Roberts Pščels: Kā Krievijā uztver NATO?
Roberts Pščels (Pszczel) ir NATO Informācijas biroja Maskavā vadītājs, viņš gan runā, gan ieklausās viedokļos par to, kā attīstās partnerattiecības ar Krieviju. Šeit viņš skaidro to, kādu informāciju ir saņēmis – un kāpēc ir labi būt optimistam.
Sāksim ar dažiem momentuzņēmumiem.
Pirmais eksponāts –
aptauja, ko veica Levada Centrs 2011.gada janvārī, rāda, ka 23 procenti krievu uztver NATO kā ienaidnieku (čečenu nemiernieki šajā sarakstā bija pirmie ar 43 procentiem, tam sekoja ASV ar 28 procentiem).
Otrais eksponāts – jebkurā nedēļā var sagaidīt, ka Krievijas laikrakstos parādīsies virsraksti, kuros ietverta atsauce uz „NATO galu”, „noziedzīgu bombardēšanu, ko veic sabiedroto lidmašīnas” vai „NATO atteikšanos pieņemt Krievijas priekšlikumus” un tā tālāk.
Trešais eksponāts – šoreiz mana personiskā pieredze Krievijā. Garas TV programmas beigās, kur es kopā ar citiem aicinātajiem viesiem diskutēju par starptautiskā terorisma problēmu, programmas vadītājs mani informēja par to, ka studijā ienākošajos zvanos izteiktie komentāri pret manis pārstāvēto organizāciju bija tik naidīgi, ka viņš izvēlējās tos ēterā nemaz nelasīt.
Tāpēc būsim godīgi: tā nav īpaši pacilājoša aina. Aiz šiem piemēriem vēl ir vesela virkne diezgan stabilu stereotipu par NATO. Šeit minēšu dažus no tiem.
Pirmais balstās uz vēsturiskās nevienlīdzības mītu. NATO pamatā bija pretsvars Varšavas paktam aukstā kara periodā, un ja pēdējais ir izbeigts, tad kāpēc alianse joprojām eksistē? Interesanti, ka šis viedoklis tiek saistīts ne tikai ar vecāko paaudzi, šādas domas bieži pauž Krievijas politiskās figūras un komentētāji, kuriem ir diezgan trūcīgas atmiņas par 1960. vai pat 1980. gadiem.
Otrais stereotips vairāk fokusējas uz to, ko NATO dara vai vēlas darīt pret Krieviju. Šis viedoklis balstās uz apgalvojumu, ka NATO militārā infrastruktūra ieskauj Krievijas Federāciju no visām pusēm, uz iedomātu rusofobiju, ko it kā pauž daudzas sabiedrotās valstis un it īpaši jaunās NATO dalībvalstis, kā arī uz aizdomām, ka ikviena NATO iniciatīva Krievijai tuvos reģionos (piem., Austrumeiropā vai Centrālajā Āzijā) ir saistīta ar vēlmi iejaukties Krievijas interesēs minētajos reģionos.
Trešā kritika fokusējas uz NATO šī brīža militārajām operācijām vai misijām, tādām kā Afganistāna vai Lībija. Valda uzskats, ka NATO rīcība ir nelikumīga, neefektīva un apdraud starptautisko mieru – vai arī viss iepriekš minētais kopā ņemts.
Piemēram, nav nekas neparasts redzēt demonstrācijas dalībniekus ārpus NATO Informācijas biroja telpām Maskavā, kas tur plakātus ar uzrakstiem, kur sabiedrotie tiek dēvēti par „fašistiskiem noziedzniekiem, kas nogalina nevainīgos Lībijas iedzīvotājus” vai kur tiek vienkārši pieprasīts, lai „NATO vācas ārā no Afganistānas”.
Šie mīti – jo tie tik tiešām ir mīti – nekur neizzūd. Tie iespiežas Krievijas publiskajā diskursā un konfrontē ar daudzu NATO vai tās sabiedroto amatpersonu viedokļiem, kas iesaistās debatēs ar Krievijas sabiedriskās domas pārstāvjiem. Tas nepalīdz normalizēt situāciju un padara krietni vien sarežģītāku abpusējas uzticības gūšanas uzdevumu.
Vai ir pamats grūtsirdībai un pesimismam, redzot šādu NATO uztveres problēmu? Protams, ka ir pamatoti izjust vilšanos, redzot to, kā daudzi krievi vienpusīgi un negodīgi runā par aliansi. Tomēr mana kopējā atbilde ir kategorisks nē. Un, lūk, iemesli, lai paliktu par pārliecinātu optimistu.
Iedzīvotāju aptaujas, iespējams, ir precīzas, bet tās pašas vai arī citas aptaujas skaidri rāda, ka naidīguma atliekas mazinās divciparu skaitļu izteiksmē.
Bez tam, pozitīvs iespaids par katru sabiedroto valsti atsevišķi kļūst aizvien izplatītāks (piemēram, iepriekš minētais Levada konstatē, ka 60 procenti krievu apstiprina, ka ir pozitīvās domās par ASV).
Un kamēr daži TV skatītāji tiešām jūt vilinājumu pateikt dažus neglaimojušus vārdus par aliansi, jūs Krievijā neredzēsiet nekādu naida vai necieņas izpausmi. Gluži pretēji, diskutējot par NATO ar Krievijas amatpersonām, ekspertiem, parlamentāriešiem vai vienkāršiem sabiedrības pārstāvjiem, es esmu sastapis tikai tādus cilvēkus, kas varbūt jums nepiekrīt, bet kas ļoti labprāt tiecas uz savstarpējās sapratnes pusi. Citiem vārdiem, es uzskatu, ka ikviena diskusija palīdz nolauzt nost kādu gabaliņu no stereotipu būves.
Es domāju, ka to var izskaidrot ar faktu (un to apstiprina aptaujas), ka daudzi krievi vienkārši īpaši daudz nezina par aliansi šodien un dažreiz vēl mazāk ir informēti par NATO-Krievijas sadarbību. Tātad, līdz ar plašākas informācijas pieejamību, ir cerība, ka mainīsies arī uztvere.
Un ir redzamas pazīmes, ka palielinās interese aizpildīt šos zināšanu trūkumus.
Tie paši laikraksti, kas liek diezgan negatīvus virsrakstus saviem rakstiem par NATO, diezgan daudz vietas atvēl detaļām par NRC (NATO-Krievijas Sadarbības padomi) un drukā ļoti komplicētu NATO sabiedroto politiku un rīcības analīzi. Ikviens vērā ņemams projekts, ko kopā veic NATO un Krievija, tiek ļoti plaši apskatīts.
Tā bija ar vēsturē pašām pirmajām pretterorisma mācībām, kas notika šogad Kopīgās gaisa iniciatīvas (Cooperative Airspace Initiative (CAI)) ietvarā. Visi TV kanāli Krievijā rādīja bildes, kur Krievijas iznīcinātāji eskortēja Polijas transporta lidmašīnu un vēlāk veica kaut ko līdzīgu ar Turcijas partneriem. Krievijas skatītāji varēja vērot reportāžas, kur tika veiksmīgi demonstrētas Krievijas un sabiedroto jūras spēku spējas zemūdenes „Bold Monarch” glābšanas darbos pie Spānijas krastiem.
Tas ir ļoti svarīgi no sabiedrības viedokļa puses, kas aizvien vairāk sāk apzināties pagājušā gada Lisabonas samita vēsturisko secinājumu nozīmi, kad prezidents Medvedevs un NATO valstu līderi izlēma sākt ceļu stratēģiskās partnerības virzienā. Tā kā sadarbības darbakārtība ar katru mēnesi kļūst aizvien piepildītāka, arī iespējas ievērot jaunās partnerības rezultātus pieaugs vēl vairāk.
Partnerības projekti, kas ir saistīti ar kopīgu uzdevumu stabilizēt Afganistānu (tranzīta procedūras, helikopteru atbalsts Afganistānas iestādēm, kopīga narkotiku apkarošanas ekspertu apmācība no reģiona un tā tālāk), tiek uzskatīti par veiksmes stāstiem.
To pašu var teikt arī par kopīgajiem Krievijas un NATO pūliņiem attīstīt tehnoloģijas, kas spēj atrast improvizētos spridzekļus, un citiem pasākumiem, kur tiek apvienotas pušu zināšanas cīņā pret terorismu. Sadarbība tādās jomās kā pirātisma apkarošana, rīcības plānošana civilo katastrofu gadījumos vai cīņa ar tādiem drošības izaicinājumiem kā MII izplatīšana tiek augstu vērtēta Krievijas sabiedrībā.
Turklāt augstais politiskā dialoga temps – ārlietu un aizsardzības ministru sanāksmes, aicinājums visiem NRC vēstniekiem ierasties uz tikšanos ar prezidentu Medvedevu Sočos, kā arī starpparlamenta savstarpējo sanāksmju pieaugums – viss dod savu ieguldījumu sabiedriskās attieksmes maiņā par sadarbību ar NATO. Šāda pamanāma politiska vēlme virzīties konstruktīvi uz priekšu rāda ierindas krieviem (un cilvēkiem NATO dalībvalstīs), ka viņu līderi ir gatavi strādāt stratēģiskās partnerības virzienā, lai veidotu modernas attiecības, kas atbilst mūsu laikmeta garam.
Vai ir pietiekami tikt vaļā no stereotipiem un nekorektas NATO tēla uztveres? Vai ir iespējams pārliecināt mūsu Krievijas partnerus par to, ka NATO viennozīmīgi ir instruments starptautiskā miera, stabilitātes radīšanai un ka tā tiecas pēc draudzības ar Krieviju? Protams, to nevarēs panākt uzreiz. Vairāk dialoga, vairāk reālu debašu un vairāk konkrētu kopīgu darbu ir nepieciešams, lai konstatētu apmierinošas un ilgstošas pārmaiņas. Tomēr katrs partnerības projekts ved mūs tuvāk pie šī mērķa.
Esmu pārliecināts, ka galu galā vislabākā veiksmes garantija šajā procesā ir paši Krievijas cilvēki. Jo tie rāda unikālu spēju vērtēt citus kā ar savām sirdīm, tā arī ar galvām.
Krievu sirsnība un draudzīgums ir kas tāds, ar ko lepojas Maskavas, Sanktpēterburgas vai Kazaņas iedzīvotāji. NATO ir un būs godīgs un stabils Krievijas partneris – un esmu pārliecināts, ka to atzīs arī Krievijā.
Un kas attiecas uz galvām – tā nav nejaušība, ka Krievijas šahisti un matemātiķi tiek augstu vērtēti visā pasaulē. Un ja ciešāk paraugāmies uz NATO-Krievijas sadarbības loģiku, tas noteikti nav riskants gambīts, bet gan dzelžains abpusējās intereses vienādojums.