Āzija, NATO un tās partneri: sarežģītas attiecības?
Daudzi NATO jaunie partneri nāk no Āzijas vai tās apkārtnes. Kādas ir iesaistīto pušu domas vienai par otru, un kas ir jādara, lai nodrošinātu, ka abas puses gūst labumu no kopīgā darba? Mičito Tsuruoka runā par to no Āzijas iedzīvotāja viedokļa.
NATO attiecības ar valstīm ārpus Eiroatlantiskās zonas ir strauji attīstījušās pēdējo gadu laikā. Šo attīstību ir virzījusi sadarbība ar Afganistānu. Tādas valstis kā Austrālija, Jaunzēlande un Singapūra tagad sūta savu militāro personālu uz ISAF (Starptautiskie drošības atbalsta spēki) Afganistānā. Citas valsts, kā Japāna un Dienvidkoreja, sniedz tiešu un netiešu ieguldījumu alianses misijā šajā valstī. Šīs valstis tagad tiek sauktas par “citiem partneriem visā pasaulē”.
Kamēr tādas valstis kā Austrālija un Japāna bieži vien tiek uzskatītas par alianses partnerattiecību objektiem, tieši NATO ir partnere šim valstīm, ja uz to raugās no šo valstu perspektīvas. Šajā rakstā mēs runāsim par to, kā jaunie “partneri visā pasaulē” uztver NATO kā partnera lomu. Kāpēc šis valstis ir stiprinājušas attiecības ar NATO? Kāda veida partneris ir NATO šo valstu acīs? Un ko tās sagaida no NATO?
Japānas nolūks ir izmantot NATO kā papildu forumu, lai pievērstu starptautisko, it īpaši Eiropas, uzmanību drošības situācijai Āzijā.
NATO kā politisks partneris
Iesākumā jāatzīst, ka katrai valstij ir citādāka motivācija sakariem ar aliansi. Kad Japāna sāka savu sadarbību ar NATO 2006. un 2007.gadā, tas bija, galvenokārt, diplomātisks solis. Tā ir taisnība, ka gan ārlietu ministrs Taro Aso, gan premjerministrs Šinzo Abe savās runās NAC (Ziemeļatlantijas padomē) ir minējuši iespēju realizēt operatīvu sadarbību starp Japānu un NATO. Tomēr ir jāpatur prātā, ka abi vīri ir pavadījuši daudz laika, padomē skaidrojot drošības situāciju Āzijā, ieskaitot Ķīnu un Ziemeļkoreju. Abe pat ir tiešā veidā “prasījis”, lai sabiedrotie “mudina Ziemeļkoreju spert patiesus soļus atrisinājuma virzienā”, runājot par Japānas pilsoņu nolaupīšanu, ko veikušas Ziemeļkorejas iestādes.
Japānas nolūks ir izmantot NATO kā papildu forumu, lai pievērstu starptautisko, it īpaši Eiropas, uzmanību drošības situācijai Āzijā. Tāpēc Tokija augstu novērtēja NAC paziņojumus, kuros tika nosodīta raķešu palaišana no Ziemeļkorejas 2006.gada jūlijā, kā arī kodolieroču izmēģinājumi, kas tika veikti tā paša gada oktobrī. Neraugoties uz ļoti kareivīgajiem izteicieniem no Phenjaņas, darījumi ar šo valsti joprojām ir diplomātiska spēle, kur liela loma ir starptautiskajai solidaritātei.
Varbūt NATO pati par sevi nav politiska organizācija. Bet tā kā tā ir pasaules lielākā un spējīgākā politiski militārā alianse, tai ir noteikts – gan plānots, gan arī nejaušs – svars starptautiskajā drošības arēnā. Tas arī izskaidro, kāpēc tie, kas ir skeptiski par NATO, nemaz nerunājot par tiem, kas nepieņem NATO vērtības, baidās no alianses aktivitāšu un ietekmes sfēras paplašināšanās. NATO tēls kā ietekmīgas drošības organizācijas tēls ārējā pasaulē neapšaubāmi ir spēcīgāks, nekā tas, ko atzīst pati NATO. Un tieši šī iemesla dēļ Japāna redz NATO kā svarīgu jaunu politisko partneri. Citi partneri varētu sekot.
Afganistāna ir vieta, kur partneri ir spējuši piedāvāt reālas, taustāmas saiknes ar NATO.
NATO operatīvajā sadarbībā
Austrālijas un Jaunzēlandes attiecības ar NATO ir attīstījušās pārsvarā uz karspēka nosūtīšanas pamata ISAF, ko veikušas šīs valstis. Tā rezultātā operatīvā sadarbība ir galvenais pīlārs Austrālijas-NATO un Jaunzēlandes-NATO attiecībās, pretstatā Japānas-NATO attiecībām. Šīs valstis izmanto NATO arī kā starptautisku ietvaru. Bez NATO Austrālija un Jaunzēlande nebūtu spējīgas piedalīties starptautiskajās militārajās operācijās Afganistānā. NATO ir šīm valstīm sniegusi iespēju dot savu ieguldījumu starptautiskajos pasākumos. Līdz ar piedalīšanos ISAF ir tikai pamatoti, ka Austrālija un citi armijas devēji pieprasa vairāk informācijas un lielāku iesaisti politiku veidošanā un, galu gala, arī lēmumu pieņemšanā. Austrālija, valsts, kurai ir vairāk kā 1000 cilvēku liels spēks, kas cīnās kaujas misijās Afganistānas dienvidos, ir vispārliecinošāk paudusi šīs prasības, kuras NATO arī ir centusies apmierināt.
Gan politiskajā un stratēģiskajā, gan arī kaujas operāciju līmenī informācijas apmaiņas un iesaistes mehānisms pēdējā gada laikā ir būtiski uzlabojies. Ministru (galvenokārt, aizsardzības ministru) sanāksmes ISAF formātā ir kļuvušas par regulāru notikumu, un spēku nosūtošo valstu darba grupu sanāksmes, piemēram, PCG (Politikas koordinācijas grupa) ietvars tiek izmantots kā konsultāciju forums par svarīgākajiem jautājumiem.
Tomēr jautājums par to, cik lielā mērā NATO ir gatava iesaistīt valstis, kas nav NATO sastāvā, bet iegulda savus militāros spēkus, alianses iekšējos procesos netiks viennozīmīgi atrisināts paredzamajā nākotnē. No NATO puses, lai apmierinātu partneru prasības, ir nepieciešams iegūt garantijas par šo valstu ieguldījuma ilgtspēju. Šeit darbojas princips “bez pārstāvniecības nav nodokļu”.
Tā noteikti nav nejaušība, ka uz šo brīdi lielākā daļa alianses jauno partneru, kas nāk no valstīm aiz Eiroatlantiskā reģiona, ir, faktiski, ASV sabiedrotās valstis, tādas kā Austrālija un Japāna.
NATO kā līdzeklis sadarbībai ar ASV
Kad tādas valstis kā Austrālija un Jaunzēlande izlēma sūtīt savu armiju uz Afganistānu, partnerim, ko viņi izvēlējās, nebūt nebija jābūt NATO. Faktiski tad, kad Jaunzēlande nosūtīja savus militāros spēkus uz Afganistānu pirmo reizi, tas tika darīts operācijas “Enduring Freedom” ietvaros, ciešā, divpusējā sadarbībā ar ASV. Nevienam nebija noslēpums, ka šo soli diktēja atbalsts tieši ASV un solidarizēšanās ar šo valsti pēc 11.septembra notikumiem. Tai laikā tam nebija nekāda sakara ar Jaunzēlandes-NATO sadarbību. ISAF ģeogrāfiskās ekspansijas laikā 2006.gada beigās Jaunzēlandes vienības, kas tika izvietotas Bamjanas provincē, bija jāpārceļ no OEF operācijas pavēlniecības uz ISAF pavēlniecību. No Jaunzēlandes viedokļa raugoties, no tā izrietošā sadarbība ar NATO bija lielā mērā nejaušs blakusprodukts tam, kas būtu noticis arī neatkarīgi no ISAF.
Tas skaidri parāda vēl vienu kritiski svarīgu vērtību, kas piemīt NATO un kas dod ietvaru sadarbībai miera operācijās, kā arī citās jomās. Un tas ir, ka NATO piedāvā papildus ceļu sadarbībai ar ASV. Sadarbība ar NATO, ieskaitot spēku nosūtīšanu NATO vadītajām misijām un operācijām, var notikt sadarbības kontekstā ar ASV. Tas nav nekāds pārsteigums, jo pat NATO sabiedroto starpā piedalīšanās ISAF un citās NATO vadītās aktivitātēs bieži tiek uzskatīta par veidu, kā nodrošināt labas attiecības ar ASV. Un “partneri no visas pasaules” šeit nav nekāds izņēmums.
Tā noteikti nav nejaušība, ka uz šo brīdi lielākā daļa alianses jauno partneru, kas nāk no valstīm aiz Eiroatlantiskā reģiona, ir, faktiski, ASV sabiedrotās valstis, tādas kā Austrālija un Japāna. Austrālijas-NATO un Japānas-NATO sadarbība ir šo valstu divpusējo drošības attiecību ar ASV jaunā seja. Kopīgajā ASV-Japānas 2+2 (Drošības konsultatīvā komiteja: SCC) 2007.gada maija paziņojumā ir pasvītrots, ka Japānas-NATO sadarbība notiek abu sabiedroto “kopīgo stratēģisko mērķu” kontekstā.
NATO kā daudzpusīga skola
Sadarbība Afganistānā ir viena lieta, tomēr ir jāpatur prātā, ka tas nav viss stāsts par attiecībām starp NATO un partneriem visā pasaulē. Pirmkārt, tādu operāciju kā ISAF vadīšana joprojām ir kaut kas jauns NATO, un aliansei vēl ir arī daudz citu darbu. Tādās jomās kā savstarpējā sadarbspēja, standartizācija, kopīgs iepirkums, zinātne un pētījumi, daudzpusējā plānošana un aizsardzības plānošana, NATO ir unikālas zināšanas un pieredze. Un tās ir jomas, kur partneri var gūt labumu no sadarbības ar NATO.
Galvenais ir NATO daudzpusējais gars. Valstīm, kas atrodas ārpus Eiroatlantijas zonas, parasti pietrūkst daudzpusējā darba pieredzes drošības un aizsardzības jomā. Piemēram, Āzijas un Klusā okeāna rajonā, kur atrodas lielākā daļa jauno NATO partneru, daudzpusējā drošības sadarbība joprojām ir ļoti vāji attīstīta vai vispār nepastāv. ASEAN Reģionālais forums (ARF) 2009.gada maijā izveda pirmās apvienotās mācības civilo katastrofu jomā (seku noregulēšana). Daudzpusējā plānošana un operācijas ir joprojām jauna ideja reģionā, un reģiona valstu militārpersonālam ir ierobežota darba pieredze daudzvalstu kontekstā.
Šādā kontekstā praktiska sadarbība ar NATO – piedalīšanās NATO mācībās un semināros – dod lielisku iespēju partneriem iepazīties ar multilaterāliem plānošanas un operāciju veidiem. Arī mūsdienu globalizētajā pasaulē un laika periodā, kad resursi militārajām vajadzībām ir ierobežoti, pieeju zinātnei un pētniecībai, kā arī aizsardzības aprīkojuma iepirkumam ir jāveido uz daudzpusēja pamata, sadarbībā ar citām valstīm. NATO vēsture šai ziņā nebūt nav perfekta. Tomēr tā dod lietderīgu platformu, lai tālāk virzītu daudzpusējo pieeju drošībai, kur visi partneri var piedalīties.
Nākamie izaicinājumi NATO
NATO jaunie partneri ārpus eiroatlantiskā reģiona raugās uz NATO pavisam citādāk kā alianses tradicionālie partneri PfP (Partnerattiecības mieram) ietvarā. Jaunie partneri nevēlas kļūt par NATO biedriem. Tās arī nav valstis, kas ir pārejas periodā no komunisma. Tām nav vajadzīgs NATO padoms par to, kā nodrošināt bruņoto spēku demokrātisku kontroli u.t.t. NATO ir veiksmīgi palīdzējusi partneriem, kas ir vēlējušies iestāties aliansē. Tomēr sadarbība ar attīstītām demokrātiskām valstīm, kas nav Eiropā, joprojām ir jauna darbības joma NATO.
No NATO puses vēl joprojām nav vienprātības par to, kāds ceļš būtu ejams NATO, veidojot attiecības ar jauniem partneriem ārpus Eiroatlantijas reģiona. Viena lieta ir gūt lielāku palīdzību no šīm valstīm, gan civilu, gan militāru, ISAF un citām NATO vadītajām misijām un operācijām. Ņemot vērā dažādo motivāciju, kādēļ šīs valstis vēlas tuvināties aliansei, tomēr ir skaidrs, ka NATO ir nepieciešama skaidrāka izpratne par to, ko tā vēlas panākt, attīstot jaunās partnerattiecības. Jaunās Stratēģiskās koncepcijas izstrādāšana 2010.gadā dod iespēju to formulēt.
NATO vismaz ir jāizdomā, kā vislabāk reaģēt uz partneru cerībām attiecībā uz aliansi. Tagad NATO ir pavērusies iespēja piedalīties jaunas starptautiskas drošības sistēmas veidošanā. Tas ir atkarīgs no NATO, vai tas tiks realizēts.
Mičito Tsuruoka ir Japānas Aizsardzības ministrijas Nacionālā aizsardzības pētījumu institūta (National Institute for Defense Studies (NIDS)) zinātniskais līdzstrādnieks. Šī raksta tapšanas brīdi viņš bija Amerikas Savienoto Valstu Vācijas Maršala fonda (GMF) rezidējošais pētnieks. No 2005. līdz 2008.gadam Tsuruoka ir strādājis par īpašo padomnieku NATO jautājumos Japānas vēstniecībā Beļģijā. Rakstā paustās atziņas ir autora personiskais viedoklis, un tas ne vienmēr atspoguļo Japānas valdības vai GMF oficiālo nostāju.
NATO Vēstnesis