Irākas kara desmitgade

Desmit gadi ir pagājuši, kopš Amerikas Savienotās Valstis (ASV) uzsāka militāro intervenci Irākā. Pēdējie ASV karavīri pameta Irāku 2011.gada izskaņā, aiz sevis atstājot pussabrukušu valsti ar trauslu politisko stabilitāti un būtiskām sociālekonomiskajām problēmām. Lai gan amerikāņu galvenais intervences mērķis – gāzt Sadamu Huseinu un valdošo partiju Baath – tika sasniegts jau karadarbības pirmajos divos mēnešos, ASV ir samaksājusi ārkārtīgi augstu samaksu, cenošoties atjaunot Irākas valsti.

Kopumā kara darbības laikā gāja bojā vairāk nekā 4,4 tūkstoši amerikāņu karavīru un kopējās izmaksas tiek vērtētas vairāk kā divu triljonu dolāru apmērā. Vienlaikus karš ir prasījis 134 tūkstošus civilo upuru. Tas liek uzdot jautājumu par iemesliem, kāpēc neizdevās atjaunot Irākas valsti ātrāk nekā sākotnēji iecerēts? Kā ir vērtējama Latvijas bruņoto spēku dalība šajā karā? Visbeidzot, vai ir iespējams runāt par Irākas stabilitāti nākotnes perspektīvā?

Kas nogāja greizi?

Lai gan ASV izdevās jau karadarbības pirmajos mēnešos efektīvi likvidēt Huseina un Baath partijas režīmu, ASV nebija skaidra plāna Irākas valsts atjaunošanai. Var identificēt vairākas kļūdas, ko pieļāva amerikāņi. Pirmkārt, nepietiekams karavīru skaits. Militārās intervences plānošanas procesā ģenerālis Ēriks Šinseki (Eric Shinseki) norādīja, ka Irākas valsts atjaunošanas nodrošināšanai būs nepieciešami ap 400 tūkstoši karavīru. Donalds Ramsfelds (Donald Rumsfeld) noraidīja šādus aprēķinus, sūtot uz Irāku 150 tūkstošus ASV karavīru. Šis nelielais skaits nespēja nodrošināt kontroli pār lielo teritoriju un aizkavēt pretinieku – Fedaīnu (Fedayeen), Baath partijas militārā spārna un sunnītu militāro grupējumu – pārgrupēšanos.

Otrkārt, plānošanas procesā netika pareizi novērtēta potenciālā kara vešanas taktika. Tika pieņemts, ka tas būs atklāts pretinieks Irākas armijas veidolā. Realitātē pretinieks īstenoja nemiernieku kaujas taktiku, kam ASV armija nebija gatava. Tas savukārt, ir diezgan pārsteidzoši, ņemot vērā ASV pieredzi Afganistānā. Vēl kritiskāks ir fakts, ka jau pēc pāris nedēļām, kad Bagdāde tika ieņemta, ASV administrācija plānoja smagi bruņotās vienības nomainīt ar ārvalstu viegli bruņotām vienībām. Līdz ar to tika kļūdaini pieņemts, ka intensīvākais karadarbības periods ir sākotnējā fāzē, kam sekotu relatīvi mierīgāks valsts atjaunošanas process. Realitātē no 2004.gada līdz 2007.gadam bija vardarbīgākais kara darbības posms, koalīcijas spēkiem zaudējot vidēji 900 karavīru gadā.

Treškārt, neizpratne par Irākas sabiedrības fragmentāciju savstarpēji konfliktējošās kopienās. ASV pieeja atlaist Irākas armiju un izslēgt Baath partiju no politiskajiem procesiem rezultējās sunnītu kopienas nonākšanā opozīcijā. Tas izslēdza iespējas trim lielākajām reliģiskajām kopienām – sunnītiem, šiītiem un kurdiem – censties vienoties par kopīgu vīziju valsts atjaunošanai. Šajos desmit gados bija vairākas reizes bažas par starp kopienu konfliktu ekskalāciju pilsoņa kara apmēros.

Visbeidzot, Džordža Buša administrācijas nenopietnā attieksme pret Irākas atjaunošanas procesu. Ja militārās intervences plānošana norisinājās 18 mēnešus, tad valsts atjaunošanas plāns tika izstrādāts pāris mēnešus pirms operācijas. Finansējums Irākas valsts atjaunošanai bija nepietiekams, un tā plūsma ļoti lēna. Buša administrācija bija nevajadzīgi sašķēlusi starptautisko sabiedrību Irākas jautājumā, kā rezultātā valsts atjaunošanas procesā netika iesaistītas ANO un Eiropas Savienība, kurām ir liela pieredze un nepieciešamie instrumenti šo procesu efektīvā īstenošanā. Tā rezultātā tika zaudēts arī Irākas sabiedrības atbalsts, kas ir vitāli svarīgs, lai nodrošinātu veiksmīgu pretdarbību nemiernieku aktivitātēm. ASV no atbrīvotāja ātri vien bija pārtapusi par okupantu, kas "prot aizsūtīt cilvēku uz mēnesi, bet nevar nodrošināt elektrību".

Latvijas karavīri Irākā

Irākas karā no 2003.gada līdz 2008.gadam aktīvi līdzdarbojās arī Latvijas bruņotie spēki, nosūtot jau kara darbības pirmajos mēnešos 98 karavīrus un nodrošinot vidēji 190 karavīru kontingentu gadā. Kara laikā Latvija zaudēja trīs karavīrus – 2004.gadā virsleitnantu Olafu Baumani un 2006.gadā dižkareivjus Gintu Bleiju un Vitāliju Vasiļjevu. Latvijas karavīri bija Polijas kontingenta sastāvā, kuru pienākumos ietilpa galvenokārt vietējo spēku apmācība un patruļu apgaitas veikšana.

Kā norāda pulkvežleitnants Georgs Kerlins, kurš ir bijis Irākā divas rotācijas, tad Latvijas karavīri profesionāli pildīja savus uzdevumus, neskatoties uz nepietiekamo ekipējumu un citu materiāltehnisko nodrošinājumu. Veicamie uzdevumi katrā rotācijā ir bijuši atšķirīgi, jo nemiernieki ātri pielāgojās situācijai un nemitīgi mainīja savu taktiku. Kritiska ir bijusi otrā rotācija 2007.gadā, kad nemiernieku aktivitātes bija izvērsušās ar vēl nepieredzētu intensitāti, un ASV karavīriem bija jāiejaucas situācijas nostabilizēšanā. Vienlaikus akcentēšanas vērts ir fakts, ka lielākais Latvijas karavīru skaits bija karadarbības vidējā posmā, kas, kā iepriekš ir norādīts, bija ar augstu apdraudējuma pakāpi.

Nākotnes perspektīva – trauslā stabilitāte

Politiskais konsenss starp trim galvenajām Irākas reliģiskajām kopienām – šiītiem, sunnītiem un kurdiem – ir vienīgais risinājums valsts stabilitātes un attīstības nodrošināšanā. Pirmās parlamentārās vēlēšanas Irākā 2005.gadā cieta smagu neveiksmi, jo tajās atteicās iesaistīties sunnīti. Vēlēšanās tika izmantoti slēgta tipa saraksti, kā rezultātā varēja balsot tikai par konkrēto politisko spēku, nezinot, kādi cilvēki pēc tam iekļūs parlamentā. Rezultātā sunnītu pretestība kļuva vēl aktīvāka un izvērsās plašos vardarbības aktos. Savukārt citu kopienu pārstāvji bija neapmierināti ar vēlēšanu necaurskatāmību. Būtiski uzlabojumi bija novērojami 2010.gada parlamenta vēlēšanās, jo tajās piedalījās visu kopienu pārstāvošie politiskie spēki. Turklāt politiskajā priekšvēlēšanu kampaņā dominēja tādi saukļi kā cīņa ar korupciju un publisko pakalpojumu nodrošināšana, nevis reliģiskie argumenti. Balsošana norisinājās par "atvērtiem" sarakstiem, nodrošinot būtisku personāliju maiņu parlamentā un procesa caurskatāmību. Šāda pozitīva politisko notikumu attīstība būtiski atviegloja Baraka Obamas uzdevumu panākt ASV karavīriem izvešanu no Irākas 2011. gada izskaņā.

Turpmākās Irākas attīstības perspektīvas tika vērtētas kā piesardzīgi pozitīvas, jo panāktais politiskais konsenss un konstruktīvās attiecības ar ASV bija jākalpo par priekšnoteikumu valsts pakāpeniskai izaugsmei. Būtiskas problēmas ir izraisījis Sīrijas karš un tā negatīvās ietekmes uz reģiona valstīm, kas izpaužas kā saspīlējuma pieaugums šiītu un sunnītu attiecībās. Par to liecina sunnītu īstenotas vardarbīgās aktivitātes pret šiītu kopienu Irākā 2013.gada maijā un jūnijā, kas ir prasījis jau vairāk kā 1300 cilvēku dzīvības. Līdz ar to Irākas valdība ir izaicinājuma priekšā mazināt pieaugošo spriedzi starp šiītu un sunnītu kopienām, kas jo sevišķi ir aktuāls nākamgad paredzēto parlamenta vēlēšanu kontekstā.

Nora Vanaga, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Aizsardzības zinātniskās pētniecības centra pētniece