kā noteicošo pasaules dienaskārtības veidotāju, taču šīm valstīm apvienojoties, tās var gūt arī globālu ietekmi.

Kā papildus veicinošos reģiona integrācijas faktoru autori min arī vēlmi nodrošināties pret tradicionālajiem drošības izaicinājumiem, kas varētu rasties nākotnē, piemēram, draudiem no Krievijas.

Ziemeļvalstu – Baltijas valstu sadarbība varētu arī veicināt Baltijas valstu integrāciju Ziemeļvalstu un transatlantiskajās struktūrās.

Lai gan Baltijas valstis var uzskatīt par pārsteidzošiem veiksmes stāstiem, veidojot brīvā tirgus ekonomikas, tās neatkarību kopš atgūšanas ir baudījušas vien 20 gadu. Šo sabiedrību iekļaušana Ziemeļvalstu sabiedrībā ir efektīvs veids, kā stiprināt šo valstu ekonomisko, politisko un sociālo noturību pret nevēlamām iekšējām un ārējām ietekmēm.

Visbeidzot, šī reģiona integrācija palīdzētu normalizēt drošības attiecības starp Eiropas demokrātijām, kuras iesaistītas dažādās starptautiskajās institūcijās (piemēram, valsts, kas ir tikai NATO, tikai ES, vai abās divās). Veidojot pragmatiskas attiecības starp NATO un ES valstīm, Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbība var palīdzēt racionalizēt NATO – ES attiecības, tostarp saskaņot aizsardzības plānošanas procesus abās institūcijās.

Par ierobežojošajiem faktoriem D.Vilsons un M.Nordenmans uzskata atšķirīgos aizsardzības konceptus (piemēram, Somijai un Dānijai), turklāt Zviedrija un Somija nav NATO dalībvalsts, bet Norvēģija nav ES un Dānija nepiedalās ES drošības un aizsardzības politikā. Autori arī atgādina, ka reģiona valstīm pagaidām ne vienmēr ir veicies ar kopēju iepirkumu veikšanu – kopīgais zemūdeņu iegādes projekts 90.gadu sākumā ir izgāzies, savukārt reģiona valstu bruņojumā ir dažādu modeļu iznīcinātāji, kas paši par sevi nodrošina šīm valstīm militārās spējas, taču nevar kalpot par pamatu lielākai rūpnieciskajai un politiski militārajai sadarbībai reģionā.

Šī reģiona valstīm ir arī dažādas ārpolitikas un drošības politikas prioritātes, kuru sinhronizēšana var radīt grūtības. Norvēģija pievērš uzmanību Arktikai, un izvairās šo procesu skatīt no Ziemeļvalstu – Baltijas valstu perspektīvas, drīzāk izvēloties strādāt pa tiešo ar sabiedrotajiem, kā Kanādu un ASV. Savukārt Dānija līdz šim ir izrādījusi mazāku entuziasmu Ziemeļvalstu – Baltijas valstu sadarbībai, un labprātāk stiprina sadarbību ar ASV. Baltijas valstis uzskata, ka to drošība un eksistence ir atkarīga no NATO, tāpēc šaubās par Zviedrijas vai Somijas vadošo lomu reģiona drošībā.

Autori secina, ka Ziemeļvalstu – Baltijas valstu reģions, kas sadarbojas, tādejādi stiprinot drošību sava reģiona apkārtnē un nodrošinot vērā ņemamas spējas, palielinās Vašingtonas interesi pievērst uzmanību Ziemeļvalstu – Baltijas jautājumiem un sadarboties ar reģionu, lai risinātu transatlantiskus un globālās drošības jautājumus.

Vašingtonai būtu jādemonstrē stingrs atbalsts reģionālajai sadarbībai un jāiesaistās noteiktās reģiona aktivitātēs.

Lai Ziemeļvalstu – Baltijas valstu reģions kļūtu par saskaņotāku un efektīvāku ASV partneri, ASV pašai ir jāspēlē aktīvākā loma Ziemeļvalstu – Baltijas valstu integrēšanā.

ASV var iesaistīties šādā veidā:
- Sniegt skaidru augstākā līmeņa vadības vēstījumu, apstiprinot Vašingtonas atbalstu Ziemeļvalstu – Baltijas sadarbībai un apliecinot vēlmi reģionam kļūt par svarīgu ASV partneri.
- Atjaunot E-PINE, izmantojot šo struktūru, lai vēl ciešāk un regulārāk saskaņotu rīcību politikas jautājumos;
- Iesaistīt Ziemeļvalstu – Baltijas reģionu, lai atbalstītu reformas Austrumeiropā, īpaši Ukrainā, Moldovā un Gruzijā, kā arī veicināt demokrātiskas izmaiņas Baltkrievijā.
- Noteikt specifiskus Ziemeļvalstu – Baltijas valstu projektus, kuros ASV varētu piedalīties, piemēram, jaunas pastāvīgas gaisa telpas patrulēšanas misijas sistēmas izveide Islandē;
- Iesaistīt reģionālos līderus NB8 formātā, piemēram, ASV valsts sekretāres vizīte Hilarijas Klintones dalība Ziemeļvalstu – Baltijas valstu ministru tikšanās 2011.gadā, Viļņā; ASV prezidenta Baraka Obamas tikšanās ar Ziemeļvalstu – Baltijas valstu līderiem kādā no nākošajām to tikšanās reizēm;

Ziemeļvalstu – Baltijas valstu reģions kā globāls aktieris var daudz sniegt NATO un ES pūliņos vairākās jomās, sākot no attīstības un miera uzturēšanas līdz kolektīvās aizsardzības un nemiernieku apkarošanas operācijām. Tas var šo reģionu padarīt par atraktīvu partneri ASV, kas arvien vairāk meklē iespējas, lai pārdalītu atbildību ar reģionāliem aktieriem. Gadu desmitiem Ziemeļvalstu – Baltijas reģions bija galvenais drošības importētājs no ASV un NATO, taču šobrīd reģions ir spējīgs palielināt arī drošības eksportu. Reģionālā pieeja paver šādas iespējas, reģionam palielinot savu lomu arī kā īstam ASV globālajam partnerim.

Pēc atlanticcouncil.org materiāliem